Otrajā svētdienā pēc Kristus augšāmcelšanās svētkiem

ES ESMU labais gans. Labais gans atdod savu dzīvību par savām avīm. Derētais gans, kas nav īstais, kam avis nepieder, redzēdams vilku nākam, atstāj avis un bēg, – un vilks tās nolaupa un izklīdina, jo viņš ir derēts gans un avis viņam nerūp. ES ESMU labais gans; Es pazīstu savas avis, un manas avis mani pazīst. Itin kā Tēvs pazīst mani, Es pazīstu Tēvu; un Es atdodu savu dzīvību par savām avīm. Man vēl ir citas avis, kas nav no šīs kūts; arī tās man jāatved; arī viņas dzirdēs manu balsi, un būs viens ganāms pulks un viens gans. [Jņ.10:11-16]

Tā ir skaidra mācība, ka Jēzus Kristus ir Labais Gans, kas piepilda visu to, kas ir rakstīts Svētajos Rakstos, – visus pravietojumus. Tad nu, šodien, pārdomāsim Jēzus saistību ar pravietojumiem.

Kāds Konkordijas Semināra profesors lekcijā rādīja kā Marka evaņģēlija 6. nodaļas 30.-44. pants cieši sasaista Jēzu ar 23. psalmu. Šajā sprediķī es izmantošu šīs saiknes, lai mēs varētu saprast, ka Jēzus Kristus patiešām ir mūsu Labais Gans.

Vispirms es paskaidrošu šo tekstu no Marka evaņģēlija un pēc tam parādīšu, kā tas ir cieši saistīts ar 23. psalmu. Marka evaņģēlija 6. nodaļas iesākumā ir aprakstīts, kā Jēzus sūta 12 mācekļus sludināt un mācīt Jēzus vārdā, tad tiek izpildīts nāvessods Jānim Kristītājam, bet mācekļi atgriežas pie Jēzus emociju pārpilni par to, ko viņi ir darījuši un par to, kas noticis ar viņiem. Bet tur bija tik daudz cilvēku, kas viņiem sekoja, ka viņiem pat nebija laika paēst. Šī ir tā vieta, kur sākas mūsu šodienas sprediķa teksts.

Mk.6: 30-44 Jēzus paēdina piecus tūkstošus:

Un apustuļi sapulcējās pie Jēzus un Tam stāstīja visu, ko tie bija darījuši un ko tie bija mācījuši. Un Viņš tiem saka: “Nāciet vieni paši savrup kādā vientuļā vietā un atpūtieties maķenīt.” Jo daudz bija, kas nāca un gāja, un tiem nebija vaļas ne ēst. Un tie laivā aizbrauca savrup uz kādu tukšu vietu. Un daudzi redzēja tos aizbraucam un viņus pazina, un satecēja kājām no visām pilsētām kopā, un nonāca tur viņiem pa priekšu. Un Jēzus, izkāpdams malā, redzēja daudz ļaužu, un sirds Viņam par tiem iežēlojās, jo tie bija kā avis, kam nav gana, un Viņš sāka tos daudz mācīt. Un bija jau vēls, kad Viņa mācekļi pie Tā nāca un sacīja: “Šī vieta ir tukša, un laiks jau vēls. Atlaid tos, ka tie var noiet apkārtējos ciemos un miestos un sev pirkt ko ēst.” Bet Viņš atbildēdams tiem sacīja: “Dodiet jūs viņiem ēst.” Un tie Viņam sacīja: “Vai tad mums būs noiet un par divi simti denārijiem pirkt maizi un tiem dot ēst?” Bet Viņš uz tiem saka: “Cik maizes jums ir? Eita un raugait.” Un tie uzzinājuši saka: “Piecas un divi zivis.” Un Viņš visiem pavēlēja pa pulkiem apsēsties zaļajā zālē. Un tie apsēdās pulciņos pa simtiem un pa piecdesmit. Un Viņš ņēma tās piecas maizes un tās divi zivis, skatījās uz debesīm, pateicās un pārlauza maizes un deva Saviem mācekļiem, lai tie viņiem liktu priekšā, arī tās divi zivis Viņš visiem izdalīja. Un tie visi ēda un paēda, un salasīja no druskām divpadsmit pilnus grozus un no zivīm. Un to, kas bija ēduši no tām maizēm, bija pieci tūkstoši.

