Pacietība bēdās

“Jo kāda slava jums būs, ja jūs panesīsit sitienus pārkāpumu dēļ? Bet, ja jūs, labu darīdami, cietīsit pārestības un tās panesīsit, tas Dievam labi patīk. Jo uz to jūs esat aicināti; jo arī Kristus ir cietis jūsu labā, jums atstādams priekšzīmi, lai jūs sekotu Viņa pēdām. Tas grēku nedarīja, nedz arī atrada viltu Viņa mutē; Viņš zaimots neatbildēja ar zaimiem, ciezdams nedraudēja, bet atstāja visu Tam, kas spriež taisnu tiesu. Viņš uznesa mūsu grēkus savā miesā pie staba, lai mēs, grēkiem miruši, dzīvotu taisnībai; ar Viņa brūcēm jūs esat dziedināti. Jo jūs maldījāties kā avis, bet tagad jūs esat atgriezti pie sava dvēseļu Gana un Sarga.” [1.Pēt.2:20-25]

Šī ir skaista, apustuliska vēstule, un to, bez šaubām, ir paredzēts lasīt tieši šajā svētdienā tādēļ, ka tā tik cieši sasaucas ar evaņģēlija tekstu par labo Ganu: “Jo jūs maldījāties kā avis, bet tagad jūs esat atgriezti pie sava dvēseļu Gana un Sarga.” Tā gan varētu būt arī Kristus ciešanu pasludinājuma daļa, jo šeit apustulis runā par Kunga Kristus ciešanām, rādīdams tās kā piemēru, kuram mums jāseko. Šīs vēstules sākumā Sv. Pēteris mācījis kristiešiem, ka viņiem, kas saņēmuši ticību, jārāda arī tās augļi, ikvienam savā kārtā[1] darot labus darbus; bet īpaši viņš mudina nest šo augli – pacietību krustā un ciešanās.

Uz zemes citādi arī nevar notikt: ja kāds ir kļuvis kristietis un sācis apliecināt savu ticību arī vārdos un dzīvē, pasaulei (kas ir Kristus mūžīgā ienaidnieka – velna uzticīgā, paklausīgā kalpone) tas nepatiks. Pasaule šādu dzīvi uzskata par apvainojumu un apkaunojumu – tai nepatīk, ja kāds nerunā, nedzīvo un nerīkojas tai pa prātam; tā kļūst dusmīga un sāk šādus cilvēkus vajāt, mocīt un, ja iespējams, arī nonāvēt. Tādēļ arī paši šīs pasaules gudrie un zobgaļi bieži mēdz sacīt: Kristus būtu varējis dzīvot mierā, ja vien Viņš pats to būtu gribējis. Tāpat varētu sacīt par visiem kristiešiem: arī viņi varētu dzīvot mierā un pieredzēt labas dienas, ja vien uzklausītu pasaules padomus un nestātos tai pretī.

Bet kā tad jārīkojas? Notiek tā: ja kāds saka patiesību un rīkojas saskaņā ar to, viņš izraisa pasaules dusmas un naidu – to teikuši arī pagāni; un tomēr pie tā nav vainīgi cilvēki, kas saka patiesību, bet tie, kuri negrib patiesību uzklausīt. Vai tad patiesību nemaz nevajadzētu sludināt? Vai vajadzētu klusējot ļaut visiem ļaudīm krist velna nagos? Kas gan gribētu vai varētu uzņemties tādu vainu? Tam, kurš ir dievbijīgs kristietis un domā, ka pēc šīs dzīves dzīvos mūžīgi, gribēdams arī citiem cilvēkiem palīdzēt ieiet mūžīgajā dzīvē, kā kristietim arī jāizturas un jāsaka, ko viņš domā – jāparāda pasaulei, ka tā iet pa plato ceļu tieši uz elli un mūžīgo nāvi. Ja viņš to dara, tad noteikti sanikno pasauli un iemanto velna naidu.

Ja nu citādi nevar būt un tam, kas grib apliecināt Kristu un palīdzēt pasaulei, kā atlīdzība par labajiem darbiem un kalpošanu jāsaņem velna un visu viņa sekotāju naids, – mums jāatceras, ka jābūt pacietīgiem, kad pasaule izrāda vislielāko naidu mūsu mācībai un dzīvei, visbriesmīgākajā veidā mūs izsmiedama, zaimodama un vajādama. Tādēļ Sv. Pēteris grib pamācīt un mudināt visus kristiešus, mierināt viņus ar brīnišķīgiem vārdiem un pamatojumu.

Un visupirms apustulis atgādina kristiešu aicinājumu – kādēļ un kālab viņi kļuvuši par kristiešiem. Viņš saka: atcerieties, ka jūs, kas ticat Kristum, esat aicināti Viņu apliecināt; jums ir visas kristīgās baznīcas svētais, dievišķais aicinājums, tādēļ jums piedien slavēt Dievu un veicināt Viņa valstību. Bet, šo aicinājumu pildot, jums neizbēgami nāksies darīt labu, pretī saņemot ļaunu. Kristieši pasaules priekšā ir nolādēti ļaudis, ar kuriem visi ir ienaidā – viņu uzdevums ir ik brīdi stāties ceļā velnam un pasaulei – kā Ps. 44:23 sacīts: “Tevis pēc mēs tiekam nogalināti augu dienu, topam turēti līdzīgi kaujamām avīm”, jeb upuravīm, kas ir nošķirtas, lai neļautu tām līdz ar citām doties uz ganībām, bet ik dienu tās nokautu – citu pēc citas.

Tādēļ Sv. Pēteris grib sacīt: ko tad jūs darīsit, mīļie kristieši? Vai gribat, pasaulē būdami, nepaciest nekādu ļaunumu savu labo darbu dēļ? Vai pasaules ļaunuma dēļ arī paši domājat kļūt ļauni un darīt ļaunu? Vai tad nedzirdat, kādai dzīvei esat aicināti – jūsu Kristība un kristieša vārds nes sev līdzi arī to, ka jums jāpiedzīvo pasaules pārestības! Tādēļ jau esat atsacījuši velnam un apliecinājuši Kristu; tādēļ esat pagremdēti Kristības ūdenī – pasaulē jums nāksies pieredzēt dažādas velna uzsūtītas nelaimes; taču jūs neiesit bojā arī, dzīvodami pajumtē, kuras saimnieks ir velns, un namā, kas pilns dūmu. Šeit sacīts: ja gribi redzēt uguni, tev jāpacieš arī dūmi – ja gribi būt Dieva bērns un kristietis, tev jāpacieš viss, kas pasaulē tev notiek šā vārda dēļ.

Īsi sakot, kristietis ir pakļauts mīļajam, svētajam krustam – tieši tādēļ, ka viņš ir kristietis un tiek saukts šajā vārdā; viņam nākas ciest vai nu ļaužu, vai paša velna darītas pārestības, draudus un mokas, postu, vajāšanas, nabadzību, slimības vai arī iekšēji, sirdī just velna raidītās indīgās bultas. Tas ir kristiešu lozungs un pazīšanas zīme, svēts, dārgs, cēls, svētīgs aicinājums, kas ved viņus uz mūžīgu dzīvošanu; arī mums tas jāatzīst un jāņem par labu viss, ko kristieša vārds nes sev līdzi. Un par ko gan mēs varētu daudz žēloties? Pat tiem, kuri ir nekristīgi, nekrietni ļaudis, nākas ciest pārestības citam no cita – arī viņi, lai kā gribētu, nevar izbēgt no dažādām nelaimēm, kas piemeklē viņu miesu, mantu, sievu un bērnus.

