Par grēksūdzi un absolūciju

KO KRISTUS DĒVĒ PAR DEBESU VALSTĪBAS ATSLĒGĀM?

Vārdu, pasludinājumu, mācību jeb amatu, kurā pēc Dieva pavēles un dievišķā spēkā tiek paturēti grēki neticīgajiem un tiem, kas tos nenožēlo, bet Kristus dēļ tie tiek atlaisti un piedoti ticīgajiem un tiem, kas grēkus nožēlo (Mt.16:19, Jņ.20:23).

KĀPĒC KRISTUS Š0 PASLUDINĀJUMU UN AMATUSAUC PAR DEBESU VALSTĪBAS ATSLĒGĀM?

Tāpēc, ka Viņš grib parādīt, ka tā nav veltīga, nevajadzīga pļāpāšana, bet caur šo sludināšanu un amatu spēcīgi darbojas Svētais Gars. Tādā veidā daudzas dvēseles ir nestas Debesu valstībā. Tādēļ mācītājam ir jāatceras šis vārds – Debesu valstības atslēgas – ka viņam tās ir dotas un uzticētas, lai viņš savā amatā sludinātu par grēkiem, par atgriešanos, par ticību, par grēku piedošanu, par jauno paklausību, par labošanos utt., nevis vienaldzīgi rečitējot, vispārīgi vai pavirši, ne arī kā stāstot kādu notikumu, bet lai viņš to attiecinātu uz saviem klausītājiem – lai tie domā par to ar tādu uzticību un nopietnību, ka tas ir droši, ka Svētais Gars caur šo amatu grib klausītāju sirdīs dot, vairot, nostiprināt un uzturēt atgriešanos, ticību, labošanos; ka viņa darbs tai Kungā nav veltīgs (1.Kor.15), bet gan – ja viņš savā amatā caur vārdu patur Dieva dusmas un lāstu tiem, kuri neatgriežas, tad tie paliek saistīti arī debesīs, un, ja viņš tiem, kuri atgriežas, un ticīgajiem no Dieva vārda pasludina Dieva žēlastības mierinājumu, tad tie nav tikai labi vārdi, bet tas nozīmē, ka grēki ir atlaisti un piedoti debesīs (Mt.16:19, Jņ.20:23).

Līdzīgi arī klausītājiem ar šo vārdu – Debesu valstības Atslēgas – tiek atgādināts, ka viņiem vārdu un amatu nav jānicina, nedz arī jāuzskata par blēņām, ar kurām kādam tiek aizbāztas ausis, bet viņiem ir jāzina un jādomā tā – ja viņi grib nokļūt Debesu valstībā, tad ar šīm Atslēgām tā ir jāatver. Tāpat arī, kad trūkst gribas atgriezties, ticības, labošanās utt., tad tas ir līdzeklis un instruments, caur kuru Svētais Gars to visu grib dot, vairot un uzturēt. Tāpat arī, kad pār viņiem nāk soda pasludinājums, tad viņi to nevar nokratīt no savām drānām. Bet, ja viņi neatgriežas un paliek neticībā, tad tie paliek saistīti arī debesīs. Gluži tāpat ir, kad viņiem ar Dieva vārdu tiek pasludināts mierinājums, tad tie nav vārdi un tukšu salmu kulšana, kā mēdz teikt, bet gan pats svētais Gars caur Atslēgu varu mums apsola mierinājumu, un tas nozīmē, ka grēki ir atlaisti un piedoti arī debesīs pie Dieva. Tādēļ ir cītīgi jāskaidro un jāpārdomā, kā un kāpēc Kristus par mācītāja amatu runā tā: “Es tev došu Debesu valstības Atslēgas” (Mt.16:19).

VAI GRĒKI TIEK PATURĒTI UN ATLAISTI VISIEM KOPĀ VAI KATRAM ATSEVIŠĶI?

Raksti liecina, ka grēku paturēšana un atlaišana notiek divējādi.

