Par Altāra sakramentu

Tagad – par Maizes sakramentu, pirmo no visiem.

Es jums pastāstīšu, pie kā esmu nonācis, pētot šā sakramenta pārvaldīšanu. Jo tajā laikā, kad publicēju savu rakstu par Eiharistiju[1], es pieturējos pie vispārpieņemtās lietu kārtības un pilnīgi ignorēju jautājumu par to, vai pāvestam ir vai nav taisnība. Tagad, kad esmu ticis izaicināts un piedzīvojis uzbrukumus, kad ar varu esmu iemests šajā arēnā, es brīvi paudīšu savas domas, vienalga, vai visi pāvesta piekritēji kopā smejas vai raud.

Vispirms Jāņa evaņģēlija 6. nodaļa ir pilnībā jāizslēdz no šīs diskusijas, jo tajā par šo sakramentu nav sacīta neviena zilbe. Ne tikai tāpēc, ka šis sakraments vēl nebija iedibināts, bet galvenokārt tādēļ, ka šī Rakstu vieta un tās nākamie teikumi skaidri rāda, ka Kristus šeit runā par miesā nākušo Vārdu, kā esmu to jau agrāk norādījis.[2] Jo Kristus saka: “Vārdi, ko Es jums runāju, ir gars un dzīvība.” (Jņ.6:63) Tas liecina, ka Viņš šeit runā par garīgu ēšanu, kas tam, kas to dara, dod mūžīgo dzīvību, turpretī jūdi domāja, ka Viņš šeit runā par miesīgu ēšanu, un tādēļ iesaistījās ar Viņu strīdā. Tomēr neviena cita ēšana nevar dot dzīvību, kā vien tā, kas notiek ticībā, jo tā ir patiesi garīga un dzīvību nesēja ēšana. Arī Augustīns par to saka: “Kādēļ jūs gatavojat savus zobus un vēderu? Ticiet, un jūs būsit paēduši!”.[3] Tas tādēļ, ka sakramentāla ēšana dzīvību nedod, jo daudzi sakramentu saņem necienīgi. Tādēļ mēs nedrīkstam uzskatīt, ka Kristus šajā evaņģēlija nodaļā runā par sakramentu.

Nav šaubu, ka daži, pat daudzi cilvēki ir nepareizi attiecinājuši šos Kristus vārdus uz sakramentu, piemēram, kā tas ir dekretālijā Dudum[4] Tomēr viena lieta ir nepareizi lietot Rakstus, bet pavisam cita lieta ir tos pareizi saprast. Proti, ja Kristus šajā Rakstu vietā (Jņ.6:53) runātu par sakramentālu ēšanu, sacīdams: “Ja jūs neēdat Cilvēka Dēla miesu un nedzerat Viņa asinis, jums dzīvības nav sevī,” tad Viņš, neraugoties uz to, cik stipra varētu būt viņu ticība, nolādētu visus zīdaiņus, slimos un visus tos, kas atrodas prombūtnē vai arī kādu citu iemeslu dēļ nevar piedalīties sakramentālā ēšanā. Tā Augustīns savā II grāmatā Pret Julianu, pamatodamies Inocenta[5] sacītajā, pierāda, ka pat zīdaiņi ēd Kristus miesu un dzer Viņa asinis bez sakramenta, tas ir, viņi Kristus miesu un asinis saņem caur baznīcas ticību. Tad nu pieņemsim kā pierādītu to, ka Jāņa evaņģēlija 6.nodaļa nerunā par sakramentu. Šā iemesla dēļ es citur esmu rakstījis[6], ka bohēmieši[7] nevar īsti balstīties uz šo Rastu vietu, lai pamatotu sakramenta lietošanu abos veidos.

Tātad ir divas vietas, kuras pavisam skaidri runā par šo jautājumu: Evaņģēlistu stāsti par Svēto Vakarēdienu un Pāvila 1.vēstules korintiešiem 11.nodaļa. Tās arī apskatīsim. Jo Matejs, Marks un Lūka visi ir vienās domās, ka Kristus visiem mācekļiem devis visu sakramentu; un ir droši zināms, ka Pāvils devis abas daļas; neviens nekad nav bijis tik nekaunīgs, lai teiktu ko citu. Vēl jāievēro Mateja stāstītais, ka Kristus neesot par maizi teicis: ēdiet visi no tās, bet gan par biķeri: “Dzeriet visi no tā.” Un arī Marks nesaka: viņi visi ēda, bet gan: “Un tie visi dzēra no tā.” Abi viņi uz visiem attiecina biķeri, nevis maizi, it kā Gars būtu jau iepriekš paredzējis šo šķelšanos, ka dažiem kopīgais kauss varētu tikt liegts, lai gan Kristus taču vēlējās, lai tas visiem būtu kopējs. Kā tu domā, ar cik lielu niknumu viņi uz mums mestos, ja būtu atraduši, ka vārds “visi” attiecināts uz maizi, bet ne uz kausu? Viņi neatstātu mums nekādu iespēju izbēgt, viņi kliegtu, viņi mūs nosauktu par ķeceriem, viņi mūs nolādētu kā atkritējus.

Bet, tā kā Vārds ir mūsu pusē un mēs stājamies viņiem pretī, viņi neierobežo sevi, izdarot loģiskus secinājumus, bet gan kā ļaudis, kam pieder vispilnīgākā gribas brīvība, brīva griba pat Dieva lietās, viņi maina lietas atkal un atkal, līdz tās pilnīgi sagroza, sajauc un samaisa.

Bet iedomājies mani stāvam viņu priekšā un uzdodam maniem kungiem pāvestiešiem jautājumu: vai viss sakraments jeb abi tā veidi Vakarēdienā ir dots tikai garīdzniekiem vai reizē arī lajiem? Ja jau tikai garīdzniekiem (jo to viņi grib), tad jau nu nekādi vairs nav atļauts lajiem dot jelkādu veidu, jo nedrīkst taču noziedzīgā veidā dot tiem ko tādu, ko Kristus, iedibinot Vakarēdienu, nav devis. Jo, ja mēs pieļausim, ka tiek grozīts kāds Kristus iestādījums, ar to esam arī visus citus Kristus likumus padarījuši nederīgus. Un ikviens tad uzdrošināsies teikt, ka viņu nesaista neviens Viņa likums vai iestādījums. Jo arī vienai atsevišķai personai dotais (attiecīgais likums vai iestādījums) Rakstos saglabā vispārēju nozīmi. Ja tas (sakraments) reizē dots arī lajiem, tad tūlīt neizbēgami izriet tas, ka lajiem nedrīkst atteikt abus veidus. Ja nu tomēr tas tiek liegts tiem, kuri to lūdz, tad tā ir bezdievīga rīcība un vērsta pret Kristus darbiem, paraugu un iestādījumu.

Es atzīstos, ka tādējādi šis arguments ir mani pieveicis un kļuvis neatspēkojams. Es neesmu ne lasījis, ne dzirdējis, ne arī ko atradis, kas varētu pret to iebilst, jo te Kristus vārds un piemērs ir īpaši stingrs, te Viņš runā nevis pieļaudams, bet gan pavēlēdams: “Dzeriet visi no tā.” Jo, ja visiem ir jādzer no šā kausa un tas nav saprotams tā, it kā būtu teikts tikai garīdzniekiem, tad tas noteikti ir bezdievīgi, ka laji, kas pēc tā tiecas, tiek atturēti, kaut arī pats debesu eņģelis to darītu. Ja viņi saka, ka izdalīt vienu no sakramenta veidiem, esot atstāts baznīcas ziņā, tad tas ir teikts bez pamata, bez Rakstu norādījuma, tādēļ tas var tikpat viegli tikt noraidīts kā pieņemts, turklāt tas arī nespēj neko pierādīt strīdā ar pretinieku, kurš atbild, minēdams Kristus vārdus un darbus. Tādēļ tas gan būtu jāatspēko ar Kristus vārdu, taču tāda mums nav.

Ja lajiem var liegt saņemt abus veidus, tad baznīcas patvaļa tiem varētu atņemt arī kādu daļu kristības vai grēku nožēlošanas, jo baznīcas varai visās lietās ir viens un tas pats pamats un vienāds spēks. Tāpēc, tāpat kā lajiem tiek dota visa Kristība un visa absolūcija, tiem jādod arī viss Vakarēdiena sakraments, ja viņi to pieprasa. Bet es ļoti brīnos, ka viņi apgalvo – garīdzniekiem nekādā ziņā neesot atļauts mises laikā saņemt tikai vienu veidu, tas esot nāves grēks tikai tā iemesla dēļ (kā viņi visi vienprātīgi saka), ka abi veidi kopā ir viens pilnīgs sakraments, ko nedrīkst dalīt. Lai viņi, lūdzu, man pasaka, kādēļ lajiem to drīkst dalīt un tikai viņiem var nedot visu sakramentu? Vai viņi paši ar savu liecību neatzīst, ka lajiem vai nu jādod abi veidi, vai arī tikai ar vienu veidu tie nesaņems īsteno sakramentu? Kā tad garīdzniekiem tikai viens veids nav pilnīgs sakraments, bet lajiem tas ir pilnīgs? Ko viņi man te met sejā baznīcas tiesības brīvi izšķirt šīs lietas un pāvesta varu? Ar to Dieva vārdi un patiesības liecības netiek atceltas.

Tālāk: ja baznīca lajiem var atņemt vīna veidu, tad tā var atņemt arī maizes veidu, un līdz ar to tā¬ var atņemt lajiem visu Altāra Sakramentu, un tādējādi pilnīgi atņemt tiem Kristus iestādījumu. Bet, lūdzu, ar kādām tiesībām? Bet, ja baznīca nevar atņemt maizi vai abus veidus, tad tā nevar atņemt arī vīnu. Šeit arī nevar būt atrodams nekas tāds, ko varētu iebilst pretiniekam, jo jābūt vienai varai kā pār vienu veidu, tā arī pār abiem. Bet, ja tā nav pār abiem, tad nav arī ne pār vienu. Es gribētu dzirdēt, ko par to sacītu Romas lišķi.

Bet mani visvairāk mudina un pilnīgi pārliecina tas, ka Kristus saka: “Šīs ir Manas asinis, kas par jums un par daudziem izlietas grēku piedošanai.” Te nu tu pilnīgi skaidri redzi, ka asinis dotas visiem tiem, par kuru grēkiem tās izlietas. Kas gan uzdrošināsies teikt, ka par lajiem tās nav izlietas? Vai tad tu neredzi, kurus Viņš uzrunā, sniegdams kausu? Vai tad Viņš nesniedz to visiem? Vai tad Viņš nesaka: tās izlietas par visiem? “Par jums,” Viņš saka. Var jau būt, ka tie ir priesteri, bet “par daudziem” – tie vairs nevar būt tikai priesteri. Un vēl Viņš saka: “Dzeriet visi no tā.” Arī es te varētu drusku pajokot un pats ar saviem vārdiem izsmiet Kristus vārdus, kā to dara mans jokdaris. Bet tie, kas, ar mums strīdoties, balstās uz Rakstiem, ar Rakstiem arī jāatspēko. Tieši tas arī mani atturējis nosodīt bohēmiešus. Lai nu viņi ir labi vai slikti, tomēr viņiem noteikti ir Kristus vārdi un darbi, bet mums – ne viens, ne otrs, tikai šis nožēlojamais cilvēku izdomājums: to noteikusi baznīca. Lai gan ne baznīca, bet baznīcas tirāni to noteikuši, bez baznīcas (tas ir – Dieva tautas) piekrišanas.