Tādēļ tev nav tik ļoti jāizbīstas, nedz jāiedegas dusmās, kad pasaule un velns sāk tevi mocīt tādēļ, ka gribi būt kristietis un sekot savam aicinājumam. Bet, ja negribi paciest neko – ne zaimus, ne apkaunojumus – un meklē tikai slavu un godu, tad aizliedz Kristu un dari to, kas patīk velnam un pasaulei! Taču arī tā tu neizbēgsi visām ciešanām un nelaimēm; tikai tad nebūsi cietis Kristus dēļ, kā cieš kristieši. Un pat tad, ja tev izdosies pieredzēt tikai labas dienas, drīz vien sapratīsi, ka šis laiks neturpināsies ilgi, un galu galā panāksi to, pēc kā būsi tiecies.[2]

Otrkārt, lai šis pamudinājums kļūtu vēl spēcīgāks, apustulis rāda mums īstā Meistara, mūsu Kunga un Galvas – Kristus piemēru; tieši Viņam ir nācies ciest visvairāk. Taču Sv. Pēteris izsakās Bībelei raksturīgā veidā – viņš parāda Kristu divējādi: ne vien kā piemēru (tā varētu rādīt arī citus svētos), bet kā mūsu dvēseļu īsto Ganu un Bīskapu, kas mūsu labā cietis un mūsu grēkus savā miesā upurējis pie krusta; kā šāds Gans un Bīskaps Viņš ir mūsu dārgums, mierinājums un Pestītājs.

Šo Kristus piemēru apustulis attēlo īpaši skaisti un brīnišķīgi, visaugstākajā un cēlākajā veidā; to viņš dara, lai jo spēcīgāk mudinātu mūs būt pacietīgiem. Sv. Pēteris norāda galvenās lietas; salīdzinājumā ar tām visas mūsu ciešanas kļūst pavisam sīkas un nenozīmīgas. Jo šīs Kristus ciešanas – apustulis grib sacīt – ir pelnījušas īpašu slavinājumu; tās ir nesalīdzināmi pārākas par visām citām. Pirmkārt, Kristus mums visiem atstājis piemēru; otrkārt, Viņš cietis mūsu labā; treškārt, Viņš cietis, būdams pilnīgi nevainīgs, nedarījis nekādu grēku. Mums jāatzīst, ka šīs trīs lietas raksturīgas tikai Viņa ciešanām; tādēļ mums jāizturas pazemīgi un jāatzīst, ka, salīdzinot ar Kristus ciešanām, mūsējās nav gluži nekas – pat tad, ja mēs būtu izcietuši neskaitāmas nāves mokas. Arī viscēlākās, grūtākās un smagākās cilvēka ciešanas nav nekas vairāk kā iešana Kristus pēdās, sekošana Viņa piemēram; un tomēr mēs arvien stipri atpaliekam no sava Meistara. Kristus vienīgais ir un paliek Meistars, kas iet mums pa priekšu; mēs tikai sekojam Viņam, cik labi vien spējam, tomēr tālu atpaliekam no šā piemēra. Neviens cilvēks uz šīs zemes nespēj aptvert, cik lielas bija Kristus ciešanas un bailes, kāds sūrums un rūgtums Viņam bija jāizcieš. Un, ja mēs to nespējam zināt, nedz saprast, vēl jo mazāk mēs spējam šo piemēru atdarināt. Varam tikai pateikties Dievam, ka tas ir mūsu acu priekšā un mums ļauts tam sekot, lai cik tālu vēl atpaliekam – arī tad, ja kāds spēj šim piemēram tuvoties vairāk nekā citi, panesdams vairāk smagu ciešanu, kļūdams stiprāks ticībā un pacietībā. Tādēļ apustulis saka: Kristus mums atstājis priekšzīmi – nevis vienam vai diviem svētajiem, bet mums visiem – pilnīgi visiem, tā ka mums visiem jānolaiž acis un jāatzīst: manas ciešanas gan ir grūtas un to dēļ mana sirds ļoti sāp; taču, ja gribu ko teikt par mana Kunga Kristus ciešanām, tad par savām labāk klusēšu; jo Viņa priekšzīmei nekas uz šīs zemes nespēj līdzināties.

Tam vajadzētu būt pietiekami spēcīgam pamudinājumam izturēties pacietīgi visās ciešanās – pats Kristus, tik augsta persona, vienīgais un mūžīgais Dieva Dēls gājis ciešanu ceļu mums pa priekšu, panesdams tik lielas ciešanas, kas nevienam cilvēkam nav panesamas. Kādēļ tad mēs tik ļoti žēlojamies, ja arī mums Viņa dēļ nākas ko izciest? Salīdzinājumā ar mūsu Meistaru mēs taču esam tikai necienīgi, vēl nepārbaudīti skolnieki! Bet Viņš ir ar mums apmierināts, ja vien sekojam Viņam, mācāmies no Viņa un paliekam Viņa mācekļi. Redzi, tāds ir piemērs jeb priekšzīme, kas dota visiem kristiešiem. Mums jāraugās, lai vismaz sākam iet Kristus pēdās, un jāzina, ka arī mūsu vissmagākās ciešanas tomēr nav salīdzināmas pat ar vienu Kristus izlieto asiņu lāsi – par to runāsim arī turpmāk.

Otra lieta, kas dara šo Kristus atstāto priekšzīmi tik augstu un ne ar ko nesalīdzināmu, ir tā, ka Viņš cietis ne sevis dēļ, ne savā labā un ne tikai tādēļ, lai rādītu mums piemēru, bet – cietis mūsu labā. To nu cilvēkam ir visneiespējamāk sasniegt; te neviens svētais nevar lepoties, ka būtu sekojis Kristus priekšzīmei un cietis citu labā tādā pašā mērā, kā Kristus cietis par mūsu grēkiem. Te visa lielīšanās tiek kā ar nazi nogriezta – šajā ziņā Kristus nav rādījis nekādu piemēru, un te neviens nespēj Viņam sekot. Vienīgi Viņš ir cietis par visiem (un vienīgi Viņš bija aicināts to darīt) – gan par tiem, kas ir jau aicināti un svēti, gan par tiem, kuri vēl ir grēcinieki.

Šis ir kristīgās mācības augstākais un galvenais artikuls, kas vienīgi ticību uzlūko kā mūsu pestīšanas mierinājumu un lielāko vērtību, kurai mēs ar saviem darbiem vai ciešanām neko nespējam pievienot. Un Raksti skaidri norāda, ka šajās lietās nedrīkstam iejaukt neko cilvēcisku; bet tieši to dara un māca nolādētā pāvestība ar saviem balstiem un pīlāriem – mūkiem, kas Kristus ciešanas uztver tikai kā piemēru, aizmirstot un nenovērtējot to, ka Viņš cietis mūsu labā. Šie pāvesta piekritēji un mūki visu pārlikuši uz mūsu pašu pleciem, itin kā mums ar saviem darbiem (par kuriem viņi arī nemāca saskaņā ar Dieva vārdu, bet sludina savas pašizdomātās, melīgās cilvēku mācības) vai ciešanām vajadzētu maksāt par mūsu grēkiem, remdēt Dieva dusmas un nopelnīt žēlastību.

Šīs savas melīgās blēņas viņi vērtējuši tik augstu, ka ir pat sacījuši: svētie nopelnījuši žēlastību ne tikai sev vien, bet ir darījuši un cietuši tik daudz, ka spējuši sakrāt veselu bagātību citiem, un nodevuši šo krājumu pāvesta rīcībā, lai viņš ar savu roku ņemtu no šīs nopelnu pārpilnības gluži kā no naudas lādes un ar grēku atlaidu palīdzību izdalītu svēto nopelnus, kad un kam vien gribētu (tiesa gan, pretī saņemot pasaules naudu un mantu – sev un savām tonzūrām rotātajām, labi nobarotajām cūkām); jā, tā viņi izdalīja arī paši savus nopelnus un darbus. Tāda bija brīnumjaukā mūku šķīstība, nabadzība un ordeņa stingrā paklausība – nekaunīgi meli un apkaunojoši netikumi, ko viņi piekopa šādā aizsegā – kā slepeni, tā arī atklāti (pavisam reti bija sastopami izņēmumi – cilvēki, kas patiesi un nopietni vēlējās būt īsti, svēti mūki; arī es biju viens no tiem). Šos savus nopelnus viņi ļoti godīgi pārdeva lajiem, kas gulēja uz nāves gultas, un citiem līdzīgiem ļaudīm. Jā, arī tiem nabaga cilvēkiem, kas bija pelnījuši nāvi un atklāti tiesājami, šie krāpnieki mācīja meklēt mierinājumu nevis Kristū, bet viņu pašu godam nopelnītajās ciešanās un nāvē – it kā Dievs pieņemtu viņu mokas kā atlīdzību par grēkiem, ja vien viņi ciešanās saglabās pacietību. Tāda bija viņu labākā un galvenā mācība, ko tie bez kautrēšanās izkliedza, visiem dzirdot; tā ļāva viņiem uzcelt tik daudz baznīcu un klosteru, piepildīt pāvesta naudas lādi un elles rīkli. Un es diemžēl arī esmu bijis viens no šiem neliešiem – līdz Dievs mani no tā visa izglāba. Bet nu, lai slava Dievam, tā kā esmu šādas lietas apstrīdējis, neatzīstot tās par pareizām, Romas pūķa tronis līdz ar visiem savu sekotāju pulkiem ir mani nolādējis.

