Par Judītes un Tobija grāmatām
Ja Judītes stāstu varētu pierādīt ar drošām vēsturiskām ziņām, tā būtu cēla, skaista grāmata un būtu taisnīgi iekļaut to Bībeles sastāvā; taču tā nesaskan ar Svēto Rakstu vēsturiskajām liecībām, it īpaši ar Jeremijas un Ezras grāmatām, kurās norādīts, ka Jeruzaleme un visa Jūdejas zeme bijusi izpostīta un vēlāk ar grūtībām tikusi atjaunota Persijas ķēniņvalsts laikā, kurai visa šī zeme piederēja.
Turpretī šīs grāmatas pirmajā nodaļā rakstīts, ka Babilonas ķēniņš Nebukadnecars pirmais nodomājis jūdu zemes iekarot, tāpēc rodas maldīgas domas it kā šeit minētie notikumi būtu risinājušies pirms jūdu gūstniecības un persiešu monarhijas laikiem.
Daži grib uzlūkot šo grāmatu ne kā stāstu, bet kā svēta, gudra vīra skaistu dzejoli, kurā viņš gribējis attēlot visas jūdu tautas laimi un uzvaru pār visiem ienaidniekiem. Gluži kā Salamans Augstajā Dziesmā dzejo un dzied par savu līgavu, tomēr domādams nevis par kādu personu vai notikumu, bet par visu Israēla tautu. Tā arī Sv. Jānis Atklāsmes grāmatā un pravietis Daniēls rāda daudz tēlu un dzīvnieku, tomēr tie jāsaprot ne kā kādas personas, bet veselas kristīgas baznīcas un ķēniņvalstis. Un Kristus, mūsu Kungs, Evaņģēlijā pats labprāt lietojis līdzības, salīdzinādams Debesu valstību ar desmit jaunavām, ar tirgotāju un pērlēm, maizes cepēju, sinepju graudiņu, zvejnieku un tīkliem, ganu un avīm un tā joprojām. Šāda izpratne man patīk, un domāju, ka dzejnieks ar lielu gudrību un uzcītību atklājis sava laika maldus, mudinādams lsītāju uzlūkot un izprast šos vārdus kā garīgu, svētu dzeju. Šeit ļoti atbilstoši ir arī personu vārdi.
Judīte apzīmē jūdu tautu, kura palika šķīsta un svēta, Holoferns visus jūdu tautas ienaidniekus, Betūla šķīstos, dievbijīgos jūdus.
Un iespējams, ka šāda dzeja tikusi rādīta uzvedumā kā pie mums tiek attēlotas Kristus ciešanas un citi svēti notikumi, lai mācītu tautu un jaunatni uzticēties Dievam, būt dievbijīgiem, lai mācītu visās bēdās, pret visiem ienaidniekiem gaidīt palīdzību un mierinājumu tikai no Dieva, proti, tā, kā tas tēlaini rakstīts Judītes grāmatā.
Tādēļ, tā ir skaista, laba, svēta, derīga grāmata, kuru mums, kristiešiem, būtu noderīgi lasīt. Jo vārdi, kurus šīs grāmatas personas runā, saprotami tā, it kā tos sacītu garīgs, svēts dzejnieks vai pravietis, runādams Svētajā Garā, kas mums sludinādams šīs personas parāda tēlojumā. Ar šo grāmatu saistīta arī Salamana Gudrības grāmata, kura nolād tirānus un cildina Dieva palīdzību, kuru Viņš savai tautai sniedzis tā ir kā dziesma šādā lugā, kura labi var kalpot kā visiem saprotams piemērs.
Tas pats, kas sacīts par Judītes grāmatu, sakāms arī par Tobija grāmatu. Ja tas ir stāsts, tad svēts stāsts, ja dzeja tad skaista, svētīga, derīga patiesi talantīga dzejnieka dzeja. Un jādomā, ka jūdiem ir bijis daudz šādu skaistu dzejoļu un lugu, kuras viņi savos svētkos un sabatos lietojuši, lai šādi ar prieku un labu prātu mācītu jaunatnei Dieva vārdu un Viņa darbus, īpaši tad, kad zemē bijis miers un laba valdība. Jo viņiem bijis daudz krietnu cilvēku praviešu, dziesminieku, dzejnieku, kuri uzcītīgi un dažādos veidos sludinājuši Dieva vārdu. Iespējams, ka grieķi savu komēdiju un traģēdiju spēles tradīciju pārņēmuši no jūdiem tāpat kā daudz citu gudrību un arī dievkalpojumu. Judītes grāmata sniedz labu, nopietnu, drošsirdības pilnu traģēdiju; savukārt Tobija grāmata parāda, cik bieži zemei un ļaudīm bēdīgi klājas un kā tirāni sākumā augstprātīgi trako, līdz visubeidzot ņem kaunpilnu galu; tā Tobija grāmata rāda, ka dievbijīgam zemniekam vai pilsētniekam arī slikti klājas un uzbrūk daudz ciešanu laulības kārtā, taču Dievs viņam vienmēr žēlīgi palīdz un beidzot atkal sniedz prieku, lai laulāti ļaudis mācītos būt pacietīgi, nākotnes cerībā labprāt panesdami visas ciešanas patiesā Dieva bijāšanā un stingrā ticībā. Un grieķu teksts ir gluži tāds, it kā šī būtu bijusi luga, jo viss tiek runāts Tobija personā tieši tā, kā personas lugā mēdz runāt. Vēlāk kāds meistars lugu pārveidojis parastā stāstījumā. Šeit labi iederas arī personu vārdi.
Tādēļ šī grāmata ir laba un noderīga lasīšanai arī mums, kristiešiem, kā gudra ebreju dzejnieka dzeja, kurā viņš runā ne par nenopietnām, bet īstām un patiesām lietām, aplūkodams un aprakstīdams tās īsti kristīgā veidā.
Ieskaties