No Palmīras līdz paradīzei

Jūs būsiet viņus redzējuši mundri soļojam pa ielām vai braucam ar velosipēdiem – jaunus vīriešus, ģērbušos baltos kreklos ar kaklasaitēm, kas krasi atšķiras no vairuma jaunu vīriešu apģērba mūsdienās. Ja jūs iesaistīsieties ar viņiem sarunā uz ielas vai pie sava nama durvīm, viņi radīs pieklājīgu un ar labām manierēm apveltītu cilvēku iespaidu. Jūs viņos atpazīsiet mormoņu misionārus.

Viņi tiešām ir sastopami gandrīz visur – visās Savienotajās Valstīs, kā arī daudzās citās valstīs visā pasaulē. Kādā no žurnāla U. S. News & World Report rakstiem tika konstatēts:

”Patlaban Jēzus Kristus Pēdējo dienu svēto baznīca, plašāk pazīstama kā mormoņu baznīca, ir viena no pasaules bagātākajām un strauji augošajām reliģiskajām kustībām. Kopš Otrā Pasaules kara tās rindas ir četrkāršojušās līdz 8,3 miljoniem locekļu visā pasaulē, no kuriem 4,5 miljoni ir ASV. [..] Pēdējo dienu svēto baznīcas vadītāji un reliģijas eksperti ārpus šīs baznīcas ir vienisprātis, ka cilvēkus mormonismam visvairāk piesaista īpašās mācības, kas, no vienas puses, liekas patīkami pazīstamas cilvēkiem no kristīgas vides, taču bieži vien krasi atšķiras no tradicionālās kristietības doktrīnām” (1992. gada 28. septembris, 73.-74. lpp.).

Kas ir šie “mormoņi”, kā ļaudis viņus parasti dēvē? Uz ko viņi aicina? Kā ir radušies viņu “īpašie” un tomēr “patīkami pazīstamie” uzskati un viņu organizācija?

RELIĢISKĀ GAISOTNE

Jēzus Kristus Pēdējo dienu svēto baznīcas saknes ir meklējamas 19. gadsimta sākumā. (Nosaukums “mormonis” ir iesauka, kas radusies no pravieša Mormona vārda, kurš tiek uzskatīts par Pēdējo dienu svēto baznīcas galveno svēto rakstu, Mormona grāmatas, radītāju.) Garīgā atmoda, kas bija sākusies 18. gadsimta vidū Džonatana Edvardsa un citu vadībā, bija apsīkusi. Bija iestājies Savienoto Valstu iedzīvotāju garīgās dzīves pagrimums. Taču 19.gadsimta sākumā sākās otrā lielā atmoda. Šī atmoda, kas koncentrējās uz liela mēroga sapulcēm, centās pievērst īpašu uzmanību emocionālajam aspektam. Tie, kuri iesaistījās šajā atmodā, sevišķi pievērsās sludināšanai Ņujorkas štata rietumos. Šī nesen izveidotā Amerikas Savienoto Valstu apgabala evaņģelizācija kļuva tik intensīva, ka to sāka dēvēt par “izdegušo apvidu”. Viens pēc otra šīs vietas apmeklēja evaņģēlisti, un atmoda notika gandrīz bez pārtraukuma vienā vai otrā kopienā visā apvidū.

Čārlzs Finnijs sacēla lielu troksni ar savu tā saukto “jauno mēru” programmu un dramatiskajām atdzimšanas metodēm. Turklāt šajā laikā kā evaņģēlisti aktīvi darbojās arī Aleksandrs Kempbels (Kristus mācekļu grupa), Džemima Vilkinsons (vai Vilkersons – šeikeri) un daudzi citi. Uzsvars tika likts uz to, ko cilvēkam pašam ir iespējams paveikt, lai sasniegtu mūžīgo pestīšanu. (Pārskatu par reliģisko gaisotni 19. gadsimta sākumā skat. Thomas F. O’Dea, The Mormons.)

