Par eņģeļiem

Tur, kur runa ir par bērnišķīgu ticību un par eņģeļiem, Kungs pabeidz ar briesmīgiem draudiem sacīdams: “Bet, kas apgrēcina vienu no šiem vismazākajiem, kas tic uz Mani, tam būtu labāk, ka tam piesietu dzirnu akmeni pie kakla un to noslīcinātu jūras dziļumā…” (Mt.18:6)

Un šeit vēl kāds nopietns brīdinājums: “Pielūkojiet, ka jūs nevienu no šiem mazajiem nenicināt, jo Es jums saku: viņu eņģeļi debesīs vienmēr redz Mana Debesu Tēva vaigu.“ (Mt.18:10)

Šie bērni – un mēs tagad varam mierīgi sacīt: mēs visi, kas ticam uz Jēzu Kristu, atrodamies īpašā mūsu Kunga aizsardzībā. Jā, Viņš pat uzsver: “Un, kas uzņem tādu bērnu Manā Vārdā, tas uzņem Mani”. Tātad: Kas tic uz Kristu, tas nav kristietis tikai vārda pēc, bet gan ir viss cieši saistīts ar Kristu, tas pieder pie Viņa un Kristus pieder mums. Par to Vēstulē efeziešiem trīs septiņpadsmit sacīts: “…un lai Kristus, jums ticību turot, mājotu jūsu sirdīs, un jūs iesakņotos un stipri stāvētu mīlestībā”. Varbūt daži no jums zina Lutera teiciens, kas ir Lutera Akadēmijas moto: “Ticībā Kristus ir klātesošs”. Kristībā būt saistītam ar Kristu nozīmē arī: “Jo, ja mēs Viņam esam kļuvuši līdzīgi nāvē, mēs būsim tādi arī augšāmcelšanā. Jo mēs saprotam, ka mūsu vecais cilvēks ticis līdzi krustā sists, lai tiktu iznīcināta grēkam pakļautā miesa un lai mēs vairs nekalpotu grēkam.” (Rom.6:5-6)

Šajā gluži ciešā saistībā ar Dievu par eņģeļiem sava vieta un savs uzdevums priekš mums ir formulēts Vēstulē ebrejiem (1:14): eņģeļi ir “…kalpotāji gari, izsūtāmi kalpošanai to labā, kam jāmanto pestīšana”.

Par eņģeļiem var runāt ļoti daudz, un tie gleznās attēloti kā figūras, lielākoties baltā tērpā un ar spārniem. Bībelē tie gan ne vienmēr aprakstīti kā būtnes ar spārniem. Spārni drīzāk ir norāde uz to, ka šos Dieva kalpotājus nesaista zemes pievilkšanas spēks, bet gan, ka tie sasaista Debesis un zemi, Dievu un cilvēkus. Tāpēc mēs arī vēlāk, pie Vakarēdiena, piebalsosim eņģeļu slavināšanas dziesmai, dziedādami “Svēts ir, svēts ir, svēts ir tas Kungs! Un debess un zeme ir pilna Viņa godības…”

Tāpēc mums arī šajā baznīcā eņģeļi ir acu priekšā. Palūkosim tagad vēlreiz uz šo eņģeli virs kanceles, kurā es stāvu: Šim eņģelim ir spārni, un viņš tur krusta zizli, ar kuru viņš mūs vada. Apakš kanceles jumtiņa ir balodis, Svētā Gara zīme. Tā ir redzama zīme tam, kā Dieva vārda sprediķis nāk pie mums caur eņģeļiem, apustuļiem un mācītājiem. Tādā veidā pie mums nāk Dievs, un mēs topam vesti ceļā pie Dieva.

Eņģeļi nav Dievs, tāpēc tie arī netiek pielūgti kā Dievs. Bet arī mums jālūdz eņģeļu klātbūtne un aizsardzība, kā tas notiek Mārtiņa Lutera Rīta un Vakara lūgšanās: “Tavs svētais eņģelis lai stāv man klāt, lai ļaunajam ienaidniekam nebūtu varas pār mani…” Un tā lūdzot pabeigsim šo svētrunu ar dziesmas pantu no mūsu Dziesmu grāmatas (343:3):

„Un beidzot sūti eņģeli
Lai varu atstāt pasauli
Un spēju mirt bez bailēm.
Man gurdās acis aizdari
Un glabā mani žēlīgi, Kad savas mājās aiznes.
Bet tenī Lielā Dienā, Dievs,
No nāves ļauj man piecelties;
Dod Kungs, lai man ar’ spīd Tavs vaigs,
Tu pestītājs un cilvēks maigs.
Ak Kungs un Dievs, Jel klausi nun šo lūgšanu!
Es vienmēr Tevi slavēšu!”

Āmen.