Cik briesmīgi un postoši ir tas, ka šādas lietas ir dzirdamas un tiek mācītas Dieva templī un kristiešu vidū – tās pilnīgi noniecina un samin kājām Kristus ciešanas un nāvi! Mīļais Dievs, kā gan mēs uzdrīkstamies runāt par cilvēku nopelnu pārpilnību, ja neviens svētais uz šīs zemes ar visām savām ciešanām nebūs izcietis pietiekami daudz (tik, cik pienāktos) arī pats savā labā, nemaz nerunājot par to, ka varētu ar šiem nopelniem lielīties, domājot, ka tiem būs kāda nozīme Dieva tiesas priekšā – kā nopelniem jeb atlīdzībai par mūsu grēkiem! Šeit paklausies, kā spriež Sv. Pēteris. Viņš saka: “.. Kristus ir cietis jūsu labā, jums atstādams priekšzīmi, lai jūs sekotu Viņa pēdām”, tātad neviens svētais nav darījis un izcietis tik daudz, ka varētu sacīt: es esmu sasniedzis mērķi un piepildījis mēru, tā ka nu Kristus man vairs nav piemērs un priekšzīme. Neviens nedrīkst būt tik nekaunīgs, lai atļautos lepoties Kristus priekšā pats ar savām ciešanām. Ikvienam jāpriecājas par iespēju būt līdzdalīgam Kristus ciešanās un pēc tam sekot Viņa pēdās, cik vien tas iespējams.

Tātad šī Kristus ciešanu nozīme tālu pārsniedz visas citas lietas un vērtības; salīdzinot ar mūsu niecīgajām ciešanām, Kristus ciešanas ir kā tīrs zelts; jo neviens (izņemot Kristu) nav cietis par citu cilvēku grēkiem – ne par lieliem, ne maziem. Un, ja arī ciešanas varētu sniegt atlīdzību par grēkiem, tomēr neviens cilvēks nespētu neko vairāk kā samaksāt pats par saviem grēkiem. Turpretī Kristum sevis dēļ nebūtu vajadzējis ciest – jo Viņš, kā tālāk šajā vēstulē lasām, nebija darījis nekādu grēku. Bet Viņš cieta, lai rādītu mums priekšzīmi un sniegtu [pestīšanas] dārgumu, tā ka mēs varam sacīt: mani un visas pasaules grēki upurēti pie krusta un izdeldēti Viņa nāves dēļ. Tā nu zem vārdiem: “Kristus ir cietis par mums”, jāparakstās arī Sv. Pēterim, Marijai, Jānim Kristītājam un visiem, kas dzimuši no sievām.

Tā ir trešā lieta, kas, tāpat kā iepriekšējās, parāda, ka Kristus ir pārāks par visiem citiem. Tādēļ apustulis citē pravieša Jesajas vārdus Jes. 53:9.

“.. nekādu netaisnību Viņš nebija darījis, un viltības nebija Viņa mutē.” (“Tas grēku nedarīja, nedz arī atrada viltu Viņa mutē.”)

Spried pats, cik dižens Cilvēks Viņš bija; uz zemes nav neviena cita, kas nekad nebūtu grēkojis – ne vārdos, ne darbos. Jēkaba vēstulē 3:2 sacīts: “Ja kāds vārdā neklūp, tas ir pilnīgs vīrs..”. Bet kur šis vīrs atrodams un kā viņu sauc? Tas ir Kristus – vienīgi Viņš (to Jēkabam šeit vajadzēja piebilst); bet visi pārējie ir vienādi – kā Sv. Pēteris norāda, sacīdams: “.. jūs [visi] maldījāties kā avis..”. Tālāk, 1. Pēt. 3:18, apustulis skaidri izšķir šīs lietas: “.. Kristus ir vienreiz grēku dēļ miris, taisnais par netaisniem..”. Tātad nav bijis neviena, kas būtu bez grēka vārdos un darbos. Vārdos un darbos ir ietverta un norit visa cilvēka dzīve – tā arvien saistīta ar runāšanu un darīšanu, – kā arī cituviet Rakstos, piemēram, Ps. 34:14-15, abas šīs lietas tiek pieminētas līdzās: “.. sargā savu mēli no ļauna un savas lūpas, ka tās nerunā viltīgus vārdus! Novērsies no ļauna un dari labu!” Bet pirmie un svarīgākie ir vārdi – sniegt citiem pareizu mācību, dot padomu, pamācīt, mudināt, mierināt, nosodīt, apliecināt patiesību utt. Šajās lietās neviens nevar būt tik pilnīgs, ka ne reizi nepakluptu.

Tādēļ arī šajā ziņā Kristus piemērs ir neatkārtojams un neviens svētais nevar to pilnīgi sasniegt. Jo neviens nedrīkst būt tik pārdrošs un nekaunīgs (ja vien negrib no Dieva bērna un ticīga kristieša pārvērsties melī un velna svētajā), ka varētu nostāties līdzās Kristum un lepoties kā cilvēks, kas ir bez grēka gan vārdos, gan darbos. Patiesībā šāds gods un vārds pienāktos vienīgi Kungam Kristum – Viņš, un neviens cits, ir Taisnais, kas cietis par netaisnajiem. Neviens cits nevar būt taisns un bezgrēcīgs gan vārdos, gan darbos; ikvienam cilvēkam jāatzīst, ka viņa ciešanas ir pelnītais sods visu izdarīto grēku dēļ. Un, ja viņam šīs Dieva dusmas, sods un pazušana nav jācieš mūžīgi, – par to jāpateicas vienīgi šim Taisnajam, kas nevis pienākuma dēļ, bet labprātīgi cietis par netaisnajiem un atlīdzinājis viņu vietā, remdēdams Dieva dusmas. Tādēļ visu svēto ciešanas nav līdzvērtīgas Kunga Kristus ciešanām; arī viņiem nepieciešams, lai Kristus nevainība tos apklātu un rotātu; arī viņiem līdz ar visiem kristiešiem jālūdz: “Piedod mums mūsu parādus!” Arī viņiem jāapliecina šis artikuls: “Es ticu grēku piedošanai.”

Nu saņemsim kopā visus šos pamatojumus, ar kuriem Sv. Pēteris mudina kristiešus būt pacietīgiem visās ciešanās, kādas tiem nākas pieredzēt. Visupirms viņš saka: jūs šādai dzīvei esat aicināti – ja arī jums nākas daudz un smagi ciest, tomēr Kristus jums devis priekšzīmi un piemēru, kam nespējat līdzināties; lai ko jūs būtu izcietuši, ar to neklājas lielīties – jūsu pienākums ir ciest Dieva dēļ; tā ir pirmā lieta. Otrā: Kristus ir cietis ne sevis dēļ, ne piespiedu kārtā, bet labprātīgi – par jums un jūsu labā. Treškārt, Viņš ir bijis pilnīgi nevainīgs un bez grēka – kā iekšēji, sirdī, tā arī ārēji, vārdos un darbos. Jo, ja sirdī ir kas ļauns, tas ilgi nepaliek apslēpts, bet parādās arī ārēji – vismaz vārdos, kā Kristus Mt. 12:34 saka: “Jo no sirds pilnības mute runā.”

