Par īsteno, seno ticību

VAI BAZNĪCĀ JĀIEVIEŠ ARĪ KĀDA JAUNA MĀCĪBA VAI JĀPIEŅEM KĀDA JAUNA TICĪBA?

Nekādā gadījumā. Jo kā ir viens Dievs, tā ir arī viena ticība (Ef. 4), un tā ir vienīgā, patiesā, mūžsenā ticība (2. Kor. 5), kura nāk no pareizās, senās mācības un kura ir patiesajā, senajā katoliskajā [vispārējā] Baznīcā. Jo – Dievs, vārds, ticība, Baznīca un pestīšana – tas viss ir saistīts savā starpā.

TAD JAU TIEŠĀM VAJADZĒTU PALIKT PIE PĀVESTA BAZNĪCAS, PIE PĀVESTA MĀCĪBAS UN PIE PĀVESTA TICĪBAS, JO TĀ TAČU IR BIJIS SIMTIEM GADU?

Farizeji klaigāja (Mk. 1), ka Kristus mācība esot jauna, tāpēc ka tā nesaskanēja ar viņu vecajo tradīcijām, kas tika ievērotas daudzus gadus (Mt. 5 un 15). Arī pagāni zākāja Pāvila mācību kā jaunu, bet savu ilgi piekopto elkdievību viņi uzskatīja par patieso, seno ticību. Bet ja grib pierādīt, kura tad ir pareizā, patiesā, mūžsenā ticība, mācība un Baznīca, tad nav jārunā par dažiem pēdējiem gadsimtiem, bet jādodas atpakaļ pie tās mācības un ticības, kuru ir mācījuši Kristus un apustuļi, kuru ir atzinuši pravieši un apliecinājuši patriarhi, pie tās mācības, kura ir iedibināta kopš pasaules sākuma (Ef. 2, 1. Kor. 2). Bet to, kura ir šī pareizā, senā ticība, mēs noteikti un droši neatradīsim nekur citur kā vien Svētajos Rakstos. Pāvests no šīs senās ticības ir atkāpies un uzspiedis Baznīcai pilnīgi citu, svešu, jaunu mācību, kas nav no Rakstiem un kas ir pretrunā ar tiem, tāpēc pēc Dieva pavēles mums no tās ir jāatsakās (Jņ. 10, Gal. 1, Ebr. 13) un atkal ir jāatgriežas pie pareizās, patiesās, mūžsenās ticības, kuru māca Svētie Raksti (2. Pēt. 1, 1. Tim. 3).

BET STRĪDS NAV PAR RAKSTIEM (JO BĪBELI PIEŅEM ABAS PUSES), BET GAN PAR TO, KURA TAD IR PAREIZĀ, PATIESĀ, SENĀ RAKSTU IZPRATNE. KĀ ŠĪS LIETAS VAR IZŠĶIRT VIENKĀRŠS TICĪGAIS?

Pavisam vienkārši. Tā kā Raksti ir svece, kas spīd tumšā vietā un apgaismo sirdis (Ps. 19., 2. Pēt. 1), tad tie skaidri un gaiši izskaidro sevi paši, tāpēc arī mācība Rakstos daudzviet tiek atkārtota un izskaidrota arvien skaidrāk. Bez tam pats Dievs no visas Bībeles ir veidojis īsu un vienkāršu kopsavilkumu, kurā norādījis Rakstos ietvertās mācības pamatlietas, kuras ikvienam ir nepieciešams zināt savai paša pestīšanai. Šo kopsavilkumu vecajie ir jauki dēvējuši par laju Bībeli un par Katehismu. Un ja Raksti tiek saprasti pēc šīm pamatlietām, tad nevar trūkt arī skaidrojuma.

VAI TAD ĻAUDĪM IR JĀATGĀDINA, LAI VIŅI ŠO RAKSTĪTO UN MUTISKO VĀRDU LASĪTU, KLAUSĪTOS , PĀRDOMĀTU UN APCERĒTU?

Katrā ziņā, jo Raksti spēj mūs padarīt tik gudrus, ka mēs iegūstam pestīšanu ticībā (2. Tim. 3), un viss, kas tajos rakstīts, ir rakstīts mums – mācībai, pacietībai, mierinājumam, brīdinājumam, vainas pierādīšanai, labošanai, audzināšanai taisnībā, -lai mēs būtu sagatavoti visiem labajiem darbiem (Rom. 15, 1. Kor. 10, 2. Tim. 3). Un šis pasludinātais vārds ir Dieva spēks, kas padara svētlaimīgus visus, kuri tam tic (Rom.1); tā ir sēkla, caur kuru mēs piedzimstam (1. Pēt. 1). Jo, kad cilvēki klausās Dieva vārdu, tas iet tiem caur sirdi (Ap.d. 2). No vārda klausīšanās nāk ticība (Rom. 10), un par vārda apcerēšanu brīnišķīgi runā 77. un 119. psalms.

JA TAS TOMĒR IR VIENĪGI DIEVA DARBS, VAI TAD NAV MAĢISKI PIEDĒVĒT ŠĀDU SPĒKU UN IEDARBĪBU BURTIEM UN ZILBĒM VAI ARĪ MĀCĪTĀJA NĪCĪGAJAI BALSIJ?

