Otrā svētdienā pēc Lieldienas jeb žēlastības svētdienā

ES ESMU labais gans. Labais gans atdod savu dzīvību par savām avīm. Derētais gans, kas nav īstais, kam avis nepieder, redzēdams vilku nākam, atstāj avis un bēg, – un vilks tās nolaupa un izklīdina, jo viņš ir derēts gans un avis viņam nerūp. ES ESMU labais gans; Es pazīstu savas avis, un manas avis mani pazīst. Itin kā Tēvs pazīst mani, Es pazīstu Tēvu; un Es atdodu savu dzīvību par savām avīm. Man vēl ir citas avis, kas nav no šīs kūts; arī tās man jāatved; arī viņas dzirdēs manu balsi, un būs viens ganāms pulks un viens gans. [Jņ.10:11-16]

Mīļie draugi, nolasītais svētais evaņģēlijs attiecas uz trešo ticības locekli, kurā sakām – es ticu uz vienu svētu kristīgu baznīcu, kur Jēzus Kristus ir virsnieks, galva un Gans, bet mēs Viņa kausītāji, locekļi un avis. Mēs, diemžēl, pie šī Gana nevaram tikt ar paša spēku un saprašanu, un Viņam ticēt, bet Viņš mūs aicina ar [caur] savu mīļo balsi un svēto vārdu, Viņš pieved mūs pie sevis, un palīdz, ka mēs varam palikt.

Kungs, svešu mācīb` no mums griez,
Ne laid tās ausis pēc tās niez,
Dod Jēzus vārdam pie mums mājot,
To cienīt, lab` jeb ļauni klājot.

Jo Viņš savu mīlīgo un žēlīgo sirdi ir atklājis tajā, ka atdevis savu dzīvību par mums, savām aitiņām, ir atdevis, un mūs, pazudušus un pazudinātus cilvēkus atpestījis, un atpircis no visiem grēkiem, no nāves, un no velna spēka, ne ar zeltu jeb sudrabu, bet ar savām svētajām un dārgajām asinīm, un savu nenoziedzīgo ciešanu un miršanu, ka mēs viņam vien piederam, tas ir tas, ko pats Jēzus Kristus šeit saka: Es esmu Labais gans. Labais gans atdod savu dvēseli par avīm. Mēs tad ar Dieva spēcīgo palīgu tagad gribam apdomāt: Ka Kristus Jēzus ir mūsu īstenais gans, un kā mums kā viņa avīm ir jādzīvo [jāuzvedas].

Kungs Jēzus Krist, mans mīļākais!
Tu mani turi vērā,
Tu mani mīļo saldīgais,
Bez gala un bez mēra,
Dod ka es kā tas īpašums,
Tev vienmēr saderos,
Pie tev tveros,
Ka man kāds notikums uziet,
Pie tev vien ķeros, Āmen.

Kad Kristus Jēzus šajā evaņģēlijā sevi sauc par Ganu, sacīdams, es esmu Labais gans, tad Viņš runā par senajiem praviešiem, kas viņu arīdzan sauca par ganu. Jo tā saka ķēniņš Dāvids: Tas Kungs ir mans gans, man netrūks nenieka. [Ps.23:1] Un: Israēla gans, Tu, kas Jāzepu vadi kā avis! [Ps.80:2] Jo, kad viņš tiek saukts par ganu, tad viņš mums ar šo vārdu grib parādīt savu pieticīgo sirdi, un mūs pārliecināt par savu lielo mīlestību. Kā gans Viņš ganīs Savu ganāmo pulku. Viņš ņems jērus Savās rokās un tos nesīs Savā klēpī un sargās avju mātes. [Jes.40:11] Citi gani sargā un gana lopus, kā Jēkabs sava mātes brāļa Lābana avis, [1.Moz.2 un kā Mozus savas sievas tēva avis. [ 2.Moz.3], bet Jēzus Kristus ir mūsu dvēseles gans, Viņā Dievs mūs pirms pasaules radīšanas izredzējis, lai mēs būtu svēti un nevainojami Viņa priekšā mīlestībā. Pēc Savas gribas labā nodoma Viņš jau iepriekš nolēmis, ka mums būs Viņa bērniem būt caur Jēzu Kristu, par slavu Viņa augstajai žēlastībai, ar ko Tas mūs apveltījis Savā mīļotajā Dēlā. [Ef.1:4-6]

