Palikšana Svētajā Vakarēdienā

Kā to rāda šī glezna, īsi pirms Savas smagās un ciešanu pilnās krusta nāves Jēzus iestādīja Svēto Vakarēdienu. Svētajā Vakarēdienā Jēzus deva Saviem mācekļiem Savu miesu un Savas asinis grēku piedošanai (Mt.26:26–28; Mk.14:22–24; Lk.22:19–20; 1.Kor.11:23–26). Jēzus pavēlēja visiem Saviem sekotājiem arī turpmāk saņemt Viņa patieso miesu un asinis grēku piedošanai. Saņemot Kristus piedošanu Viņa miesā un asinīs, jūs saņemat arī pašu augšāmcelto un dzīvo Kristu. Tas nozīmē, ka Viņš iemājo un paliek jūsos.

REFORMĀCIJA AKTUALIZĒJA JAUTĀJUMU: KĀ JĒZUS PALIEK JŪSOS?

Baznīcā šī vienkāršā Jēzus mācība, ka Viņš ir fiziski klātesošs Svētajā vakarēdienā, tika vispārēji atzīta un pieņemta 15 gadsimtu garumā — līdz pat Reformācijai. Reformācijas laikā maldu mācītāji apgalvoja, ka Svētajā Vakarēdienā Kristus neiemājo un nepaliek jūsos miesīgi, bet gan tikai garīgi. Šis strīds ļoti saasinājās, izraisīdams nebeidzamas nesaskaņas un pat dzīvības zaudēšanu.

Jēzus tik skaidri ir darījis zināmu, ka Viņš vēlas, lai jūs paliekat Viņā un Viņš jūsos. Tādēļ Mārtiņš Luters, pamatodamies Bībelē, centās savos darbos paskaidrot un pasargāt šo izšķirošo ticības jautājumu. Turpinājumā tiek piedāvāti fragmenti no dažiem Lutera pārliecinošajiem un celsmīgajiem Dieva vārda skaidrojumiem, kuros viņš runā par Kristus palikšanu jūsos.

Luters raksta:

Man vienmēr nākas atzīt, ka Kristus ir klātesošs, ja Viņa miesa un asinis ir klātesošas.

Luters arī apgalvo:

[Jēzus] nesēž debesīs dīkā, bet ir mums patiesi klātesošs [paliekošs], darbīgs un dzīvs mūsos, kā tas sacīts otrajā nodaļā [Gal.2:20]: “Nu nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus.”

Luters turpina:

Tādēļ sektantu prātojumi par to, ka Kristus ir klātesošs mūsos „garīgi”, tas ir, iedomāti, bet patiesībā atrodas debesīs, ir tukši. Kristum un ticībai jābūt cieši kopā. Mums vienkārši jāieņem mūsu vieta debesīs, bet Kristum jābūt, jādzīvo un jādarbojas mūsos. Tomēr Viņš darbojas [PALIEK] mūsos nevis iedomāti, bet patiesi — ar Savu klātbūtni un Savu spēku.

LIELAIS NOSLĒPUMS: KRISTUS PALIEK JŪSOS

Nedaudz iepriekš tajā pašā savu darbu sējumā Luters raksta:

Kristus neļauj Sevi dalīt daļās; Viņš tiek dāvāts ticīgajiem visā pilnībā, tā ka viena sirds nesaņem mazāk un tūkstošiem citu siržu nesaņem neko vairāk kā vienu un to pašu Kristu. Tas mums vienmēr jāatzīst; tas ir brīnums, kas notiek ik dienas. Patiešām, tas ir tikpat liels brīnums kā tas, kas notiek sakramentā. Kādēļ tad nebūtu saprātīgi pieņemt, ka Viņš Sevi sniedz arī maizē?

VAI JĒZUS PASTĀVĪGI PĀRVIETOJAS NO DEBESĪM UZ ZEMI UN ATPAKAĻ?

Bet kas notiek, kad es sirdī uzņemu Kristu? Vai tas notiek tā, kā iztēlojas entuziasti, ka Kristus pa kāpnēm nokāpj lejā, bet pēc tam atkal kāpj augšup? Tas Kristus, kurš ir tavā sirdī, joprojām sēž pie Tēva labās rokas, vienlaikus būdams tas pats Kristus, kurš piepilda debesis un zemi. Es sludinu, ka Viņš sēž pie Dieva labās rokas un valda pār visu radību, grēku, nāvi, dzīvību, pasauli, velniem un eņģeļiem; ja tu tam tici, Viņš jau mīt tavā sirdī. Tādējādi tava sirds ir debesīs — ne iedomās vai sapņos, bet patiesi. Jo, kur ir Viņš, tur esi arī tu. Viņš atrodas un mājo tavā sirdī, nezaudēdams arī vietu pie Dieva labās rokas. Kristieši to skaidri izjūt un piedzīvo. Bet šie ļaudis neredz neko no visas šīs varenības, proti, ka Kristus iemājo sirdī, sniegdams Sevi visā pilnībā katrai sirdij, un tas notiek ar [Dieva] vārdu. Tādēļ nevienam, kurš var tam noticēt, nav grūti ticēt arī tam, ka sakramentā ir Viņa miesa un asinis. Jo, ja tu šādā veidā mēģināsi ar savu gudrību un saprātu izvērtēt šo brīnumaino zīmi, tad tu galu galā nonāksi līdz tam, ka tev nāksies arī sacīt, ka Kristus nemīt ticīgo sirdīs.

