Par kalpošanas amatu

“Tā lai ikviens uz mums skatās kā uz Kristus kalpiem un Dieva noslēpumu namturiem. No namturiem galvenām kārtām prasa, ka tie būtu uzticami. Bet tā man ir maza lieta, ka jūs mani tiesājat vai kāda cilvēku tiesa; es neesmu arī pats sev tiesnesis. Es gan nekā neapzinos, bet tādēļ vēl neesmu taisnots, mans tiesnesis ir Tas Kungs. Tātad netiesājiet priekšlaikus, tiekāms Tas Kungs atnāks; Tas arī cels gaismā, kas bija apslēpts tumsībā, un atklās siržu nodomus, un tad ikvienam būs sava uzslava no Dieva.” [1.Kor.4:1-5]

Šī vēstule ir saistīta ar pirmajā Adventa svētdienā dzirdēto Evaņģēlija tekstu, kas stāsta par to, ka mācekļi nav paši jājuši uz ēzeļmātes kumeļa, bet veduši to pie Kristus un sēdinājuši Jēzu ēzeļa mugurā; to pašu šeit dara apustulis. Korintieši bija sākuši šķelties un sekot apustuļiem: daļa lepojās ar Pēteri, daļa ar Sv. Pāvilu, vēl citi – ar Apollu. Ikviens īpaši godāja un uzskatīja par vislabāko to apustuli, kas viņu bija kristījis vai mācījis. Te nu Sv. Pāvils iebilst, negribēdams nevienam ļaut lepoties ar kādu apustuli, bet gan vienīgi ar Kristu; viņš māca, ka nav svarīgi, kurš kuru kristījis un mācījis, bet ir svarīgi vienprātīgi palikt pie Kristus un pakļauties vienīgi Viņam. Tā nu Sv. Pāvils šeit prasmīgi māca, kā jāuzlūko apustuļi; visa šī vēstule ir smags trieciens pāvestībai un tās garīgajai varai – to aplūkosim turpmāk.

“Tā lai ikviens uz mums skatās kā uz Kristus kalpiem un Dieva noslēpumu namturiem.”

Tas ir sacīts par visiem apustuļiem un visiem apustuļu amata mantiniekiem – vai tas būtu Sv. Pāvils vai Sv. Pēteris. Mums šeit pavisam tieši tiek paskaidrots, kā attiekties pret apustuļiem un bīskapiem, lai neviens viņus nevērtētu ne pārāk augstu, ne pārāk zemu. Jo Sv. Pāvils – jā, arī pats Svētais Gars – ne velti ir noteicis šo mēru, un mums, bez šaubām, tas ir jāievēro. Līdz ar to ir norādīts, kāds ir bīskapu amats un cik tālu sniedzas viņu vara; lai, redzēdami bīskapu, kas uzdrīkstas piesavināties lielāku varu, nekā šie Rakstu vārdi dod, skaidri zinām, ka tāds uzskatāms par vilku un velna apustuli un ka no viņa jāvairās. Jo tas, kas savu garīgo varu paplašina ārpus noteiktajām robežām, noteikti ir antikrists.

Pirmkārt, apustulis saka, mums viņi jāuzlūko ne citādi kā Kristus kalpi; un arī viņi paši nedrīkst vēlēties, lai mēs viņus uzskatītu par ko citu. Bet šeit viņi tiek saukti par Kristus kalpiem ne tādas kalpošanas dēļ, kādu tagad sauc par kalpošanu Kristum – ar lūgšanām, gavēšanu, iešanu baznīcā un visu, kas tiek dēvēts par garīgajām tiesībām, klosteriem un visu garīdznieku kārtas dievkalpošanu. Tie ir tikai izdomāti vārdi un darbi, kas aizēno šos un līdzīgus Sv. Pāvila un Rakstu vārdus, tā ka tagad neviens vairs nezina, ko Sv. Pāvils šeit sauc par kalpošanu Kristum. Viņš šeit runā par kalpošanu, kas atbilst apustuļu amatam. Visi kristieši kalpo Dievam, taču ne visi ir amatā. Tā arī Rom. 11:13 apustulis nosauc savu amatu par kalpošanu: “Tā kā esmu pagānu apustulis, es turu godā savu darbu..”. Tāpat arī Rom. 15:8: “Es gribu sacīt: Kristus ir kļuvis par kalpu apgraizītajiem..”. Un 2. Kor. 3:6: “.. kas mūs darījis spējīgus kalpot jaunajai derībai, ne burtam, bet garam.”

Kur lai ņemtu tik spēcīgus vārdus, ka spētu no visu kristiešu sirdīm izraut dziļi iesakņojušos pāvestības ieviestos maldus, ka kalpošana Kristum un kalpošana Dievam nav saprotama citādi kā vien – nosaucot šajā vārdā viņu pašu darbus, ko tie nemitīgi dara, pretodamies Kristum! Dzirdi taču, mīļais cilvēk: kalpot Kristum un kalpot Dievam nozīmē – pildīt amatu, kuru Kristus ir pavēlējis, proti, sludināšanas amatu; tieši par to šeit Sv. Pāvils runā. Tā ir kalpošana, kas nāk no Kristus, nevis tiek vērsta uz Viņu – tā nenāk no mums, bet gan nāk pie mums. To tev ir ļoti svarīgi ievērot, citādi nevarēsi saprast, ko nozīmē Sv. Pāvila vārdi Ministerium, ministatio, ministrare – kalpot, kalpošana, kalps. Reti viņš to saka par kalpošanu, kas vērsta augšup, pie Dieva, bet vairāk gan par to kalpošanu, kas vērsta uz cilvēkiem, jo arī Kristus Evaņģēlijā saviem mācekļiem pavēl: “Bet lielākajam jūsu vidū būs būt kā jaunākajam, un vadonim kā tādam, kas kalpo”, Lk. 22:26.

Un, lai mēs saprastu, ka apustulis runā par šādu kalpošanu, viņš mums to rūpīgi izskaidro, pievienojot vārdu “namturi”, kas nav saprotams citādi kā vien attiecībā uz sludināšanas amatu.