Šis ir tas Gans, caur ko visas avis un Dieva Bērni saņem ganības, prieku, dzīvību un mūžīgo žēlastību. Svēts esi tu, ak cilvēk, kad tev ir tāds gans. Ne kāda nelaime nav tik liela, kurā viņš tev nevarētu palīdzēt, kā viņš pats saka: “Redzi, Es esmu Tas Kungs Dievs pār visu miesu! Vai tad Man būtu kas neiespējams?” [Jer.32:27] Kad viņš grib palīdzēt, tad nekas viņu nevar aizkavēt. Ne kāda sērga [slimība] nav tik liela un grūta, ka viņš to nevarētu dziedināt. Jo viņš ir tas Kungs, mūsu ārsts. Ko nedziedina sāls un plāksteris, to dziedina šī gana vārds, kas visu dziedina. [Sal.gudr.16:12]

Neviena lieta nav tik tālu, šis gans Jēzus Kristus ir tuvu klāt. Jebšu Viņš nav tālu nevienam no mums. Jo Viņā mēs dzīvojam un rosāmies, un esam. [Ap.d.17:27-28] kā viņš pats saka: Es tas Kungs esmu pār visu zemi. [2.Moz.8:22???] Ne vieni krūmi vai meži nav tik biezi un tumši un biezi, ka Jēzus Kristus nevarētu skatīties cauri, un redzēt un tevi atrast. Jo, kad tu pašā tuksnesī būtu aizklīdis no visiem mātes bērniem, arī tad viņš tevi atrastu. Šis gans un kungs atklāj to, kas bija apslēpts un neziņā tīts; Viņš zina, kas slēpjas tumsā, pie Viņa mīt gaisma. [Dan.2:22]

Klausieties vēl: ja tu gribi nākt pie Dieva, tad turies pie šī gana, jo viņu tu topi svēts un Dieva bērns. Par Viņu liecina visi pravieši, ka ikviens, kas tic uz Viņu, Viņa Vārdā dabū grēku piedošanu. [Ap.d.10:43] Tāpēc viņš ir atdevis par tevi savu dzīvību. Tā ir liela mīlestība, ko tu nevari aptvert ar savu prātu. Ņem vērā vārdus, ko Kristus saka: Labais gans atdod savu dvēseli par avīm, un atkal: es dodu savu dzīvību par avīm. Labais gans, redzēdams, vilku skrienam starp avīm skrienam, sāk tās saukt, iet klāt, un ja viņš to var ar roku aizsniegt, tad sit vilku, un nedod tam vaļu vajāt [kaut] vienu aitiņu. Ja vilks to sakampis zobos, tad gans teciņus tek tam pakaļ un glābj, cik spēdams, avi no zvēra rīkles. Līdzīgi darījis Jēzus Kristus ar mums. Kad elles vilks, ļaunais velns, gribēja mūs visus aprīt, tad dzinās viņš tam pakaļ, atdeva savu dzīvību par mums, lai mēs dabūtu dzīvību un debesu valstību, un atpestītu mūs no velna spēka [varas].

Klausies, kā Dieva grāmatā šīs lietas aprakstītas: Tiešām, Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts viņam mums par atpestīšanu, ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti. [Jes.53:5-6] Jēzus Kristus, mūsu Labais gans, pats saka: Bet Es gribu atsvabināt viņus no pazemes valsts varas un izglābt no nāves. Nāve, kur ir tava inde un sērgas? Elle, kur ir tavs iznīcības spēks? [Hoz.13:14] Svētais apustulis Pāvils saka: Kristus ir mīlējis Savu draudzi, pats nododamies viņas labā. [Ef.5:25] Un svētais prieka mācītājs Jānis saka: No tā mēs esam nopratuši mīlestību, ka Viņš Savu dzīvību par mums ir atdevis [nolicis]. [1.Jņ.3:16]

