Par Didahē

“Didahe” senbaznīcā ir bijis augsti cienīts darbs. Aleksandrijas Klēments (ap 200.gadu) un Origēns (ap 250.gadu) piemin šo darbu to skaitā, kuri tiek lasīti pamācībai draudzēs. Viņi šo darbu nepieskaita kanonam, taču atzīst to līdzās “Hermas ganam” un Vecās Derības apokrifiem. Taču vēlākajos laikos, līdz ar kanona noslēgšanos IV gadsimtā, šis darbs tiek aizmirsts un vēlākajos gadsimtos tiek maz pārrakstīts un lasīts.

Par jaunu tas tiek atklāts 1873.gadā. To negaidīti atrod grieķu pareizticīgo metropolīts Filolejs Briennijs. Strādādams Konstantinopoles Svētā Kapa klostera bibliotēkā, starp Klēmenta un Ignācija vēstuļu foliantiem, viņš atrod kādu rokrakstu ar nosaukumu “Divpadsmit apustuļu mācība” Tas bija ar 1056.gada 11.jūniju datēts noraksts, kuru bija veicis kāds notārs vārdā Leons. Vēlākajos gados lika atrasti arī IV gadsimta rokraksta fragmenti, kā arī koptu un etiopiešu tulkojumi. Ir saglabājies arī daļējs latīņu tulkojums. Kaut arī darba nosaukums ir “Divpadsmit apustuļu mācība”, taču tas nav radies kādā tiešā sakarā ar 12 apustuļiem, par to nešaubījās baznīcas tēvi, arī vēlākie kanona veidotāji, to apstiprina vēsturiskā un kritiskā pētniecība.

Šo darbu varētu novietot īpašā vielā, — kaut kur vidū starp Jaunās Derības kanonu un patristiku. “Didahē” nepieder ne vienam, ne otrai.

“Didahē” savā uzbūvē un saturā ir kompendijs, kura atsevišķās daļas ir dažādu autoru dažādos laikos rakstītas un apvienotas patreizējā veidā I gadsimta beigās. Šī kompendija adresāts visdrīzāk ir Palestīnas un Ēģiptes pagānu kristieši.

Parasti liek izdalīti vismaz trīs slāņi, kuri varētu būt atšķirīgi savā autorībā un sarakstīšanas laikā. Uz pirmo slāni attiecina 1. – 13. nodaļas, kurās ietilpst “divu ceļu mācība”, norādījumi par kristību, Euharistiju, liturģiskajām lūgšanām un ekklesioloģiski – disciplinārās daļas sākums.

Uz otro slāni attiecina 14. un 15. nodaļu, kuras; domājams, pieder vēlākam laikam, jo parāda draudzes augstāku organizāciju un struktūru.

Uz trešo slāni attiecina 16. nodaļu, kura vēsta par eshatoloģiju. Šī nodaļa pieder kādai agrīnai pirmkristīgai tradīcijai (līdzīgi kā pirmais slānis).

Pirmā daļa “Didahē” ir “divu ceļu mācība”, kura aptver 1. – 6. nodaļu. Tā laika jūdaiskajā un kristīgajā vidē šāda mācība ir sastopama daudz dažādos variantos, kur bauslības un morāli – ētiskie normatīvi tiek atklāti pretnostatījumā grēkiem un nemoralitātei. “Divu ceļu mācība”, patapināta no jūdiem, lika adaptēta arī pirmkristīgajā vidē. Šajā ziņā Didahē visvairāk sasaucas; ap. Barnabas vēstuli (18. – 20. nod.) un “Hermas ganu” (II b.). Taču atšķirībā no “Hermas gana” un Barnabas vēstules, “Didahē” “divu ceļu mācībai” ir pievienoti izteikumi no Jēzus Kalna runas (1:3b-2:1; 6:2-3), kuri ienes šajā mācībā evaņģēlija perspektīvu. Jāpiezīmē, ka šie Kalna runas izteikumi pilnībā nesasaucas ar kanonisko tradīciju, kura pārstāvēta sinoptiskajos evaņģēlijos. Daži pētnieki domā, ka šie izteikumi varētu piederēt kādai citai, iespējams, pat agrīnākai tradīcijai. Taču šīs atšķirības nav tik daudz saturā un jēgā, bet gan tikai valodas un izteiksmes veidā.

Otrā daļa ir liturģiska un tā aptver 7. – 10. nodaļas. Tajā ir ietvertas norādes par kristības kārtību, gavēni un lūgšanu, Euharistisko mielastu, pateicības lūgšanu. Arī šī daļa ir ļoti arhaiska, uz to norāda arī “Mūsu Tēvs” lūgšanas teksts, uz kuru varētu attiecināt visu to, kas iepriekš sacīts par Kalna runas izteikumiem “divu ceļu mācībā”. Tāpat ļoti senas ir arī euharistiskās lūgšanas, kuru teksti, kā domājams, ņemti no Sīrijas un Palestīnas draudžu tā laika lūgšanām.

Trešā daļa ir ekklesioloģiski – disciplināra un aptver no 11. – 15. nodaļai, kur 11. – 13. nodaļai ir senākas un mēģina dot regulu, lai izslēgtu apustuļu un praviešu korupciju un nodrošinātu kolektīvu mācības pārraudzību. 14. – 15. nodaļa; pievēršas svētdienas dievkalpojumiem (sapulcēm) un runā par vietējās hierarhijas izveidi draudzes pārraudzībai.