Bet Pāvils sauc sludināšanu par kalpošanu Kristum un sevi par Kristus kalpu tādēļ, ka no Kristus viņš ir šo amatu saņēmis, Kristus ir viņam pavēlējis sludināt. Tā visi apustuļi un bīskapi ir Kristus kalpi, tas ir, Kristus sludinātāji, Kristus vēstneši, Kristus amata pildītāji, kas sūtīti pie cilvēkiem ar Viņa vēsti. Tā nu šo vārdu nozīme ir šāda: ikviens jūsu vidū lai pielūko, ka nerada citu Kristu – citu galvu, citu kungu; palieciet visi pie vienīgā Kristus. Jo mēs neesam jūsu kungi, nedz valdnieki, nedz arī jūsu galvas. Mēs arī nesludinām paši no sevis, nemācām paši savus vārdus, nemudinām jūs paklausīt mums, ka jums vajadzētu pakļauties mums un turēties pie mūsu mācības. Nē – mēs esam vēstneši un kalpi, ko sūta Kristus, kas ir jūsu Valdnieks, Kungs un Galva, – mēs sludinām Viņa vārdu, pildām Viņa pavēli, vadām jūs paklausībā vienīgi Viņam. Par šādiem vēstnešiem un kalpiem arī jums mūs jāuzskata, negaidot no mums neko citu. Lai gan mēs neesam Kristus, tomēr caur mums jūs saņemsit nevis citu mācību, citus vārdus, citu valdību, bet vienīgi to, ko dod Kristus. Kas mūs tā uzlūko, tas domā pareizi, uzņemdams ne mūs, bet pašu Kristu, kuru vienīgo mēs sludinām. Turpretī tas, kas uzskata mūs par ko citu, – tas dara netaisnību mums, novēršas no Kristus, mūsu kopīgās Galvas, gribēdams likt tās vietā pats savu galvu un darīt mūs par elkiem.

Tā Soģu grāmatā 8:22-23 lasām, ka Israēla bērni sacīja Gideonam: “Esi tu mums ķēniņš, tu un tavs dēls, un tava dēla dēls..”, bet Gideons viņiem atbildēja: “Es negribu būt jūsu ķēniņš, un arī mans dēls nevaldīs pār jums; Tas Kungs ir jūsu ķēniņš.” Un 1. Samuēla 8:7, kad Israēla bērni gribēja darīt Samuēlu par ķēniņu, Dievs sacīja: “Nav jau viņi tevi nicinājuši, bet tie ir gan mani atmetuši, lai Es vairs nebūtu viņu ķēniņš.” Te redzam, ka Dievs savā tautā un valstībā neļauj pastāvēt nekādai citai valdībai – Viņš viens tajā grib valdīt.

Tu varbūt jautāsi: kā tad israēlieši, to sacīdami, būtu grēkojuši, ja jau pats Dievs bija devis viņiem Gideonu kā vadoni cīņā, tāpat arī iecēlis daudzus svētus ķēniņus par valdniekiem šajā tautā? Atbilde ir šāda: tas, ka tautai bija ķēniņi jeb valdnieki, nebija grēks, nedz pretošanās Dievam; jo valdībai uz zemes ir jābūt; bet viņu netikums bija tas, ka tie pakļāvās cilvēku valdībai, ka viņiem nebija diezgan ar Dieva varu. Jo Gideons un svētie ķēniņi savu varu nepaplašināja ne par mata tiesu, bet darīja tikai tik, cik Dievs bija pavēlējis, izturēdamies kā Dieva kalpi – un nekas cits; tas ir: viņi vadīja tautu pēc Dieva vārda, nevis paši pēc saviem vārdiem. Tā vara bija un palika tikai Dievam, un šie ķēniņi bija tikai kalpi Dieva valdīšanā, gluži kā apustuļi Kristus vārda valdīšanā. Tādēļ Dāvids par savu valdīšanu arī dzied vienīgi to, ka tā pieder Dievam. Psalmā (Ps. 7:7-9) viņš saka: “Celies, Kungs, savās dusmās! Stājies pretim manu spaidītāju bardzībai! Celies manis labad un turi tiesu! Tautu saime lai ir ap Tevi, augsti pār to cel savu troni, dodamies atpakaļ savā augstībā! Tas Kungs nes tiesu tautām!”

Bet tur, kur pastāv kas vairāk nekā tikai Dieva likumi, kur valdība vai padotie grib, lai vara būtu arī cilvēku mācībām, tur rodas elkdievība un jauna galva: jo valdība nevar būt nekas cits kā tikai kalpone, taču tā valda pati, bez Dieva pavēles un likuma. Par šādu tautu Dievs saka vārdus, ko lasījām Samuēla grāmatā: “Nav jau viņi tevi nicinājuši, bet tie ir gan mani atmetuši, lai Es vairs nebūtu viņu ķēniņš.” Tas ir sacīts par Dieva valdīšanu pār dvēselēm; jo laicīgā vara nevalda pār dvēselēm; par to mums šeit arī nav jārunā.

Kur ir vairāk nekā viena vienīga Galva – Dievs jeb Kristus, tur noteikti ir arī cita mācība un vārdi, nevis vienīgi Kristus mācība un Viņa vārdi. Un šādā vietā kalpošana Kristum drīz vien beidzas, Kristus tiek atmests un sāk valdīt kāds cits kungs. Tas ikvienam ir labi saprotams: divi kungi nespēj paciest viens otru sev līdzās – neviens nevar būt Kristus kalps un tajā pašā laikā mācīt arī pats savus vārdus. Kā gan cilvēks, kas nemāca Kristus vārdu, var būt Kristus kalps? Vai arī – kā viņš var mācīt savus vārdus, ja viņa pienākums ir mācīt Kristus vārdu? Ja kāds māca pats savus vārdus, viņš pats ir īpašs kungs un nekalpo Kristum; savukārt, tas, kas māca Kristus vārdu, pats nav kungs.

Te nu spried pats: no kurienes nāk pāvestība ar tās garīgajām tiesībām, ar visiem garīdzniekiem, priesteriem, mūkiem un augsto skolu mācībām? Ja viņi var pierādīt, ka nemāca neko citu kā vien Kristus vārdu, tad mums viņi jāuzskata par Kristus kalpiem; turpretī, ja mēs varam pierādīt, ka viņi nemāca Kristus vārdu, tad par Kristus kalpiem tie nav uzskatāmi. Tā nu ir skaidrs, ka tie pieder antikrista valstībai un ir velna kalpi. Jo te Sv. Pāvils paliek nepiekāpīgs un secina: “.. lai ikviens uz mums skatās kā uz Kristus kalpiem..”.

Tas neko nelīdz, ka viņi saka: līdzās Kristus vārdam esot iespējams mācīt arī baznīcas likumus; tie apgalvo, ka tas, ko māca viņi, esot baznīcas mācība. Bet Sv. Pāvils vēl arvien māca, ka aznīcai jāklausās ne Pētera, ne Pāvila, bet vienīgi Kristus vārdos, tā neatzīst nevienu citu kā vien Kristus kalpus. Nu tu redzi, kāda Dieva zaimošana ir tas, ka pāvests paklausību viņa mācībai pasludina par pestīšanas ceļu, savukārt, nepaklausību tai – par pazušanas ceļu. Bet Sv. Pāvils šeit skaidri parāda, ka šāda paklausība ir paklausība velnam. Arī 1. Tim. 4:1-3 viņš saka: “Gars skaidri saka, ka vēlākos laikos daži atkritīs no ticības, pieķerdamies maldu gariem un dēmonu mācībām, padodamies melkuļu liekulīgajiem vārdiem, kam pašu sirdsapziņa ar kauna zīmi iededzināta. Tie aizliedz doties laulībā, pavēl atturēties no barības vielām, ko Dievs radījis, lai ticīgie un patiesības atzinēji saņemtu tās ar pateicību.” Un Kristus Jņ. 10:5, 14 saka: “Svešam turpretim tās [avis] nesekos, bet bēgs no tā, jo viņas nepazīst svešinieku balsi. (..) Es pazīstu savas avis, un manas avis mani pazīst.”