Lai tas ir mums liels iepriecinājums. Kad velns grib tev iestāstīt, ka Kristus tev nav žēlīgs un tevi nemīl, tad tūdaļ atgādini sev vārdus, kurus viņš šeit runā šajā evaņģēlijā: Es atdodu savu dzīvību par savām avīm. Draugs draugu arīdzan mīl, viens otru mīl, kā paša sirdi, bet daudz karstāka ir Kristus mīlestība pret tevi, ak cilvēka bērns. Jo viņš tevi mīl ne vien kā paša sirdi, bet vairāk, ne kā savu paša dzīvību, ko viņš tevis dēļ atdod, lai tu varētu dzīvot mūžīgi. Ja nu viņš tik daudz sirsnīgā mīlestībā ir darījis tev, kad tu vēl biji viņa ienaidnieks, tad viņš tevi ar savām asinīm un miršanu ir atpircis par paša avi. Kā viņš savējos šinī pasaulē mīlējis, [Jņ.13:1] tā viņš mīlēs to līdz pasaules galam.

Un Es slēgšu ar tiem mūžīgu derību, ka Es nemitēšos tiem labu darīt un likšu Savu bijību tiem sirdī, lai tie nekad neatkristu no Manis un nepaliktu Man atkal neuzticīgi. [Jer.32:40] tas ir, viņš mums arvien bez mitas darīs labu, un viņa žēlastība no mums neatkāpsies. Tāpēc paļaujies tu arvien uz šo žēlastību, un lai arī kādās bēdās esi, saki: Tas Kungs ir ar mani, es nebīstos nenieka. Ko cilvēki man darīs? [Ps.118:6] Tavi grēki ir grūti, un tu esi daudz grēkojis, tik grūta ir nauda un krāšana, ko Jēzus Kristus tev ir skaitījis. Jo jūs esat dārgi atpirkti. [1.Kor.6:20]

Tā ir nauda, ko Jēzus Kristus tevis dēļ devis, ne no zelta, ne sudraba, bet viņš ir savu paša miesu un asinis tevis dēļ atdevis. Viņš pats saka: Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet ka Viņš kalpotu un atdotu Savu dzīvību kā atpirkšanas maksu par daudziem. [Mt.20:28] Dievs draudzi ir pats ar Savām asinīm ieguvis par īpašumu. [Ap.d.20:28] Kas tevi var pazudināt? Šis nopelns arī Kungam Jēzum pieskaitāms, jo tu esi viena avs Kristus ganībās, viens loceklis viņa draudzē un Baznīcā, par kuriem viņš saka: Es dodu savu dzīvību par savām avīm. Jo mēs visi maldījāmies kā avis, mēs raudzījāmies ikkatrs tika uz savu ceļu, bet tas Kungs uzkrāva visus mūsu grēkus viņam. [Jes.53:7] Jo ir viens Dievs, kā arī viens starpnieks starp Dievu un cilvēkiem – cilvēks Kristus Jēzus, kas Sevi pašu ir nodevis par atpirkuma maksu par visiem. [1.Tim.2:5-6] tā saka apustulis Pāvils.

Kas tic Viņam, netiek tiesāts, bet, kas netic, ir jau spriedumu dabūjis, tāpēc, ka nav ticējis Dieva vienpiedzimušā Dēla Vārdam. [Jņ.3:18]

Šis gans Jēzus Kristus savu labumu parāda tajā, ka viņam ir droša [drosmīga] sirds. Šeit viņš saka: Derētais gans [algādzis], kas nav īstais gans, kam avis nepieder, redzot vilku nākam, atstāj avis un bēg, un vilks tās sakamp un izklīdina. Dažs ir tādi gani, kam sirds ir tik bailīga, ka tas redzot vilku nākam, atkāpjas, slēpjas un bēg no avīm. Šāda bailīga sirds Kungam Jēzum, mūsu īstenajam Ganam, nav. Viņš savas avis ļoti dārgi ir atpircis, viņš ir nodevis savu dzīvību, tādēļ viņš nevar atstāt avis. Viņam nav jābaidās, jo viņš ir tik spēcīgs, ka tos, kas pret viņu uzstājas, viņš ar vienu vārdu un pirksta pakratīšanu, ne vien nobaidīt, bet arī apklusināt un sasist. Jo Tas Kungs, jūsu Dievs, ir dievu Dievs un ir kungu Kungs, ir liels, stiprs un bargs Dievs, kas neviena vaigu neuzlūko un uzpirkšanas dāvanas [kukuļus] neņem. [5.Moz.10-17]

Debess, elle, grēki, velns ar nāv,
Viss iekš viņa rokām stāv,
Kas nāk pie viņa,
To viņš pestīt zina,
Slavējam viņu!

