Par Dieva Dēla piedzimšanu no mūžīgā Dieva Tēva

“Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs. Tas bija iesākumā pie Dieva. Caur Viņu viss ir radies, un bez Viņa nekas nav radies, kas ir.” [Jņ.1:1-3]

Evaņģēlists Jānis jau evaņģēlija sākumā spēcīgi māca un pamato augsto mūsu svētās kristīgās ticības artikulu, kurā mācām un apliecinām, ka ir viens vienīgs, patiess, visspēcīgs, mūžīgs Dievs; tomēr šajā vienā dievišķajā būtībā ir trīs atšķirīgas personas: Dievs Tēvs, Dievs Dēls un Dievs Svētais Gars. Tēvs ir dzemdinājis Dēlu no mūžības, Svētais Gars iziet no Tēva un Dēla. Tā nu ir trīs atšķirīgas personas, tomēr viena vienīga dievišķā būtība, kas visām Dieva personām ir vienāda godībā un majestātē.

Vidējā persona, Dievs Dēls – ne Tēvs, ne Svētais Gars –, ir pieņēmis cilvēka dabu, piedzimis no Jaunavas Marijas, kad bija jāsākas pestīšanas laikam. Šo Dieva Dēlu, kas no Tēva mūžībā dzimis, Jānis vispirms sauc par Vārdu un saka: “Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs.” Tālāk evaņģēlists runā par to, kā Dieva Dēls ir tapis Cilvēks, 14. pantā sacīdams: “Un Vārds tapa miesa..” Arī Sv. Pāvils (Gal.4:4) saka: “Kad laiks bija piepildījies, tad Dievs sūtīja Savu Dēlu, dzimušu no sievas..”

Es mēdzu pieminēt pavisam vienkāršu līdzību, kas ļauj kaut nelielā mērā saprast Dieva Dēla piedzimšanu no mūžīgā Dieva Tēva. Tā ir šāda: gluži kā miesīgs dēls saņem miesu, asinis un visu savu būtību no tēva, tāpat arī Dieva Dēls, kas dzimis no Tēva, ir mantojis no Dieva Tēva Savu dievišķo būtību un dabu – no mūžības. Tomēr ne ar šo, nedz arī ar citām līdzībām šis noslēpums nav sasniedzams. Līdzības nekad nevar būt pilnīgas, jo dievišķajā godībā notiek tā, ka Tēvs Dēlam piešķir visu Savu dievišķo būtību; savukārt miesīgais tēvs savam dēlam nevar atdot visu savu būtību, bet tikai daļu no tās. Tāda ir atšķirība. Varam minēt vēl kādu līdzību. Uzzīmēts vīns ir līdzīgs vīnam pēc izskata, tomēr tas nav īsts vīns, kas remdē slāpes un iepriecina cilvēka sirdi (Ps.104:15). Uzzīmētam ūdenim ir līdzība ar īstu ūdeni, tomēr tas nav tekošs ūdens, kuru var dzert, ar kuru cilvēks var nomazgāties un kļūt tīrs. Līdzīgā veidā miesīgs tēvs dod dēlam savu būtību, taču ne visu būtību, bet tikai daļu. Turpretī dievišķībā visa dievišķā daba no Tēva ienāk Dēlā; Dēls Savā dievišķajā dabā paliek pie Tēva un ir ar Viņu viens Dievs. Arī Svētajam Garam ir tieši tā pati dievišķā daba un godība, kas ir Tēvam un Dēlam.

Tam mums ir jātic. Lai cik gudrs, ass un attapīgs būtu cilvēka prāts, tas šādas lietas nespēj aptvert, nedz saprast. Ja mēs to spētu saprast ar savu gudrību, tad Dievam nevajadzētu mums to atklāt no debesīm, nedz arī parādīt Viņa Svētajos Rakstos. Tad nu vadies pēc tā, kas Rakstos ir sacīts, un apliecini: es ticu un apliecinu, ka ir viens vienīgs, mūžīgs Dievs, tomēr trīs atšķirīgas personas – kaut arī es to nespēju aptvert, nedz saprast –, jo Raksti, kas ir Dieva vārds, tā saka!