Tu redzi, ka Sv. Pāvila vārdi saskan ar šiem Kristus vārdiem, – ka viss, kas nav Kristus balss, ir kāda sveša balss, velna mācība, no kuras jābēg. Tu dzirdi paša Kristus spriedumu par [citām] mācībām un par to, ko dzird un māca Viņa baznīca, – kādi ir un kādi nav tās likumi. Baznīcai nav nekādas citas mācības kā vien Kristus mācība, nekādas citas paklausības kā vien paklausība Kristum. Tādēļ viss, ko pāvesta ļaudis runā par baznīcas likumiem un paklausību baznīcai, ir tieši tās lietas, par kurām Sv. Pāvils saka: tās ir liekuļu mācības, kas nāk no maldu gariem un velna mācībām.

Tieši to pašu izsaka arī turpmākie vārdi Sv. Pāvila vēstulē, kur apustuļi tiek nosaukti par Dieva noslēpumu namturiem. Par namturiem šeit tiek saukti tie, kas vada Tā Kunga nama saimi, kā to dara klosteru pārziņi, galma pārziņi, kā arī citi pārvaldnieki, priekšnieki un pārziņi. Jo grieķu vārds Oeconomus, peritus rei familiaris, vācu valodā tulkojams kā Haushalter – namturis, kas rūpējas par namu un vada tā saimi; Kristus Mt. 24:45 nosauc šādu cilvēku vienkārši par kalpu, sacīdams: “Kurš tad ir uzticīgais un gudrais kalps, ko Kungs iecēlis pār savi saimi tiem dot barību savā laikā?”

Arī Dievam ir savs nams – tie esam mēs, Kristus baznīca, kurā mācītāji un bīskapi ir namturi un nama pārziņi, kam jārūpējas par šo namu, jāapgādā tas ar barību un jāvada nama saime. Bet šā nama manta nav laicīga. Tādēļ Sv. Pāvils atšķir Dieva namturus no visiem laicīgajiem namturiem, kuri dod redzamo maizi un pārvalda saimi miesīgā veidā; turpretī šie namturi sniedz neredzamo barību un pārvalda dvēseles; tādēļ apustulis šeit lieto vārdu mysteria. Arī šeit neskaidrības rodas tādēļ, ka mēs vairs nezinām, kas īsti ir namturis un kas ir mysteria. Viņi domā, ka kristīdami, noturēdami mises un sniegdami citus sakramentus, viņi ir darbojušies ar mysteria, un tagad mise tiek uzskatīta par vienīgo derīgo mysterium; lai gan viņi nezina, kādēļ tā būtu saucama par mysterium.

Es šobrīd nespēju atrast vārdam mysterion atbilstošu vācu vārdu, un būtu pat labi, ja mēs paliktu pie šā paša grieķu vārda, kā tas ir ar daudziem citiem vārdiem. Tas izsaka to pašu ko secretum, arcanum – lietu, kas ir apslēpta mūsu acīm, kas nevienam nav saskatāma, un parasti tas attiecas uz kādiem izteikumiem; kā, piemēram, kad tiek sacīts kaut kas nesaprotams, mēdzam teikt: šie vārdi ir aizplīvuroti, aiz tiem kaut kas slēpjas – tas ir kaut kas apslēpts, mysterion. Tieši šis apslēptais arī tiek saukts mysterion; es to saucu par noslēpumu.

Kas tad ir Dieva mysteria? Nekas cits kā vien – pats Kristus, tas ir, ticība un Kristus Evaņģēlijs; jo viss, kas tiek pasludināts Evaņģēlijā, ir tālu no mūsu prāta un saprašanas – tas visai pasaulei paliek apslēpts. Šīs lietas neviens nespēj aptvert citādi kā vien caur ticību, kā Kristus pats saka Mt. 11:25: “Es Tev pateicos, Tēvs, debesu un zemes Kungs, ka Tu šīs lietas esi apslēpis gudriem un prātniekiem un tās esi zināmas darījis bērniem.” Un Sv. Pāvils 1. Kor. 2:7-8 raksta: “.. mēs sludinām Dieva gudrību noslēpumā, apslēpto gudrību, ko Dievs paredzējis no mūžības laikiem, lai mūs celtu godā. To nav atzinis neviens šīs pasaules valdnieks.”

Un, lai visskaidrāk izteiktu, kas ir mysterium, es sacīšu: tās ir lietas, kuras tu dzirdi un paturi savā ticībā – ka Kristus, Dieva Dēls, ir dzimis no jaunavas, miris un augšāmcēlies un ka Viņš to visu ir darījis, lai mūsu grēki tiktu piedoti. Jo acs nespēj šādas lietas saskatīt, nedz arī prāts – tās aptvert; jā, kā Sv. Pāvils 1. Kor. 1:21 saka: “.. kad pasaule ar savu gudrību Dievu Viņa gudrībā neatzina, tad Dievam labpatika izglābt ticīgos ar ģeķīgu sludināšanu.” Jo kā gan būtu iespējams, ka cilvēka daba atzītu un saprāts apliecinātu to, ka šis Cilvēks – Kristus – ir mūsu dzīvība, svētība, miers, taisnība, pestīšana, spēks, gudrība, visas radības Kungs un Dievs, un viss, ko Raksti par Viņu apgalvo? Neviens cits par to neko nevar zināt kā vien tas, kas to dzird Evaņģēlijā un tic, – mūsu prātam un saprašanai šīs lietas paliek neaizsniedzamas. Tā nu Dieva noslēpumi – mysteria – nav nekas cits kā tās lietas, kuras caur Evaņģēliju tiek sludinātas par Kristu un kuras satver un patur tikai ticība.

Par to runā Sv. Pāvils 1. Tim. 3:16: “Un patiesi liels ir dievbijības noslēpums: Viņš ir skatīts miesā, taisnots Garā, parādījies eņģeļiem, sludināts tautām, ticēts pasaulē, uzņemts godībā.” Tas viss sacīts par Kristu, kas ir atklājies miesā; Viņš ir dzīvojis cilvēku vidū, un arī Viņam, tāpat kā cilvēkiem, ir bijusi miesa un asinis; un tomēr – Viņš bija un palika mysterium. Jo palika apslēpts tas, ka Viņš bija Dieva Dēls, Ceļš, Patiesība un viss labais.