Pirmais šā sakramenta gūsts attiecas uz tā būtību jeb tā nedalāmo veselumu, kuru mums Romas tirānija atņēmusi. Ne jau tie grēko pret Kristu, kas lieto vienu sakramenta veidu, jo Kristus nav pavēlējis kādu vienu veidu lietot, bet gan ļāvis to izlemt katra paša gribai, sacīdams: “Cikkārt jūs to darāt, dariet to, Mani pieminēdami.” Bet grēko tie, kuri liedz dot abus sakramenta veidus tiem, kas to vēlas saņemt. Vainīgi nav vis laji, bet priesteri, sakraments nepieder tikai priesteriem, bet gan visiem. Priesteri nav kungi, bet gan kalpi, kuriem jādod abi veidi visiem, kas pēc tā tiecas, un jādara tas tik bieži, cik bieži viņi to prasa. Ja viņi šīs tiesības lajiem laupa un atņem ar varu, viņi ir tirāni, bet laji ir bez vainas, vienalga, vai viņiem tiek atrauts viens vai abi veidi. Pa šo laiku tiem jātiek pasargātiem ar savu ticību un tiekšanos pēc visa sakramenta. Tiem pašiem baznīcas kalpiem ir pienākums sniegt Kristību un absolūciju ikvienam, kas to pieprasa, jo viņam uz to ir tiesības. Ja viņi to nedotu, prasītājs pilnībā būtu apliecinājis savu ticību, bet viņi Kristus priekšā tiktu apsūdzēti kā bezdievīgi kalpi. Tā arī sensenos laikos svētie tēvi tuksnesī daudzus gadus iztikuši bez jelkāda sakramenta veida saņemšanas.

Tādēļ arī es neuzstāju, ka vajadzētu ar varu steidzīgi sākt uzspiest abus sakramenta veidus, it kā mūs uz to spiestu bauslība, bet es stiprinu cilvēku sirdsapziņas, lai tie spētu panest Romas tirāniju, zinot, ka tās grēku dēļ viņiem tiesības uz sakramentu ir ar varu nolaupītas. Gribu tikai to, lai neviens neattaisnotu Romas tirāniju, it kā tā būtu bijusi pareiza rīcība, kad viņi lajiem atņēma vienu sakramenta veidu; mēs viņus nicināsim un tiem nedosim savu piekrišanu. Mēs viņus gribam paciest tikai tā, itin kā mēs būtu nokļuvuši turku gūstā, kur mums nebūtu ļauts neviens no abiem sakramenta veidiem. Es esmu teicis, ka man liktos jauki, ja pēc vispārēja koncila lēmuma šis gūsts tiktu atcelts un kristīgā brīvība no Romas tirānu rokām tiktu mums atdota atpakaļ, un ikvienam būtu ļauta brīva griba prasīt un lietot abus sakramenta veidus, tāpat kā ir ļauts saņemt Kristību un grēksūdzi. Bet tagad mums tā pati tirānija spiež gadu no gada saņemt tikai vienu sakramenta veidu. Tik pilnīgi mums ir laupīta tā brīvība, kuru mums devis Kristus. Tā mūsu bezdievīgā nepateicība ir tikusi pelnīti atalgota.

Šā paša sakramenta otrs gūsts ir vieglāks, ciktāl tas attiecas uz sirdsapziņu, tomēr tieši tam ir visbīstamāk pieskarties, kur nu vēl to nosodīt. Te nu būšu Viklifa[8] piekritējs un sešsimt cilvēku nosodīts ķeceris. Bet kas gan man no tā? Tā kā Romas bīskaps ir pārstājis būt bīskaps un ir kļuvis par tirānu, tad es vairs nebaidos no neviena viņa dekrēta, jo es zinu, ka nav nedz viņa, nedz pat vispārēja koncila varā izdot jaunus ticības likumus.

Kādreiz, kad es smēlos sholastiskās teoloģijas gudrībās, mācītais kardināla kungs no Kambrē[9] mani rosināja uz pārdomām, jo viņš ar ļoti asu prātu, disputēdams 4. ”Sentenču” grāmatā[10] saka: ja vien baznīca nebūtu to noteikusi citādi, tad būtu bijis daudz ticamāk un mazāk būtu vajadzējis minēt visādus nevajadzīgus brīnumus, ja tiktu mācīts, ka uz altāra ir īsta maize un īsts vīns, bet ne tikai to nosacītas īpašības.[11]

Vēlāk, saprazdams, ka tā baznīca, kura to noteikusi, ir tomistu baznīca[12], tas nozīmē – aristoteliskā baznīca, es kļuvu drošāks. Un, tā kā es svārstījos inter saxum et sacrum[13], tad es savu sirdsapziņu spēcināju ar iepriekš minēto Lombardieša domu, proti, ka tā ir īsta maize un īsts vīns, kurā ir Kristus īstā miesa un īstās asinis – ne citādi un ne mazākā mērā, kā, pēc viņu domām, tās ir atrodamas aiz nosacītajām īpašībām. Pie šāda secinājuma es nonācu, jo redzēju, ka šīs tomistu domas, kaut arī tās pāvests vai kāds koncils būtu atzinis par labām, paliek tikai domas, bet nekļūst par ticības artikuliem pat tad, ja kāds debesu eņģelis būtu izlēmis citādi. Jo tas, kas tiek apgalvots bez Rakstiem un patiesas atklāsmes, var gan tikt pieņemts kā prātojums, tomēr tam ticēt nav nepieciešams. Bet šis Toma uzskats ir tik ļoti nenoteikts, bez Rakstiem un saprātīga pamatojuma, ka man liekas – viņš Aristoteļa filozofiju un viņa loģiku nav sapratis. Jo Aristotelis par būtību un īpašībām runā pavisam citādi nekā Sv. Toms.[14] Man tas liekas nožēlojami tik lielam vīram, ka viņš savus uzskatus ticības lietās ne tikai pārņem no Aristoteļa, bet mēģina tos arī balstīt uz cilvēku, kuru nav sapratis: tā ir pavisam neveiksmīga celtne uz pavisam neveiksmīga pamata!

Es tāpēc pieļauju, lai ikviens turas pie viena no šiem uzskatiem pēc savas izvēles. Tagad es par to runāju vienīgi tādēļ, lai izkliedētu sirdsapziņas šaubas un neviens nevarētu baidīties, ka padodas ķecerībai, ja tic, ka uz altāra ir īsta maize un īsts vīns. To saku arī tādēļ, lai katrs zinātu, ka viņam brīvi atļauts, neapdraudot savu pestīšanu, vienu vai otru no šiem abiem uzskatiem apsvērt, pieņemt un uzskatīt to par patiesu, jo ticība te nav nepieciešama. Tomēr tagad gribu plašāk izklāstīt savas domas. Pirmkārt, es negribu uzklausīt un pat ne vismazākā mērā ievērot tos, kas kliegs – tas ir viklifiešu garā, husītu garā, ķecerīgi un pret baznīcas noteikumiem. Bet to dara tikai tie, kuriem esmu dažādos veidos pierādījis, ka viņi ir ķeceri jautājumos par grēku atlaidēm, par brīvo gribu, par Dieva žēlastību, par labajiem darbiem, grēkiem utt. Tādēļ, ja Viklifs ir bijis ķeceris, viņi paši ir ķeceri desmitkārtīgi. Ir patīkami, ja es tieku ķeceru un aplamo sofistu apvainots un aizdomās turēts, jo tiem izpatikt būtu vislielākā bezdievība. Jo viņi savus uzskatus ne ar ko citu nepamato, kā vien sakot – tas ir viklifiešu, husītu garā, tas ir ķecerīgi. Jo šī šaubīgā argumentācija arvien uzpeld viņu niknajos uzbrukumos, un, ja tu pieprasi Rakstus, viņi neko citu nesaka kā vien: tā mēs uzskatām un tā baznīca (tas ir – mēs paši) to noteikusi. Tik ļoti pārdroši ir šie cilvēki, kas neģēlīgi izturas pret ticību, ka savus murgojumus padara par baznīcas uzskatiem un uzspiež tos kā ticības artikulus.

Bet manas domas ir labi pamatotas, un īpaši nozīmīgs ir arguments, ka pret dievišķajiem vārdiem nedrīkst izturēties varmācīgi ne cilvēks, ne arī eņģelis, bet gan, ciktāl tas iespējams, tiem jāpaliek savā visvienkāršākajā nozīmē. Ja vien kāds acīmredzams iemesls nespiež, tie jāuztver ne citādi kā to burtiskajā un tiešajā izpratnē, lai pretiniekam nedotu izdevību visus Svētos Rakstus padarīt par izsmieklu. Šā iemesla dēļ Origēns[15] senajos laikos ticis noraidīts, jo viņš kokus un visu pārējo, kas rakstīts par Paradīzi, atmetot tiešo izteiksmes formu, pārvērtis tēlainos izteicienos, pēc kuriem varēja secināt, ka kokus nav radījis Dievs. Tāpat arī šeit. Tā kā evaņģēlisti skaidri raksta, ka Kristus ir ņēmis maizi un to svētījis, arī Apustuļu darbi un Pāvils vēlāk to nosauc par maizi, tad ar to jāsaprot īsta maize un īsts vīns, tāpat arī īsts biķeris. Jo arī viņi paši nesaka, ka biķeris tiktu pārvērsts. Tā kā nav vajadzības uzskatīt, ka transsubstanciācija notikusi caur dievišķo spēku, to var uzskatīt par cilvēku pieņemtu izgudrojumu, jo tas nebalstās ne uz vienu vietu Rakstos, nedz arī saprātā, kā tālāk to redzēsim.

Tādēļ tā ir tāda absurda un agrāk nedzirdēta žonglēšana ar vārdiem, kas maizi uzskata par maizes ārējo izskatu jeb nosacītajām īpašībām un vīnu uzskata par vīna ārējo izskatu jeb nosacītajām īpašībām.[16] Kādēļ tad viņi arī visu citu nepieņem kā ārējo izskatu un nosacītas īpašības? Kaut arī viss pārējais būtu pavisam nenoteikts, tad Dieva vārdus gan nedrīkstētu tā novājināt un iztukšot, atņemot to nozīmi un nodarot tik lielu ļaunumu.

Turklāt arī baznīca vairāk nekā tūkstoš divsimt gadu ir pastāvējusi patiesā ticībā, un šajā laikā svētie tēvi nekur un nekad nav minējuši transsubstanciācijas vārdu (kāds briesmīgs vārds un briesmīgs izdomājums), līdz šajos pēdējos trīssimt gados virsroku sāka gūt neīstā Aristoteļa filozofija. Šajā laikā arī daudzas citas lietas tikušas nepareizi noteiktas, piemēram, ka dievišķā būtība nav dzimusi, nedz arī dzemdina, ka dvēsele ir cilvēka miesas būtības forma. Šie un tiem līdzīgi apgalvojumi ir tapuši bez kāda saprātīga iemesla vai cēloņa, kā to atzīst pats kardināls no Kambrē.

Viņi varbūt teiks, ka elkdievības draudi pieprasa, lai šeit nepaliktu īsta maize un vīns. Tas ir ļoti smieklīgi, jo laji šo āķīgo filozofiju par substanci un nosacītajām īpašībām nekad nav pazinuši, ne arī viņi to spētu saprast, ja tā tiem tiktu mācīta. Turklāt briesmas ir vienas un tās pašas – gan nosacītajās īpašībās, kuras paliek, un viņi tās redz, gan substancē, ko viņi neredz. Ja viņi nepielūdz nosacītās īpašības, bet gan tajās paslēpto Kristu – kādēļ gan viņiem būtu jāpielūdz maizes būtība, ko viņi neredz?