DŽOZEFS SMITS, JAUNĀKAIS

Šādā aktīvas evaņģēliskas darbošanās reliģiskajā gaisotnē netālu no Palmīras, Ņujorkas štatā, uzauga Džozefs Smits, jaunākais. Viņš piedzima 1805. gada 23. decembrī Vermontā. Apmēram 11 gadu vecumā viņš kopā ar ģimeni pārcēlās uz Mančestru Ņujorkas štatā. Smiti piederēja pie respektablas amerikāņu dzimtas. Džozefa senči no mātes puses, Maki, bija skotu sektanti. Abas ģimenes bija ieradušās Jaunanglijā 17. gadsimtā.

Džozefs, domājams, bija patīkams jauneklis. Viņš bija gudrs un mīlēja piedzīvojumus, lai gan daži viņu uzskatīja par neveiksminieku, kas pavada dienas, meklējot apslēptas bagātības. Tā kā bagātību meklētājus bieži vien kavēja “ļaunie spēki”, Džozefs izmantoja “burvju akmeni” – olveida formas akmeni, kuru viņš bija atradis, lai noteiktu, kur tieši varētu būt aprakti dārgumi. Var spriest, ka jaunībā Džozefs Smits, jaunākais, bija visai aizrāvies ar šādu “nevainīgu” okultismu.

Pusaudža gados Džozefu noteikti ietekmēja tā laika reliģiskās kaislības. Viņš pats atzīst, ka viņu ļoti traucējusi tā laika reliģiskā kņada. Kuram no daudzajiem evaņģēlistiem bija taisnība? “Bet, ja kādam no jums trūkst gudrības, tas lai to lūdz no Dieva, kas visiem dod devīgi un nepārmezdams, un viņam taps dots. Bet lai viņš lūdz ticībā, nemaz nešaubīdamies” (Jēk. 1:5-6). Uztvēris burtiski šos Jēkaba vēstules vārdus Jaunajā Derībā, Džozefs devās mežā, lai lūgtu Dievu dot viņam gudrību. Kā viņš vēlāk stāstīja, viņam paradījās Dievs Tēvs un Viņa Dēls. Viņi deva Džozefam padomu nepievienoties nevienam no tā laika reliģiskajiem grupējumiem, jo to ticība bija Tam Kungam nepatīkama. Viņš saņēma ieteikumu gaidīt tālākus norādījumus. Saskaņā ar mormoņu baznīcas publicēto oficiālo versiju, Džozefs bija 14 gadus vecs, kad viņš saņēma šo atklāsmi 1820. gada pavasarī.

ZELTA PLĀKSNES

Smits apgalvoja, ka pēc tam viņš ir piedzīvojis virkni atklāsmju (sākot ar 1823. gadu), kurās pie viņa ieradās eņģelis Moronijs. Viņš izstāstīja Džozefam par kādām zelta plāksnēm, kas paslēptas nelielā kalnā Palmīras tuvumā (tagad to sauc par Kumora kalnu). Šīs plāksnes, kuras aprakstījis Moronija tēvs, pravietis Morons, saturēja svarīgu vēstījumu, taču Džozefam tika aizliegts tūdaļ paņemt šīs plāksnes. Viņam pastāstīja arī par kādu “maģisku” paņēmienu, kā pārtulkot plāksnēs ierakstīto vēstījumu. Pēc četriem gadiem, kad Džozefs bija izturējis dažādas kārdināšanas un pārbaudījumus, viņam atkal parādījās eņģelis Moronijs, kas šoreiz viņam atļāva paņemt plāksnes.

Moronijs pavēlēja izņemt plāksnes no slēptuves Kumora kalnā 1827. gadā, neilgi pēc tam, kad Džozefs bija apprecējis kādu jaunu sievieti no tuvējās apkārtnes, Emmu Heilu. 1827. gada 22. septembrī sākās plāksnēs ierakstītā vēstījuma tulkošana. Bija jāpārvar neskaitāmas grūtības, līdz 1829. gada jūnijā tulkojums tika pabeigts. Šis pārtulkotais dokuments kļuva pazīstams kā Mormona grāmata.