Nāk nu elles vilks, velns, jūsu pretinieks, staigā apkārt kā lauva rūkdams un meklē, ko tas varētu aprīt. [1.Pēt.5-8] Ak! Tad nebīsties tu Kristus aitiņa, tu Dieva bērns. Redzi, Israēla sargs nesnauž un neguļ. [Ps.121:4] Viņš ir pie jums ik dienas līdz pasaules galam. [Mt.28:20] Viņš tevi apklāj, un tu dzīvo Visuaugstākā patvērumā un mīti Visuvarenā ēnā. [Ps.91:1] tu nemūžam neiesi bojā, un neviens tevi neizraus no Manas rokas. [Jņ.10:28] un elles vārtiem nebūs tevi uzvarēt. [Mt.16:18] Nu vari tu, ak Dieva bērns, ar drošu sirdi un muti sacīt: Jebšu es arī staigāju tumšā ielejā, taču ļaunuma nebīstos, jo Tu esi pie manis, Tava gana vēzda un Tavs gana zizlis mani iepriecina. [Ps.23:4] Ja tevi velns apsūdz, redzi, Kristus Jēzus labais gans ir augšāmcēlies un ir pie Dieva labās rokas, kas arī mūs aizstāv? [Rom.8:34] [Mani bērniņi, to es jums rakstu, lai jūs negrēkotu. Un,] ja kāds krīt grēkā, tad mums ir aizstāvis Tēva priekšā – Jēzus Kristus, kas ir taisns. Viņš ir mūsu grēku izpircējs, ne tikai mūsu vien, bet visas pasaules grēku. [1.Jņ.2:1-2]

Kad gans Dāvids ganīja savas avis, nāca lauva, nāca lācis, un nesa projām avis, bet Dāvids tam gāja pakaļ un nokāva lauvu un lāci, un izpestīja avi no plēsēja rīkles. Līdzīgi arī notiek ar mums. Lauvas, plēsīgi zvēri, un lāči mums uzbrūk, nikni ļaudis grib mūs un mūsu nabadzību aprīt, bet tomēr mums nebūs visai iztrūkties, jo Jēzus Kristus mūsu labais gans to visu redz, pie mums stāv, un mūs aizstāv. Klausieties, kā viņš pats mūs iepriecina, sacīdams: Uzklausait Mani, Jēkaba nams un visi Israēla nama pāri palikušie, jūs, kas no jūsu mātes miesām Man bijuši uzkrauti un kas, no jūsu mātes klēpja sākot, esat bijuši Manis nesti! Arī līdz jūsu vecuma dienām Es palikšu tas pats, Es jūs nesīšu, kamēr jūs paliksit sirmi. To Es darīju līdz šim, un arī turpmāk Es to jums darīšu, Es jūs nesīšu un jūs izglābšu. [Jes.46:4]

Uz mums tāds dusmīgs viņu prāts,
Kad Dievs to būtu ļāvis,
Tie kā strauji ūdens sņāc un krāc,
Tas būtu mūsu nost rāvis,
Mēs kāšu straumē aizejam,
Un visai tik neapslīkstam,
Un it ar varu grimstam.
Gods Dievam! Kas mūs izglābs,
Tie mūs nav aprijuši,
Kā putns no stopiem pestīts,
Tā pat mēs izsprukuši,
Valgs ir trūcis, kas var mūs glābt?
Tas Dieva vārdiņš spēj mūs glābt,
Kas valda zem un debess.

Vai tad tu, to apdomādams, nesacīsi, ka Jēzus Kristus ir Labs Gans? Jo viņš aizstāv savas avis.

Vēl liek viņš mums savu labumu redzēt tajā, ka viņš tik sirsnīgi par mums gādā. Derētais gans nebēdā par avīm, Es, saka Kungs Kristus, esmu labais gans. Dažs nelabs [slikts] gans neliekas par avīm ne zinis, tādam avis nedrīkst uzticēt, jo viņam ir viena alga, vai avis ir ganībās vai nav. Bet labais gans dzen avis uz tādām ganībām, kur laba tauka smalka zāle, kur āboliņš aug, jo tāda zāle avīm garšo un ir derīga. Šāda godīga attieksme [sirds] Kungam Jēzum ir pret visiem, kas uz viņu paļaujas, viņš gādā par tiem, ka tiem ne nieka netrūkst.