Bieži tulkojot no grieķu valodas uz angļu vai latviešu valodu parādās tulkojuma problēmas. Kad grieķi saka vientuļa vieta, tas var nozīmēt ne tikai vientuļu vietu, kur nav cilvēku, bet arī tuksnesīgu vai neauglīgu apgabalu. Šī aiziešanu ir domāta kā atpūta, kuras laikā mācekļi varētu atjaunot savus spēkus. Tomēr cilvēki no visām pilsētām – mums nav pateikts no kurām – bija spējīgi nokļūt šai tuksnešaini neauglīgajā vietā pirms tur nonāca Jēzus un viņa mācekļi.

Kad Jēzus viņus ieraudzīja, sirds viņam par tiem iežēlojās. Viņš zināja, ka tie ir kā avis, kam nav gana, ka tiem ir nepieciešams kāds, kas mīlestībā rūpētos par viņiem. Jēzus uzsāka šo darbu mācot viņiem daudzas lietas.

Šī ir tā saikne ar 23. psalmu. Jēzus māca Svētos Rakstus, un Svētajos Rakstos ir divas lielas mācības: bauslība un Evaņģēlijs. Bauslība, kas parāda mums mūsu grēku, un Evaņģēlijs, kas parāda mums mūsu Pestītāju. Šīs ir tās lietas, kas atjauno dvēseli. „Viņš ved mani pa taisnības ceļiem Sava Vārda dēļ,” kā rakstīts 23. psalmā.

Jēzus mācība atjauno cilvēku dvēseles, pasakot viņiem visu, kas viņiem būtu jāzina, tas ir, ka viņiem ir nepieciešams mīlošs gans, kas viņiem parāda, ko viņi ir izdarījuši nepareizi, un kas pateiktu viņiem, ka Dievs viņus joprojām mīl. Jēzus ir Labais Gans, kas nodrošina mūs ar visu nepieciešamo mīlestības pilnā veidā, nevis negribot, un nevis ar vēlmi, lai mēs viņam to visu reiz atmaksātu. Gans zina, ka avis viņam nespēj atmaksāt par viņa rūpēm un ka vienīgais, ko avis spēj darīt ir: klausīties Viņa balsi. Katru reizi no jauna Viņa balss nāk pirmā: Viņš runā, mēs klausāmies.

Kad Jēzus ir beidzis atjaunot šo cilvēku dvēseles. Viņš skatās uz viņu nākamajām vajadzībām – uz viņu fiziskajām vajadzībām. Mācekļi Jēzum norāda, ka ir jau vēls un ka cilvēki kļūst izsalkuši. Šķiet, ka mācekļi ir iemācījušies būt par labiem ganiem, vismaz tajā ziņā, ka viņi pazīst avju vajadzības. Tomēr viņi vēl nav iemācījušies lūgt Labajam Ganam, lai Viņš par visu to gādā.

Šī ir tā vieta mūsu šodienas Bībeles tekstā, kur parādās bauslība, proti, kad mēs paļaujamies paši uz saviem spēkiem. Tādējādi mēs Dievu izņemam no matemātiskā vienādojuma un domājam tikai, kā mēs paši šīs lietas paveiksim; tomēr cik gan tas ir grūti paveicams bez Dieva! Kad mēs cenšamies pārvarēt mūsu problēmas vai mūsu ienaidniekus tikai ar pašu spēkiem, – mēs to nespējam!

Luters Mazā katehisma Pirmā baušļa izskaidrojumā saka, ka mums neko nevajadzētu likt Dieva vietā, tas ir, ka mums ir jālūkojas tikai uz Dievu un tikai no Viņa jāgaida visas labās lietas. Kad mēs pārvaram mūsu grūtības vai mūsu ienaidniekus, tas notiek tikai ar Dieva palīdzību. Labā Gana darbs ir tas, kas mums dod izdošanos: – visu mūsu grēku piedošanu, dzīvību un pestīšanu.

Man labpatiktos teikt, ka es to tā daru vienmēr. Bet tā tas nav. Ļoti bieži savām likstām es pieeju tikai ar saviem paša spēkiem, aizmirstot, ka visstiprākā un visspēcīgākā persona darbojas manis labā. Es redzu tikai to, ko pats varu izdarīt, tikai to, ko pats varu ietekmēt. Man tāpat kā visiem cilvēkiem ir jāatceras, ka Dievs visu kontrolē. Kad kādas lietas notiek pasaulē, Dievs ir tas, kas tās paveic, paveic tās paša noteiktajā laikā.