Kādēļ gan gribat žēloties par savām ciešanām vai vairīties no tām, ja ar saviem grēkiem esat pelnījuši ne tikai tās, bet vēl daudz vairāk – esat nopelnījuši mūžīgas ciešanas! Bet Dievs jums piedod un atlaiž mūžīgo sodu Kunga Kristus dēļ; Viņš grib, lai savas mazās ciešanas panesat pacietīgi – lai grēks jūsu miesā un asinīs tiktu pilnīgi nonāvēts. Un, lai tas kļūtu vēl vieglāk paveicams, Kristus pats gājis jums pa priekšu un rādījis priekšzīmi, izciezdams vislielākās ciešanas ar vispilnīgāko pacietību, kurai līdzīga uz zemes nav atrodama. Pats augstais un varenais Dieva vienīgais Dēls savā miesā un dvēselē izcietis visapkaunojošākās mokas, sāpes un bailes (kas parastai cilvēka dabai vien būtu nepanesamas); Viņš cietis par mums, grēciniekiem un nolādētajiem, turklāt Kristus to darījis, pats būdams nevainīgs – tikai svešu, tas ir, mūsu visu, grēku dēļ.

“Viņš zaimots neatbildēja ar zaimiem, ciezdams nedraudēja..”

Lai vēl jo spēcīgāk mudinātu mūs sekot Kristus pacietības piemēram, apustulis turpina, rādīdams Kristus sniegto priekšzīmi vēl plašāk un īstajās krāsās – norādīdams visus apstākļus, kas dara Kristus pacietību tik īpašu. Iepriekš Sv. Pēteris sacīja: “[Kristus] grēku nedarīja, nedz arī atrada viltu Viņa mutē.” Kādēļ tad jūdi Viņu vajāja, sita krustā un nonāvēja? Uzlūkosim visu Viņa dzīves gājumu: neviens nevarēja uzrādīt Kristum kādu grēku, nedz pierādīt, ka Viņš būtu kādu aizskāris, darījis vai mācījis ko netaisnu (kā Viņš pats saka, atsaukdamies uz saviem ienaidniekiem). Kristus ir rīkojies gluži citādi: Viņš staigājis, nesdams jūdu tautai Dieva žēlastību un pestīšanu, sludinājis Dieva vārdu, darījis aklos redzīgus, slimos – veselus, izdzinis velnus, pats pabarojis izsalkušo ļaužu pulku; īsi sakot – visā Viņa dzīvē, vārdos un darbos nav bijis nekā cita kā vien patiesība, labestība, labdarība un palīdzība. Kā pateicību par visu to Viņš saņēma naidu un lāstus, kas nāca no cietsirdīga, pārdroša, velnišķīga ļaunuma; šie nekrietnie ļaudis nebeidza vajāt Kristu, līdz bija piesituši Viņu krustā, kur Viņam nācās visapkaunojošākajā veidā kailam karāties starp diviem ļaundariem – itin kā Viņš pat nebūtu cienīgs ar savām kājām skart zemi un dzīvot ļaužu vidū.

Un, lai arī Viņam neko tādu nepienāktos izciest, turklāt, redzēdams, ka viss Viņa darbs jūdu vidū bijis veltīgs, Kristus būtu varējis pārstāt darīt tiem labu un palīdzēt, – tomēr pat pie krusta Viņš darīja labu un lūdza par saviem ienaidniekiem. Jā, lai gan Viņam bija pilnīgas tiesības, arī vara un pietiekami daudz spēka, lai atriebtos šādiem bezcerīgiem ļaundariem (kas visas pasaules priekšā, dzirdēdami Viņa nodevēja, tiesneša un visas radības liecību, darīja Viņam netaisnību, turklāt vēl, krustā piesistu, Viņu tik briesmīgi zaimoja) vai vēlētu viņiem ļaunu un atbildētu ar lāstiem, ko tie patiešām bija pelnījuši, – Kristus neko tādu nedarīja. Viņš lielā lēnprātībā un neizsakāmā pacietībā panesa visu, ko vien jūdi spēja Viņam nodarīt. Jā, pat savas dzīves pēdējos mirkļos Viņš darīja tiem labu un aizlūdza par viņiem Debesu Tēva priekšā; arī pravietis Jesaja savas grāmatas 53. nodaļā augsti slavē šos Kristus darbus.

Redzi, tas ir nepārspējams, pilnīgs vislielākās pacietības piemērs, kurā mums visiem jāraugās kā spogulī, lai mācītos kaut nedaudz tam sekot.

Bet ne velti Sv. Pēteris īpaši slavē tieši šo vienu lietu – ka Kristus zaimots neatbildēja ar zaimiem, nedz draudiem. Tas ir pats grūtākais; ir dabīgi, ka ciešanas ir smagas un dara cilvēku nepacietīgu, ja viņam ne vien tiek darīts pāri un nākas ciest nepelnīti, bet notiek vēl lielāka netaisnība – ja ļaudis, kam viņš darījis tikai labu un parādījis vislielāko žēlsirdību, pateicības vietā atbild ar tādu ļaunumu. Šāda kaunpilna nepateicība dara vislielākās sāpes cilvēka dabai, liek sirdij un asinīm mutuļot, tiekties pēc atriebības un (ja neko vairāk darīt nav iespējams) izpaust šo vēlmi lāstos, zaimos un draudos. Jo miesa un asinis nespēj sevi apspiest un savaldīt tā, lai par visiem saviem labajiem darbiem saņemtu tikai ļaunu, turklāt ciestu klusu un pateiktos Dievam.

Bet tu uzlūko šo Kristus piemēru un mācies nosodīt pats sevi. Mīļais, vai gan tu gribi žēloties par pieredzēto nepateicību, zinādams, ka tavam mīļajam Kungam un dārgajam Pestītājam, pašam Dieva Dēlam, bijis jāizcieš daudz lielākas, smagākas un briesmīgākas lietas, turklāt Viņš cietis ne vien klusēdams un ar vislielāko pacietību, bet pat lūdzis par tiem, kas darīja Viņam netaisnību. Vai gan tas, kura sirdī palikusi kaut lāsīte kristieša asiņu, kaunā nenosarktu, attapies, ka viņš, Dieva priekšā būdams grēka pārpilns un pelnījis daudz smagāku sodu, tomēr kurn par savām ciešanām? Tas tiešām ir nekrietns, nederīgs, nolādēts kalps, kas negrib sekot savam Kungam, bet iedomājas esam labāks un cēlāks par Viņu; tāds izmisīgi dusmojas un sūdzas, ka viņš piedzīvo lielu netaisnību, lai gan ir pārpārēm pelnījis ciešanas. Un viņš taču cieš daudz mazāk, nekā izcietis viņa mīļais, dievbijīgais, nevainīgais Kungs! Dzirdi, mīļais, Kristum to visu nācās izciest sava visaugstākā un lielākā žēlsirdības darba dēļ; tad nu nepagursti, ja arī tev, sekojot Viņam, jānes kāda maza daļiņa Viņa ciešanu – pielūko, ka nesāc par to dusmoties vai atbildēt ar zaimiem; tev arī būtu daudz mazāk iemeslu to darīt, jo arī tu pats esi bijis viens no tiem, kuri ar saviem grēkiem likuši sist Kristu krustā.