Bet kāpēc gan Kristus nevarētu ļaut maizes substancei saturēt savu miesu tāpat kā tās nosacītajām īpašībām? Lūk, uguns un dzelzs, divas substances, kas vienā kvēlojošā dzelzī tiek tā sajauktas kopā, ka katra daļa ir gan uguns, gan dzelzs. Vai gan daudz vairāk Kristus apskaidrotā miesa nevarētu būt ikvienā maizes substances daļā?

Ko viņi darīs, ko atbildēs? Tiek ticēts, ka Kristus dzimis no savas mātes, neievainojot tās jaunavību. Lai viņi saka arī šeit, ka šī jaunavas miesa pa to laiku esot tikusi iznīcināta, jeb – kā viņi to gribētu redzēt trāpīgāk izteiktu – transsubstanciēta tā, ka Kristus, ievīstīts tās nosacītajās īpašībās, beidzot izgājis cauri šīm nosacītajām īpašībām un ieraudzījis šīs pasaules gaismu. Tas pats būtu arī jāsaka par aizslēgtām durvīm un aizslēgto ieeju kapā, caur kuru Viņš iegāja un izgāja, nesalaužot to. No tā visa ir radusies šī filozofijas Bābele par nemainīgo kvantitāti, kas atšķiras no būtības[17], līdz viņi nonākuši pie tā, ka arī paši vairs nezina, kas ir nosacītās īpašības un kas ir būtība. Kurš gan kaut kad ir droši pierādījis, ka karstums, krāsa, aukstums, gaisma, svars, veidols ir tikai nosacītās īpašības? Beidzot viņi ir spiesti sadzejot, ka uz altāra šīm nosacītajām īpašībām Dievs radot jaunu būtību. Tas viss notiek Aristoteļa dēļ, kas saka: nosacītās īpašības daba esot tāda, ka tā atrodoties būtībā. No šīs un citām neskaitāmām briesmonībām viņi būtu pasargāti, ja viņi vienkārši pieņemtu, ka tur ir īsta maize. Un es patiesi priecājos, ka vismaz vienkāršajā tautā ir saglabājusies vienkāršā ticība šim sakramentam. Tā kā viņi to nespēj apjēgt, viņi arī nedisputē, bet vienkārši tic, ka tā ir Kristus miesa un asinis, un atstāj citu ziņā, lai tie disputē par to, kas ir tas, kas ietver sevī Kristus miesu un asinis.

Bet viņi varbūt teiks: balstoties uz Aristoteli, tiek mācīts, ka apgalvojumā teikuma priekšmetam un izteicējam jābūt identiskiem, citējot paša monstra vārdus no viņa sestās Metafizikas grāmatas: “Apgalvojuma teikumā nepieciešama teikuma galveno daļu visciešākā saskaņa.” Viņi to izprot tā, ka saskaņa nozīmē identitiskumu (katras šīs daļas) attiecināšanu uz to pašu lietu. Tādēļ, ja es saku: tā ir mana miesa, tad subjekts nevarot būt maize, bet tam jābūt identiskam ar Kristus miesu.

Ko gan mēs te varam sacīt, ja Aristoteli un cilvēku mācības ieceļam par soģiem tik augstās un dievišķās lietās? Kāpēc mēs neatmetam šo vīzdegunību un nepaliekam vienkārši pie Kristus vārdiem, gatavi nezināt, kas tur notiek, un apmierināties ar to, ka patiesā Kristus miesa Vārda spēkā ir ar mums? Jeb vai ir nepieciešams līdz galam izprast Dieva darbības veidus?

Bet ko viņi saka, kad Aristotelis apgalvo, ka visu nosacīto īpašību kategorijas jāuzskata par subjektiem, kaut arī būtībai viņš piešķir galvenā subjekta lomu? Tādējādi viņam “šis baltais”, “šis lielais”, “šis kaut kas” visi ir subjekti, par kuriem kaut kas tiek pateikts. Ja tas tā ir, tad es jautāju: ja transsubstanciācijas mācība ir vajadzīga tādēļ, lai Kristus miesa netiktu identificēta ar Jēzu, viņš sprieda: “Mums ir labāk, ka viens cilvēks mirst, ja to prasa tautas labums, nekā kad visa tauta iet bojā.” Bet to viņš nesacīja pats no sevis, bet pravietoja, būdams tā gada augstais priesteris. Jo Jēzum bija mirt tautas labā.” (Jņ.11:50-51) “Tautas labā” šajā tekstā nozīmē – “kļūstot par viņu Aizstājēju”. Jo, ja es mirstu, lai manam brālim nebūtu jāmirst, kuram citādi būtu jāmirst, es mirstu viņa vietā. Tieši tā mēs saprotam 1.Pēt.3:18: “Kristus ir vienreiz grēku dēļ miris, taisnais par netaisniem.” Un Rom.5:6-7: “Kristus par mums bezdievīgajiem ir miris.” Tā Viņš apmierināja dievišķās taisnības prasības mūsu vietā, jo Viņš baudīja pirmo un otro nāvi un izdzēra Dieva dusmu kausu līdz pat mielēm. Mūs nevarēja izpirkt par mazāku maksu. Fakts, ka Dieva Dēls Ģetzemanes dārzā trīs reizes veltīgi lūdza Tēvu ņemt šo biķeri prom no Viņa, pierāda, ka tas nebija iespējams, citādi tas būtu noticis. Kristum tā bija jācieš, lai piepildītu to, ko Dievs caur praviešiem bija pasludinājis (Lk.24:26; Ap.d.17:3).

Kristus apmierināja Dieva svēto gribu ne tikai ciešot. Dzimis no sievas, Viņš tika nolikts zem bauslības (Gal.4:4) un pilnībā to piepildīja (Mt.5:17), sākot ar paklausību vecākiem (Lk.2:51), beidzot ar kāju mazgāšanu mācekļiem (Jņ.13:4-5). Visi Viņa darbi, ciešanas un nāve bija paklausība Dievam Tēvam, un tie bija vietniecisks bauslības piepildījums mūsu vietā.

Jēzus paklausība izplūda no mīlestības. Patiesi: “Kristus jūs ir mīlējis un mūsu labā Sevi nodevis Dievam par upura dāvanu, par jauku smaržu.” (Ef.5:2) Savas mīlestības dēļ pret mums Viņš pēc Dieva gribas izlēja asinis par mums, nodeva Savu miesu par mūsu miesu, Savu dvēseli – par mūsējo. Jo īpaši Vēstule ebrejiem attēlo Kristus upuri par grēku kā sevis upurēšanu, pilnīgu paklausību, sakot, ka Kristus “mūžīgā Gara spēkā pats Sevi ir bezvainīgu upurējis Dievam” (Ebr.7:27; 9:14). Neviens cilvēks nevarēja atņemt Viņam dzīvību, Viņš pats to atdeva (Jņ.10:18). Visu, ko Viņš darīja, sākot ar miesā nākšanu un beidzot ar nāvi, Viņš darīja paklausībā Tēvam (Fil.2:8).

Un beidzot, kad Kristus pēc Tēva prāta bija pietiekami darījis un cietis, Viņš sacīja: “Viss piepildīts!” Tad krustā sistais Jēzus Kristus, galvu nokāris, atdeva garu Dievam (Jņ.19:30). Dievs pasludināja Viņu par vainīgu visas pasaules grēkos, pieskaitot Viņu ļaundariem (Jes.53:12; Lk.22:37; 23:32-33). Tāpat Dievs Viņu publiski atbrīvoja, attaisnoja no visiem grēkiem, uzmodinot no nāves. Tieši to Pāvils domā, sakot, ka Kristus tika “skatīts miesā, taisnots garā” (1.Tim.3:16). Tāds ir Kristus darbs.

Pēdējais šā paša sakramenta gūsts ir pats bezdievīgākais un nelietīgākais tā izkropļojums, kas novedis pie tā, ka šodien baznīcā nav plašāk izplatīta un ar lielāku pārliecību pausta uzskata kā tas, ka mise ir labs darbs un upuris. Šis izkropļojums kā liels vilnis sev līdzi atnesis citas nelietības, tā kā ticība sakramentam jau pilnībā izzudusi un svētais sakraments ticis pārvērsts par vienu vienīgu tirgošanos, tirgus placi un peļņu nesošu darījumu. Tādējādi baznīcā pārdod un pērk līdzdalību[18], brālības[19], aizlūgumus, nopelnus, gadskārtas[20], piemiņas dienas[21] un tamlīdzīgu preci, to tirgo un maina pret citu preci, un no tā barojas visi priesteri un mūki.

Es ķeros pie smagas lietas, ko apgāzt varbūt ir neiespējami, jo tā nostiprinājusies ar daudzu gadsimtu ieražām, un to visi vienprātīgi atzinuši par labu; tā iesakņojusies tik dziļi, ka ir nepieciešams lielāko daļu grāmatu, kas šodien ir populāras, iznīcināt un izmainīt baznīcām gandrīz visu ārējo izskatu, ieviest vai drīzāk atjaunot pilnīgi cita veida ceremonijas. Tomēr mans Kristus ir dzīvs, un Dieva vārds jāievēro ar lielāku rūpību nekā visu cilvēku un eņģeļu domas.

Es pildīšu savu amatu un pats šo lietu izskaidrošu. Un bez atlīdzības, kā es šo patiesību esmu saņēmis, es to labprātīgi sludināšu. Kas attiecas uz pārējo, tad lai katrs pats rūpējas par savu svētlaimību. Savu darbu es paveikšu uzticīgi, lai neviens vainu par savu neticību un par to, ka nezina patiesību, Kristus tiesas priekšā nevarētu uzvelt man.

Pirmām kārtām, lai mēs droši un veiksmīgi nokļūtu pie šā sakramenta patiesas un netraucētas izpratnes, vispirms mums jāparūpējas par to, lai tiktu atmests viss tas, kas šā sakramenta sākotnējam un vienkāršajam iestādījumam pielikts klāt ar cilvēku centieniem un dedzību, kā apģērbi, rotājumi, dziedājumi, lūgsnas, ērģeles, sveces un visa redzamo lietu greznība, un lai mēs vērstu skatu un sirdi vien tikai uz vienīgo skaidro paša Kristus iestādījumu un neko citu acu priekšā neturētu kā vien paša Kristus vārdu, ar kuru Viņš sakramentu iedibinājis, darījis to pilnīgu un mums novēlējis. Jo nekur citur kā tikai šajā vārdā ir mises spēks, nozīme un visa tās būtība. Viss pārējais ir cilvēku sadomāts un pielikts Kristus vārdam, un mise bez tā ļoti labi varētu pastāvēt un tikt noturēta. Bet Kristus vārdi, ar kuriem Viņš šo sakramentu iedibinājis, ir šādi: “Un, tiem ēdot, Jēzus ņēma maizi, pateicās un pārlauza to, un deva to saviem mācekļiem, sacīdams: ņemiet un ēdiet, tā ir mana miesa, kas par jums tiek dota. Tāpat Viņš ņēma arī biķeri, pateicās un deva to viņiem sacīdams: dzeriet visi no tā. Šis biķeris ir jaunā derība manās asinīs, kas par jums un par daudziem tiek izlietas grēku piedošanai. To dariet, mani pieminēdami.”[22]

Šos vārdus sniedz un plašāk skaidro arī apustulis 1.Kor.11. Uz tiem mums jābalstās un jāceļ kā uz drošas klints, ja negribam, lai katrs mācības vējš mūs varētu dzenāt, gluži kā līdz šim mūs ir maldinājušas to cilvēku bezdievīgās mācības, kuri stājušies pretī patiesībai. Jo šajos apustuļa vārdos nav izlaists nekas no tā, kas piederas šā sakramenta pilnīgumam, tā lietojumam un piepildījumam, kā arī nav pielikts nekas, ko mums nebūtu svarīgi un nepieciešami zināt. Jo, kas misē izlaiž šos vārdus vai sāk tos apcerēt vai pamācīt, tas māca briesmīgu bezdievību, kā notika ar tiem, kas pārvērta misi par labu darbu (opus operatum) un upuri.