Tomēr Viņš ir taisnots Garā, tas ir, ticīgie caur Garu Viņu ir pieņēmuši un atzinuši par to, kas Viņš patiesi ir. Jo šeit “taisnot” nozīmē atzīt par taisnu jeb atzīt Viņa taisnību, kā Lk. 7:29 sacīts: “Un visi ļaudis, kas Viņu dzirdēja, pat muitnieki, apliecināja, ka Dievs ir taisns..”. Tas nozīmē: kas tic Kristum, tas atzīst Viņa taisnību – atzīst, ka Viņš vienīgais patiesi ir mūsu dzīvība, taisnība, gudrība un ka mēs esam grēcinieki – miruši un nolādēti; jo tā tas patiesi ir, un tas, kas to atzīst, ir taisnojis Kristu Garā. Bet tas, kas to nedara, palikdams pie saviem darbiem un negribēdams atzīt, ka ir pakļauts lāstam, – tas strīdas ar Kristu un nolād Viņu. Bet taisnot Kristu Garā nevar neviens cits kā vienīgi tas, kam ir Svētais Gars; tas ir vienīgi Svētā Gara darbs. Miesa un asinis to nespēj darīt, lai gan tas tiek sludināts un atklāts acīm un ausīm pieejamā veidā.

Par taisnošanu sacīts arī Rom. 1:4: “.. [Kristus] ar savu augšāmcelšanos no mirušiem Svētajā Garā atklājies kā Dieva Dēls spēkā.” Itin kā būtu sacīts: pie neticīgajiem Viņš nav gluži nekas – ne vien vājš, bet pat nolādēts. Bet svētajiem, kuri dzīvo Garā, kas tos svētī, Viņš ir spēcīgs un varens, tie uzlūko Viņu kā Dieva Dēlu; jo viņiem tas ir pierādīts un galīgi izlemts jautājums.

Tā nu Sv. Pāvils šeit būtu varējis sacīt: mēs esam Dieva gudrības, Dieva taisnības namturi. Jo Kristus pats ir Dieva gudrība, Dieva taisnība utt., kā sacīts 1. Kor. 1:30: “Pateicoties Viņam [Dievam], esat jūs vienībā ar Kristu Jēzu, kas mums kļuvis par Dieva gudrību, par taisnību, par dzīves svētumu un pestīšanu..”. Bet tas vēl nebūtu viss; tādēļ apustulis ir gribējis ietvert vienā vārdā visus šos dārgumus – visu, kas par Kristu tiek sludināts, nosaukdams šos dārgumus par noslēpumiem. Itin kā Viņš gribētu sacīt: mēs esam garīgi namturi – mums ir jāizplata Dieva žēlastība, Dieva patiesība; un kas gan var uzskaitīt visas šīs lietas? Es izteikšos īsi un saukšu tās vienā vārdā – Dieva noslēpumi. Par noslēpumiem Sv. Pāvils šīs lietas sauc tādēļ, ka tās iegūstamas vienīgi ar ticību.

Arī Rom. 1:4 apustulis grib ietvert vienā vārdā visu, kas sacīts 1. Tim. 3:16: “.. Viņš [Kristus] ir skatīts miesā, taisnots Garā, parādījies eņģeļiem, sludināts tautām..”, un lieto vārdu, kas grieķu valodā skan oristheis, definitus. Īsi sakot, Viņš ir parādījies, uzņemts un uzlūkots kā Dieva Dēls – pie eņģeļiem, pie pagāniem, pasaulei, debesīm un ikvienam; jo tieši tādēļ Viņš ir atklājies, taisnots, parādījies, sludināts, uzņemts, Viņam ticēts utt. Tādēļ arī šeit Viņš tiek saukts par Dieva noslēpumiem un 1. Tim. 3 – par “noslēpumu”. Jā, tiešām Kristus caur un cauri ir noslēpums un [vienlaikus] daudzi noslēpumi; jo no Viņa saņemam daudz apslēptu dārgumu.

Ir jāievēro arī tas, ka Sv. Pāvils saka: Dieva noslēpumi, tas ir, apslēptas lietas, kuras dod Dievs un kuras ir Dievā. Jo arī velnam ir savi noslēpumi, kā Jāņa atklāsmes grāmatā 17:5 sacīts: “Uz viņas [lielās netikles] pieres bija rakstīts noslēpumains vārds: lielā Bābele, visas zemes netikļu un negantību māte.” Tāpat Atkl. 17:7: “Es tev pateikšu, kas ir šis sievas noslēpums..”. Tie ir noslēpumi, kuru namturi tagad ir pāvests un viņa garīdznieki. Tie apgalvo, ka viņu mācība rādot ceļu uz debesīm; un tomēr aiz tās slēpjas vienīgi elle un nāve, kuras nagos krīt visi, kas šai mācībai tic. Turpretī Sv. Pāvils runā par Dieva noslēpumiem, kuros ir dzīvība un svētlaime.

Tā nu mums ir skaidra apustuļa sacīto vārdu jēga: Kristus kalps ir Dieva noslēpumu namturis, tas ir, viņam ir jābūt un jātiek uzskatītam par cilvēku, kas sludina un dāvā Dieva ļaudīm lietas, kuras ir Kristū un pats Kristus; tas ir, viņam jāsludina skaidrs Evaņģēlijs un ticība – ka vienīgi Kristus ir mūsu dzīvība, ceļš, gudrība, spēks, balva un svētlaime utt. un ka visas mūsu pašu lietas ir tikai nāve, maldi, neziņa, nespēks, kauns un lāsts. Kas sludina ko citu, tas nevienam cilvēkam nav jāuzskata par Kristus kalpu, nedz Dieva dārgumu namturi, bet jāvairās no viņa kā no velna vēstneša. Tādēļ apustulis turpina:

“No namturiem galvenām kārtām prasa, ka tie būtu uzticami.”

Tas ir pats svarīgākais – to Dievs no mums prasa, to meklē eņģeļi, cilvēki un visa radība. Tie nejautā, vai kāds būtu saucams par namturi, nedz arī – vai viņam ir liela vai maza bīskapija, jā, pat ne to, vai viņš pats ir dievbijīgs; bet jautājums ir vienīgi par to, vai šāds namturis uzticīgi pilda savu amatu un rīkojas tā, kā Dieva dārgumu namturim piederas. Te apustulis dod mums lielu varu, ka drīkstam izvērtēt visu mūsu bīskapu, pāvestu, kardinālu mācību un dzīvi. Šādu uzticību Kristus prasa Mt. 24:45: “Kurš tad ir uzticīgais un gudrais kalps, ko kungs iecēlis pār savu saimi tiem dot barību savā laikā?”

