Otrā svētdienā pēc Zvaigznes dienas

Trešajā dienā bija kāzas Kānā Galilejā, un Jēzus māte bija tur. Bet arī Jēzus un Viņa mācekļi bija aicināti kāzās. Kad nu pietrūka vīna, Jēzus māte saka Viņam: “Viņiem nav vīna.” Jēzus saka tai: “Kas Man ar tevi, sieva? Mana stunda vēl nav nākusi.” Viņa māte saka sulaiņiem: “Ko Viņš jums teiks, to darait!” Bet tur stāvēja seši akmens ūdenstrauki pēc jūdu šķīstīšanās paražas, un katrā no tiem sagāja divi līdz trīs mēri. Jēzus saka viņiem: “Piepildait traukus ar ūdeni!” Un tie tos piepildīja līdz malai. Tad Viņš saka tiem: “Tagad smeliet un nesiet galda uzraugam!” Un tie to aiznesa. Kad nu galda uzraugs bija nobaudījis ūdeni, kas bija kļuvis par vīnu, nezinādams, no kurienes tas ir, kamēr sulaiņi, kas ūdeni bija smēluši, to zināja, – tad galda uzraugs aicina līgavaini un viņam saka: “Ikviens cilvēks papriekš ceļ priekšā labo vīnu, un, kad viesi ieskurbuši, mazāk vērtīgo, bet tu labo vīnu esi pataupījis līdz šim.” Šī ir pirmā zīme, ko Jēzus darīja Kānā Galilejā, atklādams Savu godību, un Viņa mācekļi sāka Viņam ticēt. [Jņ.2:1-11]

Mīļie draugi, nolasītais svētais evaņģēlijs attiecas uz sesto bausli, kurā Dievs saka: Tev nebūs laulību pārkāpt. Ar šiem vārdiem Dievs grib no ikviena cilvēka, kas viens būdams nevar remdēties, lai tas dievbijībā meklē sev laulāto draugu, šķīti un tikli [kautri] dzīvotu vārdos un darbos, un savu laulāto draugu mīlētu un cienītu.

Šie ļaudis arī to darīja un pēc Dieva prāta devās svētajā laulībā, nevis salien kopā kā dažs blēdis un mauka. Viņi kopdzīvi iesāk ar Dieva vārdu, lūdz savās kāzās, uz saviem svētkiem godīgus ļaudis – arī Kungu Jēzu Kristu ar mācekļiem.

Tie labprāt dodas tādā godā un Kungs Jēzus saviem jaunajiem ļaudīm iešķiņķo brīnišķīgu dāvanu – paveikdams lielu brīnumu ar vārdu, ka tīrs ūdens sešos akmens ūdens traukos kļūst par īstu vīnu. Mēs dievbijīgi no šī evaņģēlija apdomāsim:

mācību par svēto laulību gan laulātiem, gan nelaulātiem.

To gaismu tavā vārdiņā,
Dod, Dievs Kungs, pie mums spīdēt,
Ak, neliec mūsu ticībā,
Mums šaubīties un slīdēt,
To mīlestības uguntiņ,
Iekš mūsu sirdīm iededzin,
Lai kur, kam tīk kurnēt. Āmen.

Evaņģēlists saka: Trešajā dienā bija kāzas Kānā Galilejā, un Jēzus māte bija tur. Bet Jēzus ar saviem mācekļiem arī bija aicināts kāzās. Kad Jēzus Kristus tika kristīts Jordānas upē [Mt.4], Svētais Gars Viņu aizveda tuksnesī. Tur Viņš četrdesmit dienas un tu tik pat naktis gavēja, un tika velna kārdināts trīs reizes.

Pēc tam Viņš atkal nāca uz Galileju, kā evaņģēlists Lūka saka: un Jēzus nāca atkal Gara spēkā uz Galileju. Bet Viņš īsu brīdi uzkavējās tuksnesī pie Jāņa, kas Viņu kristīja. No šī brīža tiek skaitītas trīs dienas.