Tātad vispirms jābūt cieši noteiktam, ka mise vai altāra sakraments ir Kristus testaments, ko Viņš mirdams atstājis, lai tas tiktu izdalīts Viņa ticīgajiem. Jo tā skan Viņa vārdi: “Šis biķeris ir jaunā derība manās asinīs.” Es saku, šai patiesībai jābūt neizkustināmam pamatam, uz kura balstīsim visu, kas sakāms. Jo tu redzēsi, kā mēs atspēkosim visas cilvēku izdomātās bezdievības, kuras tikušas ienestas šajā viscēlākajā sakramentā. Kristus, kas saka patiesību, tātad patiesi saka, ka tā ir jaunā derība Viņa asinīs, kas par mums izlietas. Ne velti es to tik cieši piekodinu. Tā nav mazsvarīga lieta, un tā jāieslēdz dziļi sirdī.

Tādējādi jautājot: “Kas ir šī derība?” mēs tūlīt arī atzīsim, kas ir mise, kāds ir tās pareizais lietojums un kādu svētību tā dod, kā arī to, kāds ir tās nepareizs izmantojums. Testaments, bez šaubām, ir mirēja apsolījums, kurā Viņš min savu mantojumu un nosaka mantiniekus. Testaments vispirms ietver sevī tā nāvi, kas atstāj testamentu, pēc tam – mantojuma novēlējumu un mantinieku nosaukšanu. Jo tā par testamentu plaši runā Pāvils Rom.4, Gal.3-4 un Ebr.9. To mēs arī skaidri redzam Kristus vārdos. Viņš apliecina savu nāvi, sacīdams: “Tā ir mana miesa, kas tiek dota, tās ir manas asinis, kas tiek izlietas.” Viņš min un nosaka mantojumu, sacīdams: “Par grēku piedošanu.” Bet mantiniekus Viņš nosaka, teikdams: “Par jums un par daudziem.” Tas nozīmē – tiem, kas to pieņem un tic Tā apsolījumam, kurš noteicis testamentu; jo šeit par mantiniekiem kļūst tikai tie, kuri tic, kā mēs par to tālāk runāsim.

Tātad redzi, ka mise (kā mēs to dēvējam) ir grēku piedošanas apsolījums, ko mums ir devis Dievs, un tāds apsolījums, kas ir apliecināts ar Dieva Dēla nāvi. Jo apsolījums un testaments atšķiras tikai ar to, ka testaments ietver sevī arī apsolītāja nāvi, un testators ir tas pats, kas apsolītājs, kas nomirs, bet apsolītājs ir (to saku es) testators, kas dzīvos. Šis Kristus testaments ir jau iepriekš ietverts Dieva apsolījumos no pasaules sākuma, jā, visos vecajos apsolījumos, lai kādi tie bija, jau darbojās šis jaunais nākamais apsolījums, un tie balstījās uz to. Tādēļ Rakstos bieži ir lietoti šie vārdi: līgums (Pactum), savienība (Foedus) 2), Tā Kunga testaments, kas nozīmē, ka Dievs reiz mirs. Jo kur ir testaments, tur noteikti ir jānāk tā nāvei, kas testamentu nosaka (Ebr.9:16). Bet Dievs ir sastādījis testamentu, tādēļ Viņam jāmirst. Bet Viņš nevar nomirt, ja nav bijis cilvēks. Tādējādi šajā vārdā “testaments” pavisam īsi ietverts gan tas, ka Kristus kļūs cilvēks, gan arī Viņa nāve.

No tā jau pats par sevi kļūst redzams, kas ir īstena mise un kas nelietīgas izdarības, kas cienīga un kas necienīga sagatavošanās tai. Jo, ja tā ir apsolījums, tad pie tā nevar tikt ne ar darbu, ne ar spēka palīdzību, ne ar nopelniem, bet vienīgi ar ticību. Jo, kur ir Dieva apsolījuma vārds, tur nepieciešama pēc tā alkstoša cilvēka ticība; tā nu ir skaidrs, ka ticība ir sākums mūsu pestīšanai, kas balstās uz Dieva apsolījuma vārdu, kas bez mūsu pūlēm un aiz žēlastības, par velti, ar nepelnītu žēlsirdību nāk pie mums un mums sniedz savu apsolījuma vārdu. Jo Viņš tiem savu vārdu ir sūtījis un tos veselus darījis (Lk.9:11), nevis mūsu darbus pieņēmis un mūs tādējādi dziedinājis. Dieva vārds ir pirmais; tam seko ticība, ticībai – mīlestība. Tad mīlestība veic katru labu darbu, jo tā nedara ļaunu, jā, mīlestība ir bauslības piepildījums. Un nekādā citā veidā cilvēks nespēj ar Dievu saprasties vai saskarties kā vien caur ticību; tas nozīmē, ka nevis cilvēks ar saviem paveiktiem darbiem, bet gan Dievs ar savu apsolījumu ir pestīšanas radītājs, tādējādi viss balstās, tiek uzturēts un noturēts ar Viņa spēcīgo vārdu. “No brīvas gribas Viņš mūs ir dzemdinājis ar patiesības vārdu, lai mēs būtu savā ziņā Viņa radījumu pirmaji.” (Jēk.1:18)

Tā Viņš Ādamam, lai viņu pēc grēkā krišanas uzmundrinātu, devis šo apsolījumu, teikdams čūskai (1.Moz.3:15): “Un es celšu ienaidu starp tevi un sievu, starp tavu dzimumu un sievas dzimumu. Tas tev sadragās galvu, bet tu viņam iekodīsi papēdī.”

Ar šo apsolījuma vārdu Ādams ar savu dzimumu, it kā Dieva klēpī nēsāts un ar ticību uzturēts, pacietīgi gaidīdams sievas dzimumu, kuram jāsamin čūskas galva, kā Dievs bija apsolījis. Šajā ticībā un gaidīšanā viņš arī ir nomiris, viņš nezināja, kad un kāds tas būs, tomēr nešaubījās, ka tam jānāk. Jo – tā kā tāds apsolījums ir Dieva patiesība, tas pat ellē aizsniedz tos, kas tam tic un to gaida. Pēc šī nāca cits apsolījums, kas dots Noasam, un ilga līdz pat Ābrahāmam, kad Noasam par derības zīmi tika dota varavīksne; ticēdami šim apsolījumam viņš un viņa pēcteči atrada žēlsirdīgo Dievu. Pēc tam Viņš apsolīja Ābrahāmam, ka caur viņa dzimumu tiks svētītas visas tautas. Un tas ir Ābrahāma klēpis, kurā viņa pēcteči ir uzņemti. Pēc tam Dievs Mozum un Israēla bērniem, it īpaši Dāvidam, devis pavisam skaidru apsolījumu par Kristu, ar kuru Viņš beidzot atklājis, kāds ir šis sentēviem dotais apsolījums.

Tā visbeidzot esam nonākuši pie vispilnīgākā Jaunās Derības apsolījuma, kurā skaidriem vārdiem tiek apsolīta un dāvāta dzīvība un pestīšana žēlastībā tiem, kas tic apsolījumam. Ar noteiktu zīmi Viņš arī atšķir šo derību no vecās, sacīdams: jaunā derība. Jo vecā derība, kas dota caur Mozu, bija apsolījums, kas nedeva grēku piedošanu jeb mūžīgos dārgumus, bet gan laicīgos, tas ir – Kanaānas zemi, caur ko neviens netiek garā atjaunots, lai ieietu debesu valstībā. Tādēļ arī toreiz bija jānogalina nesaprātīgs dzīvnieks kā Kristus pirmtēls, ar kura asinīm šī derība tiktu apliecināta, lai tāda pati – kādas ir šīs asinis, būtu arī šī derība; kāds upuris, tāds arī apsolījums. Bet šeit Viņš saka – “jaunā derība manās asinīs”, nevis kāda cita asinīs, bet gan Viņa paša asinīs, kurās ar Gara starpniecību tiek apsolīta žēlastība uz grēku piedošanu, lai varētu saņemt mantojumu.

Tātad mise pēc savas būtības nav nekas cits kā iepriekš minētie Kristus vārdi: “Ņemiet un ēdiet..” utt., it kā Viņš teiktu: Ak, tu grēcīgais un pazudināmais cilvēk! Aiz tīras un tevis nepelnītas mīlestības, ar kādu es tevi mīlu, jo tā grib visas žēlsirdības Tēvs, es tev dodu apsolījumu ar šiem vārdiem, iekams tu esi to pelnījis un izlūdzis – visu tavu grēku piedošanu un mūžīgu dzīvošanu. Un, lai tu šo manu negrozāmo apsolījumu pilnībā apzinātos, es atdodu savu miesu un izleju savas asinis, pats ar savu nāvi šo apsolījumu apliecinu un to visu atstāju tev par zīmi un piemiņu apsolījumam. Cik bieži tu to lietosi, tu mani pieminēsi un teiksi slavu un pateicību par šo manu mīlestību un lēnprātību pret tevi.

No tā tu redzi – lai mise tiktu cienīgi noturēta, nav vajadzīgs nekas cits kā vien ticība, kura uzticīgi paļaujas uz šo apsolījumu, pieņem šos Kristus vārdus par patiesību un nešaubās par to, ka šīs patiesi milzīgās dāvanas tai tiek dotas. Šai ticībai itin drīz pati no sevis sekos sirds atmaigšana, kas paplašinās cilvēka garu un spirdzinās to (šī ir mīlestība, kas dota caur Svēto Garu ticībā Kristum), ka viņš, tiecoties pēc Kristus – tik lēnprātīga un labvēlīga testatora -, kļūst pavisam cits un atjaunots cilvēks. Jo kurš gan negribētu aizkustināts raudāt, jā, aiz prieka par Kristu vai nomirt, ja viņš ar nešaubīgu paļāvību tic, ka viņam pieder šis nenovērtējamais Kristus apsolījums? Kā lai viņš nemīlētu šo lielo labdari, kurš viņam, necienīgajam, kas pelnījis pavisam ko citu, ir pretim nākošā žēlsirdībā apsolījis un dāvājis tādu bagātību un mūžīgo mantojumu?

Tādēļ tā ir viena vienīgā mūsu nelaime, ka mums šajā pasaulē ir daudzas mises, un tomēr neviens vai gandrīz neviens šo apsolījumu un šīs sniegtās bagātības neapzinās, nesaskata un nepieņem, lai gan misē nevajadzētu notikt nekam citam kā vien tam, ka mēs šos vārdus, šos Kristus apsolījumus, kas patiesi ir pati mise, ar vislielāko centību turētu acu priekšā, pārdomātu un atkārtotu, ka mēs misē ar šīm dienišķajām atcerēm spēcinātu, uzturētu, vairotu un nostiprinātu savu ticību. Jo Viņš to pavēl, sacīdams: “To dariet, mani pieminēdami.” Tas jādara Evaņģēlija sludinātājam, kuram šis apsolījums uzticīgi jāsludina tautai un augstu jāslavē, lai ļaudis tam ticētu. Bet cik gan pašreiz ir tādu, kas zina, ka mise ir Kristus apsolījums? Es neteikšu neko par tiem bezdievīgajiem pļāpātājiem, kas tik brīnišķā apsolījuma vietā sludina cilvēku sagudrojumus. Pat ja tie šos Kristus vārdus māca, viņi tos nemāca kā apsolījumu jeb testamentu, nedz arī tādējādi kā līdzekli ticības iemantošanai.