Tavs gans Jēzus Kristus tevi ikdienas tevi ved pie tava Dieva, pie kā tu atrodi savu barību, un vari uzturēt savu miesu. Kad tu kā izsalcis jēriņš pacel savu balsi un no sirds brēc un saki: Ak, mūsu Tēvs debesīs, Mūsu dienišķo maizi dodi mums šodien, ko mums vajag mūsu miesas uzturēšanai, tad Viņš atver Savu roku un paēdina visus, kas dzīvo, ar labu prātu. [Ps.145:16] Tas Kungs jums gan piešķirs tikai bēdu maizi un ūdeni sēru nomāktai sirdij. [Jes.30:20] saka pravietis Jesaja, bet ķēniņš Dāvids saka: Es biju jauns un kļuvu vecs, bet nekad es neredzēju taisno atstātu, nedz arī viņa bērnus lūdzam maizi. [Ps.37:25] Jo Dievs Israēla bērnus ir ganījis kā avis tuksnesī, un tos četrdesmit gadus papillam uzturējis un paēdinājis. Maizi viņš tiem no Debesīm deva, un ūdenim viņš lika iztecēt no akmeņiem.

Gribi tu, ak Dieva aitiņa, ēst un dzert no Dieva žēlastības un iepriecināšanas, tad redzi, Jēzus Kristus labais Gans ved tevi uz to vietu, kur tu vari atrast savas dvēseles ganības. Šīs ganības ir Dieva vārds, Tie ir mūžīgās dzīvības vārdi [Jņ.6:68] un Dieva spēks par pestīšanu ikvienam, kas tic. [Rom.1:16] Klausies, kā viņš tevi un katru no mums ar mīļiem vārdiem aicina: Visi izslāpušie, nāciet pie ūdens, un, kam nav naudas, nāciet, pērciet un ēdiet! Nāciet, pērciet maizi bez maksas, par velti, arī vīnu un pienu! [Jes.55:1] Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt. [Mt.11:28] un iepriecināt. Šī barība ir tik krāšņa, tik garda, tik jauka, ka mēs varam, būdami lielās bēdās sacīt: Kungs, ja Tava bauslība [mācība] nebūtu bijusi mans prieks, es jau sen būtu aizgājis bojā savās bēdās. [Ps.119:92] Jo pats Jēzus Kristus sacīja: “Stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes.” [Mt.4:4]

Nu mans draugs, nekas tevi vairāk nevar iepriecināt, darīt drošu sirdi, gardāki smeķēt, kā barība, ko Jēzus Kristus šeit, un kad tu ej grēkus sūdzēt, to liek sludināt visu tavu noziegumu piedošanu, un savu žēlastību un mūžīgo dzīvību dāvina. Nu vari tu sacīt un dziedāt:

Tavs vārdiņš lai iekš manim mīt,
Un paliek manā sirdī,
Baro, dzirdi,
Ar to to dvēselīt,
Kad ja svīstu bēdu pirtī,

Ir tava ticība vēl vāja, redzi, Jēzus Kristus dzen tevi projām, un ved tevi un savām zaļajām ganībām, kur tu atrodi barību – sava gana un Kunga Jēzus Kristus miesu un asinis. Jo viņš savā svētajā vakarēdienā tevi mielo ar savu dārgo miesu un dzirdina tevi ar savām dārgajām asinīm, kas izlietas par grēku piedošanu. Nu saki mans draugs!

Kungs tu mūs tik ļoti mīļus tur,
Tavas asintiņas dodams šur,
Maksādams to grēku rop,
Ka dievs mūsu draudziņš top.

