Par dievbijības spēku pret kārdinājumiem

To ievēro: divu garīgi dzīvu kristiešu laulības uzturēšanai palīgā nāk visa Dieva žēlastības valstība ar saviem svētības līdzekļiem: Dieva vārdu, lūgšanām, Sakramentu, Svētā Gara mierinājumu un visvarenā Dieva spēku. Laulībā ir jāmācās saprast, ka dievbijība der visās lietās – gan šajā dzīvē, gan nākamajā.

Mēs esam nosaukuši galvenos priekšnoteikumus ilgai un paliekošai laulības laimei. Pāri visam stāv dievbijība un dievišķā dzīve cilvēka sirdī, kad tas nespēj dzīvot bez Kristus un ikdienas dāvanām, kuras nāk no Viņa žēlastības troņa. Tas palīdz it visā – visa dzīve top svētīta un visu vada Dieva vārdi, tā ka pat ļaunums un skumjas var kalpot mūsu labumam.

Patiesa dievbijība uzmanīgi uzklausa un pieņem, ka Dievs, Viņa vārdi, Viņa griba un labvēlība dvēselei ir pats augstākais, dārgākais un izšķirošais vadmotīvs. Tas ir iedarbīgākais līdzeklis pret visiem velna kārdinājumiem laulībā, ka es allaž raugos uz To Kungu, laulāto draugu aplūkojot Dieva vārda un Dieva gribas gaismā, un saku, ka mans dzīvesbiedrs ir Dieva dots, jo tieši viņu Dievs man piešķīris no visiem cilvēkiem virs zemes, un tas patiesi ir dārgums, ko ir Viņš devis.

Par dievbijības spēku pret kārdinājumiem Mārtiņš Luters raksta tā:

Nozīmīgākais iemesls neuzticībai laulībā ir tas, ka attieksmē pret savu laulāto draugu cilvēks neņem vērā Dieva vārdu un nepieņem savu dzīvesdraugu kā Dieva dotu, bet tūdaļ, ievērodams kādu citu, sāk blenzt visapkārt. Acīm seko sirds, kaisle un iekāre, kas patiesībā pieder tikai laulātajam draugam. Turklāt miesa un asinis allaž ir ziņkāres pilnas, cilvēkam kļūst garlaicīgi un uznāk apnikums. Tas vairs nenovērtē, kas tam piešķirts, un tiecas pēc kaut kā cita. Velns tam iepūš miglu acīs, un tas vairs neredz savā laulātajā draugā neko citu kā vien vājības. Tas vairs neievēro otrā neko labu un slavējamu. Tā rodas situācija, kad katra nākamā sieviete šķiet skaistāka par savējo, un ļoti daudzi, kam ir patiesi dievbijīgas un skaistas sievas, ļauj sevi tā apskurbināt un padarīt aklu, ka savu sievu tas uzlūko kā netīkamu un neglītu.

Īstā māksla un stiprākā aizsardzība ir tā, ka ikviens mācās uzlūkot savu laulāto draugu saskaņā ar Dieva vārdu – kā lielāko dārgumu un skaistāko greznumu – un ka šī vārda atspulgā tas varētu mīlēt un cienīt savu laulāto draugu kā augstāko vērtību. Ievērojot kādu citu sievieti (pat ja tā būtu daudz skaistāka), tas domātu šādi: ja arī viņa būtu pati skaistākā sieviete virs zemes, man mājās tomēr ir kāds lielāks dārgums, mana sieva, ko piešķīris pats Dievs un man greznojis pāri visām citām, kaut arī ārēji viņa varbūt nav tik skaista un starojoša. Starp visām pasaules sievietēm es neatrodu nevienu citu, ko ar tīru sirdsapziņu varētu saukt par savējo. Dievs man dāvājis tieši manu sievu, un es zinu, ka Dievam un Viņa eņģeļiem ir sirsnīgs prieks, ja savā mīlestībā un uzticībā es pieķeros viņai. Kā gan lai es nicinu šo dievišķo dārgumu un eju pie kādas citas, kas nav man dota par šādu rotu?

Cik gan tā ir vērtīga māksla, ka savu laulāto draugu uzlūkoju pēc dievišķās majestātes prāta un Viņa labpatikas gaismā un saņemu viņu kā Debestēva dāvanu! Dievu mīlošai sirdij tas ir pats spēcīgākais līdzeklis, lai modinātu un uzturētu īstu mīlestību un cieņu pret savu laulāto draugu.

Tieši no šādas mīlestības, savstarpējas cieņas un uzticēšanās ir atkarīga laulības laime. Kur vien tiek uzturēta mīlestība, visas lietas norit viegli un patīkami, ar savstarpēju atbalstu un mierinājumu, mājīgu kopību, uzticību un svētību, kur mīlestība palīdz apklāt visus trūkumus un pārkāpumus. Bet, kur mīlestība top pazaudēta, tur laulībā tūdaļ iesējas un izplatās ļaunums un nemiers, strīdi un cīņas, elle un lāsts. Tādēļ mums visiem īpaši cītīgi ir jārūpējas par mīlestības saglabāšanu.