Šis spēks un iedarbība nav burtu īpašība, nevar arī uzskatīt, ka mācītāja balss pati par sevi būtu tik spēcīga un varena. Jo apgaismot un aizkustināt sirdis, veicināt grēku nožēlošanu un paklausību, dot ticību – tie visi ir Dieva darbi, ar kuriem Viņš savā visvarenajā spēkā darbojas cilvēkos; bez šāda Gara spēka Raksti un sludināšana ir tikai burts, kas nokauj (2. Kor. 3). Bet ar šo spēku Dievs grib iedarboties nevis tiešā veidā, bet gan iedibinot tādus līdzekļus kā vārdu un sakramentu, ko Viņš izmanto kā ārēju instrumentu, caur kuru Viņš grib darboties sirdī, savu spēku tajā vairot un uzturēt. Jo tādēļ Jaunās Derības amats tiek saukts par gara amatu, kas padara dzīvu, ka caur to Gars, kurš padara dzīvu, ieraksta Dieva vārdu sirdīs, lai mēs, Kunga apskaidroti, tiekam pārvērsti Viņa paša līdzībā (2. Kor. 3), un Pāvils (2. Kor. 10) saka, ka mūsu cīņas ieroči nav miesīgi, bet spēcīgi Dieva priekšā. “Jo tas, kas Pēterim bija devis spēku apustuļa darbam jūdu starpā, tas arī man bija devis spēku pagānu starpā..’’ (Gal. 2:8)). Pāvils dēstīja, Apolls aplaistīja, bet Dievs deva spēku augšanai; jo mēs esam Dieva darba biedri (1. Kor. 3). Tā Kunga pavēles ir taisnas, tās dara sirdi priecīgu (Ps 19.); Viņš atver sirdi, bet caur vārdu (Ap. d. 19); Viņš atgriež, bet caur vārdu (Ap. d. 26); Viņš dod grēku nožēlu, bet caur vārda uzklausīšanu (Ap. d. 2); Viņš padara ticīgu no sludināta vārda uzklausīšanas; Viņš ir iepriecas Dievs, bet ieprieca un izturība nāk no Rakstiem (Rom. 15); Viņš pakļauj, bet caur apustuļa amatu (Rom. 1 un 15). Tādēļ ļaudis ir neatlaidīgi jābrīdina, lai viņi turētos pie rakstītā un sludinātā vārda uzklausīšanas un uzlūkošanas, ja viņi grib, lai Dievs ar šīm veltēm viņos varētu darboties, tās viņos vairotu, stiprinātu un uzturētu.

Šajā vietā eksāmenā ir jāuzdod pāris jautājumi par Jauno un Veco Derību. Un ja reiz kanonisko stundu un breviāriju kārtība galvenokārt ir virzīta uz mērķi, lai baznīcu kalpi pierastu ik dienas lasīt un uzlūkot Rakstus, tad lai superintendenti atsevišķiem mācītājiem uzliek par pienākumu katru dienu lasīt Veco un Jauno Derību, un pēc tam eksāmenā pārbauda, cik nodaļas viņi ir izlasījuši, kāds ir katras nodaļas saturs, kā viņi saprot tekstu, kāda ir šā teksta pamatdoma un kā to praktiski izmantot. Tā vispareizāk var tikt pārbaudīts ikviena čaklums un sekmes.

KO DIEVS PRASA NO SAVIEM BAZNĪCAS KALPIEM, KĀ LAI TIE KĀ NAMTURI IZTURAS PRET DIEVA NOSLĒPUMIEM?

Pāvils to ietver īsos vārdos: no namturiem galvenām kārtām prasa, lai tie būtu uzticami (1. Kor. 4), jo pēc viņu uzticības tad arī Dievs kādā dienā viņus tiesās.

KO ŠĀDA UZTICĪBA SEVĪ IETVER?

Tā sevī ietver ļoti daudz. Jo kurš šajā amatā grib tikt uzskatīts par uzticamu, tam, pirmkārt, ir cītīgi jālasa un jāstudē, lai viņš labi saprastu tīrās mācības pamatu un lai viņam būtu dotības vienkārši un skaidri pasniegt ļaudīm mācību (1. Tim. 3 un 4, 2. Tim. 2 un 3). Jo kā var būt amatā uzticams tas, kurš pats labi nesaprot mācību vai arī nemāk to pareizi mācīt?

Otrkārt, viņam ir nevien jāpasaka kaut kas vispārīgs par Dieva vārdu, bet viņam ir arī godīgi jādomā, cītīgi un nopietni jāgatavojas, lai caur viņa sprediķiem tiktu celta draudze (1. Kor. 14, Ef. 4). Bet tas notiek tad, ja amata pildīšanā un sprediķos pievēršas pamatlietām, kuras norāda Raksti, proti, mācībai, iepriecai, izturībai, brīdināšanai, vainas pierādīšanai, labošanai, grēku nožēlai, ticībai, taisnībai, labiem darbiem (Rom. 15, 1. Kor. 10, 2. Tim. 3, Tit. 1, Ap. d. 26). Ecēh. 34 skaisti tiek aprakstīts, kā uzticami jāveic gana amats baznīcā, proti – jāgana avis, jāmeklē pazudušās, jāatgriež nomaldījušās, jāpārsien ievainotās, jāaprūpē savārgušās, jāatveseļo slimās utt.

