Dziedāsim 313.dziesmu no…
Vai baznīcas dziesmas ir gaumes lieta? Tā šodien jautā e-firziķis.
Mana atbilde būs tikai mēģinājums atbildēt, jo katram taču var būt savas personīgās domas un personīgā reliģija. Es sākšu ar apgalvojumu, ka, pirmkārt, kristiešu dievkalpojums nav izklaides pasākums un priekšnesums, kā arī, otrkārt, no reālās dzīves atrauts notikums.
Pirmā tēze-apgalvojums, ietver sevī domu, ka dievkalpojums ir Dieva pavēlēta kristīgās draudzes sapulcēšanās, kurā pats Dievs savus ļaudis apkalpo kā viesus kāzās, izmantojot īpašus līdzekļus līdzekļus – Dieva vārda pasludinājums un svēto sakramentu pasniegšana.
Dieva vārda pasludinājums šeit nozīmē – Bībelē atklātās Dieva gribas pasludinājumu par grēku, par sodu, par glābšanu no grēka soda Kristū, par sakramentu jēgu un spēku [un aicināšanu un iedrošināšanu tos pareizi lietot], par kristiešu labajiem darbiem, par mūžīgo dzīvošanu [par kristīgās dzīves mūžības perspektīvu].
Sakramentu pasniegšana šeit nozīmē – Kristības, grēku piedošanas un svētā vakarēdiena sniegšanu tiem, kas ir sagatavojušies, proti, kas ir apliecinājuši [nožēlojuši] grēku un savu nespēku pret grēku, un meklē glābšanu [un jaunu dzīvi] pie Kristus.
Līdz ar to dievkalpojuma centrā ir tas, kas Dievs ir, ko Dievs dara un ko sniedz grēciniekam, kurš to saņem un par to pateicas.
Tādēļ dievkalpojums, augstākminēto iemeslu dēļ, [1] nevar notikt uz skatuves, [2] tajā nedrīkst notikt runas un izdarības, kas novērš uzmanību no minētajām centrālajām lietām, [3] ērģelēm, koriem un ansambļiem [ja tādi ir] vēlams darboties balkonā, kur tos nerdz baznīcēni, nevis priekšā [4] jebkādām dievkalpojumu papildinošām lietām, lai arī kas tās būtu [mūzika, dziesmas, gleznas, vitrāžas, apģērbi, žesti utt.], ir jāpaskaidro un jākalpo centrālājām.
Piemēram, sūdzot grēkus draudze var dziedāt:
[73]
Ko Tu, Kungs, cieties esi, Es vienīgs pelnījis,
Tos grēkus, ko Tu nesi, Es esmu darījis.
Nu še es, nabags, sūdzu, Kas krājis dusmību,
Apžēlojies, kad lūdzu, Par mani sagrauztu!
Un pirms svētā vakarēdiena draudze var dziedāt:
[316]
Tu, Kungs uz nāvi iedams, Mums cēlis piemiņu
Un, savas asin’s liedams, Mums devis mielastu.
Še piedodi Tu grēkus, Kungs, saviem ticīgiem
Un vājiem dodi spēkus Un prieku bēdīgiem!
[324]
Kungs, Tava asins svētība Tik vien mans gods un greznība,
Ar ko priekš Dieva stāvēšu, Kad debesīs es ieiešu.Tu nevainīgais Dieva Jērs, Kam uzlikts mūsu soda mērs,
Par ļaužu grēkiem cietis Tu, Lai grēciniekus izglābtu!Kad mani vaicās debesīs, Vai esmu es to pelnījis [ko esmu labu darījis],
Tad sacīšu: mans pestītājs Bij visa laba darītājs!
Bet dievkalpojuma beigās:
[161]
Tam Tēvam pateicam, no sirds cik vien mēs varam,
Un Dēlam arīdzan, un Dievam Svētam Garam,
Šos trīs, kas viens pats Dievs, lai slavē mūsu balss,
Tam nava sākuma, tam nebūs arī gals!
Tālāk pāris vārdi par otro tēzi-apgalvojumu. Tā ietver domu, ka dzīve un dievkalpojums nav svešas lietas, proti, nedrīkst sacīt, ka “visu nedēļu es skrienu, ņemos, daros, bet svētdien nāku baznīcā un gūstu mieru.” Šāds uzskats pieļauj arī aplamu interpretāciju.
Dievkalpojums ir svētki kristietim viņa kristīgajā dzīvē. Viņš ir kristietis pirmdien, otrdien utt. Viņš ir kristietis katru dienu – viņš nožēlo ikdienas savus grēkus, ikdienas un ikgadus arvien vairāk un vairāk apzinās savu grēcīgumu, piedod tuvākajam, lūdz Dievam palīdzību, uztic Dievam savas lietas, paļaujas uz Dieva palīdzību, pateicas Dievam par visu, slavē Dievu, mācās Svētos Rakstus un kristīgo mācību, apliecina ticību.
Viņš dara to visu reizē, citreiz kaut ko no tā, citreiz vispār nekā. Bet tāda ir viņa dzīve.
Bet svētdiena viņam ir vajadzīga. Viņam degviela ir beigusies. Viņš dodas uz dievkalpjumu. Un ne jau tāpēc, lai atslēgots. Protams arī to, bet to var arī citur. Ne jau, lai satiktu draugus, saņmetu jaunas izjūtas utt.
Bet, lai satiktu savu Glābēju, savu visuspēcīgo Kungu un Dievu. Un ne jau, lai vienkārši satiktu. Viņš steidzas saņemt dāvanas, ko Dievs viņam sniedz. Grēku piedošanu, mierinājumu, iedrošinājumu, pamācību, spēku, ticību, prieku, Svēto Garu [sk.Gal.5:22].
Un kā saņmet!!! Viņam pat nav jānopūlas. Pats Dievs visu viņam ieliek tieši ausīs un tieši mutē pasaulē vislielāko dārgumu. Par to viņa ticība gavilē, par to viņš pateicas, par to viņš slavē un dzīvo mūžīgi.
Kādēļ man radās šīs pārdomas?
Lasot un pārdomājot skanīgo un ritmisko dziesmu no luterāņu dziesmu grāmatas:
[313]
Saules ceļš un ceļš no malda,
Abi ved pie Dieva galda;Sirdi sataisītu iesim
Tur, kur maizi sniedz ik viesim,Kuram pestīšanas salka;
Dzirdina no dzidra malkaKauss, kur kvēlo Kristus sāpes,
Spirdzot svētlaimīgas slāpes.
Dievkalpojumos šo dziesmu neesmu dzirdējis, jo tā tiešam tur neiederas, tāpat kā:
Pie dieviņa dari galdi. O! Gari gan.
Tur sēž pati mīļā māŗa. O! Mīļā gan.
Liekas, ka grāmatas izdevēji ir bijuši citās domās.
Manupārt, baznīcas dziesmas ir ticības jautājums. Tājā cilvēks izdziet savu ticības mācību. Tā ir viņa ticības apliecība, neatkarīgi no tā vai dziesmas ir viņa dievkalpojuma papildinājums vai arī viss viņa dievkalpojums.
Es pastāvu par to, ka luteraņu dievkalpojumā [par citiem nezinu], kur dziesma ir tikai papildinājums, tai jābūt skaidrai, viennozīmīgai un pareizai lūgšanai vai ticības apliecībai. Tā nav gaumes lieta, bet ticības lieta.
Ieskaties