Par Dieva bauslību vispār

KAS IR DIEVA BAUSLĪBA?

Tā ir Dieva dota mācība, kura parāda un norāda, kādiem mums ir jābūt, ko Dievs grib, lai mēs darām un ko – lai nedarām.

VAI TAD KRISTIEŠI IR JĀMĀCA UN JĀTUR PIE TĀ, KA VIŅIEM IR JĀAPGRAIZĀS, JĀUPURĒ, JĀTUR SABATS, NAV JĀĒD CŪKGAĻA UTT.,- JO TIE TAČU IR DIEVA BAUŠĻI

Nē, jo šie baušļi ir atsaukti un atcelti.

TOMĒR TOS TĀPAT KĀ DESMIT BAUŠĻUS IR DEVIS UN TIKPAT STINGRI NOTEICIS DIEVS – KĀ TAD KRISTIEŠI UZDROŠINĀS ATMEST TOS DIEVA BAUŠĻUS, KURI TIEM NETĪK UN PATURĒT TOS, KURUS PAŠI KĀRO?

Baznīca to nekādā ziņā nedara pēc savas patikas, bet gan Dievs pats dažus savus baušļus ir devis tā, ka tie nesaista visus cilvēkus, bet gan attiecas tikai uz vienu – Israēla – tautu, kurā bija jādzimst Kristum, lai šī tauta ar īpašiem likumiem un īpašu kārtību tiktu atšķirta no citām tautām. Šai bauslībai nebija jāturpinās mūžīgi, bet tikai noteiktu laiku, proti – līdz Kristum. Bet daži Dieva baušļi saista visus cilvēkus, tie ir un paliek visos laikos nemainīgi.

VAI TO VAR PIERĀDĪTAR RAKSTIEM?

Mozus saka vienkārši par ceremoniālajiem un pilsoniskajiem likumiem: Šos jātur jums [un] jūsu pēcnācējiem. Un Pāvils, par to runājot, saka, ka tikai jūdi ir bauslībā un no bauslības (Rom. 2, 3 un 4), un šī bauslība ir bijusi audzinātāja līdz pat Kristum (Gal. 3), uzlikta līdz pareizas kārtības laikam (Ebr. 9) un pieder pie tās Vecās Derības, kura Jaunās Derības laikā novecos un beigsies (Jer. 31, Ebr. 8). Un baušļi ir divējādi, ceremoniāli un pilsoniski [juridiski].

Bet morāles likumi, kā tie ir bijuši sākumā, pirms Mozus, tā tos ir paturējis Kristus, kā arī apustuļi Jaunajā Derībā (Mt. 5, Rom. 3, 7, 13). Un šo atšķirību Dievs pats ir parādījis; jo desmit baušļus ir uzrakstījis Viņš pats un pavēlējis tos likt Derības šķirstā (1. Ķēn.8). Bet citus baušļus ir rakstījis Mozus, un tie tika noglabāti Templī (2. Ķēn. 22) Tāpēc pamatoti mēdz teikt, ka Dieva baušļi ir trejādi: morāles, ceremoniālie un pilsoniskie.

JA NU RAKSTI VĒSTA, KA MĒS NEESAM ZEM BAUSLĪBAS (ROM. 6), BET GAN BRĪVI NO TĀS (ROM. 7), ATPIRKTI NO BAUSLĪBAS LĀSTA (GAL. 3), – VAI BAUSLĪBA IR JĀSAPROT TIKAI KĀ MOZUS CEREMONIJA UN TIESAS KĀRTĪBA?

No bauslības lāsta grēku dēļ, tāpat arī no attaisnošanas caur bauslības darbiem un no visām citām bauslības lietām mēs, ticīgie, caur Kristu esam atbrīvoti un atpirkti. Tāpēc, kad mēs vēršamies pie Dieva, lai Viņš mums piedotu grēkus, pieņemtu mūs žēlastībai, lai mēs būtu Viņa bērni un mūžīgās dzīvības mantinieki, – neuzdrīkstēsimies to meklēt caur kādu bauslības lietu vai daļu, bet gan – mēs to atrodam un iegūstam caur ticību no žēlastības Kristū. Un kaut arī grēku dēļ bauslība mūs apsūdz un pazudina – tam tomēr nevajadzētu kaitēt ticīgajiem Kristus dēļ (Rom. 8, 10, Gal. 3 un 4). Bet kas attiecas uz bauslības pārkāpšanu un paklausību tai, jāņem vērā, ka Mozus baznīcas un valsts likumi ir atcelti, tā ka šī paklausība uz mums pilnīgi neattiecas, un nav arī nekāds grēks, ja mēs to neturam, bet gan pārkāpjam. Kurš šos likumus gribētu uzskatīt par svarīgiem, tas to dēļ zaudētu Kristu (Gal. 2, 4 un 5). Bet desmit baušļi saista visus cilvēkus, to pārkāpšanu soda visos cilvēkos un visos laikos; tādēļ Kristus nodod savus ticīgos Svētajam Garam, lai viņos tiktu aizsākta paklausība desmit baušļiem, kā to viscaur savos rakstos norāda Pāvils.