Te tu varbūt sacīsi: kā? Vai tad Kristus nav nevienam atbildējis ar zaimiem? Viņš taču evaņģēlijā sauc farizejus un Rakstu mācītājus par liekuļiem, slepkavām, čūskām un odžu dzimumu; un cik daudz reižu Viņš Mt. 23 tiem saka: “Vai jums!” Jā, šādam piemēram gan mēs gribētu sekot – mēs labprāt atbildētu pāridarītājiem ar lāstiem un sitieniem, jo tas būtu daudz vieglāk izdarāms un lielu māku no mums neprasītu. Bet ir tā, kā saka Sv. Pēteris: kad pienāca Kristus ciešanu stunda – kad Viņš bija izpildījis savu amatu, sludinājis patiesību un nosodījis melus, tieši tādēļ nopelnīdams krustu un ciešanas –, Viņš zaimots neatbildēja ar zaimiem, bet ļāva sevi nonāvēt, gluži kā avs, ko ved nokaušanai, un neatdarīja savu muti zaimotāju un slepkavu priekšā.

Tādēļ šīs lietas nepieciešams pareizi izšķirt. Pastāv divējādi lāsti un draudi: pirmie tiek izteikti Dieva dēļ, pildot amata pienākumu, otrie – paša cilvēka dēļ un nav saistīti ar viņa amatu. Amats, kuru uz zemes pildīja Kristus (un pēc Viņa visi, kas tajā aicināti), prasa teikt patiesību un nosodīt visu ļauno; tas nepieciešams Dieva godam un dvēseļu pestīšanai. Ja ikviens noklusētu patiesību, kurš gan varētu nākt pie Dieva? Šāda nosodīšana, pildot amata pienākumu, ir dievišķas un kristīgas mīlestības darbs. Šādu uzdevumu Dievs uzticējis arī tēva un mātes kārtai, kam taču pēc dabas, no Dieva dota visstiprākā mīlestība pret bērniem; tomēr dievbijīgi vecāki, kas patiesi mīl savus bērnus, nedrīkst smieties, nedz būt apmierināti, redzot savu bērnu nepaklausību – tā viņiem jāsoda gan ar vārdiem, gan asu rīksti. Tie ir amata sitieni un mīlestības pliķi, ko prasa pienākums un Dieva pavēle; tie nav postoši, bet ir derīgi, – kā Salamans savās Pamācībās 13:24 saka: “Kas savu rīksti taupa, tas ienīst savu dēlu, bet, kas savu dēlu mīl, tas to jau agri pārmāca.” Un Sīraka gudrības grāmatā 30:1 lasām: “Kas savu bērnu mīļo, tas viņam rīkstes netaupa, lai pēcgalā par to var priecāties.”

Tātad ikvienam ir atļauts izteikt lāstu vārdus, ja to prasa viņa amats vai arī ja tas jādara, lai tuvākais varētu laboties – kā Salamana Pamācībās 27:6 sacīts: “Drauga sitieni nāk no labas sirds, bet pārmērīgi bagātīgi ir nīdētāja skūpsti.” Jo tie ir labi vārdi un sitieni, kas nāk no mīlestības un uzticamas sirds; turpretī ienaidnieks gan var teikt skaistus, labus vārdus, tomēr tie nāk no viltīgas, niknas sirds – ienaidnieks labprātāk ļautu tev iet postā un pazušanā nekā brīdinātu no nelaimes vai ar nosodījuma palīdzību glābtu no pazušanas. Uzticīgam, dievbijīgam ārstam bieži vien nākas noņemt slimniekam kādu locekli, lai glābtu visu viņa miesu no nāves – kaut arī tas cilvēkam sagādā lielas sāpes. Tāpat Sv. Pāvils pavēl dievbijīgiem bīskapiem norāt, brīdināt un skubināt ļaudis – gan īstā laikā, gan nelaikā – ar vislielāko nopietnību, 2. Tim. 4:2, Tit. 2:15. Jo, ja tie, kas grēko un dara netaisnību, tiktu slavēti vai klusējot mudināti uz ļaunu, tā nebūtu mīlestība, bet vietas atbrīvošana velnam un nāvei.

Arī Kristus, pildīdams savu amatu, ir izteicis lāstus, kas nākuši no mīlestības un uzticamas sirds; tā Viņš nopelnījis tikai dusmas un naidu – kā mēdz sacīt, pats sameklējis sev pērienu –, taču Viņa amats prasīja šādu rīcību. Kristus nosodīja ļaudis tādēļ, lai tie atgrieztos no sava akluma un ļaunuma – Viņš glāba tos no pazušanas un nepārtrauca šo darbu, lai gan tā dēļ Viņu gaidīja vajāšanas, krusts un nāve. Bet, kad šis uzdevums bija izpildīts un Kristus ciešanu stunda pienākusi, Viņš savas ciešanas pieņēma ar pacietību, ļaudams šiem cilvēkiem darīt visu ļaunu, atbildot uz Viņa mīlestību un labajiem darbiem. Nu Viņš vairs nezaimoja, nelādēja un nedusmojās; karādamies pie krusta un visapkaunojošākajā veidā zaimots, Kristus sāka lūgt par viņiem ar asarām un nopūtām, sacīdams: “Tēvs, piedod viņiem..”. Tā rīkojas neizsmeļamas mīlestības pilna sirds, kas vissmagākajās ciešanās iežēlojas par saviem ienaidniekiem un dara tiem vairāk laba nekā tēvs un māte savam bērnam, vairāk, nekā cilvēks cilvēkam spēj izdarīt.

Redzi, tā tiek parādīta atšķirība starp nosodījumu un lāstiem, kas nāk no amata pienākuma un mīlestības, un tiem lāstiem, kurus rada nevis mīlestība, bet cilvēka dusmas un naids. Taču pasaule ir tik viltīga un izveicīga, ka mēģina šīs atšķirīgās lietas savienot vai sagrozīt, iztēlojot savu atriebības kāri kā amata prasītās dusmas un nosodījumu. Tā sludinātājs, kas grib rīkoties viltīgi, var izgāzt savas dusmas un atriebties, teikdams lāstus un lamuvārdus no kanceles, bet vēlāk sacīt: es to daru sava amata dēļ, lai ļaudis labotos. Tāpat arī tiesnesis, pilsētas galva vai cits amata vīrs, ja viņš kādu neieredz, vislabāk var atriebties, aizbildinoties ar viņam uzticētā amata pienākumu – nosodīt ļauno. Tā tas tagad pasaulē bieži notiek – daudzi iemācījušies izmantot mūsu Evaņģēliju kā aizsegu savam ļaunumam un viltībai; tie slēpjas aiz Dieva uzticētā amata vārda un arvien izmanto Dieva vārdu, lai apslēptu savu kaunu. Bet kurš gan spēs to visu aizkavēt un darīt visus velna bērnus dievbijīgus? Lai ikviens, kas grib būt kristietis, uzlūko pats sevi – kā viņš par šādām lietām atbildēs; jo Dievs neļauj sevi piekrāpt – Viņš savā laikā palīdzēs nevainīgajiem, kuri cieš netaisnību, turpretī citus piemeklēs Viņa sods. Tālāk Sv. Pēteris saka:

“.. bet atstāja visu Tam, kas spriež taisnu tiesu.”

Kurš gan Sv. Pēterim būtu pateicis, ko Kristus domāja pie krusta? Iepriekš apustulis sacīja, ka Kristus zaimots neatbildēja ar zaimiem un nedomāja atriebties, bet darīja tikai labu un parādīja mīlestību saviem ienaidniekiem; kā Viņš pacieta šādu ļaundarību? Kristus taču nevarēja tam piekrist un slavēt to, ka ļaundari Viņu bez vainas sita krustā un nonāvēja! Velns ar saviem sekotājiem taču nevarēja panākt to, ka viņi drīkstētu radīt Kristum un Viņa svētajiem visdažādākās mokas un nelaimes, bet tie ne vien visu pacietīgi panestu un netiektos pēc atriebības, bet vēl arī slavētu mocītājus un pateiktos par šādiem pāridarījumiem, itin kā tas viss būtu darīts taisnīgi un pareizi. Nē, tas nekādā ziņā nav jādara. Jo kā gan par nevainīgi cietušu varētu saukt to, kam pašam nākas atzīt: es saņemu to, ko esmu pelnījis? Arī pats Sv. Pēteris šajā vēstulē vairākas reizes pamāca kristiešus, ka viņiem nepiedien ciest kā ļaundariem, zagļiem vai slepkavām. Ja es ciešu, būdams nevainīgs, un man notiek netaisnība, es nedrīkstu šādu sodu attaisnot, nedz stiprināt ienaidnieku viņa grēkos; to darīdams, es pats uzņemtos viņa vainu un kļūtu vainīgs. Tad arī velnam, pāvestam un tirāniem būtu taisnība – to viņi gan gribētu! Viņiem taču nepietiek ar to vien, ka tie nonāvē nevainīgus ļaudis – tie vēl grib, lai citi atzīst, ka viņi rīkojušies pareizi, un gaida, ka mēs sevi atzīsim par ļaundariem. Tā rīkojas vienīgi velns, nevis kristīga sirds.

