Par apustuļa Pāvila vēstuli romiešiem

Šī vēstule patiesi ir Jaunās Derības galvenā daļa, visskaidrākais Evaņģēlijs, kas noteikti būtu pelnījis, lai katrs kristīgs cilvēks to ne vien zinātu no galvas vārdu pa vārdam, bet ik dienu lasītu un lietotu kā dvēseles dienišķo maizi. To nav iespējams pārlasīt pārāk bieži vai zināt jau pārāk labi. Jo vairāk šie vārdi tiek lasīti un pārdomāti, jo skaistāki un tīkamāki tie kļūst.

Tādēļ arī es vēlos dot savu ieguldījumu un ar šo priekšvārdu cik Dievs man ļāvis palīdzēt ikvienam cilvēkam šo vēstuli labāk saprast. Līdz šim tā ar dažādiem skaidrojumiem un tukšu pļāpāšanu tikusi padarīta gluži nesaprotama, lai gan pati par sevi apustuļa vēstule ir spoža gaisma. Šīs vēstules spožums ir pietiekams, lai izgaismotu visus Rakstus.

Visupirms mums jāiepazīstas ar apustuļa valodu un jāzina, ko Sv.Pāvils domā, teikdams vārdus: likums jeb bauslība, grēks, žēlastība, ticība, taisnība, miers, gars utt., citādi lasīšana mums neko nedos.

Vārds “likums” šeit nav jāsaprot cilvēkiem parastā nozīmē, kā noteikums, kas norāda, kādi darbi ir vai nav jādara. Cilvēku likumus ir iespējams izpildīt ar darbiem, lai arī sirds tiem nepievēršas. Turpretī Dievs spriež pēc tā, kas atrodas cilvēka sirds dzīlēs. Tādēļ arī Viņa likums prasa to, kas sirdī, un ar darbiem tam nepietiek; jā, šis likums nosoda darbus, kuri nav darīti no sirds kā liekulību un melus. Tādēļ psalmā 116:11 visi cilvēki tiek saukti par meļiem, jo neviens nespēj ar visu sirdi turēt Dieva baušļus. Katrs cilvēks jūt, cik negribīgi viņš dara labu un kā tiecas uz ļaunu. Ja nu cilvēka brīvā griba netiecas pēc visa labā, tas nozīmē, ka viņa sirds neturas pie Dieva likuma tajā noteikti ir grēks, kas pelna Dieva dusmas arī tad, ja ārēji cilvēku rotā daudzi labi darbi un godājama dzīve.

Tādēļ Sv.Pāvils savas vēstulēs otrajā daļā secina, ka visi jūdi ir grēcinieki, un saka, ka tikai tie, kuri pilda bauslību, ir taisni Dieva priekšā. Tā apustulis parāda, ka neviens ar darbiem nevar pildīt bauslību; 22.pantā viņš tiem saka: “Sacīdams, ka nebūs pārkāpt laulību,” un 1.pantā: “..spriezdams tiesu par otru, tu tiesā pats sevi, jo, tiesnesis būdams, tu dari to pašu.” Tas ir, ārēji tu gan dzīvo bauslības darbos un tiesā tos, kuri dzīvo citādi; tu proti pamācīt ikvienu otra acī saskati skabargu, bet baļķi savā acī nepamani. Jo, lai arī ārēji pildi bauslības darbus, baidīdamies soda vai tīkodams atalgojuma, tomēr to visu tu dari ne no brīvas gribas, ne mīlestības dēļ pret Dieva likumu, bet nelabprāt un piespiesti. Ja likuma nebūtu, tu labprāt rīkotos pavisam citādi, tas nozīmē, kas sirdī esi bauslības ienaidnieks. Kā gan tu vari mācīt citiem nezagt, ja pats sirdī esi zaglis, un labprāt tāds būtu arī ārēji, ja vien to drīkstētu? Lai gan šādi liekuļi ilgi nespēj atturēties arī no ārējiem pārkāpumiem. Tā nu tu māci citus, bet pats sevi nemāci; tu arī nezini, ko īsti māci, jo nekad neesi izpratis Dieva likumu. Turklāt bauslība vairo grēku, kā sacīts Rom.5:20, proti, jo vairāk bauslība prasa, jo stiprāku naidu izjūt cilvēks, apzinādamies, ka neko no šīm prasībām nespēj izpildīt.

