Par cīņu ar velnu un pret grēku

Kamēr es ticu, ka, par spīti visiem maniem smagajiem grēkiem, žēlastība vienmēr ir lielāka, un kamēr es ticu, ka skatīšu Dievu dzīvo zemē, tikmēr es nekad nepārstāju cīnīties un lietot ieročus. Bet, ja mana ticība iznīkst, ko gan līdzēs visi ieroči? Šaubās un neticībā tie tiks nolikti pie malas. Ko līdzēs vislabākie ieroči, ja cīnītāja rokas nolaidīsies mazdūšībā, bezcerībā un bezspēkā?

Nē. Svētie Raksti par cīņu ar velnu saka tā: “Tam turieties pretī stipri ticībā..” (1.Pēt.5:9). Mūsu ticība ir tā uzvara, kas uzveic pasauli (1.Jņ.5:4). Un vēl: cīnies labo ticības cīņu “savā ticībā un labā sirdsapziņā, ko daži ir atmetuši, un tā viņu ticības laiva ir sadragāta” (1.Tim.1:18-19). Jūs “Dieva spēkā tiekat pasargāti ticībā pestīšanai” (1.Pēt.1:5). Ievēro šo vārdu – “ticībā”!

Tas pats ir pausts Pāvila vārdos: “Bet, ja jūs Gara spēkā darāt galu miesas darbībai, tad jūs dzīvosit” (Rom.8:13). Kā šeit jāsaprot vārds “Gars”? Raugi viņa piebildi 15. pantā: “Jo jūs neesat saņēmuši verdzības garu, lai atkal kristu bailēs, bet jūs esat saņēmuši dievbērnības Garu, kas mums liek saukt: Aba, Tēvs!” Tādēļ apustulis Pāvils mums jautā: “..vai jūs Garu esat saņēmuši ar bauslības darbiem vai ar ticības sludināšanu?” (Gal.3:2, 5).

Tomēr tu saki: “Kā es varu palikt ticībā un paļāvībā Dieva žēlastībai, ja esmu tik briesmīgi grēcīgs un nespēju pretoties grēkam? Es taču esmu pilnīgi grēka varā!” Atbilde: ja tiešām būtu tā, ka tava ticība ir atkarīga no tava grēcīguma vai svētuma, tad tev būtu jāatvadās no domas par glābšanu! Glābšanai ir nepieciešama tāda ticība, kas pārsniedz prātu un saprašanu, ticība, kas nepazīst neko citu kā vien žēlastību Jēzus dārgajās asinīs. Jā, tā ir dievišķa žēlastība, kas apžēlojas par pilnīgi pazudušu un notiesātu grēcinieku, kurš pelnījis tikai elli, Dieva dusmas un lāstu.

Tāpēc ievēro, cik izšķiroši svarīgi ir iepazīt Evaņģēlija mācību par žēlastību. Svētie Raksti māca: pat ja tavi grēki būtu sarkani kā asinis, tie kļūs balti kā sniegs, tikai pateicoties Kristus, Dieva Dēla, asinīm, kas mūs šķīstī no visiem grēkiem. Ir jātic šai žēlastībai, nevis jāseko savām domām un jūtām. Lūdz šo brīnumaino Dieva doto ticību! Turklāt lieto līdzekļus, ko Dievs piešķīris ticības iedegšanai un uzturēšanai: dziļu un cītīgu Evaņģēlija mācību, grēku sūdzēšanu pieredzējušam brālim, ticības brāļu aizlūgšanas, Sakramenta lietošanu u. tml.

Tu saki: “Ja man pašam nav spēka, es taču esmu grēka vergs. Vai tā nav zīme, ka mana ticība nav īsta?” Ja tiešām tā ir, ka tu nesaņem spēku no savas uzticēšanās un paļāvības Dievam un negūsti atjaunotu redzējumu, lūgšanu un cīņu, tad patiesi – tava ticība nav īsta. Tomēr arī šajā ziņā ir ļoti noslēpumainas, pašam cilvēkam līdz galam nesaprotamas attiecības. Daudzas ticīgas dvēseles tieši par to gaužas un vaimanā smagu pārbaudījumu brīžos. Taču viņas šajā ziņā kļūdās.

Tava cīnīšanās un lūgšana pret grēku vēl nenozīmē, ka neesi grēka verga stāvoklī. Tavu ticību īstu un patiesu dara tikai Evaņģēlija mierinājums un iepriecinājums, kas tev sniedz arī jaunu un labāku izpratni, lūgšanu un drosmi cīņā pret grēku. Tā ir īsta ticība, pat ja tā ir ļoti vāja un vājuma periodos tai pietrūkst svētdarošā spēka, kad Bauslība arvien spēcīgāk uzpūš grēka liesmu.