Jā, par to mēs bēdājamies šajā gūstā: mūsu dienās itin centīgi tiek gādāts, lai neviens lajs nedzirdētu šos Kristus vārdus, it kā tie būtu pārāk svēti, lai tos sludinātu vienkāršam cilvēkam. Jo mēs, priesteri, esam tā satrakojušies, ka savā augstprātībā konsekrācijas vārdus (kā tie tiek saukti) piesavināmies tikai sev. Mēs izrunājam tos klusu pie sevis, bet arī tikai tādā veidā, ka tie pat mums nenāk par labu, jo arī paši tos neuzskatām par apsolījumu vai testamentu, lai ar tiem stiprinātu savu ticību. Bet es nesaprotu, aiz kādas māņticības vai bezdievīgas iedomas mēs šos vārdus vairāk godinām, nekā tiem ticam? Ko gan citu caur šo mūsu nelaimi velns cenšas panākt, ja ne to, lai baznīcā no mises vairs nekas nepaliktu pāri, lai gan tai pašā laikā viņš rūpējas, lai visi pasaules kakti būtu pilni ar [viltus] misēm, tas ir – ar Dieva testamenta nelietīgu izmantojumu un izsmieklu, un ar smagiem elkdievības grēkiem, lai pasaule nepārtraukti tiktu arvien vairāk nospiesta un līdz ar to lāsts būtu smagāks. Jo kas gan var būt smagāks par elkdievības grēku, par Dieva apsolījumu nelietīgu izmantošanu izķēmotā neprātā, lai ticību tiem neņemtu vērā vai to pilnīgi izdzēstu?

Jo Dievs (kā jau esmu teicis) ar cilvēkiem nav citādi saskāries un arī nepieskaras tiem citādi kā vien caur apsolījuma vārdiem; tāpat arī mēs nevaram būs saistīti ar Dievu citādi kā vien caur ticību Viņa apsolījuma vārdiem. Mūsu darbus Viņš neņem vērā, tie Viņam nav vajadzīgi, jo ar tiem mēs vairāk iedarbojamies uz cilvēkiem un pret cilvēkiem, kā arī uz mums pašiem. Bet Viņam vajag, lai mēs Viņa apsolījumos Viņu redzētu patiesu un kā tādu Viņu ar pacietību sagaidītu, lai mēs ar ticību, cerību un mīlestību Viņu godātu. Tā Viņš saņem savu godu pie mums, ka nevis mūsu rosīšanās, bet Viņa žēlsirdības, apsolījumu un dāvanu dēļ saņemam visu labo. Redzi, šī ir īstā godināšana un patiesais dievkalpojums, kas mums jādod misē. Bet, ja apsolījuma vārdi netiek izrunāti, kādu stiprināšanu ticībā tad mēs varam gūt? Kas gan cer bez ticības? Kas bez ticības mīl Dievu? Kas tā par kalpošanu Dievam bez ticības, bez cerības, bez mīlestības? Tādēļ nav šaubu, ka mūsdienās visi priesteri un mūki kopā ar bīskapiem un to priekšniekiem ir elkdievīgi un dzīvo ļoti bīstamā stāvoklī šīs mises jeb sakramenta, jeb Dieva apsolījuma nezināšanas, nelietīgā izmantojuma un izsmiešanas dēļ.

Jo ikviens it viegli sapratīs, ka reizē ir nepieciešamas šīs divas lietas – apsolījums un ticība. Jo bez apsolījuma nevar ticēt, un bez ticības apsolījumam nav jēgas, jo tikai caur ticību tas tiek apstiprināts un piepildīts. Tāpēc ikviens tāpat it viegli sapratīs, ka uz misi, tā kā tā nav nekas cits kā vien apsolījums, jāiet un tajā jāpiedalās tikai ar ticību. Viss, kas bez ticības tiek ieviests lūgšanās, sagatavošanā, darbos, zīmēs, izdarībās, vairāk gan ir pavedināšana uz bezdievību nekā dievbijības izpausmes. Jo tā gan mēdz būt, ka tamlīdzīgos gadījumos viņi domā, ka ir cienīgi stāties altāra priekšā, bet patiesībā viņi nekad un nevienam darbam nav bijuši mazāk piemēroti – tieši savas neticības dēļ, ko viņi sevī nes. Ak, cik daudz tādu priesteru tu redzi ik dienas un it visur, kuri, ja nav pareizi saģērbušies vai nav rokas nomazgājuši vai arī lūgšanā drusku sastomījušies, jūtas kā nožēlojami ļautiņi un domā, ka ir smagi nogrēkojušies. Bet par to, ka pašu misi, tas ir, dievišķo apsolījumu, nav nedz ievērojuši, nedz paši tic, par to viņus sirdsapziņa nemoka. Ak vai, mūsdienu apkaunojošai reliģijai, kas ir visbezdievīgākā un visnepateicīgākā!

Tādējādi īstā sagatavošanās un pareizā svinēšana ir vienīgi ticība, ar kādu mēs ticam misei, tas ir – dievišķajam apsolījumam. Tādēļ tas, kas grib iet altāra priekšā vai saņemt šo sakramentu, lai sargās, ka tukšā nestājas Dieva, sava Kunga, vaiga priekšā. Bet tukšā būs tas, kam nav ticības sakramentam jeb šim jaunajam testamentam. Ar kādu bezdievību gan viņš varētu vēl smagāk grēkot pret Dieva patiesību? Jo ar šo savu neticību viņš no savas puses padara par meli to, kas veltīgi kaut ko apsola. Tādēļ visdrošāk būtu iet uz misi ne ar kādu citu domu, bet vien ar vēlēšanos iet, lai dzirdētu tikai to vienu Dieva apsolījumu, tas ir – ka tu esi gatavs neko daudz nedarīt un nenest līdzi, bet gan visam ticēt un pieņemt to, kas tev tiek apsolīts jeb ko tev kā apsolījumu pasludina priesteris savā kalpošanā. Ja tu ar tādu domu nenāc, tad vispār nenāc, jo tad tu, bez šaubām, tiksi tiesāts.

Tādēļ esmu pareizi teicis: viss mises spēks pastāv Kristus vārdos, ar kuriem Viņš apliecina, ka grēku piedošana tiek dota visiem tiem, kas tic, ka Viņa miesa ir tiem dota un asinis par tiem izlietas. Un tādēļ tiem, kas misi grib dzirdēt, nav nekā vajadzīgāka kā vien tas, lai viņi šos vārdus cītīgi un pilnīgā ticībā uzņemtu un pārdomātu. Ja viņi to nedara, tad viss pārējais ir veltīgs. Patiesi ir tā, ka Dievs gandrīz katrā apsolījumā mēdz ielikt kādu zīmi kā atgādinājumu vai piemiņu savam apsolījumam, lai to jo cītīgāk atminētos un tas jo ietekmīgāk tiktu atgādināts. Tāpat Viņš darīja ar apsolījumu, kas tika dots Noasam, ka zemi vairs nemaitās kādi citi grēku plūdi, dodot tam par zīmi savu varavīksni mākoņos, teikdams, ka grib ar to atgādināt savu solījumu. Un Ābramam pēc apsolījuma par mantojumu, kas tiks dots viņa dzimumam, Viņš deva apgraizīšanu par zīmi ticības taisnībai. Tādā pašā veidā Viņš Gideonam deva slapjo un sauso ādu, lai apliecinātu savu apsolījumu, ka viņš uzveiks midiāniešus. Tāpat viņš arī Ahasam deva zīmi caur Jesaju, ka tam jāuzvar Sīrijas un Samarijas ķēniņš, ar ko Viņš gribēja apliecināt viņā ticību savam apsolījumam. Tamlīdzīgu zīmju Dieva apsolījumam Svētajos Rakstos ir daudz.

Tāpat Dievs arī misē, kas ir visizcilākais no visiem apsolījumiem, pievienojis piemiņas zīmi lielajam apsolījumam – savu paša miesu un savas paša asinis maizē un vīnā, jo Viņš saka: “Dariet to, Mani pieminēdami.” Līdzīgi Viņš dara arī pie apsolījuma vārdiem Kristībā – ar ūdenī gremdēšanas zīmi. Tā mēs noprotam, ka ikvienā Dieva apsolījumā mīt divējādība – vārds un zīme, lai mēs zinātu, ka vārds ir testaments, bet zīme ir sakraments. Tāpat kā misē Kristus vārds ir testaments, maize un vīns ir sakraments. Un, tāpat kā vārds ir svarīgāks par zīmi, tā arī testaments ir svarīgāks par sakramentu. Jo cilvēkam var būt vārds vai testaments, un viņš var to lietot arī tad, ja viņam nav zīmes vai sakramenta. Tici, saka Augustīns, un tu būsi paēdis. Bet kam gan lai tic, ja ne Tā vārdam, kas devis apsolījumu? Tā es varu sev sagādāt misi ik dienas, pat ik stundas, ja es, cik bieži vien gribēšu, turēšu Kristus vārdus savā priekšā un ar tiem spirdzināšu un spēcināšu savu ticību, tas ir, garīgi sevi barošu un dzirdināšu.

Te nu tu redzi, ko un cik daudz paveikuši teologi, kas komentējuši Sentences[23]. Pirmkārt, tam, kas ir visaugstākais un pats galvenais, proti, testaments un apsolījuma vārds, neviens no viņiem nepieskaras. Un tādējādi viņi mums ticību un visu mises spēku aptumšojuši. Turklāt viņi tikai ar tās otru daļu, proti, zīmēm vai sakramentu, vien nodarbojas, pie tam tā, ka viņi arī tajos nemāca ticību, bet gan, ka viņu sagatavošanās un labie darbi (opera operata), skaidrojumi un darba augļi ir mise. Tad viņi nonāk pie dziļumiem un sāk klāstīt par substances izmaiņām un daudzām citām neskaitāmām metafiziskām Aristoteļa blēņām; iznīcina patiesu pareizu sakramenta izpratni un lietošanu kopā ar visu ticību, un panāk to, ka Kristus draudze (kā saka pravietis) savu Dievu allaž aizmirst. Ļauj lai citi uzskaita mises klausīšanās augļus, bet savu prātu pievērs tam, ka tu ar praviešiem kopā runā un tici, ka Dievs “klāj man galdu, maniem ienaidniekiem redzot” (Ps.23:5), pie kura tu savu ticību barosi un tā pieņemsies spēkā. Bet tavu ticību nebaros nekas cits kā vien dievišķā apsolījuma vārds. Jo “cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes ” (Mt.4:4). Tādēļ tev misē ļoti uzmanīgi jāieklausās dievišķajā apsolījumā kā bagātīgā cienastā, kā visnotaļ iepriecinājumā un tavā svētajā spirdzinājumā, lai tu to visaugstāk turētu, visvairāk uz to paļautos un cieši tam pieķertos, arī cauri nāvei un visiem grēkiem. Ja tu to darīsi, tu ne tikai gūsi no mises tās lāsītes un nelielos augļus, ko daži māņticīgā garā sagudrojuši, bet gan nokļūsi pie galvenās dzīvības akas, proti, pie ticības vārda, no kā nāk viss labais, kā teikts Jņ.7:38: “Kas Man tic, ..no viņa miesas plūdīs dzīva ūdens straumes.” Līdzīgi arī turpat 4:14: “Bet, kas dzers no tā ūdens, ko Es tam došu, tam nemūžam vairs neslāps , bet ūdens, ko Es tam došu, kļūs viņā par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvei.”