Tādēļ 7.nodaļas 14.pantā apustulis saka: “Bauslība ir garīga.” Ko tas nozīmē? Ja bauslība būtu miesīga, to varētu piepildīt ar darbiem; bet tā ir garīga, un neviens nespēj to piepildīt, ja visi viņa darītie bauslības darbi nenāk no sirds. Savukārt, šo sirdi nevar dot neviens cits, kā vien Dieva Gars, kas samierina cilvēku ar Dieva bauslību, tā ka viņa sirds kļūst labprātīga, un turpmāk viņš visu dara ne baiļu vai spaidu dzīts, bet no brīva prāta un sirds. Tā nu bauslība ir garīga tā jāmīl un jāpilda ar garīgu sirdi, jo prasa šādu garīgumu. Kur tā nav, tur sirdī paliek grēks, nepatika un naids pret bauslību, kas taču ir laba, taisnīga un svēta.

Tad nu pierodi pie šādas valodas, kurā darīt bauslības darbus nozīmē pavisam ko citu, nekā piepildīt bauslību. Bauslības darbi ir viss, ko cilvēks var darīt atbilstīgi bauslībai pats savā spēkā un no brīvas gribas. Bet, tā kā līdzās visiem šiem darbiem sirdī paliek nepatika pret bauslības spaidiem, šādi darbi ir veltīgi un nederīgi. Par to Sv.Pāvils runā Rom.3:20, sacīdams: “Ar bauslības darbiem neviens cilvēks nevar kļūt taisns Dieva priekšā.” Tā kļūst skaidrs, ka ķildīgie sholastiķi un sofisti ir maldinātāji, jo māca ar darbiem gatavoties Dieva žēlastībai. Kā gan tas, kas nevienu labu darbu nav varējis darīt bez nepatikas un nelabprātības sirdī, varētu ar darbiem gatavoties labajam? Kā Dievam varētu patikt darbs, kas darīts ar nelabprātīgu un pretestības pilnu sirdi? Piepildīt bauslību nozīmē ar prieku un mīlestību darīt tās darbus un brīvi, bez bauslības spaidiem dzīvot krietni un pēc Dieva prāta tā, it kā nebūtu bauslības, nedz soda. Bet šādu brīvas mīlestības labprātību sirdī ielej Svētais Gars, kā to apustulis saka Rom.5:5; un Gars netiek dots citādi, kā vien caur ticību Jēzum Kristum kā iepriekš ievadvārdos sacīts. Ticība nenāk citādi kā vien caur Dieva vārdu jeb Evaņģēliju, kas sludina Kristu to, kā Viņš, Dieva Dēls un cilvēks, mūsus dēļ miris un augšāmcēlies (Rom.3:25; 4:25; 10:9).

Tādēļ vienīgi ticība spēj cilvēku taisnot un piepildīt bauslību, jo tā Kristus nopelna dēļ nes līdzi Garu. Bet Gars dara sirdi priecīgu un brīvu tādu, kā prasa bauslība; labie darbi nāk tieši no ticības. To Sv.Pāvils izteicis Rom.3:31. Pāvils noraidīja bauslības darbus, itin kā gribēdams ticības dēļ atcelt bauslību, un saka: nē, caur ticību mēs Dieva likumu nostiprinām, tas ir, caur ticību mēs bauslību piepildām.

Par grēku Raksti sauc nevien ārējus darbus, ko dara miesa, bet visu, kas vilina un mudina uz šādiem darbiem, proti, to, kas apslēpts sirdī un visos tās spēkos. Tātad vārdi “darīt grēku” nozīmē, ka cilvēks tam visam pakļaujas un nododas grēkam. Neviens ārējs grēka darbs nevar tikt izdarīts, ja cilvēks nekrīt grēkā gan ar savu miesu, gan dvēseli. Raksti raugās sirdī, uzlūkojot visu grēku sakni un galveno avotu neticību, kas mājo sirds dziļumos. Tātad, kā ticība vienīgā spēj cilvēku taisnot, atnesdama sev līdzi garu un tieksmi pēc labiem darbiem, tā neticība vienīgā grēko, panākdama to, ka arī miesa tiecas uz ļauniem darbiem tā notika ar Ādamu un Ievu paradīzē (1.Moz.3).