Pirmajā dienā Jānis Kristītājs redz otro reizi pie sevis nākam Jēzu un sacīja: Redzi, tas ir Dieva Jērs.

Otrajā dienā Kristus atrada Filipu, un Filips atrada Nātaniēlu, un priecādamies sacīja: Mēs esam atraduši to par ko Mozus un pravieši rakstījuši, Jēzu, Dāvida dēlu no Nācaretes.

Trešajā dienā ir kāzas Kānā. Viesībās ierodas Jēzus ar saviem mācekļiem un savu māti. Ja šie nebūtu bijuši godīgi jauni ļaudis, un Dieva nebūtu cienījuši Dieva vārdu, tad nemūžam nebūtu Jēzus Kristus – Jēzus Kristus, es jums saku, nebūtu nācis uz viņu viesībām.

Mācieties, ka laulība patīk Dievam, un ka Dievs pie tā, kas ar savu laulāto draugu dzīvo, labprāt grib būt. Šeit mēs dzirdam, ka Dieva Dēls Jēzus Kristus pats ir šajās kāzās. Kādēļ tad mēs negribam turēt godā svēto laulību? Dievs pats to ir iestādījis nevis kādā kaktā, bet paradīzes dārzā. Tas notika tūdaļ, kad Zeme uz Debesis sešas dienas bija stāvējušas, un vīrs no zemes un sieva no vīra ribas bija radīta, pirms vēl cilvēki krita grēkā. Ja Dievs ir iedibinājis svēto laulību, labi apdomādams un sacīdams: Nav labi cilvēkam būt vienam. Vienvārdsakot Dievs paveic visu – Viņš pats ir laulātājs, pats ir vedējs, jo Viņš saka: Tie būs viena miesa.

Viņš tos svētī un saka: Augļojieties un vairojieties, un piepildiet zemi [1.Moz.1:28], un valdiet pār zivīm jūrā, un pār putniem apakš debess, un pār visām dvašām, kas virs zemes lien. Un Dievs uzskatījis visu, ko Viņš bija darījis, un raugi, tas bija ļoti labs [31]. Patiesi, tā Kunga darbi ir lieli, tie top meklēti no visiem, kam pie tiem labs prāts. Viņa darbs ir augsts un godājams. [Ps.111:2-3]

Dievam patīk svētā laulība, citādi viņš nebūtu to tik ilgi uzturējies un nebūtu tik ļoti svētījis. Kad pirmie cilvēki, Ādams un Ieva, bija krituši grēkā, un Dievs pirmo pasauli bija noslīcinājis plūdos, tad tomēr Viņš ļaudis uzturēja un nelika tiem iznīkt un aiziet bojā.

Vecajā derībā Dievs vīram, kas bija apņēmis sievu, bija nospriedis: [5.Moz.24:5] Tam nav jāiet karā, un … lai viņš paliktu savā namā un priecātos ar sievu, ko apņēmis. Dievs svētī jaunus ļaudis ar bērniem, kas ir Dieva dāvana [Ps.127] Turpretī Dievs nolād visus bērnus, kas nepareizi ar maucību tiek meklēti: nevienam maukas bērnam nebūs nākt tā Kunga draudzē. Laulības pārkāpšanā ieņemtie dziļi nesakņojas un cieti neieaugs. [Sal.Gud.3:3]

Vēl vairāk, ja Dievam nebūtu patikusi laulības kārta, tad Kristus nebūtu parādījis savu lielo mīlestību pret kristīgo draudzi ar to mīlestību ko laulāti ļaudis savā starpā tur. Jo tā Viņš saka: “Es saderēšos ar tevi uz mūžu mūžiem, Es gribu saistīties ar tevi savstarpējā uzticībā un paļāvībā pēc tiesas un taisnības laipnīgumā un žēlastībā.” [Hoz.2:21]

Tāpēc, ak cilvēka bērns, lai tu būtu kas būdams, nenicini svēto laulību, neapsmej to ar maucību, ka Dievs tevi galu galā nesodītu. Jo nedz maucinieki, nedz laulības pārkāpēji neiemantos Dieva valstību, kā māca svētais apustulis Pāvils: [1.Kor.6:10] Mauciniekus un laulības pārkāpējus Dievs sodīs. [Ebr.13:4] Tad runājiet un turiet turiet labu prātu pret laulību.