Vēl ir divas lietas, kas mums liek satraukties, ka mēs mesas augļus varētu nesaņemt: tā viena ir tā, ka mēs esam grēcinieki un tik varenas lietas necienīgi mūsu sliktās dabas dēļ; tā otrā ir tā, ka mēs it kā būtu tās cienīgi, bet šīs lietas ir tik varenas, ka mūsu niecīgums nedrīkst uzdrošināties pēc tā tiekties vai uz to cerēt. Jo kam gan nevajadzētu vairāk izbrīnīties par grēku piedošanu un mūžīgo dzīvošanu nekā to vēlēties, ja pēc nopelniem skata labumu lielumu, ko tādējādi iegūst, proti, gūt Dievu par savu Tēvu, būt Viņa bērnam un visu Dieva labumu mantotājam? Pret šo divkāršo mazdūšību tev jātveras pie Kristus vārda, un tas jāuzskata par spēcīgāku nekā domas par tavu vājumu. Jo “Lieli ir Tā Kunga darbi; tos lai cenšas izdibināt visi, kam par tiem sirsnīgs prieks” (Ps.111:2); “..kas spēj darīt daudz vairāk par visu, ko lūdzam vai saprotam” (Ef.3:20). Jo, ja tie nepārspētu mūsu jutekļus, tad tie nebūtu Dieva darbi. Tā mūs arī Kristus iedrošina, sacīdams, : “Nebīsties, tu mazais ganāmais pulciņ, jo jūsu Tēvs ir nolēmis jums piešķirt valstību” (Lk.12:32). Jo šī neaptveramā Dieva devība, kas pār mums izlieta caur Kristu, dara to, ka mēs savukārt Viņu pār visām lietām jo dedzīgi mīlam, pie Viņa griežamies vislielākā paļāvībā, visu cītīgi ņemam vērā un esam gatavi visu Viņa labā paciest. Tādēļ arī patiesi šo sakramentu sauc par mīlestības aku.

Iedomājies šajā sakarā kādu piemēru par cilvēkiem. Ja kādam nabadzīgam ubagam vai kādam necienīgam un sliktam kalpam kāds bagāts kungs novēlētu tūkstoš zelta guldeņu, viņš tos paļāvīgi paģērētu un pieņemtu, un neievērotu nedz savu necienību, nedz tik lielu novēlējumu. Ja arī kāds tam pretī bilstu un pārmestu par viņa necienību vai lielo novēlējumu, kā tev liekas, ko viņš par to teiktu? Neko citu kā vien – kas tev tur par daļu? To, ko es saņemu, es nesaņemu pēc saviem nopelniem jeb ar kādām īpašām tiesībām. Es zinu, ka esmu necienīgs un saņemu vairāk, nekā esmu pelnījis; jā, esmu pat pelnījis pretējo. Bet pēc testamenta noteikumiem un kāds cita labas gribas es pieprasu to, ko pieprasu. Ja kāds nav uzskatījis par sevis necienīgu kādam necienīgam novēlēt tik lielu dāvanu, kādēļ tad man sava necienīguma dēļ no tā novērsties un atsacīties to pieņemt? Jā, tieši tādēļ es jo vairāk tveru pēc tādas nepelnītas un svešas žēlsirdības, jo necienīgāks es esmu. Ar līdzīgām domām ikvienam jāapbruņo sava apziņa, lai pretēji visām šaubām un pašpārmetumiem, šo Kristus apsolījumu ar nešaubīgu ticību sasniegtu, un ļoti sargātos, lai neietu saņemt sakramentu aiz paļāvības uz savu grēksūdzi, uz savu lūgšanu vai sagatavošanos, bet gan atteikties no visa tā un iet uz to lepnā paļāvībā uz Kristu, kas dod apsolījumu. Jo, kā jau dažkārt teikts, te jāvalda tikai apsolījuma vārdam tīrā ticībā,kas vienīgā ir pietiekama sagatavošanās.

Tā mēs redzam, cik lielu Dieva dusmu dēļ ir noticis, ka bezdievīgie skolotāji šos testamenta vārdus no mums līdz šim ir slēpuši un tā, cik vien bija viņu spēkos, ir iznīdējuši ticību. Tagad viegli saredzams, kam tādai iznīdētai ticībai bija jāseko, proti: bezdievīgajiem, māņticīgajiem darbiem. Jo, kur ticība iznīkst un ticības vārds apklust, tur drīzi vien tā vietā rodas cilvēku radīti darbi un sacerējumi par darbiem. To dēļ mēs, kā kādā Bābeles gūstā, esam izdzīti no savas zemes un viss mūsu sirdsprieks ir ierobežots. Tā noticis ar mesu, kas nekrietnu cilvēku mācību dēļ sagrozīta labā darbā, ko viņi sauc par labu darbu (opus operatum), kura dēļ viņi uzskata sevi par spējīgiem ar Dievu visu nokārtot. Tādējādi ir panāktas vislielākās blēņas, jo viņi samelojuši, ka mesa savu spēku sasniegusi viņu paveikto darbu dēļ, lai tā arī citiem ne mazāk nāktu par labu. It kā tā šiem bezdievīgajiem mesas mācītājiem būtu kaitīga. Un uz šīm smiltīm viņi balstījuši savus ziedojumus, paziņojumus, brālības, gadskārtas un tamlīdzīgus neskaitāmus peļņas un darījumu pasākumus.

Pret šīm nožēlojamajām izrādēm (Larvas), jo tās ir stipras un to ir daudz, tādēļ tās stipri iesakņojušās, tu tikko spēsi stāties pretī, ja tu ar lielu centību neņemsi vērā, kas ir mesa, un nebūsi manus iepriekšējos vārdus stingri iegaumējis. Jo tu esi dzirdējis, ka mesa nav nekas cits kā vien dievišķais apsolījums jeb Kristus novēlējums, apliecināts ar Viņa miesu un asinīm. Ja tā ir patiesība, tad tu saproti, ka tā nekādā veidā nevar būt darbs un ka nekas tajā nenotiek ne arī ar kādām pūlēm tur var ko panākt, bet gan vien ticībā. Bet ticība nav darbs, bet darbu skolotāja un iedzīvinātāja. Jo kas gan būtu tik neprātīgs, lai sauktu saņemto apsolījumu vai uzdāvināto novēlējumu par labu darbu, ko viņš veic savam testatoram, to saņemot? Kurš mantinieks gan domās, ka dara labu savam tēvam, kas tam ko novēlējis, saņemot viņa testamenta rakstu par novēlēto mantojumu? Kādēļ tad mēs esam tik bezdievīgi un noziedzīgi, ja, vēloties saņemt dievišķo novēlējumu, izturamies tā, it kā gribētu Dievam tīkamu darbu darīt? Vai gan tāda testamenta nesaprašana un šī tik augstā sakramenta gūsts nebūtu smagi jāapdraud? Tur, kur mums vajadzētu būt pateicīgiem par saņemtajām dāvanām, mēs izturamies augstprātīgi un gribam dot to, kas mums jāpieņem, izsmejam ar nedzirdētu nekrietnību devēja žēlsirdību, pasniedzot kā darbu to, kas mums būtu jāpieņem kā dāvana. Lai testators vairs nedalītu savas dāvanas, bet gan pieņemtu mūsējās. Ak, vai, tādai bezdievībai!

Kas gan jelkad bijis tāds muļķis, kas uzskatītu kristīšanu par labu darbu? Jeb ka tas, kuru jānokrista, domātu, ka dara labu darbu, ka viņš pats savā un citu labā nes upuri Dievam? Ja nu sakramentā un testamentā nav nekādu labu darbu, ko dara citu labā, tad arī mesā tādu nevar būt, jo tā jau nav nekas cits kā vien testaments un sakraments. Tādēļ ir skaidra un bezdievīga kļūda pasludināt vai veltīt mesu grēkam, gandarījumam, mirušajiem jeb citādām savām vai citu vajadzībām. Viegli saprotams, ka patiesi tā ir, ja stingri pie tā turas, ka mesa ir dievišķais apsolījums, ko neviens nedrīkst izmantot, nevienam to nedrīkst ne veltīt, ne sludināt kā vienīgi tam, kas pats dedzīgi tic. Jo kas tad var dievišķo apsolījumu, kas prasa ticību no ikviena paša, saņemt vai pasludināt priekš kāda cita? Vai es varu Dieva apsolījumu iedot citam arī tad, ja viņš netic? Jeb vai es varu kāda cita vietā ticēt? Jeb vai es varu tā izdarīt, lai kāds cits ticētu? Bet tam būtu jānotiek, ja es mesu varētu kādam citam veltīt vai sludināt, bet mesā taču nekā cita nav kā vien šīs divas lietas: Dieva apsolījums un tā cilvēka ticība, kas saņem to, ko apsolījums sola. Ja tas tā būtu, tad es varētu cita vietā arī klausīties Evaņģēliju un tam ticēt, es varētu tikt nokristīts cita vietā, kāda cita vietā tikt atpestīts no grēkiem, arī cita vietā saņemt altāra sakramentu. Tālāk izskatot sakramentus, es varētu cita vietā salaulāties, cita vietā kļūt par priesteri, cita vietā saņemt iesvētīšanu, cita vietā saņemt pēdējo sakramentu.

Kādēļ tad Ābrams neticēja visu jūdu vietā? Kādēļ no ikviena jūda tiek prasīts, lai viņš ticētu tam pašam apsolījumam, kam ticēja Ābrams? Tādēļ tai jābūt nemainīgai patiesībai: kur ir Dieva apsolījums, tur katram jāpastāv pašam par sevi, tiek prasīta viņa paša ticība. Katrs arī pats par sevi atbildēs un savu nastu nesīs, kā Viņš beigās saka (Mk.16:16): ”Kas tic un top kristīts, tas taps svēts, bet, kas netic, tas taps pazudināts”. Tātad katrs mesu var izmantot sev par labu savā ticībā, bet nevar neviena cita vietā tajā piedalīties; tāpat kā priesteris nevar priekš kāda cita pasniegt sakramentu, bet dod to katram pašam atsevišķi. Jo priesteri, kad tie konsekrē un sniedz sakramentu, ir mūsu kalpi, caur kuriem mēs nevis upurējam kādu labu darbu vai darbojoties (Aktiva) komunicējam, bet caur viņiem mēs saņemam apsolījumu un zīmi un nedarbojoties (Passive) tiekam komunicēti. Līdz šim tas tā lajiem ir bijis, jo nemēdz teikt, ka laji ar to dara labu darbu, bet ka viņi to saņem. Bet priesteri savā nekrietnībā no sakramenta un Dieva testamenta iztaisījuši sev labu darbu, ka viņi sludina un upurē, lai gan šo bagātību vajadzētu saņemt.