• Pirmkārt , kopējā pasludinājumā, kad ar Dieva vārda pasludinājumu tiek nosodīti grēki un draudēts ar Dieva dusmām tiem, kuri neatgriežas, lai gan mācītājs nezina ikkatra grēkus un neviens netiek nosodīts atsevišķi, tomēr tādējādi Dieva priekšā tiek paturēti neatgriezīgo un neticīgo grēki (Mt.24, Lk.10, 13, Ap.d.13, 14, Ef.5, 2.Tes.1). Tā arī, kad kopējā pasludinājumā pēc paskubinājuma atgriezties tiek pasniegts Evaņģēlija mierinājums un ļaudīm tiek mācīta ticība, – kurš šo apsolījumu satver un pieņem savā sirdī patiesā ticībā, tam nav jāšaubās, ka ticība un Dievs debesīs viņu atbrīvo no grēkiem, atlaiž un piedod tos. Tā kopējā pasludinājumā tiek lietota Atslēgu vara (Ap.d.3, 4, 10, 16), un Kristus saka: Kad jūs sakāt: miers jūsu namam, tad, ja tur būs kāds miera bērns, tad uz viņa dusēs jūsu miers (Lk.10).
• Otrkārt, tā kā bieži vien par kopējo nosodījumu un grēku paturēšanu grēcinieks daudz nebēdā, tad Dievs ir iedibinājis, ka Atslēgu vara jālieto arī atsevišķi. Vispirms, citiem nedzirdot, tieši pašam grēciniekam tiek atgādināti viņa grēki un Dieva tiesa, tā pamudinot viņu atgriezties. Ja grēcinieks neatgriežas tad tas jādara dažu liecinieku klātbūtnē. Bet, ja tas viss nelīdz, tad grēku paturēšanai jānotiek atklāti, visas draudzes vārdā (Mt.18, 1.Kor.5, 1.Tim.5, 2.Tes.3), lai beigās gars varētu tikt izglābts, grēcinieks no kauna nosarktu un nožēlotu, un arī pārējiem būtu biedinājums (1.Kor.5, 2.Tes.3, 1.Tim.5). Tā Atslēgu vara ir lietota pret Kainu, Hamu, Sīmani Magu, Elimu, skat. arī: 1.Kor.5, 2.Tes.3, 1.Tim.1.

Tāpat arī, kad nabaga sirdsapziņa no Evaņģēlija pasludināšanas sprediķī nespēj pietiekami stiprināt savu vājo ticību, bet strīdas pret to (Kurš gan zina, vai Dievs to attiecina arī uz mani, nabaga, necienīgo grēcinieku? Kas zina, ko Viņš debesīs domā un spriež par tevi?), – tad Kristus nabaga sirdsapziņai, lai tā saņemtu lielāku, drošāku, pastāvīgāku mierinājumu, ne vien atsevišķi sludina Evaņģēliju, bet arī privāti personīgi pasludina grēku piedošanu (Mt.16:19 un 18:18, Jņ.20:23). Un to sauc par privāto absolūciju.

KAS TAD IR PRIVĀTĀ ABSOLŪCIJA?