Bet, ja jūs gribat, lai esat laimīgi un lai jums laulībā labi klātos, tad pāri visiem viesiem, lūdziet viesībās Jēzu Kristu, kā darīja ļaudis [Kānā]. Tā nu notiekās, ka tie kas grib stāties kopā svētajā laulībā, Dievu no sirds lūdz, ka Dievs viņiem vien godīgu un rāmu draugu dotu. Namu un mantu manto no vecākiem, bet no tā Kunga nāk prātīga sieva, kā saka ķēniņš Sālamans [Sal.Pam.19:14]

Tā darīja Ābarahāma kalps, kad tas Kungs viņu sūtīja, savam Dēlam, Īzākam no sava radinieka vienu sievu precēt.Viņš Dievu sirdīgi pielūdza, ka Dievs viņam labu laimi dotu, sacīdams: Kungs, tu Dievs mana Kunga Ābrahāma, sastopi man šodien, un dari Žēlastību pie mana Kunga Ābrahāma. [1.Moz.24:12] Un Dievs palīdzēja, ka viņam labi izdevās. Līgavainis [brūtgans] Īzāks bija izgājis uz lauku vakarā, Dievu pielūgt, lai tas viņam gribētu dāvāt godīgu sievu.

Tobijas jaunākais lūdza Dievu kopā ar savu līgavu, lai Dievs viņiem labu laimi dotu, un pasargātu no visādām nelaimēm. [Tob.8:7] Viņš sacīja: Pavēli Kungs, ka es topu apžēlots un ar viņu līdz vecumam uzturēts. Un šī lūgšana tika paklausīta. Jo kad iepriekšējās laulībās velns viņai septiņus vīrus bija nomocījis, tad Tobijas tomēr palika dzīvs un vesels. Ar tādu lūgšanu arī jums ne vien svēto laulību jāiesāk, bet arī, cik ilgi vien kopā dzīvoja, Dievu pielūgt, ka tas jums stāvētu klāt, no visām nelaimēm pasargātu un gribētu dot mīlestību un dienišķo maizi

Bet kas precēdamies domā, šī mana, tā mana, kuru ieraugu, un ar blēņām un nešķīstībām laulībā dodas, un bezdievīgi dzīvo, pie tiem nenāk Jēzus Kristus, nedz arī ir liela laime gaidāma, kā dažs, Dievam žēl, to ar asarām apraud.

Tad dzīvo vīrs ar sievu kā suns ar kaķi, viens otru gāna par šādu un tādu, lād kā burvji, kā suņi, viens otru uzlūko kā noburts āzis, kad tam apnicis viņa draugs, tas citu meklē, un rāpjas pie svešas. Tāda nelaime ir ciets, ciets akmens trauks.

Da zas asaras tur noritinātas. Ja tu nu, mans draugs, negribi tādu nelaimi piedzīvot, bet lai Dievs tev palīdzētu, tad tev savu laulību jāiesāk dievbijībā. Nāciet šurp jūs kāzinieki, un mācieties, kā jums kāzās jāuzvedas.

Daža mēles tapa un alus muca sadzirdējuši, kur kāzas, tūdaļ atvelkas. Tāds nebēdā, kaut viņam būtu jāiet uz pašu Jūdeju, viņš ir it kā ielūgts suns. Tāds Dieva dāvanu vairāk samaitā un izlaista, iedams ar citiem ļaudīm bārties un kauties. Viņš nemūžam nevar tikt piepildīts. Bet šāda dzīve nemaz neklājas.
Ja tu esi lūgts, tad nāc kā Jēzus Kristus un viņa māte un mācekļi, kas ir mierā ar to, kas priekšā likts. Ej un ēd savu maizi ar prieku, un dzer savu vīnu ar labu prātu, jo Dievam ir labs prāts par tavu darbu. [Sal.Māc.9:7]