Tu gan gribēsi teikt: ko? Vai tad tu gribi visu baznīcu un klosteru ieražas un uzskatus mainīt, kur tās tik ilgus gadsimtus piekoptas, jo mesas veltītas gadskārtu svētkiem, aizlūgumiem, pabalstiem, sludināšanām, tas ir – no tām gūtas vistreknākās nodevas un ienākumi? Uz to es atbildu: tieši tas jau mani piespieda rakstīt par baznīcas gūstu. Jo tādējādi viscildenākais Dieva sakraments tiek iedzīts bezdievīgu ienākumu kalpībā ar nekrietnu ļaužu uzskatiem un izteikumiem, kas atbīdījuši Dieva vārdu un savas izdomas mums klāstījuši, un apmānījuši visu pasauli. Kāda man daļa gar to, cik daudz un cik augstu stāvoši ir apmānītie? Patiesība ir stiprāka par tiem visiem. Ja tu vari melot Kristum, kas māca, ka mesa ir sakraments vai testaments, tad es atzīšu, ka viņiem ir taisnība. Ja tu vari teikt, ka tas, kas pieņem testamenta novēlējumu jeb tieši te pielieto apsolījuma testamentu, dara labu darbu tad es labprāt savus uzskatus nolādēšu. Bet, tā kā tu nevienu no abiem izdarīt nevari, kāpēc tu vēl grimsti smagās pārdomās, kas ved uz nolādējumu, bet negribi parādīt Dievam godu un atzīt Viņa patiesību? Proti – visiem priesteriem tagad ir sagrozīti uzskati, un tie mesu uzskata par darbu, ar kuru viņi savās vai citu vajadzībās sniedz palīdzību dzīvajiem un mirušajiem. Es stāstu nedzirdētas un pārsteidzošas lietas. Bet, ja tu saproti, kas mesa ir, tad tu atzīsi, ka es runāju patiesību. Tas viss radies mūsu pārdrošības dēļ, kuras dēļ neesam pamanījuši Dieva dusmas pār mums.

Bet es pilnīgi atzīstu, ka lūgšanas, ar kurām mēs vēršamies pie Dieva, kopā sanākuši, lai saņemtu mesu, ir labi darbi, tāpat arī labdarības veltes, ko viens otram dodam, ziedojam, ko pasakām un viens otram upurējam. Kā mūs māca Jēkabs (Jēk.5:16): “..aizlūdziet cits par citu, ka topat dziedināti”. Un kā Pāvils vēlējis (1.Tim.2:1-2): “turēt lūgšanas, pielūgšanas, pateicības lūgšanas, par visiem cilvēkiem, par valdniekiem un visiem, kas ir augstā amatā”. Bet šīs lietas nav mesa, bet gan mesas darbi, ja vien lūgšanas var nosaukt par sirds un mutes darbiem, jo tie izraisās no ticības, kas saņemta un tapusi lielāka caur sakramentu. Jo mesa jeb Dieva apsolījums nepildās no lūgšanām, bet vien ticībā. Bet, ja mēs ticam, tad mēs lūdzam un darām dažādus labus darbus. Bet kurš priesteris noturēs mesu, domādams, ka upurē tikai lūgšanas? Viņi visi iedomājas, ka upurē pašu Kristu Dievam Tēvam kā pilnvērtīgu upuri un ar to dara labu darbu visiem tiem, par kuriem domā, ka tas tiem nāks par labu. Jo viņi uzskata, ka caur šo darbu paveikuši to, ko viņi nepiedēvē lūgšanai. Tā kā maldīšanās tādā veidā augtin augusi, viņi sakramentam piešķīruši to, kas piederas lūgšanai, un to labdarību, ko tie saņēmuši, ir Dievam upurējuši.

Tādēļ labi jāsaredz atšķirība starp testamentu un pašu sakramentu un lūgšanām, kuras mēs tanī pašā laikā lūdzam. Un ne tikai tas, bet jāzina arī, ka lūgšanas pašas par sevi nepalīdz ne tam, kas lūdz, ne tiem par kuriem tiek lūgts; vispirms jābūt testamentam, kas saņemts ticībā tā, ka īstenībā lūdz ticība, kas vienīgā tiek uzklausīta, kā mūs māca Jēkabs 1. nodaļā. Tā, lūk, lūgšana ir pavisam kas cits nekā mesa. Savu lūgšanu es varu izvērst un lūgt par tik daudziem, cik vien vēlos, bet mesu pieņemt nevar neviens cits kā vien tas, kas pats par sevi tic, un tik, cik stipri viņš tic. To nevar arī dot ne Dievam, ne cilvēkiem, bet vienīgi Dievs to dod caur priestera kalpošanu tiem cilvēkiem, kas to pieņem vienīgi ticībā, bez jebkādiem darbiem vai nopelniem. Jo neviens lai neuzdrošinās būt tik traks un teikt, ka labu dara tas, kas nabadzībā un trūkumā nāk, lai no bagātnieka rokas saņemtu labdarību. Tātad mesa ir (kā jau teicu) dievišķā apsolījuma labdarība, ar priestera palīdzību visiem cilvēkiem pasniegta. Tātad ir zināms, ka mesa nav darbs, ko var izdarīt cita vietā, bet gan ticības objekts (kā to dēvē), un ar to tiek barota un stiprināta katra paša ticība.

Ir vēl viens klupšanas akmens, kas jānovāc no ceļa, vēl daudz lielāks un ļoti iespaidīgs, proti – visnotaļ mēdz ticēt, ka mesa ir upuris, ka tur tiek Dievam upurēts. Par to it kā liecina arī Kanona vārdi, kuros teikts: šīs dāvanas, šīs veltes, šie svētie upuri. Un tālāk – šis upuris. Ar to it kā skaidri tiek pieprasīts, ka šis upuris varētu būt tīkams,kā Ābela upuris utt.. Tāpēc arī Kristus tiek saukts par altāra upurjēru (Hostia). Uz to attiecas arī svēto tēvu izteicieni, daudzie piemēri un tik spēcīgas ieražas, kas visā pasaulē pastāvīgi bijušas vērojamas.

Tam visam, jo tas tik stipri ir iesakņojies, pastāvīgi jāliek pretī Kristus vārdi un piemērs. Ja mēs nevaram uzturēt to, ka mesa ir Kristus apsolījums jeb testaments, kā to skaidri izsaka vārdi, mēs pazaudējam visu Evaņģēliju un visu mierinājumu. Mēs nedrīkstam pieļaut darbošanos pret šiem vārdiem, kaut arī eņģelis no debesīm mācītu ko citu. Jo šajos vārdos nav nekā par darbiem vai par upuri. Tādējādi arī Kristus piemērs ir mūsu pusē. Jo Kristus pēdējā Vakarēdienā, kad Viņš šo sakramentu iestādīja un testamentu novēlēja, to neupurēja Dievam, savam Tēvam, un arī neveica to kā labu darbu priekš citiem. Bet gan sēdēja pie galda un sniedza katram to pašu testamentu un deva tiem zīmi. Jo tagadējā mesa būs tuvāka, līdzīgāka pirmajai mesai, ko Kristus noturēja pie Vakarēdiena, jo kristīgāka tā būs. Bet Kristus mesa ir bijusi ļoti vienkārša, bez greznības apģērbos, žestos, bez dziedāšanas un citām ceremonijām, jo Kristus nebūtu tās nemaz ieviesis, ja tās būtu bijušas jāupurē kā upuris.

Es negribu, lai kāds zākātu visu kristīgo baznīcu, kas ar daudzām paražām un ceremonijām misi izgreznojusi un paplašinājusi. Bet es gribu, lai neviens, tāda ārišķīga ceremoniju mirdzuma apmāts un tāda daudzveidīga pompa kavēts, nepazaudētu mesas vienkāršību un patiesi nepieņemtu kaut kādu substances pārveidošanos, kad viņš, aizmirsis mesas vienkāršo būtību, pievērsīsies daudzējādo blakuslietu greznībai. Ja kas nācis klāt Kristus vārdam un piemēram, tās ir mesas blakuslietas (Accidens), kuras mums nevajadzētu vairāk ievērot, kā mēs tagad ievērojam monstrances (kā tās mēdz saukt) un altārsegas, kur glabājas pašas hostijas. Tādēļ tikpat pretrunīga kā testamenta izdalīšana vai apsolījuma pieņemšana un upura došana ir tas, ka mesa ir upuris, jo apsolījumu mēs saņemam, bet upuri dodam. Nevar taču to pašu lietu vienlaicīgi saņemt un dot, un nevar arī no tās pašas lietas reizē dot un saņemt. Droši vien tikpat neiespējami kā, ja lūgšana un ilgotā lieta būtu viens un tas pats. Viens un tas pats nav lūgšana un izlūgtā saņemšana.

Ko nu mēs teiksim par mesas kanonu un tēvu teicieniem? Vispirms es atbildēšu tā: ja nav nekā ko teikt, tad daudz drošāk ir visu noliegt, jo tas, ka mesa ir darbs vai upuris, tiek pieļauts, lai nenoliegtu Kristus vārdu un ticību kopā ar mesu neiznīcinātu. Tomēr, lai paglābtu arī tēvus, mēs gribam atbildēt to, ko, saskaņā ar Pāvila 1.Kor. 11, nevar mācīt (ka mesa ir darbs vai upuris), bet)6), ka ticīgie kristieši, sapulcējušies uz mesu, bija pieraduši ēdienu un dzērienu ņemt līdzi, ko viņi sauca par kolektēm, ko tad izdalīja trūkumcietējiem pēc apustuļu paraduma, Ap.d. 4:34. No šī līdzatnestā tad tika paņemta maize un vīns sakramentam, un tas tad tika konsekrēts. Un, tā kā tas viss tika svētīts ar vārdiem un lūgšanām pēc jūdu paraduma, tika vicināts vai augstu gaisā pacelts, kā lasām Mozus grāmatās, tad vārdi un izdarības (RITUS) ar pacelšanu un upurēšanu ir palikuši, turpretī paraža kaut ko sanest un to savākt, ko vajadzēja izskaidrot un saglabāt, sen bija zudusi. Tā Hiskija pavēl (Jes. 37:4) Jesajam, lai tas savu lūgšanu Dieva vaiga priekšā paceļ priekš pārējiem. Un psalmā ir teikts: “Paceliet savas rokas uz svēto vietu un teiciet To Kungu” (Ps. 134,2). Līdzīgi arī: “..kad es paceļu savas rokas ..” (Ps. 28:2), “..lūdz Dievu katrā vietā, paceldami svētas rokas” (1.Tim. 2:8). Tādēļ vārdi SACRIFICUM vai OBLATIO – upuris vai celšanās – nav attiecināmi uz sakramentu vai testamentu, bet gan uz savāktajām lietām (COLLECTAS). No tā arī vēl palicis apzīmējums kolekte lūgšanām, ko saka mesā.

Tā arī izcēlies paradums, ka priesteris, tikko svētījis maizi un biķeri, paceļ tos uz augšu, ar ko viņš neapliecina, ka upurē kaut ko Dievam, jo viņš tad ne ar vienu vārdu nepiemin hostiju vai upuri. Bet tas varbūt arī palicis no ebreju paražām, kurās atbilstoši pacelts tika tas, kas ar pateicības izpausmēm tika apzīmēts kā saņemts no Dieva. Jeb varbūt tas ir mums atgādinājums, kuram mūs jāmudina uz ticību testamentam, kuru viņš ar Kristus vārdiem izteicis un parādījis, lai vienlaicīgi arī pierādītu tā zīmi un maizes pacelšana (OBLATIO) patiesi atbilstu tam, ko šie vārdi norāda: šī ir mana miesa. Un mūs, apkārt stāvošos, it kā ar šo zīmi uzrunātu. Tā arī biķera pacelšanai vajadzētu atbilst šiem vārdiem, kas norāda: šis ir jaunā testamenta biķeris utt.. Jo priesterim mūsos jāraisa ticība ar šādu pacelšanas paradumu. Un, Dievs gribētu, lai viņš, tāpat kā mūsu acu priekšā atklāti paceļ zīmi vai sakramentu, tā lai viņš vienlaicīgi arī mūsu ausīm skaidri un gaiši pasludina vārdu vai testamentu, pie tam katrai tautai viņas valodā, lai ticību tādējādi jo rosīgāk modinātu. Jo kādēļ gan mesu drīkst noturēt grieķu, latīņu vai senebreju valodā, bet ne arī vācu vai kādā citā valodā?