Kad Baznīcas kalpotājs, kuram uzticēts amats, vai vajadzības gadījumā kāds vienkāršs kristietis Evaņģēlija mierinājumu pasludina nevis visiem sapulcinātajiem kopā, bet gan atsevišķi katram nabaga grēciniekam, kurš patiesā grēknožēlā un patiesā ticībā meklē un prasa Dieva žēlastību Kristū. Viņš pasludina grēku piedošanu, Kristus vārdā atlaižot viņa grēkus. Šajā darbībā pats Kristus ir klāt ar savu Garu (Mt.18, 28, Jņ.20), un Viņš pats arī droši un patiesi ar privāto absolūciju sniedz, dāvā, un apstiprina kādai nabaga sirdsapziņai tās grēku piedošanu ar žēlsirdīgu apsolījumu – kas tā tiek piedots un atlaists zemes virsū, tam arī debesīs jābūt atlaistam un piedotam (Mt.9., 2.Kor.2., Mt.16., Jņ.20.). Tas ir liels un brīnišķīgs mierinājums. Tāpēc tas ir rūpīgi jāizskaidro, jo katram ir jāzina: kur es varu sastapt savu Kungu Kristu, lai Viņš caur savu vārdu varētu darboties tieši pie manis, nabaga cilvēka, lai es varētu sevi mierināt un pieņemt brīnišķos vārdus: Ņemies drošu prātu, dēls, tavi grēki tev piedoti, ej ar mieru (Mt. 9, Lk. 7). Tātad, lai es neuzdrīkstos strīdēties par to, ko Dievs tur augšā, debesīs, domā par mani, bet gan, lai es par šiem vārdiem esmu drošs šeit, zemes virsū, jo tas nozīmē – arī debesīs. Un Svētais Gars (Jņ. 20) ar Dieva vārdu stiprinās un uzturēs ticību. Tāpēc absolūcija ir jāgodā, bieži un labprāt jāmeklē un jālieto.

VAI ABSOLŪCIJA JĀSNIEDZ IKVIENAM, LAI KĀDS VIŅŠ BŪTU, VAI ARĪ MĀCĪTĀJAM IR VARA PATURĒT UN ATLAIST GRĒKUS, KAD UN KĀ VIŅŠ GRIB?

Nē, Kristus saka (Jņ.20): Kā Tēvs mani sūtījis, tā es jūs sūtu, proti, – pildīt saistīšanas un atraisīšanas amatu nevis pēc jūsu gribas vai pēc pasaules ieskata (Jņ.6 un 7), bet pēc Dieva gribas un pavēles (Jņ.8, 12). Tādēļ, ja Dievs sasaista, tad arī mācītājam jāsasaista, un ja Dievs atraisa, arī mācītājam ir jāatraisa. Bet ja Dievs pats nesasaista vai neatraisa, arī mācītājam nav jāsasaista vai jāatraisa. Kur nav patiesas nožēlas un taisnas ticības, tur Dievs nevis atraisa, bet sasaista ar savu tiesu (Jer.5, Lk.15, Jņ.3). Tad arī mācītājam nav jāatraisa, bet jāsasaista. Bet ja kāds nabaga grēcinieks patiesi atgriežas un caur taisnu ticību meklē un prasa Dieva žēlastību Kristū, tad Dievs nevis sasaista, bet atraisa (Ec.33, Lk.15). Un tad arī mācītājam grēkus nav jāsasaista, bet gan jāatraisa (Mt.18, Lk.17).

BET KĀ MĀCĪTĀJS VAR ZINĀT, KUR IR ATGRIEŠANĀS UN TICĪBA, UN KUR TO NAV?

Tādēļ grēksūdzē notiek saruna un grēku izmeklēšana ar tiem, kuri prasa absolūciju un tā Kunga Vakarēdienu.

TAČU MAN ŠĶIET, KA PĀVESTIEŠU AUSU BIKTS BŪTU APLAMA UN ATMETAMA.

Pāvesta biktī ir aplamas trīs svarīgas lietas.

• Pirmkārt, tajā tiek prasīts pilnīgs un precīzs visu un ikkatra grēka izklāsts un atklāšana biktstēvam, tādējādi tie grēki, kuri netiek atklāti mācītājam, nevar tikt piedoti.
• Otrkārt, šāds grēksūdzes darbs pats it kā nopelnot grēku piedošanu.
• Treškārt, grēksūdzes notur tāpēc, lai ar tām ikvienam varētu tikt uzlikti gandarīšanas darbi – tas viss nav pēc Rakstiem un ir pret tiem, tādēļ šāda grēksūdze tiek nosodīta un taisnīgi atmesta.

VAI TAD TOMĒR GRĒKSŪDZI BAZNĪCĀ IR VAJADZĪGA UN SAGLABĀJAMA?

Svētie Raksti māca par trejādām grēksūdzēm.