Pret mums darbojas NESVĒTĀ trīsvienība: velns, pasaule un mūsu pašu grēcīgā miesa. Labos laikos, kad visas lietas norisinās pēc mums vēlamā plāna, mums labpatīk domāt, ka mēs paši esam atbildīgi par šīm labajām lietām. Tomēr, kad notiek sliktas lietas, tad mums labpatīk noņemt no sevis atbildību, – tad izrādās, ka kāds cits mums to mēģina nodarīt, vai arī mēs noveļam vainu uz neveiksmi, vai sliktu ekonomisko stāvokli, vai pat ka Dievs mums to dara. Cik ačgārni?? Grēcīgā miesa saka, ka es esmu atbildīgs par visu labo, bet Dievs ir atbildīgs par visu ļauno!

Daudziem cilvēkiem ir grūtības pieļaut, ka kāds cits varētu visu kontrolēt, būt vadītājs. Šādi cilvēki vēlas izmainīt likumus, sagrozīt un pakļaut laiku un pārējos, lai tie kļūtu viņiem piemēroti, tā vietā lai pakļautos Dieva noliktajiem likumiem un vadītājiem. Ak vai, dažreiz mums ir jāparāda sava nostāja, tomēr tam nav jānotiek visās situācijās.

Jēzus uzliek atbildību mācekļiem, sakot viņiem: „Dodiet jūs viņiem ko ēst.” Mācekļi paskaidro, ka viņi to nespēj izdarīt, jo viņiem nav pietiekami daudz naudas, lai pabarotu tik daudz cilvēku.

Jēzus parūpējas par viņiem. Viņš atkal seko 23. psalma vārdiem. Viņš liek cilvēkiem apsēsties zaļajā zālē, svētī ēdienu un pabaro viņus nevis tā, ka viņi būtu knapi paēduši, bet tā, ka viņiem daudz vēl palika pāri. 23.psalma sākumā lasām: „Tas Kungs ir mans gans, man netrūks nenieka. Viņš man liek ganīties zāļainās ganībās. Viņš mani vada pie skaidra ūdens.” Ļaudis, kurus Jēzus uzlūkoja kā avis bez gana, apsēdās zaļajā zālē un tika pabaroti tā, ka pāri palika 12 grozi ar maizes druskām un zivīm, ko šie ļaudis vairs nevarēja apēst.

Labais Gans ir ar savām avīm visos laikos, un Viņš ir ar mums visos laikos, kā Viņš ir teicis Jozua grāmatas 5. pantā: „Neviens lai tavā dzīves laikā nav spējīgs tev turēties pretī; kā Es esmu bijis ar Mozu, tāpat Es būšu ar tevi: Es tevi neatstāšu, un Es tevi nepametīšu.” Jeb kā rakstīts 23. psalma 4. pantā: “Jebšu es arī staigāju tumšā ielejā, taču ļaunuma nebīstos, jo Tu esi pie manis, Tava gana vēzda un Tavs gana zizlis mani iepriecina.” Bauslības vēzda jeb rīkste, ko gans izmanto, lai vadītu aitas turp, kur tām ir jāiet, un Evaņģēlija zizlis jeb gana spieķis, ko gans izmanto, lai palīdzētu aitām izkļūt no briesmām, ir mūsu mierinājums, tāpat kā tie bija mierinājums cilvēkiem pie Galilejas jūras tai dienā, par kuru mēs lasījām Mk.6.

23. psalma 5. pants skan: “Tu klāj man galdu, maniem ienaidniekiem redzot, Tu svaidi ar eļļu manu galvu, mans kauss ir piepildīts pilns līdz malai.” Viņš dod mums iespēju pastāvēt pretinieku priekšā gan šeit un tagad, gan laiku beigās. Kad palūkojamies visapkārt un kad saņemam Dieva dāvanas, mēs redzam, ka mūsu kauss plūst pāri malām: mums ir Viņa vārds un sakramenti – un iknedēļas sadraudzība ap šīm lietām un vienam ar otru.

Mūsu Labais Gans to visu mums dod, lai mēs visi varētu dzīvot Viņa mājvietā mūžīgi.

Es lūdzu, lai Dievs uztur šīs atziņas manās domās tāpat kā jūsējās, lai mēs pastāvīgi varētu paļauties uz Viņu, mūsu Labo Ganu. Āmen.