Šeit iederas Pāvila vārdi no Vēstules romiešiem (7:12–25): “Tātad bauslība kā tāda ir svēta un bauslis kā tāds – svēts, taisns un labs. Vai tad labais man varēja atnest nāvi? Protams, ka ne! To ir darījis grēks. Tas, lai atklāti parādītos kā grēks, izlietodams labo par līdzekli, man ir nesis nāvi, lai, darbojoties bauslim, kļūtu pārpārim grēcīgs. Mēs zinām, ka bauslība ir garīga, bet es esmu miesīgs, pārdots grēka varā. Jo es pats nesaprotu, ko daru; jo nevis to, ko gribu, es daru, bet, ko ienīstu, to es daru. Bet, ja es to daru, ko negribu, es piebalsoju bauslībai un atzīstu, ka tā ir laba. Bet tad jau vairs es tas neesmu, kas dara ļaunu, bet manī mītošais grēks. Jo es zinu, ka manī, tas ir, manā dabīgajā miesā, nemīt nekas labs. Labu gribēt man ir dots, bet labu darīt ne. Jo labo, ko gribu, es nedaru, bet ļauno, ko negribu, to es daru. Bet, ja es to daru, ko negribu, tad darītājs neesmu vairs es, bet manī mītošais grēks. Tad nu šādu bauslību es atrodu, ka, gribot darīt labu, man iznāk ļaunais. Mans iekšējais cilvēks ar prieku piekrīt Dieva bauslībai. Bet savos locekļos es manu citu bauslību, kas karo ar mana prāta bauslību un padara mani par grēka bauslības gūstekni, kas ir manos locekļos. Es, nožēlojamais cilvēks! Kas mani izraus no šīs nāvei lemtās miesas? Pateicība Dievam mūsu Kungā Jēzū Kristū! Tā nu es ar savu prātu kalpoju Dieva bauslībai, bet ar savu miesu grēka bauslībai.”

Īsi sakot, krietns un patiess kristietis, kuru moka kāds grēks, savā garā vienmēr pazīs šo zīmi – ka žēlastības tronim tas īpaši cītīgi tuvojas grēka visļaunāko izpausmju laikā. Tas lūdz galvenokārt divas lūgšanas: pirmkārt, Dieva žēlastību un piedošanu Kristus asinīs un, otrkārt, palīdzību, spēku un atraisīšanu no paša grēka.

Patiesi, ja tu kā kristietis, kas atteicies no pasaules, vari pacelt savas rokas pret debesīm un ņemt visvareno Dievu par liecinieku tam, ka neko citu nekāro vairāk kā tieši šīs divas lietas, tad tu patiesi vari būt pārliecināts, ka – lai cik ļauni viss izskatītos – tu esi Dieva žēlastībā un Viņa gudrās providences vadībā, jo grēks ir nevis tavs darbs, bet tavas ciešanas. Ievēro: kristietis meklē šķīstīšanu un spēku vienīgi Kristū – ne tikai pret šo vienu grēku, bet arī visiem citiem!

Lai nešaubītos par uzvaru un nedotu grēkam brīvību, ir jātic, ka Tas Kungs grib un var tev dot brīnišķīgu glābšanu. Pat ja Viņš ilgi klusē, tev jātic, ka Viņš uzklausīs abas tavas lūgšanas – gan pēc piedošanas, gan pēc atraisīšanas. Tev jātic, ka Viņš būs uzticīgs Saviem vārdiem: “..piesauc Mani bēdu laikā, tad Es izglābšu tevi, un tev būs Mani godāt!” (Ps.50:15). “Un Dievs lai nedotu tiesu Saviem izredzētiem, kas dienu un nakti Viņu piesauc, kaut gan Viņš vilcinās?” (Lk.18:7).

Iedziļinies šajos mūsu uzticamā Kunga vārdos! To redzi arī šajā valodā, kas ir visas Kristus līdzības nolūks (Lk.18:1–8), – “..ka tiem aizvien būs lūgt Dievu un nebūs pagurt”. Tas rāda, ka Dievs Savus bērnus mēdz pārbaudīt ar ilgstošu klusēšanu. To apliecina arī daudzi zīmīgi piemēri ar Viņa svētajiem, kā arī ar kristiešiem mūsdienās, kas daudzus gadus ir cīnījušies un gaidījuši uz To Kungu. Viņu gaidīšana nav bijusi veltīga, tie pieredzējuši brīnišķīgu uzklausīšanu un izdošanos.

Šāda divkāršā ticība ir galvenais veids, kā cīnīties pret šo un visiem citiem grēkiem, un apustulis par to runā Vēstulē ebrejiem 11. nodaļā, kur viņš vairāk nekā divdesmit reižu lieto vārdu “ticībā”. Nekad neaizmirsīsim šos svarīgākos līdzekļus – ticību un ticības lūgšanu!