• Pirmkārt, visai draudzei un ikvienam atsevišķi ar grēknožēlas pilnu sirdi jāsūdz un jāatzīst savi grēki Dievam (Ps.132, 1.Jņ.3, Ps.106, Dan.9, Ez.9 un 10)
• Otrkārt, ja kāds ir nodarījis pāri savam tuvākajam, tad viņam tas jāatzīst un jālūdz savam tuvākajam piedošana (Mt.5 un 18, Lk.17, Jēk.5).
• Treškārt, Rakstos teikts, ka ļaudis, pirms tie tika kristīti, ar savu grēku publisku vai privātu grēksūdzi bija parādījuši, ka viņi patiesi nožēlo grēkus un viņiem ir taisna ticība (Mt.3, Lk.3, Ap.2, 8, 19). Tāpat arī Dāvids atzīst sevi par grēcinieku, pirms viņš saņem absolūciju (2.Sam.12.). Tā teikts arī Lk.7. un 19. Tādēļ senajās baznīcās ir lietota exploratio et publica et privāta[1], un šāda grēksūdze mums ir, un mēs to saglabājam mūsu baznīcā, lai tie, kas grib iet pie tā Kunga Vakarēdiena, vērstos kopējā nožēlas un ticības apliecinājumā pie sava mācītāja, kurš pēc tam ķeras pie sarunas ar ikkatru, un tas notiek šādu iemeslu dēļ:
  • Pirmkārt, lai no šādas izzināšanas un sarunas dvēseļu gans varētu manīt, vai viņa klausītāji pareizi saprot kristīgās mācības nepieciešamās lietas, un, kad viņš redz šo zināšanu trūkumu, lai viņam būtu iegansts un iespēja ar Dieva vārdu pamācīt un paskaidrot to, ko viņi pietiekami nesaprot.
  • Otrkārt, lai viņš varētu just, vai tajos, kuri atzīst grēkus, ir patiesa, krietna nožēla, un, lai viņam būtu iemesls norādīt, kas ir grēks, kāda ir alga par grēkiem, kas pieder pie patiesas nožēlas un kā pret to jāizturas.
  • Treškārt, lai mācītājs saprastu, kāda ir viņu ticība, kā, kur, ar kādu nopietnību, pie kā viņi meklē grēku piedošanu. Tādējādi saruna dotu iemeslu pamācīt, kādas ir taisnas ticības īpašības, lai ikviens mācītos pārbaudīt pats sevi, vai viņš ir ticībā (2.Kor.13).
  • Ceturtkārt, saprotot, kāds ir nodoms laboties, mācītājam būs iespēja pamācīt, kāda ir labošanās būtība un kā tā panākama.
  • Piektkārt, ja kādai nabaga dvēselei ir kāda īpaša lieta vai grūtības, kurās vajadzīgs padoms un mierinājums, tad visērtāk mācītājs to var izdarīt šādā sarunā.
  • Visbeidzot, šāda grēksūdze tiek noturēta tāpēc, lai absolūcija tiktu meklēta, saņemta un lietota svētīgi – patiesā grēknožēlā un taisnā ticībā.

  Un, tā kā tās visas ir derīgas lietas, kurām ir Dieva vārds un pavēle, ir skaidrs, ka šādām grēksūdzēm ir labs pamats, un, kad ļaudīm to norāda, viņi sava labuma un dievbijības dēļ bez piespiešanas, mīļuprāt dosies pie šādi izsūdzēt grēkus. No iepriekšminētā arī mācītāji var viegli apkopot, kā viņiem grēksūdzē ir jāizturas pret saviem biktsbērniem.

Šīs grēksūdzes galvenokārt tiek noturētas tad, kad ļaudis grib iet pie Svētā Vakarēdiena, – lai neviens pie tā tīšuprāt nenonāktu bez pārbaudes, necienīgi, pats sev par sodu. Jo tā ikviens tiek paskubināts, lai viņš sevi pārbauda, un tiek pamācīts, kā viņš var sevi pārbaudīt šajās svarīgajās lietās.

---

[1] – Atklātā un privātā iztaujāšana.