Jūs zināt, ka vienam ķēniņam nepatika, ka lūgtie viesi nenāca uz kāzām. [Mt.22:3] Jaunais Tobijs savās kāzas arī viesus ielūdza [Tob.7], un tie bija līksmi. Tāpēc zini, ka tas nav grēks iet uz kāzām, kad esi lūgts. Nenicini [Nenosmādē] trūcīgus godīgus cilvēkus, bet tomēr nepiedzeries kā cūka, nerunā ar nemazgātu muti, neizlaisti Dieva dāvanu, nesarīko skandālu [dumpi], bet ēdis un dzēris pateic Dievam, celies laikā un ej uz savām mājām, un proties kauna.

Vēl evaņģēlists stāsta, kas kāzās noticis, proti, tiem pietrūka vīna. Jēzus māte sacīja: „Viņiem nav vīna.” Jēzus viņai atbildēja: „Kas man ar tevi sieva. Mana stunda vēl nav nākusi.” Kāds noteikti te iedomāsies, ka pagājušajā svētdienā tik sacīts, ka bērns Jēzus savai mātei bijis paklausīgs, kā tad viņš tik bargi tagad runā? Viņš to nesauc pat par māti, bet sievu?

Ņemiet vērā, kā Kunga Jēzus atbilde jāsaprot. Viņš šos vārdus nesaka necienīdams savu māti, jo kā Viņš bez grēkiem bija piedzimis, tā Viņš bez grēkiem ir dzīvojis un runājis.

Šeit Viņš ar savu māti nerunā kā cilvēks un viņas dēls, bet kā Dievs un mācītājs, kas pilda savu amatu – nevis kā cilvēki, bet kā Dievs grib.

Otrkārt, Dēls Jēzus savu māti, jaunavu Mariju, tā uzrunā, lai cilvēkiem neliktos, ka Viņš palīdz dēļ mātes lūguma, lai viņi pēc tam neticētu vairāk mātei, nevis Viņam.

Treškārt, Kungs Jēzus savu māti tā uzrunā, gribot mūs pamācīt, ka Viņam nepatīk, ka mēs sakām kad un kā Viņam mums jāpalīdz. Jo Viņš arvien paliek augsts patvērums nabagajam, patvērums bēdu laikā. [Ps.9:10]

Kas ir noticies šo jauno cilvēku kāzās, tas arī mēdz notikt dažam saimniekam un saimniecei. Vienreiz šis, citreiz tas pietrūkst.

Kad Ādams un Ieva bija grēkojuši, tad Dievs viņiem pasludināja šo nelaimi. Cilvēkam Viņš sacīja: “Tā kā tu esi klausījis savas sievas balsij un esi ēdis no šī koka, par kuru Es tev pavēlēju, sacīdams: tev nebūs no tā ēst, – lai zeme ir nolādēta tevis dēļ; tev, smagi strādājot, būs maizi ēst visas sava mūža dienas. Ērkšķus un dadžus lai tā tev dod, no lauka augiem tev būs pārtikt. Sava vaiga sviedros tev būs maizi ēst, līdz kamēr tu atkal atgriezies pie zemes, jo no tās tu esi ņemts: jo tu esi pīšļi, un pie pīšļiem tev atkal būs atgriezties.” [1.Moz.3:17-19] Un sievai Viņš sacīja: “Vairodams Es vairošu tavas sāpes un tavu radību mokas – sāpēs tev būs bērnus dzemdēt; un tev būs kārot pēc sava vīra, un viņam būs valdīt pār tevi.” [1.Moz.3:16]

Šādu nelaimi jāpiedzīvo visiem, kas kopā dzīvo. Kāds žēlojas: „Man nav maizes. Ar veseliem zobiem man jāgavē.” Svētajam Jēkabam, lai nenomirtu badā ar saviem dēliem, bija jāsūta tos uz Ēģipti pēc labības.