Daudzas grūtības bija jāpārvar arī šīs grāmatas izdošanas sakarībā. Daži izdevēji gribēja saņemt samaksu skaidrā naudā. Vienu izdevēju, kas bija piekritis nodrukāt dokumentu, iebiedēja Džozefa pretinieki. Beigu beigās kāds Džozefa draugs – Martins Hariss pārdeva daļu savas zemes, lai iegūtu nedaudz skaidras naudas grāmatas izdošanas uzsākšanai. (Sīkāk par Mormona grāmatas tulkošanu un tās saturu skat. 5. nodaļu.)

1830. gadā Mormona grāmata beidzot nāca klajā. Smits apgalvoja, ka tā ir jauna atklāsme, kas apmierinās izmainījušās sabiedrības vajadzības. Tā nāca kā galīgais vārds no Dieva, lai darītu galu tā laika reliģiskajam juceklim.

BAZNĪCAS DIBINĀŠANA

Zelta plākšņu tulkošanas laikā notika vēl divi svarīgi atgadījumi. 1829. gada maijā Džozefs Smits un viņa līdzgaitnieks Olivers Kauderijs apgalvoja, ka viņi ir saņēmuši no Jāņa Kristītāja Ārona priesterību. Vēlāk abi šie vīri paziņoja, ka viņiem parādījušies Pēteris, Jēkabs un Jānis, kuri viņiem piešķīruši Melhisedeka priesterību. Abi šie priesterības veidi apvieno sevī Jēzus Kristus Pēdējo dienu svēto baznīcas oficiālo varu.

Mormona grāmatas izdošanas laikā Džozefs Smits bija sapulcinājis ap sevi vairākus savus sekotājus. Bija pienācis laiks oficiālai jaunās baznīcas dibināšanai. Mormona grāmata un abi priesterības veidi lika pamatus jaunajai organizācijai. Džozefs Smits, jaunākais, tika apstiprināts par “pareģi, tulku, pravieti, Jēzus Kristus apustuli un baznīcas vecāko”. Viņu ordinēja Olivers Kauderijs, kas, savukārt, tika iesvētīts par “šīs Kristus baznīcas vecāko”. Pārējie klātesošie vīri tika uzņemti baznīcā caur roku uzlikšanu. Jēzus Kristus Pēdējo dienu svēto baznīca tika dibināta 1830. gada 6. aprīlī Pītera Vitmera, vecākā, mājās Fajetā, Ņujorkas štatā.

VAJĀŠANU SĀKUMS

“Mormonismam, kā tas parasti tiek dēvēts, jāpastāv vai jāsabrūk, balstoties uz Džozefa Smita dzīvesstāstu. Viņš bija vai nu Dieva pravietis, dievišķi aicināts, patiesi iecelts un pilnvarots, vai arī vislielākais krāpnieks, kādu pasaule jebkad ir piedzīvojusi. Nekāds kompromiss nav iespējams” (Džozefs Fīldings Smits, mormoņu baznīcas 10. prezidents, Doctrines of Salvation, 1. sēj., 188. lpp.).

Jaunās baznīcas ceļš nebūt nebija viegls. Daudzi vietējie iedzīvotāji pieminēja Džozefa pagātni. Daži saskatīja viņā tikai krāpnieku un zaimotāju. Vairākas jaunās baznīcas reliģiskās aktivitātes tika apstrīdētas. Dažādas neveiksmes sāka vajāt visu Džozefa ģimeni. Pret grupējumu vērstie draudi biedēja Džozefa sievu Emmu. Viņa atteicās kļūt par jaunās baznīcas locekli un mudināja Džozefu atgriezties pie zemes apstrādāšanas, kas bija vienīgais veids, kā sniegt drošību viņu laulībai. Tikai pēc vairākām nedēļām Emma beidzot pievienojās sava vīra baznīcai. Viņa tam piekrita tikai pēc tam, kad Džozefs viņai bija pastāstījis par “atklāsmi”, ko viņš bija saņēmis sakarā ar Emmas bažām:

“Uzklausi Dieva, tava Kunga balsi, kad es runāju uz tevi, Emma Smita, mana meita. [..] Nežēlojies par lietām, kuras tu neesi redzējusi. [..] Amats, uz ko Es tevi esmu aicinājis, lai ir atbalsts manam kalpam Džozefam Smitam, jaunākajam, tavam vīram. [..] Nebīsties, jo tavs vīrs tevi atbalstīs no baznīcas puses. [..] Stiprinies lēnprātībā un sargies lepnības. Lai tava dvēsele rod iepriecu tavā vīrā un godībā, kas viņu piemeklēs. Turi nepārtraukti manus baušļus, un tu iegūsi taisnīguma kroni. Dari tā, jo, kur Es esmu, tu nevari nākt” (Doctrine and Covenants 25).

Bija pienākusi kārta kādam izcili svarīgam notikumam jaunās baznīcas vēsturē. Olivers Kauderijs un vēl trīs vīri tika nosūtīti misijas darbā pie indiāņiem. Ohaio štatā viņi satika Sidniju Rigdonu, kas bija Kempbela atjaunotnes darba dalībnieks. Nepilnu trīs nedēļu laikā mormoņu misionāri nokristīja Rigdonu un visus viņa kopienas locekļus Kērtlandē, Ohaio štatā. Būdams dedzīgs Kempbela sludinātā piētisma aizstāvis, Rigdons ienesa mormoņu grupā zināmu izglītības līmeni un teoloģisku pamatu un deva zīmīgu ieguldījumu mormonisma teoloģijas attīstībā.

APSOLĪTĀS ZEMES AUSTRUMU ROBEŽA

Sidnijs Rigdons pārliecināja Džozefu Smitu pārcelties ar 60 cilvēku lielo sekotāju pulku uz Kērtlandi Ohaio štatā, 300 jūdzes uz rietumiem no Fajetas Ņujorkas štatā. Kopā ar 150 pārkristītajiem Kempbela sekotājiem, kas jau atradās Kērtlandē, jaunā kolonija sastāvēja no vairāk nekā 200 cilvēkiem. Viņi nosauca Kērtlandi par “Apsolītās zemes austrumu robežu”.

Baznīca sāka attīstīties, īpašu nozīmi piešķirot Ārona priesterībai. Tika izvēlēta grupa vīru, kurus dēvēja par divpadsmit apustuļiem. Cilvēki mēroja jūdzēm garu ceļu, lai redzētu jauno reliģisko kopienu, un daudzi tika konvertēti un palika kopienā. Tika izveidots “Apvienotais Ēnoha ordenis”, pēc kura noteikumiem privātīpašums kļuva par baznīcas īpašumu un personīgie ienākumi – par kopienas ienākumiem. Tā baznīcas vadītāji ieguva lielu ekonomisko varu. Kopienas stiprināšanas nolūkā tika uzcelts templis. Tas tika iesvētīts 1836. gadā.

No Kērtlandes misionāri tika sūtīti vēl tālāk uz rietumiem. Vairāki misionāri sniedza ārkārtīgi labvēlīgus ziņojumus par Independensu Misūri štatā, kur, saskaņā ar kādu Džozefa Smita piedzīvoto atklāsmi, bija jāceļ Jaunā Jeruzaleme (Doctrines and Covenants 57:1-5). Tur tika nodibināta mormoņu apmetne, taču vajāšanu rezultātā mormoņi bija spiesti doties prom un izveidot jaunu apmetni Rejas apgabalā, Misūri štatā, ar Fārvestu kā apgabala centru.