Tādēļ vienīgi neticību Kristus nosauc par grēku, sacīdams: “Viņš nāks un liks pasaulei izprast grēku, taisnību un tiesu. Grēku jo tie netic Man.” (Jņ.16:8-9) Tādēļ, pirms vēl tiek darīti labi vai ļauni darbi, kas ir labi vai ļauni augļi, sirdī atrodama ticība vai neticība tās ir sakne, sula un galvenais spēks; neticība ir grēka sakne, tādēļ Rakstos tiek saukta par čūskas un vecā pūķa galvu, kura jāsamin sievas dzimumam Kristum, kā tas ir Ādamam apsolīts (1.Moz.3:15).

Žēlastība un dāvana ir divas atšķirīgas lietas; par žēlastību saucama Dieva laipnība jeb labvēlība, kura Viņam ir pret mums un kuras dēļ Viņš gribējis dot Kristu, izliet mūsos Savu Garu ar visām tā dāvanām, kā to lasām Rom.5:15, kur apustulis saka: žēlastība un dāvana Kristū. Lai gan dāvanas un gars mūsos ik dienu pieņemas spēkā, vēl nesasniedzot pilnību, tādējādi mūsos vēl saglabājas grēki un ļaunas tieksmes, kas cīnās ar Garu, kā sacīts Rom.7:14; Gal.5:17 un kā arī 1.Moz.3, pravietojot cīņu starp sievas dzimumu un čūskas dzimumu. Tomēr žēlastība spēj tik daudz, ka Dieva priekšā tiekam atzīti par pilnīgi taisniem. Jo Dieva žēlastība netiek dalīta, kā tas mēdz būt ar dāvanām, bet pilnīgi un pavisam uzņem mūs Dieva labvēlībā un apžēlošanā mūsu Aizstāvja un Starpnieka Kristus dēļ, un tādēļ, ka mūsos sākušas pieņemties spēkā Viņa dāvanas. Tā viegli varam saprast vēstules 7.nodaļu, kurā Sv. Pāvils sauc sevi par grēcinieku, tomēr tālāk, 8:1 saka, ka tiem, kuri ir Kristū, vairs nav nekādas pazudināšanas, jo viņiem ir gan Gars, gan dāvanas, kaut arī vēl nepilnīgas. Nenonāvētās miesas dēļ mēs vēl esam grēcinieki; bet, tā kā ticam Kristum un Gars mūsos sācis darboties, Dievs mums ir tik žēlīgs un labvēlīgs, ka neievēro un netiesā šos grēkus; Viņš izturas pret mums atbilstīgi šai Kristus ticībai tik ilgi, līdz grēks tiks nonāvēts.

Ticība nav cilvēciski sapņi un maldi, kurus daži uzskata par ticību. Lai cik daudz viņi klausītos un runātu par ticību, redzēdami, ka šai ticībai neseko labi darbi, nedz labāka dzīve, tie krīt maldos un saka: ar ticību vien nepietiekot, vajagot darīt arī labus darbus, lai cilvēks kļūtu dievbijīgs un pestīts. Tādēļ, dzirdēdami Evaņģēliju, šādi ļaudis paši saviem spēkiem turas pie kādām savu siržu domām un saka: es ticu. To viņi uzskata par īstu ticību. Taču tie ir tikai cilvēku izdomājumi, kas nekad nenonāk līdz sirds dziļumiem; tādēļ arī šāda ticība neko nepaveic un nedara cilvēka dzīvi labāku.

Turpretī patiesa ticība ir Dieva darbs mūsos; tā mūs pārvērš un ļauj piedzimt no Dieva (Jņ.1:13), nonāvējot veco Ādamu, darot mūs sirdī, prātā un visos spēkos pavisam citādus. Ticība nes sev līdzi Svēto Garu. Ticība ir dzīva, spēcīga, darbīga lieta, tā ne mirkli nerimst darīt labu. Ticība arī nejautā, vai ir nepieciešams darīt labus darbus, bet nepagurdama tos dara. Turpretī tas, kurš šādus darbus nedara, ir cilvēks, kuram trūkst ticības; tas vilcinās un lūkojas apkārt, meklēdams ticību un labus darbus, tā arī nezinādams, kas īsti ir ticība un kas labie darbi; viņš tikai prot gari runāt par ticību un labiem darbiem.

