Pagānu nakts tumsa joprojām pārklāj lielākās un skaistākās zemes
“Tik tiešām, tumsība apklāj zemi un dziļa krēsla tautas, bet pār tevi uzlec kā saule Tas Kungs, un Viņa godība parādās pār tevi.” [Jes.60:2]
Ja skatāmies uz Vidus un Austrumāziju, Āfrikas vidieni, Austrāliju un neskaitāmajām Klusā okeāna salām, mēs redzam, ka lielākās un skaistākās zemes joprojām pārklāj pagānu nakts tumsa. Pat mūsu skaistajā tēvzemē joprojām ir tūkstošiem pagānu. Kristīgā Austrumeiropa, kas ir bijusi bagātīgi svētīta vairāk nekā tūkstošgadi, un Rietumāzija un Ziemeļāfrika, kur reiz teju visur bija dzirdams Evaņģēlijs, tagad ir piepildīti ar miljoniem tā viltus dieva, ko sludināja Muhameds, pielūdzēju. No aptuveni viena miljarda cilvēku*, kas šobrīd apdzīvo zemi, aptuveni divas trešdaļas joprojām ir bez Evaņģēlija gaismas.
Tāpat kā mums, viņiem visiem ir viens Dievs Debesīs, kurš vēlas būt viņu Tēvs, un viens Pestītājs. Arī viņi ir samierināti ar Dievu, un visi viņu grēki ir samaksāti. Viņiem visiem ir lemts būt mūžīgajā dzīvē un mūžīgā kopībā ar Dievu. Arī viņiem atkal no jauna ir atvērtas paradīzes durvis Debesīs un virs zemes. Bet viņi par to neko nezina, jo neviens viņiem to nav pasludinājis. Viņi nezina, no kurienes viņi ir cēlušies un kurp dodas. Velti viņi jautā: “Kas ir patiesība?” Tāpat kā mums, viņiem ir jūtu pilna sirds, kas ilgojas pēc nevainojamas laimes, atpūtas un miera, ko šī pasaule un visa tās godība nevar dot. Bet viņi neko nezina par To, kurš aicina pie Sevis nogurušos un tos, kas ir zem smagas nastas, kurš veldzē tos un dod viņiem atpūtu un mieru viņu dvēselēm. Viņi ir grēcinieki, tāpat kā mēs; viņu sirds domas un vēlmes ir ļaunas no bērnības. Bet viņiem nav spēka pretoties grēkam.
Daudzi miljoni no viņiem ir arī ļoti nabadzīgi, bet viņi neko nezina par Tēvu Debesīs, kuram viņi var uzkraut visas savas rūpes, jo Viņš rūpējas arī par viņiem. Viņus nomāc šī laika neizsakāmās ciešanas. Viņi sten savās slimības gultās un raud posta ielejā. Priekš viņiem šī pasaule ir elles uzgaidāmā telpa. Viņiem nav tā mierinājuma, kā mums, kas zinām, ka tie, kas šeit ar asarām sēj, ar gavilēm pļaus Debesīs. Viņi tiek vajāti, atraidīti un atstāti savu ienaidnieku trakošanai, bet viņi nevar teikt: “Ja Dievs par mums, kas būs pret mums?” [Rom.8:31]. Miljoniem cilvēku nožēlojami mirst nemierā, bailēs un sāpēs, jo viņi neko nezina par To, kurš atņēma nāvei spēku un kurš cēla gaismā dzīvību un nemirstību. Tā kā viņi dzīvo bez Dieva, viņi arī mirst bez cerības. Viņiem ir svēts un taisnīgs Tiesnesis, kura rokās viņi nonāks pēc šīs dzīves, bet viņiem nav – kā mums – Aizstāvja, kas runātu viņu vietā. Ir teikts, ka tie, kas bez bauslības grēkojuši, tie arī bez bauslības ies bojā. Viņu eksistence kapa otrā pusē ir mūžīgā nāve.
Palūkosimies uz briesmīgo garīgo tumsu, kas joprojām ieskauj miljoniem mūsu brāļu. Tas ir daudz briesmīgāk kā tad, ja viņiem nespīdētu saule un viņiem būtu jādzīvo mūžīgā aukstumā un tumsā. Viņu klusās ciešanas un viņu laicīgais un mūžīgais posts skaļi sauc uz mums: “Ak, kristieši, nelieciet savu gaismu zem pūra, bet novietojiet to augstā vietā, lai tā spoži degtu, un izlietu gaismu pār mūsu nabaga, pamesto, bezcerīgo un mūžīgi pazudušo pagānu pasauli!”
* – Rakstīts XIX gadsimta beigās.
Ieskaties