Tikmēr arī Kērtlandē radās sarežģījumi. Klīda runas par poligāmām savienībām, un daudzi izstājās no baznīcas, arī daži tās vadītāji. Līdz ar mormoņu bankas bankrotu baznīcai draudēja ekonomisks sabrukums. Lai novērstu nemierus, Džozefs nosūtīja labākos no vecākajiem misijas darbā uz Angliju, bet pats devās misijas braucienā uz Kanādu.

Taču miers Kērtlandē tā arī neiestājās. Turpinājās asas nesaskaņas, un baznīca sašķēlās. Džozefs Smits kopā ar Sidniju Rigdonu aizbēga no Kērtlandes naktī, lai nekad vairs tur neatgrieztos. Viņš devās uz Fārvestu Misūri štatā, cerēdams tur piedzīvot labākas dienas. Laika gaitā vairums mormoņu pameta Kērtlandi un devās uz rietumiem.

NAUVO

Džozefam un viņa sekotājiem par nelaimi, arī Fārvestā iegūtais miers neturpinājas ilgi. Vēlēšanu dienā 1838. gada 6. augustā nemormoņu centieni atturēt mormoņus no balsošanas beidzās ar dumpi. Nemieru gaitā Džozefs Smits tika apcietināts. Tribunāla tiesa piesprieda viņam nāvi nošaujot, taču armijas daļas komandieris atteicās izpildīt pavēli. Džozefa dzīvība tika glābta.

Rezultātā 8000 mormoņu devās austrumu virzienā. Viņi šķērsoja Misisipi upi un nopirka īpašumus 50 jūdzes ziemeļos no Kvinsijas, Ilinoisas štatā. Šeit viņi uzcēla jaunu pilsētu, kuru Džozefs nosauca par Nauvo, kas, kā viņš skaidroja saviem sekotājiem, ebreju valodā nozīmē “skaistais tīrums”. Pilsēta tika celta saskaņā ar plānu, kuru Džozefs bija izmantojis arī Kērtlandē un Fārvestā. Tika nozīmēta īpaša vieta tempļa celtniecībai.

Dzīve Nauvo bija grūta. Daudzi nomira pirmajā gadā, taču dažu gadu laikā kādreizējā purvāja vietā pacēlās iespaidīga pilsēta. Jaunienācējus laipni uzņēma Ilinoisas iedzīvotāji. Jaunajai pilsētai tika piešķirtas negaidītas pilnvaras. Tās piešķīra Nauvo gandrīz neatkarīgas pilsētvalsts tiesības. Pilsētai bija pašai savs militārais formējums, un tā varēja izstrādāt un izdot pati savus likumus.

Nauvo periodā tika izstrādātas trīs galvenās teoloģiskās doktrīnas – jauna mācība par Dievu un cilvēku, jauni rituāli, kā arī jauna mācība par ģimenes attiecībām, kas bija par pamatu poligāmam dzīvesveidam. Tieši šis pēdējais jauninājums izraisīja Džozefa Smita nāvi.

Neraugoties uz oficiālu noliegumu, ir ziņas, ka daudzsievība tajā laikā bija atļauta un ka zināmu laiku Nauvo mormoņu vadītāji to arī piekopa. Divi no baznīcas izslēgti būvuzņēmēji apņēmās darīt zināmu atklātībai poligāmijas praktizēšanu. Viņi izdeva tikai vienu avīzes, ko nosauca Nauvoo Expositor, numuru, kad pilsētas padome pavēlēja iznīcināt spiestuvi. Aizskartie īpašnieki apsūdzēja Džozefu Smitu grautiņa rīkošanā un viņu pilsoņtiesību pārkāpšanā.

MOCEKĻI

Gubernators Fords apsolīja Džozefam drošību, ja viņš labprātīgi ieradīsie Kartāgā, Ilinoisas štatā, lai stātos tiesas priekšā sakarā ar apsūdzību grautiņa rīkošanā. Pravietis, viņa brālis Hairems Smits un vēl daži līdzgaitnieki to arī izdarīja un tika ieslodzīti cietumā.