Jā, viņi grib sacīt, ir taču rakstīts: jums jāpacieš, nevis jāatbild ar zaimiem, jāpateicas Dievam un jālūdz arī par ienaidniekiem. Tas tiesa; taču pacietīgi panest ciešanas, vēlēt labu pat ienaidniekiem un lūgt par viņiem – tas ir pavisam kas cits nekā sacīt, ka viņi rīkojušies pareizi. Es nedrīkstu atteikties no patiesības apliecināšanas, ar sirdi un muti pieķeroties tikai savai nevainībai. Un, ja arī ienaidnieki negrib klausīties manos vārdos, tomēr mana sirds apliecina, ka man notiek netaisnība; es drīzāk pacietīšu, ka tieku desmitreiz nonāvēts, nekā pret savu sirdsapziņu nolādēšu pats sevi. Tādēļ Sv. Pēteris pievienojis arī šos vārdus – Kristus gan nav atbildējis ar zaimiem un draudējis, tomēr nav arī attaisnojis to, ko ienaidnieki Viņam nodarījuši. Kā tad mums jārīkojas? Mums jācieš, tomēr jāatzīst ienaidnieku darītā netaisnība; viņi savukārt grib pasaules priekšā gūt tādu vārdu un slavu, it kā būtu pret mums izturējušies taisnīgi, jā, turklāt – kā Kristus cituviet saka – viņi domā, ka, nonāvēdami mūs, ir kalpojuši Dievam. Kurš tad to izšķirs un iztiesās?

Te Sv. Pēteris par Kristu saka: “Viņš .. atstāja visu Tam, kas spriež taisnu tiesu.” Ko gan citu Viņš būtu darījis? Kristus zināja, ka ienaidnieki dara netaisnību, gribēdami tikt atzīti par tādiem, kas rīkojušies pareizi; bet Viņš nebija soģis šeit, virs zemes, tādēļ atstāja to visu savam Debesu Tēvam, īstajam Soģim. Kristus labi zināja, ka grēks un zaimošana nepaliks nesodīti, jā, spriedums bija jau pieņemts, zobens uzasināts, un eņģeļiem bija pavēlēts nopostīt Jeruzalemi – to Kristus pasludināja jau pirms savām ciešanām, ienākdams pilsētā un uzlūkodams to. Tādēļ arī Viņš lūdz par saviem ienaidniekiem un saka: mīļais Tēvs, man jānodod viss Tavā ziņā, jo viņi negrib ne dzirdēt, ne redzēt, ko tie dara. Es zinu, ka viņi drāžas pretī Tavām dusmām un briesmīgam sodam, bet lūdzu: piedod viņiem to, ko tie man nodarījuši! Viņiem arī būtu piedots, ja vēlāk, dzirdēdami apustuļu sludināšanu, tie būtu gribējuši atgriezties, nevis turpinājuši vajāt Kristus vārdu, neatgriezušies piesaukdami pār sevi galīgo spriedumu un sodu.

Redzi, tā arī mums jārīkojas mūsu ciešanās – tās jāpanes, nedz attaisnojot un atbalstot to, ko ienaidnieki mums dara, nedz arī tiecoties pēc atriebības, bet jāatstāj šī lieta Dieva ziņā; Viņš to iztiesās taisnīgi. Mēs nevaram pasaules priekšā panākt savu taisnību, tādēļ mums viss jāatstāj Tam, kas spriež taisnu tiesu un neatstāj nesodītu šādu Viņa vārda un ticīgo vajāšanu. Mēs lūgsim par ienaidniekiem, lai tie atgriežas un paglābjas no nākamās dusmības un soda. Ja ir iespējams, ka daži no bīskapiem un tirāniem, kas vajā Evaņģēliju, atgriežas – to mēs no sirds lūdzam un vēlamies; bet, ja tas nav iespējams (un tagad diemžēl ir pamats bažīties, ka tā var notikt, jo jau tik daudz un tik ilgi viņi ir mudināti, pamācīti, lūgti, darot visu to labāko, tomēr vēl arvien tie pārgalvīgi saceļas pret apliecināto patiesību), – mums jāatstāj viņi Dieva tiesas ziņā; ko gan vairāk mēs spētu un drīkstētu darīt? Esmu pārliecināts, ka Evaņģēlija tagadējā vajāšana un zaimošana nepaliks nesodīta. Nav šaubu, ka galu galā pāvestībai un Vācijai būs jāatbild tiesas priekšā. Vēl mēs sludinām, mudinām, lūdzam un aizlūdzam, lai tie nožēlotu grēkus; bet viņi negrib atgriezties un tikai vēl vairāk nostiprinās savā grēcīgajā būtībā. Vai gan mēs varam darīt ko citu kā sacīt: mīļais Dievs, lai šī lieta paliek Tavā ziņā – Tu vari viņus sodīt un arī sodīsi; un diemžēl – pārlieku bargi!

Redzi, tāds ir Kristus piemērs, kas rādīts visiem kristiešiem un likts par paraugu, kam mums jāseko, un Sv. Pēteris cituviet saka, ka jābruņojas ar to pašu prātu un domām, lai spējam panest ciešanas un domāt: ja Kristus, mana Galva un Kungs, manis dēļ tik pacietīgi un lēnprātīgi cietis, cik daudz vairāk man piedien būt pacietīgam! Ko gan man var kaitēt ciešanas, ja zinu, ka Dievam tās ir tīkamas – ne tādēļ, ka pašas par sevi būtu labas un pilnīgas, bet tieši mīļā Pestītāja dēļ, tādēļ, ka Viņš par mani cietis! Tāpat zinu, ka mani vajātāji briesmīgi grēko pret Dievu un drāžas tieši pretī Viņa dusmām un tiesai. Kā tad lai kļūstu nepacietīgs vai tiecos pēc atriebības? Es taču jau esmu nepelnīti pagodināts Dieva priekšā – Viņš ar patiku pieņem manas ciešanas un briesmīgi atriebjas maniem ienaidniekiem. Kāds man labums no tā, ka tiem nāksies mūžīgi degt elles liesmās? Daudz labprātāk es lūgšu par viņiem un darīšu visu iespējamo, lai tie atgrieztos. Bet, ja tas nelīdzēs un viņi negribēs rīkoties citādi, tad atstāšu visas šīs lietas Dieva ziņā.

“Viņš uznesa mūsu grēkus savā miesā pie staba, lai mēs, grēkiem miruši, dzīvotu taisnībai.”