Treškārt, mācītājam ir nevien pareizi jāmāca, bet uzticība, kuru viņš ir parādā Dievam un Baznīcai, prasa, lai viņš, kā saka Luters, ne vien aprūpētu avis, bet arī pretotos vilkam, neizpušķotu un arī nepiesegtu viltus mācības, bet gan tās nosodītu un brīdinātu par tām avis (Ecēh. 13, Jņ. 10, Mt. 7, Tit. 1, Ap.d. 20), lai viņš nenestu kancelē visvisādas Disputationes, bet gan to, kas ir derīgs un nepieciešams viņa draudzes brīdināšanai un celšanai.

Ceturtkārt, pie mācītāja uzticības pieder tas, ka viņš atceras – Dievs viņu ir nolicis par savas baznīcas sargu un uzraugu ikreiz, kad viņš saklausa vai ievēro, ka kāds no viņa klausītājiem ir noklīdis no taisnā ceļa un maldās uz grēku ceļu, un lai viņš nebūtu kā akls sargs vai mēms suns (Jes. 56), lai neklātu arī bezdievjiem mīkstas galvas sedziņas (Ecēh.13), bet gan droši atgādinātu un pamudinātu (Jes. 56) ar pamācīšanu, lūgšanu, pierunāšanu, brīdināšanu, biedināšanu, piedraudēšanu, nosodīšanu, ar pacietību un mācību; vai nu ar mīlestību un lēnprātību, vai ar asumu un nopietnību (Ecēh. 3, 33, Jes. 58, 2. Tim. 4, Tit. 2, 1. Kor. 4); jo citādi Dievs no mācītāja rokām prasīs pazaudēto dvēseļu asinis (Ecēh. 3).

Piektkārt, mācītājam ir jādzīvo bez īgnuma un ar savu dzīves veidu ir jābūt draudzei par paraugu (1. Tim. 3, 1. Kor. 9, 1. Pēt. 5). Jo kā saka Augustīns: “Cik daudz ļauns mācītājs uzceļ, ja tāds vispār ko uzceļ, caur mācību, tik daudz viņš noārda ar savu ļauno dzīvi; jo salti māca tas, kurš pats nav aizkustināts un nelieto dzīvē to mācību, kuru viņš pasniedz Dieva vietā.”

Visbeidzot, tā kā šim augstajam amatam neviens nav cienīgs pats par sevi un bez Dieva svētības neviens šai amatā neizdarīs neko auglīgu, tad uzticamam mācītājam ir čakli jālūdz un jāliek lūgt par sevi un savu amatu un par visu Baznīcu, kā to dara Pāvils visās vēstulēs un kā Samuēls (1. Sam. 12) saka : “Arī es nekad tik tālu neapgrēkošos pret to Kungu, ka mitētos par jums aizlūgt un lai vairs nemācītu jūs staigāt labo un taisno ceļu.”

Tas mācītājiem ir vienmēr jāatceras, lai viņi savā amatā pierādītu uzticību un zinātu – ja viņi to dara, tad viņu darbs tai Kungā nebūs vis zudis un veltīgs (1. Kor. 15), bet gan tādējādi caur Dieva žēlastību daudzi kļūs svētlaimīgi (1. Tim. 4) un tiks glābtas viņu dvēseles (Ecēh.3); bet ja mācītāji to nedara, tad viņiem par to nāksies atbildēt Virsganam.

KURAS TAD IR GALVENĀS LIETAS, KAS SEVĪ IETVER VISU DIEVIŠĶĀ VĀRDA MĀCĪBU JEB SVĒTOS RAKSTUS?

Kopsavilkumā Kristus saka tā: Jums būs manā vārdā sludināt atgriešanos un grēku piedošanu (Lk. 24); Atgriezieties no grēkiem un ticiet uz evaņģēliju (Mk. 1); Dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami.. , tās mācīdami turēt visu, ko es jums esmu pavēlējis (Mt.28). Jānis [Kristītājs] kopsavilkumā saka tā: Atgriezieties no grēkiem, ..tad nesiet pienācīgus atgriešanās augļus (Mt. 3, Ap. d. 19). Bet Pāvils to apkopo arī tā: Atgriešanās pie Dieva un ticība mūsu Jēzum Kristum (Ap. d. 20 un 26). Tātad kopumā tā ir Dieva, Viņa gribas atziņa (Ef. 1, Kol. 1). Bet Dieva griba ir, lai mēs atgrieztos no grēkiem (Ecēh. 18), ticētu uz Kristu (Jņ. 6) un dzīvotu svēti (1. Tes. 4). Šis kopsavilkums ir arī jauki un vienkārši apkopots Katehisma pamatjautājumos un atrodams Evaņģēlija mācībā.