Par Bībeli

Dzirdot izteicienu “Dieva vārds”, vairums tūlīt iedomājas Bībeli. Bet vai šī grāmata tiešām ir Dieva vārds mums, vai arī tā tikai “satur Dieva vārdu”?

DIEVS DARBOJAS CAUR CILVĒKIEM

Par Bībeli mēs noteikti varam sacīt, ka tā ir rakstu krājums, ko kristīgā baznīca laika gaitā pieņēmusi un uz-skatījusi par svētiem rakstiem. Tomēr ikvienā tās grāmatā mēs manām arī sarakstītāja klātbūtni. To nosaka vēsturiskie apstākļi, kultūrvide, kurā šis cilvēks dzīvojis, viņa izglītība, talanti un spējas, kā arī katra personīgais domāšanas veids, temperaments, intereses, notikumu redzējums un rakstīšanas stils. Bībeles grāmatas atspoguļo arī tās autoru visai dažādās nodarbošanās – tur ir gan ķēniņš, gan zemnieks, zvejnieks, ārsts, soģis, vēsturnieks un rakstu mācītājs.

Turklāt šīs Vecās un Jaunās Derības grāmatas atbilst tām prasībām, kas piemīt ar noteiktu mērķi rakstītiem darbiem konkrētā vēsturiskā situācijā. Bībeles kanoniskajos rakstos redzama visplašākā literāro žanru un stilu dažādība – proza un dzeja, vēsturiski stāstījumi un pravietojumi, sakāmvārdi un līdzības, lūgšanas un dievkalpojumu teksti, vēstules un juridiski līgumi, ticības apliecības un slavas dziesmas, sprediķi un doktrināli apcerējumi.

Šajās grāmatās nekas neliecina par to, ka Svētais Gars Bībeles sarakstītājus būtu apveltījis ar kādu īpašu dievišķu vārdu krājumu vai devis tiem kādu debesu gramatiku. Bībeles grāmatu autori lietojuši ikdienišķu valodu, kas pakļauta parastiem gramatikas un sintakses likumiem, un izmantojuši sava laika literārās formas un paņēmienus.

Turklāt Bībeles grāmatu autori skaidri norāda, ka viņi ir meklējuši un pētījuši, un savā darbā izmantojuši kā rakstiskus, tā mutiskus avotus (sk., piem., 4.Moz.21:14; Joz.10:13; Lk.1:1-4). Nekur nav ne mazākā mājiena, ka tās būtu “tapušas debesīs” vai ka Bībele būtu kas cits, nekā tā patiesībā ir – rakstu krājums, ko sarakstījuši, saglabājuši un tālāk nodevuši cilvēki.

UZBRUKUMI VĀRDAM

Paturot prātā visu iepriekš sacīto, mums jāņem vērā arī tas, ka tomēr cauri gadu simtiem kristieši Bībeli ir uzskatījuši par iedvesmotu Dieva vārdu, uzticamu visā. ko tas māca. Līdz pat XVII gadsimtam gandrīz visi kristieši uzskatīja, ka Vecās un Jaunās Derības raksti ir iedvesmots, nemaldīgs, patiess Dieva vārds.

Vai šis tradicionālais uzskats ir saglabāts arī šodien? Varat nešaubīties – daudzi sacīs: “NĒ.” Tas, vai Svētie Raksti ir uzticami un vai to mācība ir saistoša, mūsdienās liek apstrīdēts gandrīz nemitīgi. Daudzās kristīgās baznīcās Dieva iedvesmotais vārds tiek apšaubīts galvenokārt tāpēc, ka plašu piekrišanu ir guvusi vēsturiski kritiskā Rakstu pētniecības metode.

Vēsturiski kritiskā pieeja Bībeles skaidrošanā sakņojas XVIII gadsimta apgaismības kustībā. Apgaismības laikā radās uzskats. ka Bībele, tāpat kā citas cilvēku sarakstītas grāmatas, pakļaujama tām pašām pētniecības; metodēm.

Ja uz šiem rakstiem sāk raudzīties vienīgi kā uz cilvēku sarakstītiem un cilvēki var arī kļūdīties, tad nav nekāds brīnums, ka daudzi Bībeles pētnieki nonāk pie secinājuma, ka tas galu galā nemaz nav Dieva vārds. Šāds dažu pētnieku pieņēmums viņiem pašiem drīz vien kļuva par “patiesību”.