Kādai jābūt šai uzticībai? Kā tai jāizpaužas? Saki, ko gan tas līdz, ka viens bīskaps ir tik varens, ka viņam pieder visas bīskapijas – kā to par sevi apgalvo pāvests? Ko gan tas dotu, ja kāds būtu tik svēts, ka varētu uzcelt mirušos ar to vien, ja uz tiem kristu viņa ēna? Ko cilvēkam dotu gudrība, kas būtu lielāka nekā visiem apustuļiem un praviešiem kopā? Neviena no šīm lietām te netiek prasīta. Bet tiek prasīts, lai namturis būtu uzticams, dotu draudzei Dieva vārdu, sludinātu tai Evaņģēliju un izdalītu Dieva noslēpumus. Jā, tieši tas tiek prasīts – tās ir lietas, kas ikvienam palīdz un ir vajadzīgas. Tādēļ no Dieva noslēpumu namturiem vispirms tiek prasīta uzticība.

Skaties, kā pāvesta un visu garīdznieku rīcība saskan ar šiem Sv. Pāvila vārdiem! Saki, ko prasa pāvests? Vai visa viņa trakošana un mantrausība nav viena vienīga cenšanās ar varu kļūt par noteicēju un valdīt pār visiem? Viņš necenšas panākt neko citu kā vien kļūt bagāts, varens, spēcīgs, augsti godāts, pakļaujot sev ikvienu. Tādēļ velns liek vārdus viņa zaimotājā mutē, palīdzēdams sacerēt visus pāvesta likumus, un stāsta, cik svarīga ir paklausība un cik bīstama dvēseļu pestīšanai ir šīs paklausības pārkāpšana; bet par uzticību savā namturībā pāvests neraizējas. Vai tad visos viņa neskaitāmo likumu un pavēļu grēku plūdos, jā, visā viņa valdīšanā kaut vārds tiek sacīts par Dieva mysteria, vai Evaņģēlijs tiek pasludināts? Tur taču tiek runāts tikai par dažādām strīdīgām lietām, par prebendām[1]; augstākās no lietām, kas tiek pieminētas, ir tonzūras un tērpi. Jā, turklāt pāvests pat atklāti nolād Evaņģēliju un Dieva mysteria. Šim piemēram seko bīskapi un garīdznieki ar saviem klosteriem un augstajām skolām.

Šo apustulisko uzticību viņi izskaidrojuši tā, ka tagad par uzticamu bīskapu, abatu vai prelātu pie viņiem tiek uzskatīts tas, kas, izmantodams Dieva un svēto vārdus, uzticīgi pārvalda, sargā un vairo baznīcas laicīgo mantu – Sv. Pētera mantojumu, Sv. Morica pili, Svētā krusta zemi un tamlīdzīgas lietas, tas ir, paši savu bagātību; pati pasaule nav tik pasaulīga kā šie garīdznieki. Un tieši šie bīskapi un prelāti tiek saukti par tādiem, kas labi vadījuši savas baznīcas, kaut arī visas dzīves laikā tie ne reizi nav klausījušies, nedz lasījuši Evaņģēliju; nemaz nerunājot par to, ka viņiem būtu vajadzējis to sludināt. Tā nu zaimotāja mute arvien drīkst brīvi runāt visas pasaules priekšā; un tā sauc par labiem Dieva dārgumu namturiem tieši tos, kas patiesībā nav derīgi nekādam citam darbam kā vien laicīgai lietu pārvaldīšanai; tie varētu būt laicīgo kungu rentnieki, piļu pārvaldnieki, aizgādņi, būvmeistari, ciemu vecākie, laukstrādnieki, pagrabu uzraugi un galvenie pavāri – un nekas vairāk; tieši tāda ir viņu apustuliskā uzticība.

Bet, kamēr šādas lietas notiek, dvēseles iet bojā, tiek postīts viss, kas nāk no Dieva, vilki valda un plosa: tikai nederīgie namturi to neredz un necenšas vilkus atvairīt, bet sēž klusu, pārrēķinādami savus rēķinus, gaidīdami nodevas un uzticīgi rūpēdamies par baznīcas īpašumiem; turklāt tie ir pārliecināti, ka par šādu uzticību Kristus tiem debesīs sagatavojis augstus troņus. Ak, nožēlojamais, aklais, pazudušais pūlis – cik pārdroši viņi dodas tieši uz elli!

Nespēdams klusēt un gribēdams brīdināt no līdzīgiem gadījumiem, pieminēšu kādu velna nelietību, ko esmu dzirdējis stāstām: senos laikos Merseburgā, mūsu zemē, esot noticis kāds gadījums ar ķeizara Heinriha zelta kausu. Mīļie ļaudis aizgūtnēm melš, stāstīdami, ka Lorencs esot uzvarējis velnu un atbrīvojis ķeizara dvēseli, iemezdams svaros zelta kausu, tādēļ velns esot saniknojies un nolauzis kausam rokturi. Šādi rupji, nejēdzīgi, nekrietni meli vajadzīgi tādēļ, lai mūs, kristiešus, apstulbinātu un neļautu mums saskatīt velna viltību. Kādēļ gan velns ir izdomājis šādus stāstus? To visu viņš darījis tādēļ, lai būtu kāds brīnumdarbs, kas apstiprinātu un attaisnotu šo prelātu “jauko” uzticību, bagātību un mantkārību, par kuru jau iepriekš sacīts, un lai nesaprātīgi ļaudis iekristu, noticēdami, ka velnu iespējams uzvarēt, ziedojot baznīcai; lai gan Sv. Pāvils saka, ka šādu uzvaru iespējams izcīnīt vienīgi ar ticības spēku.[2]

Bet ir vēl “jaukāka” uzticība, kura mūsdienās čakli darbojas ar dvēseļu – vispirms patieso namturu dvēseļu – garīgajiem dārgumiem; šāda “uzticība” kļuvusi ierasta garīgi tukšo kungu un neuzticamo namturu vidū. Sv. Pēteris debesīs gan zinās, kā pasargāt no viņiem savu troni, lai gan tie šķiet tik bezgala svēti. Tie ir mūsu garīgie tēvi, priesteri, mūki, mūķenes, kas dzīvo paklausībā pāvestam, svētajai baznīcai un visdažādākajiem cilvēku likumiem, ordeņiem un statūtiem.

Šeit tad nu redzam īstus namturus un nedzirdētu uzticību, novērtēdami to, cik stingri, nelokāmi un nopietni viņi dzīvojuši paklausībā un uzcītīgi darbojušies ar pāvesta sacerētajiem noteikumiem! Jā, tie ir tie īstie svētie! Daži bīskapi, kas ievēro svētās baznīcas tiesības, arī tiek piepulcēti viņu skaitam. Bet, ja mēs pārmeklētu visus klosterus un aplūkotu visu mācību un dzīvi tajos, tad redzētu, ka neviens vilks uz šīs zemes nezina par Dieva noslēpumiem tik maz un nav aizgājis tik tālu projām no Kristus kā viņi; jā, tieši šie svētie nedara neko citu kā vien neprātīgi un pārdroši ar visu savu dzīvi cīnās pret Kristu; viņi ir gluži kā Gogs un Magogs, kas Apokalipsē nostājas pret Dieva Jēru. Viņi lepojas paši ar saviem darbiem, tā izdeldēdami ticību un tomēr saukdamies par Dieva namturiem. Tāpat kā vilks sauc sevi par ganu, lai tiktu pie avīm.