Kā jau esmu sacījis, palūkojiet, cik daudz iespēj nabaga miesīgā balss. Pirmkārt, tā ļauj saklausīt visu Kristu, bet pēc tam ieved Viņu visu to sirdīs, kuri klausās un tic. Vai tad vairs ir tik neiespējami ticēt, ka Viņš ienāk maizē un vīnā? Vai tad sirds nav daudz smalkāka un netveramāka par maizi? Iespējams, jūs nemaz nemēģināsiet izdibināt, kā tas notiek. Tāpat kā jūs gandrīz neko nespējat pateikt par to, kā ir iespējams, ka Kristus, kurš mira un augšāmcēlās, ir un mājo tik daudzās sirdīs, un vēl līdz šim neviens nezina, kā Viņš tajās ienāk, tāpat arī nav iespējams saprast, kā tas notiek sakramentā. Bet es zinu, ka ir rakstīts: “Ņemiet, ēdiet. Tā ir Mana miesa, kas par jums top dota; to dariet, Mani pieminēdami” [1.Kor.11:24]. Kad mēs sakām šos vārdus pār maizi, tad Viņš patiesi ir klātesošs, un tomēr dzirdami ir tikai vārdi un balss. Gluži tāpat kā Viņš ieiet sirdī, neizlaužot tajā caurumu, bet tiek uztverts tikai ar [Dieva] vārdu un tā uzklausīšanu, tā arī, ieejot maizē, Viņam nav tajā jāiztaisa caurums.

PĀRLIECINOŠS SKAIDROJUMS, KO SNIEDZ DIEVA VĀRDS

Minēšu vēl kādu piemēru. Kā Viņa [Jēzus] māte Marija tapa grūta? Kaut arī tas jau ir liels brīnums, ka sieviete ieņem bērnu no vīrieša, tomēr Dievs sagādāja Viņam iespēju piedzimt no jaunavas. Kā gan tas varēja notikt ar šo māti? Viņai nav vīra [Lk.1:34], un viņas klēpis ir noslēgts. Un tomēr viņa savās miesās ieņem īstu, dzīvu bērnu ar miesu un asinīm. Vai te nenotiek vēl lielāks brīnums nekā maizē un vīnā? Kā tas notika? Eņģelis Gabriēls atnesa vēsti: “Redzi, tu tapsi grūta savās miesās un dzemdēsi Dēlu” u.t.t. [Lk.1:31]. Ar šiem vārdiem Kristus ienāk ne vien viņas sirdī, bet arī viņas miesās, jo viņa tos dzird, satver un tic tiem. Neviens nevar sacīt neko citu kā vien to, ka spēks nāk ar vārdu. Nav noliedzams fakts, ka viņa ieņem bērnu ar vārdu, taču neviens nezina, kā tas notiek; līdzīgi ir arī ar sakramentu. Jo, tiklīdz Kristus pasaka: “Tā ir Mana miesa,” šī miesa ar [Dieva] vārdu un Svētā Gara spēku ir klātesoša. Ja nav vārda, tad tā ir tikai maize, bet, līdzko tiek pievienoti vārdi, tie nes sev līdzi to, par ko tie runā.

Vēl vairāk, mēs ticam, ka Kristus saskaņā ar savu cilvēcisko dabu valda pār visu radību [Ef.1:22] un visu piepilda [Ef.4:10]. Ne vien pēc Savas dievišķās dabas, bet arī pēc Savas cilvēciskās dabas Viņš ir Kungs pār visām lietām, tur visas lietas Savā rokā un ir visur klātesošs. Ja es piekristu entuziastiem, kuri apgalvo, ka tas nav iespējams, tad man būtu jānoliedz Kristus. Apustuļu darbos [7:56] mēs lasām, ko ir sacījis Stefans: “Lūk, es redzu debesis atvērtas un Cilvēka Dēlu stāvam pie Dieva labās rokas.” Kā viņš var redzēt Kristu? Viņam nav jāpaceļ acis uz debesīm. Kristus ir ap mums, mūsos un visās vietās.

Mīļais Kungs Jēzu, paldies Tev, ka esi nācis, lai paliktu pie mums Savā vārdā un Svētā Vakarēdiena sakramentā. Ņem prom no manis visus velna kārdinājumus domāt, ka Tu Vakarēdienā esi tikai garīgi klātesošs. Dzīvo manī ar Savas nāves spēku, kas uzvar grēkus, un ar Savas augšāmcelšanās dzīvību dodošo spēku! Ak, svētais Kungs Jēzu, paliec pie mums un mūsos, un mēs pie Tevis, Tavā Svētajā Mielastā. Āmen.