VAI ARĪ RAKSTI PIERĀDA, KA MOZUS CEREMONIJAS IR ATCELTAS?

Gal. 3: “Bet, kad ticība ir nākusi, tad audzinātājai vairs nav varas pār mums. ..Tur nav ne jūda ne grieķa.” Gal. 4: ” Jūs cienījat dienas, mēnešus, gadus un laikus. Es bīstos, ka tik nebūtu velti pie jums strādājis.” Ef. 2: “Viņš ir noārdījis starpsienu, kas bija starp jūdiem un pagāniem.” Kol. 2: ” Tāpēc lai neviens jūs netiesā ēdienu un dzērienu dēļ, vai sakarā ar svētkiem, jauno mēnesi un sabatu.” Un visa Vēstule ebrejiem runā par šo argumentu.

KĀPĒC ŠĪS CEREMONIJAS IR ATCELTAS? VAI TAD TĀS IR ĻAUNAS UN NETAISNAS?

Nē, nav, jo Dievs pats tās ir iedibinājis caur Mozu. Bet tās ir bijušas tikai Kristus personas un amata līdzības, attēli un ēnas (Kol. 2, Ebr. 8 un 9), kurām Vecās Derības tēvi ir ticējuši un apliecinājuši savu ticību uz nākamo Mesiju. Bet pēc tam kad Kristus, kurš ir visu šo līdzību un ēnu patiesais ķermenis (Kol. 1), atnāk miesā un pilda savu pestīšanas amatu, tad Dievs ir atcēlis šos attēlus, tie nu vairs nav nepieciešami, gluži kā gleznotājs novāc skices vai pirmos uzmetumus, kad zīmējums ir pabeigts un gatavs, – šāda veida līdzību te lieto Raksti. Un ja šīs ceremonijas vēl paliktu un tiktu noturētas, tad tas būtu gluži kā atziņa, ka Kristus vēl nebūtu atnācis un veicis pestīšanas amatu. Tādēļ Dievs ir atcēlis un izbeidzis levītu ceremonijas ne vien savā vārdā, bet arī darbos – ar to, ka tās vietas, kur šīm ceremonijām vajadzētu tikt veiktām, tādām kā templis un Jeruzālemes pilsēta, ir licis sagraut un liek tām arī palikt sagrautām.

VAI TAGAD, JAUNAJĀ DERĪBĀ, BAZNĪCĀS NAV VAJADZĪGAS PILNĪGI NEKĀDAS CEREMONIJAS?

Īstās apustuliskās ceremonijas ir šīs: Kristība (Mt. 28), Tā Kunga Vakarēdiens (1. Kor. 11.), draudzes pulcēšana ap vārdu, ap lūgšanām, žēlastības dāvanu vākšana (Ap. d. 2), tāpat arī Atslēgu varas lietošana (1. Kor. 5, 2. Kor. 2). Pie tā Baznīca ir pievienojusi dažas pastarpinātas ceremonijas, kuras Dievs nav nedz pavēlējis, nedz arī aizliedzis un kuras ir saskaņā ar Dieva vārdu un ir pat derīgas, un kalpo tam, lai, darbojoties ar vārdu, sakramentiem, lūgšanām, žēlastības dāvanām un Atslēgu varu, Baznīcā viss varētu noritēt kārtīgi, godam un draudzes celšanai. Un, tā kā Pāvils dod Baznīcai šādu brīvību (1. Kor. 11 un 14), tad tādā ziņā šīs derīgās ceremonijas tiek paturētas, tomēr kristīgajā brīvībā.

VAI TAD VAR UN VAJAG PATURĒT VISAS PĀVESTĪBAS CEREMONIJAS?

Dažas pāvestiešu ceremonijas ir māņticīgas, nesaskan ar Dieva vārdu un ir tieši pret to: upurmise, svēto piesaukšana utt. Tām jātiek atceltām un atmestām. Dažas ir nākušas no senajām baznīcām un tām nav lielas nozīmes. Ja tās ko ceļ, tad tās var tikt paturētas. Dažas nekalpo nekam īpašam, ne kārtībai, ne labklājībai, ne arī draudzes celšanai, tajās cilvēku vājuma dēļ varētu tikt pieļauta kristīgā brīvība pēc Pāvila mācības un piemēra (Rom. 14, 1. Kor. 9). Bet kas ir ģeķīgs, bērnišķīgi muļķīgs darbs, tas nepieder pie Baznīcā nozīmīgajām vai piedienīgajām. (1. Kor. 14)

BET KO DARĪT TAD, JA TĀDI LĪDZEKĻI KĀ CEREMONIJAS TIEK PASLUDINĀTI UN PIEPRASĪTI KĀ SVARĪGI, JO TAJĀS ESOT KALPOŠANA DIEVAM, TAISNĪBA UN SVĒTLAIMĪBA?