Kam tad nu ir ausis, tas lai dzird, ko Sv. Pāvils saka: namturu vidū tiek meklēti tie, kas ir uzticami; bet uzticami ir tie, kas rūpējas par Dieva noslēpumiem. Tā nu ir skaidrs, ka pāvests, bīskapi, mūki, mūķenes, augstās skolas un visi, kas līdz ar viņiem paļaujas uz ko citu, ir nodarbināti ar ko citu, nevis Kristu, Evaņģēliju un skaidro ticību, – tie gan saucas par Dieva namturiem un Kristus kalpiem, taču patiesībā ir velna kalpi un namturi, kas darbojas ar sava kunga – velna – mysteria jeb noslēpumiem. Tādēļ Kristus piebilst un saka: nama kalpam jābūt ne vien uzticamam, bet arī gudram, lai viņš spētu atšķirt Dieva noslēpumus no velna noslēpumiem, lai spētu pasargāt pats sevi un visus tos, kas viņam uzticēti; jo notiek tā, kā Sv. Pāvils saka 2. Kor. 11:13-14: “Jo tie ir viltus apustuļi un viltīgi strādnieki, izlikdamies par Kristus apustuļiem. Nav arī brīnums; jo pats sātans izliekas par gaismas eņģeli.”

Jo lielāka ir uzticība, jo bīstamāka tā var kļūt, ja pietrūkst gudrības, kas pazīst Dieva noslēpumus, – kā to varam mācīties, uzlūkojot garīgi tukšu svēto pazudinošo uzticību. Sv. Pāvils ir labi zinājis, ka velna noslēpumi šādā veidā gūs virsroku; tādēļ viņš klusē par visu pārējo, norādīdams tikai, kādai jābūt uzticībai. Ja mūsu bīskapi būtu palikuši uzticami Dieva noslēpumu namturi, tad pāvesta vara un īpašā garīdzniecība būtu palikusi ārpusē un vispārējā ticības kārta tiktu pasargāta. Un, ja viņi vēl tagad būtu vai kļūtu uzticami, tad visām īpašajām garīdznieku kārtām drīz vien vajadzētu iznīkt, bet vispārējai – no jauna celties.

“Bet tā man ir maza lieta, ka jūs mani tiesājat vai kāda cilvēku tiesa.”

Bet šeit mums vispirms jāmācās valoda un jānoskaidro vārdu nozīme, lai saprastu, kā tiem jāskan mūsu dzimtajā valodā. Runādams par tiesāšanu, Sv. Pāvils šeit domā labu tiesāšanu jeb novērtēšanu, proti, ka par viņu tiek sacīts kas labs un ka viņš tiek augstu novērtēts; lai gan parasti, runājot par tiesu, tiek domāts drīzāk par lāstu. Tomēr ikvienā tiesā notiek abas šīs lietas – viens tiek nolādēts, otrs – attaisnots, viens tiek sodīts, otrs – atalgots, viens tiek apkaunots, otrs – celts godā. Tas notiek arī ikvienā slepenā tiesā. Tā farizejs, par kuru stāsta Evaņģēlijs, slavēdams sevi, nolād muitnieku un visus pārējos cilvēkus. To pašu katrs cilvēks dara savam tuvākajam, slavēdams vai nolādēdams viņu. Tiesāšana arvien izpaužas šajās divās lietās. Tādēļ šeit Sv. Pāvils saka: ļaudis spriež par viņu jeb tiesā viņu, proti, viņam tiek izteikts viens no diviem iespējamiem spriedumiem – pagodinošais, tas ir, ļaudis Sv. Pāvilu slavē un novērtē augstāk nekā citus. Tā viņi ir izsprieduši tiesu starp Pāvilu un citiem apustuļiem, dodami viņam priekšroku salīdzinājumā ar pārējiem. Savukārt daži citi iztiesāja, tas ir, slavēja Sv. Pēteri, vēl citi – Apollu. Bet to, ka tiesāšana šeit nozīmē tieši slavēšanu, apliecina vēstules [citāta] beigas, kur Sv. Pāvils saka: “.. netiesājiet priekšlaikus, tiekāms Tas Kungs atnāks; Tas arī cels gaismā, kas bija apslēpts tumsībā, un atklās siržu nodomus, un tad ikvienam būs sava uzslava no Dieva.” Kas gan cits ar šiem vārdiem izteikts kā: neslavējiet, ļaujiet, lai Dievs slavē? Dievam piederas mūs tiesāt, slavēt un vainagot; mums pašiem turpretī nepiederas citam citu tiesāt, nedz slavēt un likt galvā goda kroni.

Par cilvēku tiesu šeit tiek saukta arī cilvēciska vērtēšana, tiesāšana un slavēšana, ar kādu cilvēki cildina, paaugstina un dara slavenus tos, kurus viņi augstu vērtē, – gluži kā dienasgaisma apgaismo un dara redzamas tās lietas, kas nakts tumsā nav bijušas saskatāmas un pamanāmas. Tādēļ latīņu valodā pazīstami ļaudis tiek saukti vārdos praeclari, nobiles, illustres, vācu valodā – durchlauchtige, tas ir, augsti apgaismoti un cildināti, tādi, kam ir izcila slava un vārds ļaužu vidū. Turpretī tie, kas nav slaveni, tiek saukti vārdos obscuri, ignobiles, humiles – tumši, necili, neievērojami utt.

Arī Svētie Raksti piedēvē ķēniņiem un valdniekiem vārdus doxas, glorias, claritates – tas ir – skaidrība, godība u.c., kā Sv. Pēteris 2. Pēt. 2:10 par pāvestu un viņa ļaudīm saka: “.. [netaisnie] nicina glorias – augsto varu” – tas ir, viņi nicina varenos, ķēniņus, valdniekus un visu, kas vien virs zemes ir cildens un godības pilns; lai gan Kristus taču ir pavēlējis mīlēt pat ienaidniekus, svētīt tos, kas mūs nolād, darīt labu tiem, kas mūs vajā; tā nu mēs redzam, ko īsti pāvests dara Zaļajā ceturtdienā, savā bullā Coenae Domini un, kad vien viņam iepatīkas.

