Par Īzāka bijību
“Ja nebūtu bijis mana tēva Dievs, Ābrahāma Dievs, un tas, ko Īzāks bīstas, ar mani, tad tagad tukšām rokām tu būtu mani atlaidis.” [1.Moz.31:42]
Ko tad Svētais Gars grib pasacīt, runājot par “Īzāka bijību”?
Es gribu sekot vienkāršajai un ierastajai izpratnei, – ka Jēkabs tā sacījis tēva Īzāka brīnišķīgā, īpašā dievkalpojuma dēļ; jo Īzāks ar īpašu dievbijību ir godājis un bijies Dievu.
Citi to skaidro tā, ka Īzāks ir baidījies tad, kad viņam bija jātiek upurētam. Taču šī izpratne ir gluži aplama un bezdievīga; jo upurēšanas brīdī Īzāks nav baidījies, bet labprāt paklausījis savam tēvam un Dievam.
Bailes nozīmē grēku, kas valda. Šāda grēka Īzākam nav bijis; viņa gars ir bijis paklausīgs.
Turklāt es esmu pārliecināts, ka šeit norādīts arī uz Kristu.
Vārdos: “Pēc Īzāka tiks dēvēti tavi pēcnācēji,” norādīts nevis kāds cits pēcnācējs, bet Kristus; Viņš ir īstais Īzāka Pēcnācējs. Jo tēvi ir uzlūkojuši ne tikai laicīgo svētību, kāda dota Ismaēlam un Ēsavam, bet jo īpaši – garīgo svētību, kas ir pats Kristus. Tādēļ es uzskatu, ka šie vārdi attiecas uz Svēto Trīsvienību, kuras noslēpumu varam noprast arī citās Vecās Derības vietās.
Tā nu “bijība” apzīmē Dieva Dēlu, kas tapis Cilvēks, ko pravieši un tēvi skatījuši apsolījumos, par ko viņi mācījuši un sludinājuši tautai.
Ieskaties