Ceturtā daļa ir eshatoloģiska un aptver 16. nodaļu. Arī attiecībā uz to pētnieki norāda uz tās arhaismu un uzskata, ka tā ir senāka par Mateja evaņģēlija eshatoloģisko daļu. Taču arī šeit nav būtisku atšķirību ar Mateja evaņģēlija 24. nodaļu.

Lai saprastu “Didahe” vēstījuma mērķi, mums jāieskatās plašākos pirmkristīgās draudzes veidošanās kopsakaros. Draudžu tapšanā un izveidē mēs redzam vismaz divus pamatveidus:

1. Apustuļi reizē ar Evaņģēlija sludināšanas darbu iedibina draudzes. Apustuļi, nebūdami kādas atsevišķas draudzes hierarhi, ar savām īpašajām pilnvarām un autoritāti ieceļ šajās draudzēs bīskapus, presbiterus, diakonus. Šādu draudžu organizācijas veidošanās veidu mēs atrodam visskaidrāk izteiktu Ap.d.14:23, kur Pāvils ar Barnabu sava misijas ceļojuma laikā “Ikvienā draudzē viņi tiem iecēla vecajus (presbiterus) ..” Vārds “iecēla” ir lietots kā tulkojums grieķu χειροτονήσαντες (burtiski “uzlikuši rokas”). Tāpat šādas pilnvaras iecelt presbiterus (kā sākotnēji apzīmē ari bīskapus un diakonus) tiek dotas īpašām uzticības personām, kā mēs to lasām Pāvila vēstulē Titam (1:5): “Tādēļ es tevi atstāju Krētā, lai tu nokārtotu to, kas vēl atlika, un katrā pilsētā ieceltu presbiterus tā, kā es tev liku darīt. Šis veids īpaši skaidri izteikts I gadsimta darbā — Klēmenta 1. vēstulē korintiešiem 42. nodaļā:
   

   Tātad, — Kristus sūtīts no Dieva, un apustuļi no Kristus, gan viens, gan otrs notika pēc kārtības, kas bija saskaņā ar Dieva gribu. Apustuļi, saņēmuši Dieva pavēli, būdami pilnīgi pārliecināti un nostiprināti ticībā Dieva Vārdam caur Kunga Jēzus Kristus augšāmcelšanos, Svētā Gara pilnībā izgāja sludināt Dieva Valstības nākšanu. Dažādās valstis un pilsētās tic reizē ar sludināsi pēc garīgas pārbaudes, iecēla savus ticības pirmajos par bīskapiem un diakoniem nākamajiem ticīgajiem.

2. Draudžu veidošanās “no apakšas” kad kristīgā mācība pakāpeniski, dažādu citu faktoru ietekmē ienāk pagāniskajā vidē (iespējams — jau agrāk saistītā ar jūdaismu), un tur veidojas ticīgo kopas, kuras šī mācība vieno. Šajās ļaužu kopās ir draudzes iezīmes, taču tās ir “koleģiālas” bez izteiktām hierarhiskām struktūrām. Šī veida draudzes, kuras veidojas spontānas misijas ietekmē, bija pakļautas lielākām briesmām un bīstamībai nokļūt herētiskā ietekmē. Daudzo un dažādo apkārtklejojošo sludinātāju darbība veidoja un ietekmēja šo ticīgo grupu ieskatus un mācību. Visbiežāk šiem ceļojošajiem misionāriem (“apustuļiem” un “praviešiem”) nebija nedz apustulisku pilnvaru (no “lielajiem” apustuļiem saņemtu), ne arī kādas pirmkristīgajai draudzei nozīmīgas autoritātes rakstiska ieteikuma (par kādiem mēs lasām 2.Kor.3:1). Šāda veida draudzēm tika adresēta “Didahē”, lai ar apustulisku autoritāti dotu šīm draudzēm kādu “regulu”, pie kuras turēties, un pamudinātu šīs grupas pašām veidot savas draudzes institūcijas, izvirzot no sava vidus bīskapus, diakonus u.c. presbiterus draudzes kopšanai un mācības pārraudzībai. Ar to varētu būt izskaidrojami arī striktie un ierobežojošie nolikumi par apkārtklejojošo apustuļu un praviešu uzturēšanās laiku un veidu draudzēs, kas bija nepieciešami, lai šie misionāri nevarētu nekontrolēti ieiet draudzes iekšējās struktūrās. Turklāt, nepārtraukta misionāru “rotāciju” nodrošināja lielāku iespēju salīdzināt, saprast, “pārbaudīt visu, kas labs, to paturēt”.

Tieši šādos apstākļos bija nepieciešami šādi autoritatīvi “apkārtraksti” kā “Didahē”.

Mūsdienās šis darbs ir neatsverams un nepieciešams, lai iespējami plašākā kopsakarā aptvertu un izprastu kristīgās draudzes veidošanās principus un vēsturi, lai labāk saprastu baznīcas šodienas situāciju un nepieciešamību atjaunoties pie tiem pamatprincipiem, kuri raksturo Baznīcu tās pastāvēšanā cauri gadu simtiem Jēzus apsolījumā: “un elles vārtiem to nebūs uzvarēt!”

[Pārpublicēts no teoloģijas, reliģijpētniecības un kultūrvēstures žurnāla “Ceļš”]