Tātad cilvēku tiesa ir slava un gods cilvēku vidū. Tā Jeremija (Jer. 17:16) saka: “.. es nelaimes dienu neesmu vēlējies, Tu to zini!” Itin kā viņš gribētu sacīt: tie apsūdz mani, teikdami, ka es sludinot ko jaunu – tādēļ vien, ka saņemu no ļaudīm godu, atzinību un labu slavu; bet Tu zini, ka tā tas nav un šādu cilvēku spriedumu nekad neesmu vēlējies. Un Kristus Jņ. 5:41 saka: “No cilvēkiem Es godu nepieņemu”, tas ir, es negribu, lai cilvēki mani slavē un cildina; un Jņ. 8:50: “.. Es nemeklēju savu godu.” Tāpat arī par Jāni Kristītāju Viņš saka šādus vārdus (Jņ. 5:35): “.. jūs gribējāt līksmoties viņa gaismā”, tas ir, jūs labprāt pieredzējāt to, ka Jānis ar savu liecību vairoja jūsu godu un tās dēļ īsu brīdi jūs tikāt godāti cilvēku vidū; tas arī ir tas, ko jūs meklējāt.

Tā nu Sv. Pāvils apgalvo, ka viņam šī slava, spožums, gods un [ievērojams] vārds cilvēku priekšā ir visnenozīmīgākā lieta, un nosauc to par cilvēku tiesu: jo šis spriedums nāk no cilvēkiem, nevis no Dieva; tas nāk un aiziet līdz ar cilvēkiem. Sv. Pāvils grib sacīt: es neievēroju to, ka jūsu un visas pasaules priekšā tieku cildināts; cilvēki var turpināt to darīt, bet Kristus kalpiem un Dieva noslēpumu namturiem ir jāgaida Kristus un Dieva tiesas spriedums.

Bet viņš gan ir “nepateicīgs” apustulis, kas nesūta veselu lērumu bullu un neatalgo ar grēku atlaidēm tos, kas parādījuši pienācīgu godu un cieņu apustuliskajam tronim. Pāvests būtu rīkojies daudz apustuliskāk, jā, viņš būtu nolādējis tos, kas nebūtu izteikuši šādu cilvēcisku slavinājumu un neapliecinātu: es sekoju pāvestam, pāvests ir augstākais, svētākais, varenākais. Ja Sv. Pāvils to būtu gribējis, viņš būtu kļuvis par pāvestu un augstāko valdnieku – ar vienu vienīgu vārdu, piekrizdams tiem, kas gribēja turēties pie viņa; visiem pārējiem tad būtu vajadzējis pakļauties. Bet Sv. Pāvils savā namturībā vairāk meklēja uzticību nekā pagodinājumu, tādēļ viņš palika vienkāršs telšu taisītājs, kas ceļo kājām.

No šiem vārdiem ir skaidrs, ka korintieši sprieduši pēc cilvēka personas, iedomādamies, ka viņa, Pāvila, vai arī Pētera vai Apolla Kristība un Evaņģēlijs ir lielāks vai augstāks par to, ko sludina pārējie; to Sv. Pāvils nevar pieļaut – viņš grib, lai visi apustuļi būtu vienādi, neraugoties uz to, kādi tie ir kā cilvēki; jo cilvēks, ko kristījis un mācījis Pāvils, ir tāds pats kā tas, kuru kristījis Pēteris, Apolls vai vēl kāds cits. Turpretī pāvests briesmīgi plosās, negribēdams ļaut kļūt par kristieti nevienam citam kā vienīgi tam, kuru pats ir mācījis; bet pāvests taču nemāca neko citu kā vien neticību un ģeķīgus cilvēku darbus.

Bet, tā kā Pāvils noliedz cilvēka godāšanu un prasa tikai uzticību un Dieva namturību, viņš ir atcēlis jebkādus šķelšanās iemeslus, tā ka kristiešiem nav pamata nošķirties citam no cita, bet jāpaliek kopībā un vienotiem, vienlīdzīgiem visās lietās. Jo kā gan lai viņi šķeltos, ja tiklab viens, kā otrs ir Kristus kalps un Dieva noslēpumu namturis, tā ka starp viņiem nav nekādu atšķirību! Jo viens ir tikpat uzticams kā otrs, tiek sludināts Evaņģēlijs, kas ir visiem kopīgs, un nekādas sektas nerodas.

Šos vārdus Sv. Pāvils saka ne tikai par sevi, bet gan par visiem apustuļiem; jo viņš saka nevis: “.. lai ikviens uz mani skatās..”, bet gan: “.. lai ikviens uz mums skatās kā uz Kristus kalpiem un Dieva noslēpumu namturiem.” “Uz mums,” viņš saka. Kurus “mūs” viņš šeit domā? Proti: ikviens lai tā skatās uz mani, uz Pēteri, uz Apollu – uz visiem, par kuriem šeit tiek runāts. Tā nu ir skaidrs, ka Sv. Pēteris jāuzlūko tieši tāpat kā Sv. Pāvils, ikviens no apustuļiem – tāpat kā visi pārējie. Tādēļ vai nu Sv. Pāvils, darīdams visus apustuļus par vienlīdzīgiem Kristus kalpiem un Dieva noslēpumu namturiem, māca nepareizi, vai arī visa pāvesta vara ir izdomājums un meli, tā ka šie vārdi kļūst par spēcīgiem pāvesta apsūdzētājiem.

“.. es neesmu arī pats sev tiesnesis.”

Tu varbūt jautāsi: kā gan apustulis var vērtēt savu tiesu augstāk par visu pārējo cilvēku spriedumu; mēs taču redzam, ka lielākā daļa cilvēku slavē paši sevi vai vismaz sevi augstu vērtē; jo ir dabiski, ka ikviens patīk pats sev. Bet pavisam maz ir tādu, kas, nonākuši cilvēku tiesā, nedomātu par viņu spriedumu. Tātad varētu sacīt otrādi: man ir nenozīmīgs mans pašvērtējums, es arī neievēroju cilvēku tiesu, jūsu un visas pasaules uzslavas. Bet apustulis runā kā kristietis – pēc savas sirdsapziņas Dieva priekšā; arī korintieši cildināja Sv. Pāvilu par to, kas ir nozīmīgs Dieva priekšā – viņi gribēja, lai Dieva priekšā šis apustulis būtu augstāks, lielāks, labāks nekā pārējie. Citi, savukārt, cildināja Sv. Pēteri.

Tā nu Dieva priekšā nav svarīgāka liecinieka kā cilvēka sirdsapziņa; jo Dievs nespriež tiesu pēc ārējā izskata – kā to dara cilvēki -, bet gan pēc sirds, kā 1. Sam. 16:7 sacīts: “.. Dievs neskatās tā, kā redz cilvēki; cilvēks redz, kas parādās viņa acīm, bet Tas Kungs uzlūko sirdi.” Tādēļ mūsu sirdsapziņas liecība Dieva priekšā nozīmē daudz vairāk nekā visas pasaules liecība. Jā, mūsu sirdsapziņa kļūs par vienīgo liecinieci, kā apustulis saka Rom. 2:15-16: “To pašu apliecina viņu [pagānu] sirdsapziņa un viņu domu spriedumi, kas cits citu vai nu apsūdz, vai attaisno, – tai dienā, kad Dievs caur Jēzu Kristu spriedīs tiesu par to, kas cilvēkos apslēpts, pēc mana Evaņģēlija.”

