Par Jāņa evaņģēlija autoru
Tā kā pašā evaņģēlijā tā autors netiek nosaukts tieši tad, tāpat kā par daudzām citām Bībeles grāmatām, netrūkst diskusiju arī par Jāņa evaņģēlija autoru.
Pašā evaņģēlijā lasām, ka “māceklis, ko Jēzus mīlēja” (Jņ.21:7) bijis Jēzus dzīves aculiecinieks (Jņ.19:26, 35) un viņa liecība ir saglabāta evaņģēlijā (Jņ.21:24-25). To pierakstījis vai nu viņš pats vai kāds sekretārs viņa uzraudzībā.
Pirmo reizi šis māceklis minēts Svētā Vakarēdiena iedibināšanas vakarā (Jņ.13:23), pēc tam kopā ar Jēzus māti pie krusta (Jņ.19:25-27), kopā ar Pēteri pie tukšā kapa (Jņ.20:2-10) un Jēzum pēc augšāmcelšanās parādoties Galilejā (Jņ.21:1-23). Viņš varētu būt arī “vēl viens māceklis”, kurš kopā ar Pēteri atradās augstā priestera Hannas mājās pēc Jēzus aresta. Evaņģēlijā sacīts, ka viņš bijis pazīstams augstajam priesterim un līdz ar Jēzu iegājis augstā priestera mājas pagalmā un pēc tam tur ievedis arī Pēteri (Jņ.18:15-16). Daži uzskata, ka viņš ir vārdā nenosauktais māceklis, kurš kopā ar Andreju bija bijis Jāņa Kristītāja māceklis, kuri kā pirmie sāka sekot Jēzum (Jņ.1:35, 40).
No evaņģēlija var secināt, ka tā autors labi pazinis Svētās zemes ģeogrāfiju un Jeruzalemes pilsētu pirms tās izpostīšanas 70. gadā pirms Kristus (Jņ.4:3-6; 5:2; 8:20; 9:7, 10:23). Viņš labi pārzinājis arī jūdu reliģisko dzīvi, dievkalpošanu un Bībeles skaidrošanas tradīcijas (Jņ.2:6, 7:37-39, 8:12).
Viena no valdošajām teorijām par Jāņa evaņģēlija autoru ir, ka Jēzus mīļotais māceklis bijis apustulis Jānis, Cebedeja dēls. Viņš ir minēts gan pārējos evaņģēlijos, gan Apustuļu darbos un Pāvila vēstulēs (Mk.1:19-20; 3:16-17, 9:2, Ap.d.3-4, Gal.2: 9), bet netiek tieši minēts Jāņa evaņģēlijā, lai gan Cebedeja dēli tur minēti ir (Jņ.21:2).
Agrāk tika uzskatīts, ka no II gadsimta baznīcas tēvu rakstiem var diezgan droši secināt vismaz divas lietas: Pirmkārt, Jānis Cebedeja dēls nodzīvoja garu mūžu un tika apglabāts Efezā. Otrkārt, agrīnā kristīgā tradīcija uzskatīja, ka evaņģēlijs ir vai nu paša Jāņa sarakstīts vai arī tas darīts viņa pārraudzībā un ar viņa apstiprinājumu, bet to sarakstījis un publiskojis kāds cits. Tagad tas tiek apšaubīts.
Daudzi mūsdienu pētnieki uzskata, ka Jāņa evaņģēlija autors nav apustulis Jānis, bet kāds cits Jēzus māceklis, kurš varētu būt bijis arī 2. un 3. Jāņa vēstules autors. Jaunās Derības pētniecībā specializējies anglikānis Ričards Bauhems norāda, ka patiesībā II gadsimta autori ir zinājuši, ka Jāņa evaņģēliju nav sarakstījis apustulis Jānis, Cebedeja dēls. Pēc viņa domām Jēzus mīļais māceklis un Jāņa evaņģēlija autors bijis prezbiteris Jānis jeb Jānis Vecākais. Populārā Romas katoļu Jāņa evaņģēlija komentāra autori secina, ka senās baznīcas liecības ir sarežģītas un neviennozīmīgas, un tas neļauj nonākt pie noteikta apgalvojuma par šā evaņģēlija autoru.
Varam piekrist šā komentāra autoriem, ka lai arī kurš tieši Jānis būtu sarakstījis šo evaņģēliju, svarīgais ir nevis viņa paša persona, bet augšāmceltais Kungs, kuru viņš apliecina viscaur savā evaņģēlijā un “viņa liecība ir patiesa” (Jņ.21:24) Pats evaņģēlija autors norāda uz tā avotu: “Ne jūs izraudzījāt mani, bet es jūs izraudzīju un liku, ka jūs ejat un augļus nesat un ka jūsu augļi paliek..” (Jņ.15:16).
Šajā sakarībā Hrizostoms gan saka, ka tā kā tas nav Jāņa paša, bet Dieva vārds, tad paša Jāņa dzīve varētu šķist nenozīmīga, tomēr iepazīstot evaņģēlija autora dzīvi, varam labāk izprast viņa rakstīto kā Dieva vārdu.
Diemžēl mēs nevaram būt pilnīgi droši par evaņģēlija autoru, par to, kurš Jānis tas ir, tādēļ šāda lieta varētu būt veltīgs mēģinājums. Velns ir liels meistars cilvēku novirzīšanā no Dieva vārda. Atšķirībā no mums, viņš labi zina, cik varens un iedarbīgs ir Dieva vārds un nešaubās par tā spēku. Nespēdams cilvēkus pilnībā no tā atraut, viņš pievērš tos maznozīmīgiem jautājumiem, ar kuriem tie cīnās gadiem ilgi, tā arī nenonākot pie kādiem jēgpilniem secinājumiem. Maz pieredzējuši un augstprātīgi kristieši šādi bieži kļūst par velna upuriem. Lai kurš Jānis arī būtu evaņģēlija autors, viņa liecība par Jēzu ir patiesa, tas ir Dieva vārds un, protams, ir arī vēsturiski uzticams.
Ieskaties