Par čūskas galvas sadragāšanu
“Un Es celšu ienaidu starp tevi un sievu, starp tavu dzimumu un sievas dzimumu. Tas tev sadragās galvu, bet tu viņam iekodīsi papēdī.” [1.Moz.3:15]
Mozus mums raksta, ka Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla. Bērns mīl savu tēvu, kas ikdienas ir kopā ar viņu, un bērnam – īpaši jau mazam bērnam – ir nevainīga, sirsnīga uzticība saviem vecākiem. Tā arī cilvēks kādreiz staigāja sava Radītāja vaiga priekšā kā mīļa tēva tuvumā. Bet pēc tam viņš atkrita, kad sātans tuvojās viņam čūskas izskatā un viņu ievilka grēkā. Ar šo sacelšanās brīdi cilvēks nonāca sātana valstībā, kurā valda naidīgums pret Dievu un Viņa mīļajiem. Atstājot Dievu, cilvēks nonāca lielā postā, aklumā, kaunā un negodā. Un tāpēc viņam zuda vēlēšanās atgriezties pie Dieva. Kopš tās stundas viņš varēja nomirt miesīgā nāvē, un viņa dvēsele tad nomirtu garīgā nāvē – tieši tā, kā Dievs bija apsolījis.
Tomēr Dievs pagrieza Savu žēlastības pilno vaigu pret cilvēku. Viņš parādījās viņiem redzamā veidā Ēdenē, un tad baiļu pilni Ādams un Ieva tuvojās savam Radītājam. Atgādinādams par viņu grēkā krišanu, Tas Kungs vērsās pie čūskas, kuras ķermenī vēl klātesošs bija sātans, un sacīja tai: “Es celšu ienaidu starp tevi un sievieti un starp tavu dzimumu un viņas dzimumu; Viņš tev sadragās galvu, bet tu viņam iekodīsi papēdī.”
Šis apsolījums tagad ir piepildīts Jēzū Kristū. Viņš ir sievietes apsolītā Sēkla (Dzimums), jo Viņam tēvs nebija cilvēks, bet tikai māte bija cilvēks, proti, žēlastības pilnā Jaunava Marija, kura Viņu ieņēma Svētā Gara apēnota. Gandrīz tūlīt pēc Viņa dzimšanas ellē iemestā čūska slīdēja Viņam pakaļ, mudinot Hērodu meklēt Viņa nāvi. Tiklīdz Kristus parādījās, lai mācītu cilvēkus, ļaunais ienaidnieks kūdīja garīgās un pasaulīgās varas — farizejus un rakstu mācītājus, Hērodu un Pilātu un visu jūdu tautu, lai tie Viņu nogalinātu. Sātanam beidzot tas izdevās. Viņš ielaida savu indes zobu Kristum papēdī, un tas bija šausmīgi. Kristus cieta sitienus no dūrēm un daudzu ļaužu izsmieklu, Viņu apspļaudīja, Viņa galvai uzspieda ērkšķu vainagu, Viņš tika šausts un beidzot tika pienaglots ar rokām un kājām pie krusta, kur izlēja Savas asinis. Tomēr tikai Viņa papēdis bija caurdurts. Kristus cilvēciskā daba cieta nāvi, bet, tā kā Viņš bija patiess Dievs un patiess cilvēks, nāve nevarēja Viņu paturēt. Pēc trim dienām visas Viņa brūces tika dziedinātas.
Ar to visu Kristus piepildīja apsolīto čūskas galvas sadragāšanu. Ar Savu iemiesošanos Jēzus ienāca kaujas laukā pret sātana varu. Ar savu sludināšanu un brīnumiem Viņš dedzīgi uzbruka sātanam. Ar savām ciešanām un nāvi Viņš uzvarēja sātanu. Ļaujot Sevi nokaut un upurēt, Kristus saņēma sodu par cilvēces grēku, pilnībā apmierinot Dieva taisnību. Tādējādi visas sātana apsūdzības pret grēkā kritušo cilvēku tika izbeigtas. Kristus iznīcināja sātana valstību un sarāva nāves un elles soda važas. Turklāt ar Savu nokāpšanu ellē, augšāmcelšanos un debesbraukšanu Kristus beidzot svinēja publisku triumfu pār cilvēces lielāko ienaidnieku un uz visiem laikiem sasaistīja viņu tumsā.
Pirmais Svēto Rakstu apsolījums par pasaules Glābēju piepildījās tikai un vienīgi, un tieši Jēzū Kristū. Viņš vienīgais ir sievietes dzimums jeb, kā Jesaja Viņu sauc – jaunavas dēls. Viņam vienam bija jājūt indes dzelonis papēdī. Un tikai Viņš bija tas, kas ar savu dzīvību, ciešanām, nāvi un savu godības pilno augšāmcelšanos sadragāja čūskas galvu uz visiem laikiem.
Ieskaties