Par brīvību no bauslības

“Jo Dievs mūs nav aicinājis nešķīstībai, bet svēttapšanai.” [1.Tes.4:7]

Blakus mācībai par Kristus izpirkšanu, kas jāsaņem ticībā, mūsu garīgās dzīves uzturēšanai ļoti būtiska ir lielā mācība par svētdarīšanu. Garīgā, mūžīgā dzīve ir ietverta šajās divās lietās – Kristus taisnībā par mums un Gara svētdarīšanā mūsos. To savstarpējās attiecības žēlastības valstībā ir līdzīgas, tāpat kā pasaules radīšana un uzturēšana.

Tūkstošiem cilvēku, kas Garā iesākuši, ir miesā pabeiguši tikai tādēļ, ka savlaicīgi un nopietni nav ņēmuši pie sirds šo apgalvojumu. Viņi nav ņēmuši vērā Tā Kunga Vārdu un Garu, kas vēlējies viņos veikt svētdarīšanas darbu.

Ievēro šādu gadījumu: cilvēks ir atmodināts, sāk raizēties un meklēt glābšanu. Parasti tas vispirms nonāk bauslības verdzībā un nelaimīgi pats sev pūlas sagādāt taisnību. Viņš cenšas laboties, atmest grēkus, būt modrs, lūgt un pret tiem cīnīties, lai izdošanās gadījumā viņš pieņemtu žēlastību un mierinājumu Kristū. Taču tas ir nemitīgs fiasko. Grēks viņu uzveic. Viņš krīt, ceļas un atkal krīt.

Viņš dara lietas, no kurām tas iepriekš izvairījies. Viņš top tik drošs, ciets un vieglprātīgs, ka beigās izbīstas un krīt izmisumā. Īsi sakot, “pārkāpums vairojas” [Rom.5:20]. Šai nelaimīgajā stāvoklī viņš dzird Evaņģēliju. Viņš dzird, kā Kristus ir nācis glābt grēciniekus un taisnot bezdievīgos. Viņš dzird, ka mēs tiekam taisnoti par velti, bez darbiem, bez bauslības palīdzības, kā tikai no žēlastības un ticībā. Un šai brīdī viņš iemanto dzīvību un top izglābts. Žēlastības vārdos viņš jau virs zemes atrod pestīšanu, mierinājumu un debesu valstību.

Un tagad viņš patiesi sāk dzīvot Dieva bērna godības pilnajā brīvībā. “Ja nu Dēls jūs darīs brīvus, jūs patiesi būsit brīvi” [Jņ.8:36]. Tagad ticības dzīvi pavada jauns, svēts prāts, kas gatavs darīt visus labos darbus, un tam ir jauns spēks dzīvot sekošanā Kristum. Tā sākas patiesa svētdarīšana. Nu viņš ir iedēstīts īstajā vietā – kā koks upes krastā. Viņš ir iepotēts Kristū un dzīvo Viņa izpirkumā.

Kas gan ticētu, ka tieši jaukajā pavasara ziedu laikā, zem evaņģēliskā vārda dzīvību nesošā lietus un saules varētu rasties tārpi un kaitēkļi, kas drīz visus brīnišķīgos augus iznīcinās? Bet diemžēl pārāk bieži tā arī notiek. Kā tas notiek? Pirmkārt un galvenokārt – nāk vecā čūska, meistarīgais sātans, kas pievīla Ievu ar savu viltību. Ja viņš nespēja cilvēku piekrāpt ar bauslību un paturēt viņu tajā, tad tagad viņu kārdina pretējā virzienā.

Velns iedveš tam mierinājumu, ko Dieva vārds nekad nav devis, proti, ka cilvēks ir kļuvis brīvs no visas vainas un grēka pazudināšanas, no bauslības lāsta, no nāves un velna varas un izbēdzis no visām briesmām, un tagad viņam vairs nav iemesla baidīties, bet atliek tikai priecāties.

Tās ir aplamas domas, jo taisnots cilvēks nebūt nav izbēdzis no visām briesmām, un turklāt, kad cilvēks no tām nebīstas, briesmas ir kļuvušas divtik lielas un divtik tuvu. Taisnots cilvēks tiešām ir brīvs no vainas, grēka lāsta un pazudināšanas, bet viņam ir palicis vēl cits ienaidnieks, kas spēj iznīcināt visus viņam piederošos dārgumus. Tā ir viņa ļaunā miesa, viņā mītošā samaitātība, kas visu laiku vēlas slēgt derību ar velnu un pasauli.

Lai arī tagad, kamēr vien paliec Kristū, tevī mītošais grēks tev netiek pielīdzināts un tevi nepazudina, grēks joprojām spēj paveikt ļaunas lietas, ja tam laicīgi neuzbrūk un ik dienas grēknožēlā tas netiek sists krustā un nodots nāvē. Jā, šis grēks spēj paveikt šausmīgu ļaunumu. Tas spēj izpostīt un iznīcināt tavu garīgo dzīvi; Jēzus skaidri to pasludina par ērkšķiem, kas uzauga līdz ar labo sēklu un to izpostīja. Jo tad visi dārgumi tika pazaudēti, it kā tie tev nekad nebūtu bijuši.

Taču blakus pieminētajiem velna maldiem ir arī paša cilvēka ieguldījums. Dieva vārdā viņš lasa nopietnus brīdinājumus neiejūgties atkal verdzības jūgā, bet pastāvēt brīvībā, kurai Kristus mūs atbrīvojis. Šim nolūkam viņš līdz ar visām labajām pamācībām pieņem arī aplamo domu, ka viņam nav tik daudz jārūpējas par Dieva vārda prasībām un pamudinājumiem, bet jāpieķeras vienīgi jaukajam, mīļajam Evaņģēlijam.

Līdz ar to (kas attiecas uz brīvību no bauslības) viņš sajauc sirdsapziņas lietas ar miesas lietām, taisnību Dieva priekšā ar dzīvi virs zemes un attiecina brīvību uz šīm abām tik atšķirīgajām lietām. Jā, tas ir nožēlojami, bet šāds cilvēks dod vairāk brīvības savai miesai un dzīvei, nekā savai sirdsapziņai!

Jo mūsu dabā un būtībā ir kāds traips un ļauns ieradums, kad savā sirdsapziņā gribam būt likuma kalpi, bet savā miesā un dzīvē – brīvi un bez likuma. Kad Dieva vārds runā par brīvību no bauslības un strikti neizšķir, kas ir atļauts un kas ne, tad ir īpašs kārdinājums savu brīvību izmantot miesīgi [Gal.5:13] un Dieva žēlastību kā ļaunuma apsegu [Jūd.4].