Apdomājiet nu šo lielo mīlestību, un to žēlīgo sava gana Jēzus Kristus žēlīgo sirdi, un turieties, kā labai aitiņai pieklājas. Jūs zināt, ka avis pašas nevar sevi ganīt, bet ganam tās jāvada un jāglabā. Ja avs dzīvo, tā dzīvo saimniekam, ja mirst, tad mirst saimniekam, tāpat mūsu dvēsele pieder Kungam Jēzum Kristum mūsu labajam ganam. Jo, ja dzīvojam, dzīvojam savam Kungam un, ja mirstam, mirstam savam Kungam. Tātad, vai dzīvojam, vai mirstam, mēs piederam savam Kungam. [Rom.14:8], jo viņš ir mūs atpircis par savu tautu un savu ganību avīm. [Ps.14:8]

Avs dzird, kad to pazīstams gans sauc. Tu cilvēka bērns, kas esi Kristus avs, kad tavs gans caur mācītāja muti sauc: Atgriezieties no grēkiem, [Mt.4:17] Esiet žēlīgi, kā jūsu Tēvs ir žēlīgs. Piedodiet, tad jums taps piedots. [Lk.6:36-37] Kas ir Kristus avs, tam ausis ir atvērtas, un tā dara to, ko grib labais gans.

Avs nedodas uz augšu kā kaza, bet paliek pie zemes. Nekāp arī tu lieki, nepūlies darbos, kas tev nav pavēlēti, bet arvien domā to, ko Dievs pavēlējis. [Sīr.3:22]

Avi ir viegli paēdināt. Pamet saujiņu siena priekšā, vai iedod maizes kumosiņu, tad tā paliek mierīga. Esi arī tu mierīgs ar maizes kumosiņu, ko Dievs dod, un ar visu to, ko viņš tev izdala. Kalpo Dievam, un esi pieticīgs ar to, ko viņš tev piemet, jo tas ir liels ieguvums. [Patiesi, lielu ieguvumu dod dievbijība ar pieticību.] [1.Tim.6:6]

Avs ir lēnprātīga, tā nesper kā zirgs, tā nerej kā suns, tā neplēš kā kaķis, un tu vari ar viņu darīt, ko gribi. Ja esi tu arī Jēzus Kristus avs, tad tu arīdzan būsi lēnīgs un pacietīgs, un tu ar labu prātu saņemsi, ko tev gans uzliks. Ja tev tavs gans sistu ar zizli, tad tu ar to svēto ķēniņu Dāvidu saki: Tas man bija par labu, ka mani pārbaudīja un pazemoja, ka es mācītos Tavus likumus. [Ps.119:71]

Avs labprāt laiza sāli. Tā tev, kā Jēzus Kristus aitiņai pienākas, savu mēli un vārdus sālīt ar goda un kauna sāli, kā mūs tas svētais apustulis Pāvils māca: Jūsu runa lai aizvien ir tīkama, ar sāli sālīta, lai jūs zinātu, kā ikvienam atbildēt. [Kol.4:6]

Avs ir saderīga, un nebadās ar citām, kā dara āži. Tā būs mums ar mūsu kaimiņiem sadzīvot, nebārties, negrūstīties, nekauties, nebārties. No tam visi pazīs, ka jūs esat Mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā. [Jņ.13:35]

Avs gremo, ko tā iepriekš ir ēdusi. Mums dvēseles barību, ko mēs iepriekš esam ēduši, un baznīcā būdami uzklausījuši, gremot un labi mūsu sirdī paturēt, un no Dieva vārda, mājas un darbā esot, labprāt runāt. Tā jaunava Marija visus vārdus paturēja savā sirdī. [Ps.1] [Lk.2:19]

Avs dara daudz laba. Viņa mūs ar savu vilnu un ādu ģērb un silda, viņa ar savu miesu mūs pieēdina. Tā mums arī visur un visiem cilvēkiem jādara labu. Svētīgs, kas rūpējas par grūtdieni! Tas Kungs viņu izglābs ļaunā dienā. [Ps.41:1]

Avs, kad tā grib apgulties, tad krīt tā uz ceļiem, grib tā celties, atkal metās ceļos. To dari arī tu, mans draugs, gulēt iedams un celdamies, krīti ceļos un lūdz Dievu, lai viņš tevi gribētu vadīt un palīdzēt, piedotu grēkus un pēc no šās vārgās zemes uzņemtu mūžīgajā dzīvībā.

Jo tie, kam lēns un žēlīgs prāts,
Uz zemes jauki dzīvos,
Viss labums tiks tiem dāvināts,
To sirds iekš priekiem līksmos,
Tie lielā mierā priecāsies,
Un kad šī zeme bojā ies,
Dievs viņu manta paliks, Āmen.