Cits saka: „Man nav veselības.” Cits sūdzas: „Mans vīrs nevesels, mana sieva guļ pie zemes [uz gultas], mani bērni vaid, visa saime guļ.” Arī svētais Ījabs ilgu laiku gulēja ar augoņiem [ Īj.2:7] un viena sieva, kas divpadsmit gadus bija slimojusi ar asiņošanu, [Mt.9:20] bija izdevusi visu savu mantu. Kad Dāvida dēliņš bija nevesels, Dāvids gavēja un gulēja visu nakti pie zemes. [2.Sam.12:16] Virsnieks Kapernaumā redzēja, ka viņa kalps nevesels, un cieta lielas mokas.

Tagad vīrs saka sievai un sieva vīram: „Ak, draudziņ, kas tev kait? Zinātu es kā tev palīdzē, es atdotu visu, kas pie dvēseles.” Vecāki redzēdami, ka bērni no sāpēm kā tārpiņi lokās, saka: „Kas kait? Kas kait? Ak, Dievs. Kaut varētu es tev palīdzēt.” Ikviens taču zina, kā viņa mājās klājas.

Bet tādēļ vien nebūs mums svēto laulību nicināt, kā dažs to dara. Kad parādās nelaime, tad viens uz otru saka: „Vai tas mani pie tevis veda?” Citi atkal izšķiras. Bet daža māte atstāj pat savus bērnus, sliktāk kā kāda kuņa, atstādama savus kucēnus.

Bet tev, mans draugs, jāzina, ka Dievs grēku dēļ tā nospriedis, ka mums šajā pasaulē savu nelaimi jānes un jācieš, jo katrai dienai ir savas bēdas. [Mt.6:34]

Un tomēr žēlīgais Kungs Kristus palīdz visiem, kas uz viņu cer. Šie ļaudis nepalika kaunā, viesiem pietrūka dzēriens, jo Jēzus Kristus viņiem īstajā laikā palīdzēja un iepriecināja.

Dievs gan uzliek mums nastu, bet stiprais Dievs ir arī mūsu pestīšana, kā dzied svētais Dāvids. [Ps.68:20]

Reizēm Dievs dažam godīgam cilvēkam, kas Dievu bīstas, ilgi liek lielā nelaimē mocīties. Akmens ūdens trauki stāv piepildīti līdz malām ar bēdu ūdeni un asarām, ka tad līdz ar Dāvidu jāsaka: „Palīdzi man, ak, Dievs, jo ūdeņi apdraud manu dzīvību! Es grimstu dziļās dūņās, kur nav pamata; es esmu iekļuvis ūdens dziļumos, un ūdens straume draud mani aizskalot projām.” [Ps.69:2-3] Bet šis lietas dievbijīgajiem notiek tādēļ, ka tiem jāzina – jo lielākas bēdas, jo tuvāk Dievs ar savu palīdzību. Jo rūgtāks mūsu nelaimes ūdens, jo saldāks vīns, ko devis Iepriecinātājs. Tad mēs varam sacīt: „Tu manas žēlabas es pārvērtis līksmībā, tu esi esi novilcis manu maisu un apjozis ar prieku.” [Ps.69:12]

Ja tad, nu mans draugs, tavā namā ir nabadzības un vajadzību ūdens trauks, ej ka jaunava Marija pie Jēzus, lūdz un saki viņam, kas tev trūkst un dari, ko Viņš tev pavēl: dzīvo godīgi, no sirds pielūdz Dievu, kārtīgi strādā un stipri tici. Dievs neļaus tev bēdās nomirt, bet palīdzēs, ka vari izturēt. [Dos tik daudz, ka tiksi uzturēts].

Šie jaunie ļaudis bija nabagi, bet redzi, bet redzi, kādu labu vīnu Jēzus tiem dāvāja! Smel arī tu no Dieva apsolījumu dziļā avota, tici Dieva vārdam, kas sola un saka: “Tad klibais lēkās kā briedis un mēmo mēle gavilēs, jo ūdens izverd tuksnesī un strauti izkaltušā klajumā.” [Jes.35:6] “Bīstieties To Kungu, jūs Viņa svētie, jo, kas Viņu bīstas, tie nepazīst trūkuma.” [Ps.34:10] “Es esmu Tas Kungs, tavs Dievs, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes. Atplet savu muti, lai Es to piepildu.” [Ps.81:11] “Svētīdams Es svētīšu Ciānas barību, tās nabagus Es paēdināšu ar maizi.” [Ps.132:15] “Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas.” [Mt.6:33].