Vēsturiski kritiska metode Rakstu pētniecību paceļ pāri Dieva vārdam, nevis noliek zem tā. Šāda attieksme pret Bībeles pētniecību padara neiespējamu atziņu, ka Svēto Rakstu vārdi patiesībā ir Dieva vārds. Tā nostāda mūs tā paša jautājuma priekšā, ko velns reiz uzdeva Ievai Ēdenes dārzā: “Vai tiešām Tas Kungs tā ir teicis?”

RAKSTI PAŠI LIECINA PAR SEVI

Tomēr ieskats, ka Svēto Rakstu grāmatas ir tikai cilvēku darba auglis. ir tiešā pretrunā ar to, ko Raksti paši par sevi liecina. Vecās un Jaunās Derības grāmatas pretendē uz kaut ko vairāk. Šo grāmatu sarakstītāji nesaskata nekādu pretrunu apgalvojumā, ka šeit uzrakstītie vārdi ir paša Dieva vārdi. Jaunās Derības apustuļi uzskatīja par Dieva vārdu ne tikai citātus, kas Vecās Derības rakstos attiecināti tieši uz Dievu, Pāvils 2.Tim,3:16 raksta, ka “visi Šie raksti ir Dieva iedvesti” (grieķu val. θεόπνευστος [theopneustes] – Dieva iepūsti). Cilvēki, kuri šos vārdus rakstīja, bija “Dieva cilvēki ‘. saka apustulis Pēteris, viņi “runāja, Svētā Gara vadīti” (2.Pēt.1:21). Jaunās Derības rakstiem piemīt kāda izsķiroša iezīme – par ebreju Vecās Derības rakstiem te nemainīgi un vienprātīgi runāts kā par Dieva iedvesmotiem.

Tāpat arī to grāmatu autori, kuras pazīstamas kā Jaunā Derība, uz saviem rakstiem raugās nevis kā uz cilvēcīgas gudrības vārdiem, “bet.. vārdiem, ko Gars māca” (1.Kor.2:13), Jau Jaunās Derības kanona veidošanās rāda agrīnās baznīcas pārliecību, ka saskaņā ar Kristus apsolījumu sūtīt mācekļiem Aizstāvi, kurš “jums visu mācīs un atgādinās jums visu, ko Es jums esmu sacījis” (sal. Jņ.14:26; 16:12-15), šīs grāmatas ir Dieva iedvesmotas. Apustuļu rakstītie vārdi, tāpat kā Vecās Derības praviešu vārdi, tika uztverti kā Dieva sacīti.

TĀPĒC, KA BĪBELE IR DIEVA VĀRDS, TĀ IR PILNĪGI UZTICAMA UN PATIESA

Ko Bībele pati māca par savu uzticamību un patiesumu? “Visi Tavi vārdi ir patiesība”, saka psalmists (Ps,119:160), Jēzus un apustuļi uzskatīja, ka Rakstiem jātop piepildītiem (Lk.22:37; 24:44). Kas rakstīts Vecajā Derībā, ir “rakstīts mūsu pamācībai” (Rom.15:4; 1.Kor.10:11). Tas, kas Vecaja Derībā sacīts, ir neapšaubāma patiesība. Jēzus pats, norādot uz vienu vārdu no Psalmiem, saka: “Raksti nevar tikt atcelti” (Jņ.10:35). Neviens no Jaunās Derības autoriem nekad nav apstrīdējis to, ka viss. kas atrodams Bauslības un praviešu rakstos, ir patiess un pareizs. Viscaur kā pats par sevi saprotams no viņu rakstītā izriet uzskats, ka tas. kas šeit rakstīts, ir dievišķi iedvests un tādējādi pilnīgi patiess un uzticams. Jebkādi aizrādījumi uz to, ka šajos rakstos varētu būt kļūdas, ka tie ir pretrunīgi vai nav pilnībā uzticami, ir pretrunā ar to, ko Raksti paši saka par sevi. Neviens no mūsdienu atklājumiem nav pierādījis, ka Raksti jelkad būtu kļūdījušies.