Par ieslodzīto mormoņu apsardzi atbildēja Kartāgas zemessardzes vienība. Četriem mormoņu vadītājiem cietuma augšstāva kamerā uzbruka cita vietējās zemessardzes vienība. Šajā apšaudē 1844. gada 27. jūnijā Džozefs un Hairems Smiti tika nogalināti.

“Četrpadsmit gadus pēc baznīcas dibināšanas un neilgi pirms savas 39. dzimšanas dienas mormoņu pravietis atdeva dzīvību savu reliģisko jaunievedumu izraisītajā cīņā starp viņa sekotājiem un to kaimiņiem. Brutālā slepkavība un vadoņa varonīgais piemērs tikai apliecināja sekotājiem viņa patiesumu. [..] Mormoņu varonībai un ciešanām, pūliņiem un sasniegumiem pievienojās jauns un ārkārtīgi dārgs upuris. Kā tūlītējas sekas tas varēja izraisīt dezorganizāciju, taču mocekļa asiņu paliekošā nozīme kalpo tam, lai stiprinātu cilvēkus, kuru dēļ viņš cīnījies” (Thomas F. O’Dea, The Mormons, 69. lpp.).

ATKAL KARŠ

Mormoņi neatbildēja ar atriebību, un mormoņu pretinieki savu uzvaru nepārspīlēja. Cenšoties rast mirušā pravieša aizvietotāju, baznīcas ietvaros izveidojās vairāki strāvojumi. Sidnijs Rigdons pasludināja sevi par Džozefa Smita pēcteci, taču viņš tika atstumts un devās uz Pensilvāniju, kur nodibināja pats savu baznīcu. Smita ģimene paziņoja, ka baznīcas vadībai jāpaliek ģimenes rokās. Viņi nošķīrās no galvenā mormoņu strāvojuma un izveidoja mūsdienās pazīstamo Reorganizēto Jēzus Kristus Pēdējo dienu svēto baznīcu. Izveidojās arī citi strāvojumi Džeimsa Dž. Strenga, Martina Harisa un Alfeusa Katera vadībā. Gala rezultātā baznīcas lietas nonāca divpadsmit apustuļu rokās, kuru prezidents bija Braiams Jangs.

Drīz vien tie mormoņi, kas bija palikuši Nauvo, piedzīvoja jaunas vajāšanas. Reizēm izcēlās pat atklāti konflikti. Lai gan 1845. gada maijā Nauvo tika iesvētīts templis, lielākā daļa mormoņu sāka aizceļot no Nauvo. Vēlāk pilsētā apmetās franču utopisko sociālistu grupa. Daļēji nodedzināto templi 1850. gadā pilnīgi nopostīja viesuļvētra.

BEIDZOT PARADĪZE!

Liela daļa bijušo Nauvo iedzīvotāju izklīda pa Aijovas štatu un apmetās vietā, kur tagad atrodas Omaha, Nebraskas štatā. Tur viņi pavadīja 1846. gada ziemu. Nākamajā pavasarī pirmā grupa, kuru vadīja Braiams Jangs, sāka pārgājienu uz Lielo Sālsezeru apvidu Jūtas štatā.

Pēc 102 dienu ilga ceļa viņi beidzot sasniedza apsolīto zemi. Tuvāko mēnešu laikā ielejā saplūda mormoņu imigrantu tūkstoši. Lielā Sālsezera krastos tika izveidota mormoņu apmetne, Braiams Jangs tika pasludināts par baznīcas prezidentu, un mormonisma vēsturē sākās jauns laikmets.

Braiama Janga vadībā kolonija auga un zēla. Mormoņi sāka apgūt arī apkārtējās teritorijas. Šis aizsākums bija kā dzemdību sāpes tipiski “amerikāniskai” baznīcai – Jēzus Kristus Pēdējo dienu svēto baznīcai.