Tādēļ priesteriem, kas šajā bīstamajā un ļoti samaitātajā laikā notur mises, jāuzmanās. Vispirms – lai viņi lielākā un mazākā Kanona vārdus par kolektēm, kas pārlieku skaidri izklausās pēc upura, vērstu nevis uz sakramentu, bet gan vai nu uz maizi un vīnu, kas jākonsekrē, vai arī uz savām lūgšanām. Jo maize un vīns iepriekš tiek likti svētīšanai, lai tie caur vārdu un lūgšanām taptu iesvētīti. Pēc tam, kad tie ir svētīti un konsekrēti, tie netiek upurēti, bet gan pieņemti kā Dieva dāvana. Un šajās darbībās priesterim ir jāatceras, ka galvenā nozīme ir Evaņģēlijam pirms visiem kanoniem un kolektēm, ko ieviesuši cilvēki. Bet Evaņģēlijs, kā tu esi dzirdējis, nepieļauj, ka mesa ir upuris.

Tādēļ tam, kas vada kopīgu mesu, jāapņemas nedarīt neko citu kā vien to, ka viņš caur mesu sev un citiem dod komunikāciju. Un vienlaicīgi lai sargās upurēt savas lūgšanas par sevi un citiem, lai nenokļūdītos un nedomātu, ka viņš upurē mesu. Bet, kas privāti lasa mesu, tas vēršas pie sevis, pats sev pasniegdams Vakarēdienu. Jo privātmesa nav izvērsta un nav nekas vairāk kā vien tas, ka lajs vienkārši saņem sakramentu no priestera rokām; izņemot lūgšanas, un ka viņš pats sev konsekrē un sev to sniedz. Mesas un sakramenta lietās mēs visi esam līdzīgi – priesteri un laji.

Ja nu kādam priesterim kāds cits lūgtu noturēt aizlūguma mesu ( kā to mēdz saukt), lai sargās ņemt par mesu atalgojumu jeb lai sargās uzdrošināties kādu aizlūguma mesu upurēt, bet lai cenšas to visu novirzīt uz lūgšanām, ko viņš skaita dzīvajiem vai mirušajiem, un lai domā tā: raugi, es gribu iet un pats sev sniegt sakramentu, bet, to pieņemot, es par to vienu citu lūgšu. Un lai viņš atalgojumu uzturam un izdzīvošanai ņemtu par lūgšanām, nevis par mesu. Viņš arī nedrīkst ņemt vērā, ka visai pasaulei ir citas domas un citi ieradumi. Tev ir Evaņģēlijs, kur viss ir pilnīgi skaidrs. Ja tu tam uzticēsies, viegli varēsi neievērot visus cilvēku uzskatus un iedomas. Bet, ja tu mani nonievāsi un turpināsi mesu upurēt, bet ne tikai lūgšanas, tev jāzina, ka esmu tevi godīgi brīdinājis, un es tikšu pastardienā attaisnots, bet tev tavi grēki pašam būs jānes. Esmu tev pasacījis to, ko man kā brālim ir pienākums pasacīt tev kā brālim par svētību. Ja tu to pieņemsi, tas nāks tev par labu, ja to neievērosi, tas būs tev par ļaunu. Ja nu kāds šīs manas mācības gribētu nozākāt, tam es atbildēšu ar Pāvila vārdiem (2.Tim. 3:13): “Taču ļauni cilvēki un krāpnieki iestigs arvien lielākā pieaugs ļaunumā, maldinādami un maldīdamies.”

No sacītā ikvienam nu ir viegli saprotams, kas bieži tiek pieminēts Gregorija darbos: slikta priestera mesa ne mazāk jāciena kā kāda laba, un Sv. Pētera mesa nebūtu bijusi labāka kā Jūdas Nodevēja, ja abi būtu mesu noturējuši. Jo ar šādu sedzeni daudzi grib savu bezdievību piesegt un tādēļ izgudrojuši atšķirību starp izdarīto darbu un to darbu, kuru izdarītais iedarbojas (operis operati et operis operantis), lai viņi varētu uzdrošināties paši par sevi dzīvot drošībā un savā ļaunumā un tomēr citiem darīt labu. Bet Gregorijs saka taisnību; tomēr viņi to saprot nepareizi. Jo tas patiesi ir tā, ka bezdievīgi priesteri dod un no viņiem saņemam tikpat daudz no sakramenta un testamenta kā no vissvētākajiem. Jo kurš gan gribētu šaubīties par to, vai Evaņģēliju sludina bezdievīgie? Bet mesa ir Evaņģēlija daļa, jā, Evaņģēlija kopsavilkums, tā saīsinājums. Jo kas gan cits ir viss Evaņģēlijs, ja ne labā vēsts par grēku piedošanu? Bet tas, kas par grēku atlaišanu un Dieva žēlastību pasakāms jo plaši, tas īsumā ietverts testamenta vārdā. Tādēļ arī parastajiem sprediķiem nav jābūt nekam citam kā vien mesas skaidrojumam, tas ir – šī testamenta dievišķā apsolījuma izskaidrojumam. Tā tad būtu pareiza ticības mācīšana un baznīcas veidošana. Bet tie, kas tagad mesu skaidro, tie blēdās un apmāna ar alegorijām un cilvēku sagudrotām ceremonijām.

Tādēļ, tāpat kā bezdievis var kristīt, tas ir, sniegt apsolījuma vārdu un ūdens zīmi tam, kuru viņš grib nokristīt, tāpat viņš var arī izrunāt sakramenta apsolījumu un sniegt to ēdējiem, un reizē ar viņiem to pieņemt, gluži kā Jūda Nodevējs to darīja pie Tā Kunga Vakarēdiena. Un vienmēr tas paliek tas pats sakraments un testaments, kas iedarbojas uz ticīgajiem, bet neticīgajiem ir svešs. Bet ar upuriem ir pavisam citādi. Tā kā ne mesa, bet gan lūgšanas tiek upurētas Dievam, ir skaidrs, ka nekrietna priestera upuris neiedarbojas, bet gan (kā arī saka tas pats Gregorijs), ja kāds necienīgais tiek sūtīts aizlūgt, tad soģa prāts tiecas uz smagāku sodu. Tādēļ nedrīkst jaukt šīs divas lietas – mesu un lūgšanas, sakramentu un darbu, testamentu un upuri. Jo viena nāk pie mums no Dieva caur priestera kalpošanu un prasa mūsu ticību; bet otra nāk no mūsu ticības Dievam caur priesteri un lūdz tapt uzklausīta. Viena nāk lejā, otra ceļas uz augšu. Tādēļ pirmā tik noteikti nepieprasa cienīgu un svētlaimīgu kalpotāju, bet otra to pieprasa, jo Dievs neuzklausa grēciniekus. Viņš var gan caur ļaunajiem labu darīt, bet viņš nepieņem ļauno darbus, kā to parādījis ar Kainu. Un Salamana pamācībās ir teikts (15:8): “Bezdievju upuris Tam Kungam ir negantība..”; un Rom. 14:23: “Bet viss, kas nenāk no ticības, ir grēks.”

Lai es šo pirmo daļu varētu nobeigt, jo par pārējo es runāšu tad, kad kāds, kas gribētu to apstrīdēt, sāks uzstāties, es pēc visa tā nonāku pie slēdziena, kam par labu mesa tiek noturēta un kuri ir cienīgi saņemt Komūniju, proti: vienīgi tie, kam ir bēdīga, norūpējusies, apbēdināta, apmulsusi un nomaldījusies sirdsapziņa. Jo tādēļ, ka šī sakramenta dievišķais apsolījums sniedz grēku piedošanu, tam pretī bez bailēm dodas ikviens, kuru moka sirdsapziņas pārmetumi par grēkiem vai kurus ir sabiedējusi sirdsapziņas pārmetumu balss. Jo šis Kristus testaments ir vienīgās zāles pret pagājušiem, tagadējiem un nākošajiem grēkiem,ja vien tu ar nešaubīgu ticību un brīvi saņemsi to, ko saka testamenta vārdi. Ja tu tam netici, tu savu sirdsapziņu nekur, nekad, ne ar kādiem darbiem, ne ar kādām pūlēm nevarēsi nomierināt. Jo vien ticība ir sirdsmiers, bet neticība ir sirdsapziņas nemiers.

« Baznīca Bābeles gūstā | Turpinājums sekos »

---

[1] – Šis traktāts tika publicēts 1519. gada beigās ar nosaukumu Eyn Sermon von dem Hochwirdigen Sacrament, des heyligen waren Leychnams Christi. Und von der Bruderschaften.

[2] – Iepriekšminētajā 1519. gada traktātā par Sakramentu.

[3] – Šis Hiponas bīskapa Augustīna (354–430) izteikums atrodams viņa 112. sprediķī.

[4] – Šķiet, ka Luters šeit kļūdījies attiecībā uz dekretāliju Dudum. Tai vajadzētu būt bijušai Quum Marthae, Decretalium Gregorii IX.

[5] – Inocents I, Romas bīskaps no 412. līdz 417. gadam. Nosodījis pelagiāņus un citus ķecerus.

[6] – Verklarung etlicher Artikel in einem Sermon vom heiligen Sakrament, 1520.

[7] – Jana Husa (1369–1415) sekotāji, kam Romas baznīca izņēmuma kārtā bija atļāvusi lietot Sakaramnetu abos veidos.

[8] – Džons Viklifs (+1384) ir pazīstamākais angļu reformators pirmsreformācijas laikā. Viņš kritizēja transsubstanciācijas mācību un Konstances koncilā tika nosodīts kā ķeceris.

[9] – Pjērs de Ailli (Pierre d’Ailly 1350–1420) bija Okama skolnieks, kurš savulaik stipri ietekmējis Luteru. Pjērs de Ailli vadīja Konstances koncila sesiju, kurā tika nolādēts Jans Huss.

[10] – Viduslaiku populārākā teoloģijas rokasgrāmata, kuru sarakstījis Peters Lombardietis, miris 1160. gadā. Sentences sarakstītas ap 1150. gadu.

[11] – Saskaņā ar transsubstanciācijas mācību maize un vīns tika pārvērsti Kristus miesas un asiņu substancē, bet no maizes un vīna palika tikai to ārējā forma jeb nosacītas īpašības.

[18] – Garīgu līdzdalību Misē varēja iegūt arī tajā brīdī klāt neesot, piemēram, kādā klosterī notiekošā Misē.

[19] – Šādas kopības maksāja, lai viņu labā tiktu noturētas Mises un to locekļi iesaistījās dažādos labos darbos. Līdzdalība šādā biedrībā nodrošināja katru tās locekli arī ar līdzdalību pie citu biedrības locekļu labajiem darbiem.

[20] – Mises par mirušajiem tika sacīta vai nu katru dienu gada garumā, vai arī reizi gadā viņa nāves dienā.

[21] – Piemiņas dienās tika noturētas Mises par mirušajiem.

[22] – Lutera lietotie sakramenta iedibināšanas vārdi ir līdzīgi Mises kanonam, kur tiek lietots vairāku Svēto Rakstu tekstu kopsavilkums. Tomēr Luters ir izlaidis tos vārdus, kas nav tieši atrodami Vulgatas tekstā.

[23] – Pētera Lombardieša sarakstītās rokasgrāmatas komentatori.