Šeit dzirdi īstu Kristus ciešanu pasludinājumu; Sv. Pēteris, mācīdams par Kristus ciešanām, norāda ne tikai vienu, bet abas lietas, proti, šo ciešanu spēku, tas ir, vajadzīgumu un piemēru, – tāpat mēdz izsacīties arī Sv. Pāvils. Apustulis šeit norāda uz Kristus ciešanām kā uz upuri par mūsu grēkiem. Šis darbs ir Dievam tik tīkams, ka Viņš Kristus ciešanu dēļ samierinās un pieņem šo upuri kā atlīdzību par visas pasaules grēkiem. Taču Dieva dusmas par grēku ir tik lielas, ka tās novērst ir vienīgi Dieva Dēla, šīs mūžīgās personas, spēkos; Viņam pašam ir nācies kļūt par upuri un ļaut pienaglot savu miesu pie krusta. Tas ir altāris, uz kura upuris tiek pilnīgi sadedzināts Dieva bezgalīgās mīlestības ugunī; turklāt Kristum pašam bija jākļūst par Augsto Priesteri šim upurim. Jo neviens cits uz šīs zemes (kur visi ir nešķīsti grēcinieki) nevarēja upurēt Dievam Viņa mīļo Dēlu, kas ir pilnīgi bez grēka; tomēr antikrista priesteri, lielīdamies ar savu misi[3], te nekaunīgi strīdas pretī. Tā nu vienīgi ar Kristus upuri grēks mums ir noņemts, izcīnīta žēlastība un pestīšana; to mēs nevaram saņemt citādi kā vien caur ticību.

Bet šeit apustulis norāda, kas Kristus nestajam upurim mūsos ir jāpaveic un kāds ir Kristus ciešanu nopelns; mācot kristiešus, to nedrīkst aizmirst un atstāt novārtā. Sv. Pēteris saka: Kristus ir uzņēmies mūsu grēkus un cietis par tiem, tā ka vienīgi Viņa upuris ir upuris par mūsu visu grēkiem. Taču Kristus nesis upuri ne tādēļ, lai mēs varētu palikt tādi, kādi esam bijuši iepriekš; tam mūsos galu galā jāpanāk, ka kļūstam brīvi no grēkiem un nedzīvojam vairs tiem, bet gan taisnībai. Jo, ja grēks caur Kristu ir upurēts, tam jābūt nonāvētam un izdeldētam; tādēļ ka “upurēt” nozīmē nokaut un nonāvēt. Vecajā Derībā visiem upuriem, kas tika nesti Dieva priekšā, bija jātiek nokautiem un nonāvētiem. Bet, ja grēks ir nonāvēts, tas taču nonāvēts ne tādēļ, lai mēs tajā vēl paliktu un dzīvotu.

Tādēļ svētīgo mācību par Kristus žēlastību un grēku piedošanu neklājas skaidrot tā, it kā mēs turpmāk drīkstētu dzīvot tāpat, kā esam dzīvojuši iepriekš, un darīt visu, ko vien vēlamies. Kā Sv. Pāvils saka Rom. 6:1-2 un 6:7-8: ja esam saņēmuši žēlastību un grēku piedošanu, tas nenozīmē, ka drīkstam dzīvot grēkos. Kā lai dzīvojam grēkā, kam esam miruši? Tieši tādēļ jau esam miruši grēkam, lai tas vairs nedzīvotu un nevaldītu mūsos. Un tieši tādēļ grēks tika nonāvēts Kristū, Viņa svētajā miesā, lai tas tiktu nonāvēts arī mūsos.

Te nu raugies pats, kam tu tici un kā dzīvo! Šim Kristus ciešanu darbam ir jāparādās un jāīstenojas arī tevī. Ja caur ticību esi to pareizi satvēris, tas arī parādīs tevī savu spēku, kas nomāc un nonāvē grēkus – kā tie caur Kristus nāvi pie krusta jau ir nonāvēti un miruši. Bet, ja turpini dzīvot grēkos, tu nevari sacīt, ka grēks tevī ir nonāvēts; tad tikai pievilsi pats sevi, jā, atzīsi sevi par meli pats ar savu liecību – tu lielies ar Kristu, kurā visi grēki ir nonāvēti, tomēr tevī tie vēl dzīvo un ir tik stipri! Ir skaidrs, ka grēks nevar būt nonāvēts, tomēr dzīvot mūsos; nav iespējams būt brīvam no grēkiem, tomēr palikt to varā un gūstā – kā jau iepriekš esam runājuši.

Tā nu – Sv. Pēteris saka – mūsos jābūt abām šīm lietām, proti, mums jātic, ka Kristus ir nonāvējis grēku, upurēdams savu miesu, un atpestījis mūs no grēka varas; mēs ar visu mūsu miesu un dzīvi to nespētu paveikt. Un, ja grēks caur Kristu ir nonāvēts, arī mēs savā miesā arvien vairāk un vairāk no tā atbrīvojamies, turpmāk dzīvodami taisnībai, līdz beidzot caur nāvi tiksim pilnīgi brīvi no grēka. Tādēļ, ja iepriekš esi bijis laulības pārkāpējs, skopulis, skaudīgs, nikns cilvēks, tam visam tevī nu jābūt mirušam, nonāvētam caur Kristu, jo ticībā Kristus upurim tavi grēki ir piedoti un turpmāk tie tevī iznīks. Ja tā nenotiek, tad nevari lepoties ar Kristu un ticību. Jo, lai gan Kristus ir miris par tevi un tavi grēki uzlikti Viņam, tā ka tiem jābūt nonāvētiem, tomēr tu no tiem vēl neesi brīvs, jo tu tāds netiecies kļūt; tu nesaņem un nepieņem pašu Kristu līdz ar Viņa dārgumu – nedz ticībā, nedz arī Viņa piemērā, dzīvē un darbos.

Te tu sacīsi: bet tu taču pats māci, ka mēs visi esam grēcinieki un neviens svētais šeit, uz zemes, nedzīvo bez grēka. Mums visiem jāapliecina šis ticības artikuls: “Es ticu uz grēku piedošanu”, un jālūdz: “Piedod mums mūsu parādus.” Jā, pareizi, turklāt šeit, uz zemes, noteikti nespēsi kļūt pilnīgi šķīsts un bez grēka – citādi ticība un Kristus tev vairs nebūtu vajadzīgi. Taču tas nenozīmē, ka tev vajadzētu palikt tādam, kāds esi bijis agrāk, pirms ticībā saņēmi grēku piedošanu. Es runāju par tādu grēku, kam tu seko apzināti un labprātīgi – grēku, kura dēļ tava sirdsapziņa tevi nosoda un nolād; šādam grēkam tevī jābūt mirušam, tas nedrīkst valdīt pār tevi – tev pašam jābūt noteicējam pār grēku, jāstājas tam pretī, lai to nonāvētu. Un, ja kļūdies un klūpi, tev tomēr drīz no jauna jānostājas uz kājām, jāsatver piedošana un atkal jāsāk nonāvēt grēks.

“.. ar Viņa brūcēm jūs esat dziedināti.”

Apustulis nevar vien beigt slavēt un cildināt Kristus ciešanas – viņš šajā vietā atkārto gandrīz visu Jesajas grāmatas 53. nodaļu. Un redzi, kā viņš arvien nostāda līdzās šīs divas svarīgākās lietas, skaidri izšķirdams mūsu darbus, kas seko Kristus piemēram, un Kristus nopelnu, kuru satver ticība. Visupirms viņš saka: Kristus upurējis mūsu grēkus pie krusta, un ar Viņa brūcēm mēs esam dziedināti – tas ir pats galvenais, un to spējis tikai un vienīgi Kristus; te jātic un jāmāca pilnīgi skaidri un šķīsti, jāstājas pretī velnam ar visiem viņa pulkiem, lai Kristus gods un amats, kurā atrodama mūsu pestīšana, paliktu skaidrs un neaptraipīts. Tomēr nedrīkstam aizmirst arī otru lietu (viltus kristiešu dēļ, jo tie dzird tikai pirmo lietu un paši savā dzīvē nekļūst labāki), proti – ja esam dziedināti un atbrīvoti no grēka, mums neklājas no jauna sevi aptraipīt. Ja abas šīs lietas netiek pareizi mācītas un iegaumētas, var rasties divējāds posts: tie, kas pievēršas tikai saviem darbiem, samaitā patieso mācību un ticību; turpretī tie, kuri aizmirst un atstāj neievērotu mācību par Kristus piemēru, samaitā tās augļus un spēku.

“Jo jūs maldījāties kā avis..”