Ticība ir dzīva, bezbailīga paļāvība uz Dieva žēlastību tik droša, ka ticīgais tās dēļ ir gatavs pat tūkstošreiz mirt. Turklāt šāda paļāvība un Dieva žēlastības atziņa dara cilvēku priecīgu, līksmu un izraisa labpatiku pret Dievu un visu radību to Svētais Gars paveic ticībā. Tā cilvēks kļūst labprātīgs un gatavs darīt labu un kalpot ikvienam, panest visas grūtības apliecinādams savu mīlestību Dievam un slavēdams Viņu, kas parādījis cilvēkam šādu žēlastību; tādēļ ticību nav iespējams šķirt no darbiem, kā degšana un spožums nav šķirams no uguns liesmām. Uzmanies pats no savām aplamajām domām, kā arī no dažādiem tukšu salmu kūlējiem, kuri šķiet pietiekami gudri, lai spriestu par ticību un labiem darbiem, taču patiesībā ir vislielākie ģeķi. Lūdz Dievu, lai Viņš tevī rada ticību; citādi mūžīgi paliksi bez ticības vienalga, ko tu spriestu vai darītu, gribētu vai spētu.

Taisnība ir šāda īsta ticība; tieši tā tiek saukta par Dieva taisnību jeb taisnību Dieva priekšā tādēļ ka Dievs to uzlūko kā taisnību Kristus, mūsu Starpnieka dēļ, un dara cilvēku tādu, ka turpmāk viņš dod ikvienam visu, kas pienākas. Jo caur ticību cilvēks atbrīvojas no grēka un kļūst labprātīgs pret Dieva baušļiem, tā dodams godu Dievam un sniegdams Viņam to, ko Dievs prasa; savukārt citiem cilvēkiem ticīgais labprāt kalpo, kā vien iespējams, izpildīdams savu pienākumu pret katru no tiem. Šādu taisnību mūsu daba, brīvā griba un visi mūsu spēki nespēj panākt. Jo, kā neviens nevar pats sev dot ticību, tāpat viņš nespēj sev atņemt savu neticību. Kā tad lai cilvēks spētu pats atņemt sev kaut vienu, visniecīgāko grēku? Tādēļ viss, kas notiek ārpus ticības jeb neticībā, ir grēks, liekulība un aplamība lai cik labi šie darbi izskatītos (Rom.14:23).

Miesa un gars šeit nav jāsaprot tā, ka miesa būtu saistāma tikai ar nešķīstību, bet gars ar visu iekšējo, ar to, kas sirdī. Sv.Pāvils, tāpat kā Kristus Jņ.3:6, sauc par miesu visu, kas ir no miesas dzimis visu cilvēku ar miesu, dvēseli, prātu, visām jūtām un sajūtām, tādēļ ka viss viņā tiecas pēc miesīgām lietām. Tātad vari par miesīgiem saukt arī tos, kuri bez Dieva žēlastības daudz pļāpā, māca un dzejo par augstām, garīgām lietām tas redzams pēc miesas darbiem (Gal.5:20), kuriem pieder arī ķecerība un naids. Un Rom.8:3 apustulis saka, ka bauslība ir nevarīga mūsu miesas dēļ. Tas sacīts nevien par nešķīstību, bet par visiem grēkiem, it īpaši par neticību, kas ir pats garīgākais netikums. Un otrādi par garīgām var saukt lietas, kas saistītas ar pavisam ārēju darbību, kā tas bija, kad Kristus mazgāja mācekļu kājas un arī, kad Pēteris devās jūrā un zvejoja. Tātad miesa ir cilvēks, kas iekšēji un ārēji dzīvo un darbojas, paveikdams to, kas kalpo miesas vajadzībām un laicīgajai dzīvei; bet gars ir tas, kas iekšēji un ārēji dzīvo un darbojas, paveikdams to, kas kalpo garam un nākamajai dzīvei.

Bez šo vārdu izpratnes nekad nesapratīsi šo Sv.Pāvila vēstuli, nedz arī kādu no Svēto Rakstu grāmatām. Tādēļ sargies no visiem skolotājiem, kuri šos vārdus lieto citādā nozīmē lai kas šie cilvēki būtu pat tad, ja citādas domas būtu izteikuši Hieronīms, Ambrozoijs, Augustīns, Origēns vai kādi vēl augstāki vīri.