Šai gadījumā jātiek saglabātai kristīgajai brīvībai pēc Pāvila mācības (Gal. 5, Kol. 2, Mt. 15). Bet, ja tīrās mācības ienaidnieki šādi mudina uz šīm ceremonijām, lai tādējādi kaitētu tīrajai mācībai un lai pamazām ievazātu un nostiprinātu viltus mācības, tad Pāvila piemērs skaidri stāv acu priekšā, jo viņš saka: Apgraizīšana vai neapgraizīšana par sevi nav nekas (1. Kor. 7); tāpat viņš piekāpjas vājajiem, runājot par ēšanu un laiku (Rom. 14). Bet kad daži viltus brāļi tādā veidā gribēja ierobežot kristīgo brīvību un ievazāt un nostiprināt savu viltus mācību, tad viņš saka: Viņu priekšā mēs ne acumirkli neesam piekāpušies un neesam tiem padevušies, lai evaņģēlija patiesība jūsu starpā paliktu spēkā; tāpat tie, kas piekāpjas, tie nedara pareizi pēc evaņģēlija patiesības (Gal. 2); Jūs cienījat dienas, mēnešus, gadus un laikus. Es bīstos, ka tik nebūtu velti pie jums strādājis … utt. (Gal. 4).

VAI TAD IR ATCELTA ARĪ LEGES FORENSES JEB MOZUS TIESAS UN VALSTS KĀRTĪBA?

Dievs to apliecina tā, ka ir sagāzis drupās visu jūdu valsti un neļauj to uzcelt no jauna, jo bez valsts un valdības tiesas kārtība nav nekas. Arī apustuļi to pierāda tādā veidā, ka no pagāniem atgrieztajiem viņi nav uzlikuši Mozus tiesas kārtību, bet ir atstājuši viņiem viņu lietotos pilsoniskos likumus, paši ir tiem pakļāvušies un likuši to darīt kristiešiem (Ap. d. 16, 22, 25, Rom. 13, 1. Pēt. 2 ).

VAI TAD KRISTIEŠU STARPĀ NAV JĀBŪT NEKĀDAI PRIEKŠNIECĪBAI, NEKĀDAI VALDĪBAI, TIESAI VAI TAISNĪBAI, TĀPĒC KA KRISTUS SAKA: BET PIE JUMS LAI NAV TĀ (MT. 20), TĀPAT ARĪ (1. KOR. 2): GARĪGAIS CILVĒKS IZDIBINA VISAS LIETAS, BET VIŅU PAŠU NEVIENS NEIZDIBINA?

Kristus Mt. 20. nerunā par priekšniecību, bet gan par apustuļu amatu un saka, ka tam nav jābūt pasaulīgai varai; un 1. Kor. 2. Pāvils runā nevis par pasaulīgo tiesu, bet gan par to, ka par Dieva lietām nav jāspriež miesīgajam cilvēkam ar saprātu, bet gan garīgajam cilvēkam saskaņā ar Dieva vārdu. Bet pasaulīgā priekšniecība ar savu valdīšanu, kas ir Dieva iestādīta (1. Moz. 9, Ps. 82, Sal. Pam. 8, Dan. 2), netiek Jaunajā Derībā ar Evaņģēliju atcelta, bet gan apstiprināta kā īpaša Dieva kārtība, kurai sirdsapziņas dēļ ir jābūt pakļautiem arī kristiešiem (Rom. 13, 1. Pēt. 2). Un arī kristieši šo amatu var veikt ar labu sirdsapziņu (Ps. 2), kā to apliecina Jāzepa (Mk. 15), Kornēlija (Ap. d.10) un Sergija (Ap. d. 13) piemēri.

BET TĀ KĀ NEVIENA VALDĪBA NEVAR BŪT UN PASTĀVĒT BEZ TIESAS UN TAISNĪBAS UN DIEVS PATS IR NOTEICIS TIESAS KĀRTĪBU, VAI TAD NEBŪTU LABĀK, JA KRISTĪGĀ PRIEKŠNIECĪBA LIETOTU DIEVA TAISNĪBU, NEVIS AKLO PAGĀNU TAISNĪBU, UN SPRIESTU PĒC TĀS?

Dievs nav devis Mozus tiesiskos likumus tādēļ, lai visas tautas visās vietās pēc tā vadītos, it kā būtu nepieciešama regula, pēc kuras visur iecelt pārvaldi un spriestu tiesu; bet Dievs noteiktas vietas un tautas dēļ ir izveidojis valsts iekārtu tādēļ, lai arī pēc ārējās, pasaulīgās pārvaldes citu tautu priekšā atšķirtos tā tauta, no kuras ir jāatnāk Mesijam. Bet ar to Dievs nav noraidījis citu tautu tiesu un taisnību, kas ir saskaņā ar Dekalogu, un apustuļi no kristīgās brīvības ir pakļāvušies citu valstu likumiem un liek arī kristiešiem sirdsapziņas dēļ tiem pakļauties kā Dieva iestādījumam (Rom. 13, 1. Pēt. 2).