Te Sv. Pēteris īsi un skaidri uzsver to, par ko esmu runājis jau iepriekš: mēs kļūstam brīvi no grēkiem un nāves ne savu darbu vai nopelnu dēļ; to spējušas panākt vienīgi Kristus brūces un Viņa nāve. No jums tas neko nav prasījis – apustulis grib sacīt – ne jūsu asinis, ne brūces; jā, jūs arī neko nevarat pievienot Kristus darbam. Jūs bijāt kā nabaga nožēlojamas, nomaldījušās avis, nošķirti no Dieva, nolemti ellei – jūs paši sev nebūtu varējuši palīdzēt, nedz rast padomu. Tādi ir visi cilvēki, kas dzīvo bez Kristus un ārpus Viņa, – kā pravietis Jesaja Jes. 53:6 vēl skaidrāk saka: “Mēs visi maldījāmies kā avis, ikviens raudzījās tikai uz savu ceļu..”, tas ir, ar visu savu dzīvi, ar visu, ko darījām un uzsākām, mēs gājām arvien tālāk projām no Dieva; un Ps. 14:3: “Bet viņi ir novirzījušies, visnotaļ izvirtuši; nav neviena, kas dara labu, it neviena.”

Tas apstiprinās visos mūsu darbos un pieredzē. Cik daudzos dažādos elkdievības jeb aplamas dievkalpošanas un māņticības veidos sadalījusies pasaule (pat laikos, kad Dieva tautā visam būtu vajadzējis notikt labi un pareizi), dažs skrējis uz vienu pusi, cits – uz otru, visi arvien ir meklējuši un meklējuši, kur būtu atrodams ceļš uz debesīm; un tomēr, tā meklēdami, viņi ar katru soli aizmaldījušies tālāk no īstā ceļa. Gluži kā avs, kas apmaldījusies, nošķirdamās no sava ganāmpulka un gana, skrien tikai tālāk un klausās svešās balsīs, tā nomaldīdamās vēl vairāk; tā skrien un bēg, līdz ir pagalam – ja vien atkal neizdzird sava gana balsi. Tādēļ neviens nevar lepoties, ka pats būtu atradis īsto ceļu un ar savu dzīvi nopelnījis Dieva žēlastību un pestīšanu no grēkiem. Visiem jāpieņem un jāapliecina Svēto Rakstu liecība: mēs esam maldījušies kā avis, bēguši arvien tālāk no sava Gana un Pestītāja, līdz Viņš mūs ir atvedis atpakaļ pie sevis.

“.. bet tagad jūs esat atgriezti pie sava dvēseļu Gana un Sarga[4].”

Nu esat dzirdējuši sava Gana balsi; Viņš saucis jūs pie sevis, projām no elkdievības un visiem maldu ceļiem. To jūs paši neesat nopelnījuši, bet caur Kristus brūcēm un asinīm šāda atgriešanās jums kļuvusi iespējama. Tādēļ – apustulis grib sacīt – pielūkojiet, ka dzīvojat ne vairs kā nomaldījušās avis, bet kā tādi, kas, atgriezti un atvesti atpakaļ, seko savam mīļajam Pestītājam. Viņš ir jūsu dievbijīgais Gans, kas ar sirsnīgu uzcītību jūs gana un aprūpē; turklāt Kristus ir arī jūsu uzticamais Bīskaps, kas arvien visās lietās un vietās jūs uzlūko, sargādams un turēdams pie sevis. Šie vārdi ir īpaši jauki un mierinoši, lai gan vārdu “bīskaps” mūsu elku priesteri un viltus bīskapi ir noziedzīgi sagrozījuši un samaitājuši – tāpat kā ar savu pretkristīgo varu un kārību sagrozījuši un samaitājuši arī vārdus “garīgs”, “baznīca”, “dievkalpojums”, “priesteris”. Jo par garīgiem būtu saucami tikai tie, kas caur Kristus brūcēm atpestīti no grēkiem, turklāt arī dzīvo svētu dzīvi; taču pāvesta svaidītie tonzūru valkātāji ir atņēmuši šo vārdu patiesiem kristiešiem un paši to piesavinājušies. Tāpat, dzirdēdami vārdu “bīskaps”, vairs nespējam aizdomāties tālāk par lielo, smailo cepuri un sudraba zizli, – itin kā pietiktu ar to vien, ka baznīcā ieviesta šāda masku valkāšana, kas līdzinās elku tēlu darināšanai, tikai nodara vēl lielāku kaitējumu. Bet Raksti par īstu bīskapu sauc to, kas ir sargs un uzraugs – gluži kā pilsētas vārtu sargs vai torņa sargs vai arī kā ikviens amata vīrs un pārvaldnieks, kuram arvien jābūt nomodā, lai uzraudzītu zemi un pilsētu. Senlaikos šādi vīri – bīskapi ir bijuši katrā draudzē; viņi saukti šajā vārdā tieši tādēļ, ka viņu amats prasījis uzraudzīt baznīcu, sargāt to no velna, maldu mācībām un visāda veida apgrēcības. Tādēļ arī Sv. Pāvils atgādina par šo amatu, Ap. d. 20:28 pamācīdams: “Tāpēc sargait paši sevi un visu ganāmo pulku, kurā Svētais Gars jūs iecēlis par sargiem [bīskapiem] ganīt Dieva draudzi..”. Šādi bīskapi patiesībā ir visi dievbijīgie mācītāji un dvēseļu gani; taču tagad visā pāvestībā no tā nav palicis nekas vairāk kā tikai tukšs vārds – par apgrēcību un apkaunojumu visai kristietībai.

Šāds patiesi uzticams Sargs, īsts Bīskaps un Gans (šie vārdi raksturo vienu un to pašu amatu) ir Kristus, mūsu mīļais Kungs, kas vairāk nekā visi citi tur godā šo vārdu un uzticīgi pilda savu amatu, sniedzot mums mūžīgu mierinājumu. Viņš, sēdēdams pie Dieva labās rokas, vienmēr mūs aizstāv un aizlūdz par mums, rādīdams savas brūces; un arī šeit, uz zemes, Viņš caur savu vārdu, Sakramentu un Svētā Gara spēku valda, uztur, sargā un aprūpē mazo ganāmo pulciņu, kas Viņam tic. Ja Viņš pats nebūtu pie mums un mūs nesargātu, velns jau sen būtu mūs visus sagrābis un aizrāvis, izdeldēdams arī Dieva un Kristus vārdu, kā notiek tur, kur Dievs dusmās novērš no ļaudīm savu vaigu, sodīdams pasaules nepateicību – tur drīz vien viss ir velna varā. Bet, kur vēl ir un tiek mācīta patiesā mācība, ticība, apliecība un sakramentu lietošana, tur šīs lietas saglabājušās vienīgi, pateicoties mīļā Gana un Bīskapa modrībai, sargājot kristiešus.

Tas ir liels mierinājums, ka Kristū esam iemantojuši šādu uzticīgu, dievbijīgu Priesteri (lai gan diemžēl arī šo skaisto vārdu apcirptie pāvesta sekotāji ir apkaunojuši un padarījuši nicināmu), un mēs esam laimīgas avis, jo pie šā mūsu Gana atrodam brīnišķīgu patvērumu, tā ka varam rast prieku, mieru un drošību visās bēdās un grūtībās, droši zinādami, ka Viņš ar vislielāko uzticību par mums gādā, mūs aizstāv, sargā un pasargā no velna un visiem elles vārtiem, – kā viss 23. psalms to pauž skaistā un priecīgā dziesmā: “Tas Kungs ir mans Gans”.

---

[1] – Vācu Stand – kārta mums šodien ir grūti saprotams jēdziens. Tas nozīmē, ka katram ir jākalpo savam tuvākajam tajā kārtā, kurā viņš atrodas. Piemēram, tēva un mātes kārtā, kunga vai kalpa kārtā utt.

[2] – Proti, baudas vietā saņemsi mūžīgas ciešanas.

[3] – Romas baznīca savu misi uzskata par upuri par dzīvo un mirušo grēkiem.

[4] – Vācu tekstā – Bīskapa