Dievs pat to, kas tev pie rokas ir, ta uzturēs, ka varēsi iztikt. Bībelē mēs lasām, par vienu nabaga atraitni, pie kuras pravietis Ēlija nāca maizi lūgt. Viņa sacīja: “Tik tiešām, ka Tas Kungs, tavs Dievs, ir dzīvs, bet man ir tikai plācenis un tīnē viena vienīga pilna sauja smalko kviešu miltu, un mazliet eļļas apaļā krūzē, un raugi, es esmu salasījusi kādus žagariņus un taisos visu sev un savam dēlam sagatavot, un pēc tam kad mēs to paši būsim baudījuši, tad arī mums būs jāmirst.” [1.Ķēn.17:12]

Ko darīja Dievs? Viņš uzturēja [gausināja] to pašu mazumu tā, ka viņai, viņas dēlam un pravietim Ēlijam, bija ko ēst visu bada laiku.

Dievam rokas nav par īsu, ka viņš nevarētu palīdzēt. Ja stāv tavā namā, mans draugs, neveselības ūdens trauks un tu žēlojies, man nav veselības, kā dažā vietā redzams, ka vaid vīrs, vaid sieva un bērni uz gultas, tad nemeklē burvjus. Kad ķēniņš Ahasja kļuva nevesels, tas meklēja palīdzību pie Ekronas dieva Baal-Zebuba. Viņš gan atveseļojās, bet pēc tam Dievs viņu sodīja un viņam bija jāmirst. [2.Ķēn.1]

Tā arī klāsies tev – burvju meklētajam.Un, ja tu domāsi, ka burvis ir tevi, tavus bērnus vai saimi darījis veselus, tad tomēr tas būs tā, kā ārsts, kurš gan dara veselu, bet pēc tam reizes desmit iedur ar nazi. Jo viņš ievaino tavu dvēseli.

Es, vesels būdams, ar savu lūgšanu pie Kunga Jēzus, sacīdams: „ Dziedini, mani ak Kungs, tad tapšu es dziedināts, atpestī mani, tad būšu atpestīts. [Jer.17:14] Jo tas Kungs ir tavs ārsts. [2.Moz.15:26]. Viņš var un grib palīdzē, kā Viņš saka: „Piesauc mani bēdu laikā, tad es tevi izglābšu.”

Ja stāv tavā namā bērnu trūkuma ūdens trauks, tad ej pie sava Kunga Jēzus, sūdzi tam, kas tev vajadzīgs un ko tava sirds vēlētos, ka Elkana sieva. Un ja tas būs tev par labu un Dievam par godu, tad Viņš tev bērnus dos. Ābrahāms un viņa sieva Sāra bija veci ļaudis, kuriem Dievs jauniem esot nevienu bērnu nebija devis. Bet pašā vecumā Dievs viņus iepriecināja ar dēliņu. Ja Dievs redz, kā tev ir labāk, palika bez bērniem, tad esi ar to mierā, un domā, ka Dievs negrib tev likt ciest lielas bēdas un mokas. Daža godīga māte zinās, cik grūti viņa savu bērnu laidusi pasaulē. Daža šeit apsnauž un aizver acis. Kad bērns jau piedzimis – kāds darbs ir to uzaudzināt!? Kad nu jau bērns uzaudzis, tad vēl nāk vislielākās bēdas.

Jēkabam bija daudz bērnu, bet arī daudz bēdas arī netrūka. [1.Moz.34] Viņa meita gāja maukas ceļu, viņa divi dēli, Simeans un Levi, Zobenus sānos apjozuši, apkāva visus vīrus, un kam bija vīra vārds, tajā pilsētā. Citi divi dēli darīja citu blēdību. Viņi pārdeva Jāzepu verdzībā, un tēvs domāja, ka viņu zvērs saplosījis. Kā jūs domājat, mani draugi, kur šim tēvam sirds bijusi? Kad bērni labi neizdodas, un negrib tēvu un māti klausīt, tad ka tiem vecākiem sirds rūgst? Patiesi, labāki ir vispār bez bērniem nomirt, nekā bezdievīgus bērnus turēt. [Sir.16:4]

Kad Absoloms [2.Sam.13] savu brāli Amnonu nokāva, un sarīkoja dumpi, ka viņa paša tēvam, ķēniņam Dāvidam, bija jābēg, tad viņš arī no Dieva savu algu dabūja. Ar saviem matiem sapinās ozolā un ar trīs žebērķļiem tika sadurts caur un cauri. Ak, kā gauži tad raudāja un bēdājās tēvs. Viņš dažkārt būs vēlējies, ka tas dēls mūžam nebūtu piedzimis, jeb ka viņš būtu nomiris bērnībā. Redzi, mans draugs, kad nu Dievs tev bērnu dod, tad nedomā, ka Dievs tev ir žēlīgs. Tev būs tādas bēdas jāpiedzīvo, un visiem tiem, kas Dievu mīl, visas lietas nāk par labu, [Rom.8:28] kā apustulis Pāvils saka.

Ja tavā namā stāv nāves ūdens trauks, un vīrs sievai, vai sieva vīram, un maizes pelnītāji vecāki bērniem, vai bērni vecākiem tiek atņemti, ak Dievs, tāds rūgts ūdens malks tas ir. Bet arī tādā nelaimē ej pie Kunga Jēzus, kas tev var palīdzēt. Viņš tev dos tādu sirdi, ka tu varēsi panes un pacelt tādu nelaimi, un tavu noskumušo sirdi ar savu vārdu iepriecinās. Domā, ka tā ir sveša lieta, ka tavs draugs vai bērniņš nomirst? Neviens cilvēks nedzīvo, kas nebūtu nāvi redzējis. [Ps.89:49]

Visiem cilvēku bērniem būs jāmirst, vai viņš ir augsts vai zems, liels vai mazs, bagāts vai nabags, vecs vai jauns, tā pat nomirst gudrais, tāpat ģeķis. [Sal.māc.2:16]

Domā, ka cilvēks mirst pēc Dieva prāta. Dievs tam ir nolicis laiku, cik ilgi tam jādzīvo, un tad, kad tā stundiņa ir pienākusi, Dievs saka: Atgriezieties atpakaļ jūs cilvēku bērni [Ps.90:3], tad nevies to nevar uzturēt. Miesa būs zemē, kā mātes klēpī un mierā.Taisno dvēseles ir Dieva rokā, un nekādas mocības tās neskars. [Sal.gudr.3:1]

Pastarā dienā Dievs tev to, ko tev nāve uz mazu brīdi no acīm atrāvusi, ar lielu prieku atkal atdos, un tad tu mūžīgi netapsi no tā šķirts, bet arvien Dieva priekša priecāsies. Jo tā stunda nāks, kurā visi, kas ir kapos, dzirdēs Cilvēka Dēla balsi. Un ies ārā, tie, kas labu darījuši, lai augšāmceltos dzīvošanai. [Jņ.5:28-29] Iepriecinieties ar šiem vārdiem:

Man ne ir kas noticis;
Kā vien, ko Dievs nolicis;
Un labb ir mūžīgi,
Kāds, kad, un kur Viņš rādās,
Tāds, tad, un tur ar gadās,
Mans prātiņš klausīt tikuši.
Es ticos Viņa rokām,
Kas man no visām mokām,
Un ļauna sargāt var,
Dzīšos pēc Viņa stāstiem,
Tad bēgt būs visiem lāstiem,
Un netrūks, kas tur augļus dar.
[Es Dievam lieku gādāt] Āmen.

Lasi arī citus Georga Manceļa sprediķus