Tā nu Sv. Pāvils šeit grib sacīt: kā gan jūs domājat sekot vienam vai otram no mums, cenzdamies panākt, lai viens apustulis cilvēku vidū tiktu uzskatīts par lielāku vai labāku nekā cits, ja tā tas nepavisam nav? Arī mūsu pašu sirdsapziņa nedrīkst izvērtēt, kurš ir labākais un augstākais Dieva priekšā; jo arī Salamana pamācībās 28:26 lasām: “Kas paļaujas vienīgi uz savu sirdi, ir vientiesis..”. Tādēļ šādai nevienprātībai nav pamata, jo nevienam nav zināms, kurš ir augstākais Dieva priekšā. Arī Kristus uzdevums nav ierādīt vietas pie Dieva labās vai kreisās rokas, Mt. 20:23. Jo Dieva priekšā visi ir vienādi, tiklab viens, kā otrs ir Kristus kalpi, un paliek apslēpts, kurš ir augstākais. Tādēļ neviens cilvēks lai neuzdrīkstas tiesāt un izvērtēt šādas lietas; vēl jo mazāk drīkst paaugstināties pār citiem laicīgas varas, mantas, draugu dēļ. Pāvesta paaugstināšanās ir gluži pretēja šai mācībai, lai gan tiek apgalvots, ka pāvesta augstais stāvoklis esot no Dieva. To Sv. Pāvils šeit noliedz, sacīdams, ka šīs lietas neviens nevar zināt, nedz izvērtēt pirms pastarās dienas.

Te nu pāvesta piekritēju veiklās mēles grib atrast kādu robu un sacīt: Sv. Pāvils nenoliedzot Sv. Pētera vai pāvesta augsto stāvokli, bet gan aizliedzot tiesāt pašu cilvēku, izvērtēt, cik labs vai ļauns viņš ir Dieva priekšā. Es atbildu un apliecinu, ka Sv. Pāvils aizliedz tiesāt cilvēku, izvērtējot, kāds viņš ir Dieva priekšā; tomēr kristieši to darīja – arī amatu, Kristību un sludināšanu viņi uzskatīja par augstāku tad, ja augstāks tiem šķita cilvēks, kas ar šīm lietām kalpoja. Citādi viņi nebūtu teikuši: es turos pie Pāvila, es – pie Pētera utt. Jo tiem bija labi zināms, ka pasludinājums, Kristība un amats apustuļiem bija vienāds; bet viņi gribēja paaugstināt amatu un tā uzdevumu cilvēka augstā stāvokļa dēļ. Sv. Pāvils rīkojas gluži pretēji – viņš parāda, ka amats ir visiem vienāds, paskaidrodams, ka apustuļi kā cilvēki mūsu priekšā ir vienādi, jo neviens nevar zināt, kurš ir augstākais vai labākais Dieva priekšā. Ja viņi būtu gribējuši paaugstināt tikai cilvēku, bet ne amatu, tie nebūtu radījuši sektas, neviens arī nebūtu sacījis: es turos pie Pāvila utt. Gluži tāpat kā mēs neradām sektas, lai gan Sv. Pāvilu vērtējam augstāk nekā Sv. Augustīnu – spriežot par viņiem kā cilvēkiem. Bet sektas rodas tad, ja saku: es turos pie Pētera; un tu saki: es turos pie Augustīna; un ja tādēļ es uzskatītu, ka mans sprediķis ir labāks un augstāks nekā tavs.

Arī meļi, paši pāvesta ļaudis, pat zinādami, ka viņu meli, ar ko tie pamato pāvesta pasludināšanu par visaugstāko, nespēj pastāvēt, ja viņš kā cilvēks nav dievbijīgs un īpaši labs, – tie mēģina nostiprināt savus melus ar vēl lielākiem meliem, apgalvodami, ka pāvests arī kā cilvēks esot tik labs, ka viņš pat nevarot maldīties, Svētais Gars nevarot viņu atstāt un Kristus arvien esot ar viņu. Daži savām zaimotāju mutēm dod tik lielu vaļu, ka pat tad, kad nav noliedzams, ka pāvests atklāti grēko, viņi tomēr saka: neesot iespējams, ka pāvests kaut ceturtdaļstundu paliktu nāves grēkā; tikpat droši viņi ir ar savām lotēm un kompasiem noteikuši Svētā Gara klātbūtni pāvestā.

Kādēļ tad viņi melo šādus zaimotāju melus? Bez šaubām, tādēļ, ka viņi redz, cik neiespējami ir saglabāt šo augsto stāvokli, ja nav iespējams izglābt cilvēku; viņiem nākas atzīt, ka tā ir īsti velnišķīga lieta – augsts stāvoklis bez dievbijības. Tā nu arī šeit nevar sacīt, ka korintieši būtu paaugstinājuši kādu cilvēku un nevis amatu, jo cilvēks tiek paaugstināts sava amata dēļ.

Bet, ja tu jautā: kā tad Pāvils netiesā pats sevi, ja viņš grib tikt uzlūkots kā Kristus kalps un Dieva noslēpumu namturis? Es atbildu: kā jau iepriekš sacīts, kalpošana un amats pieder Dievam, kas apustulim to uzticējis. Jo, tāpat kā neviens cilvēks nevar būt Dieva vārda autors, tā arī neviens cilvēks nevar kādu sūtīt un darīt par apustuli. Dievs pats to ir izlēmis un sūtījis savus apustuļus. Tādēļ ar šo amatu ir jālepojas, apliecinot, ka tas ir dārgums, kas saņemts no Dieva; gluži kā es varu lepoties un apliecināt, ka Dievs radījis mani kā cilvēku. Bet, tāpat kā nevaru izvērtēt, kāds esmu un būšu Dieva priekšā, tā arī nedrīkstu tiesāt apustuļus jeb Dieva namturus, izvērtējot, kurš no tiem ir lielākais Dieva priekšā.

Bet, ja tu atkal saki: tu taču māci, ka kristīgam cilvēkam nav jāšaubās par to, ka viņš ir Dievam tīkams; kas šaubās, tas nav kristietis! Ticība ļauj mums būt pārliecinātiem, ka esam Dieva bērni, ka Dievs ir mūsu Tēvs un mums notiek tas, kam ticam.

Es atbildu: paliec nešaubīgi pie tā, ka ticība ir droša par Dieva žēlastību; jo ticība nav nekas cits kā pastāvīga, nešaubīga, nesvārstīga, droša paļāvība uz Dieva žēlastību. Bet, kā jau sacīju, korintieši gribēja izvērtēt apustuļus pēc viņu cilvēciskajām īpašībām un darbiem, izspriežot, kurš no tiem kā cilvēks ir svētāks, dižāks un cienīgāks, domādami, ka tādējādi arī šā “lielākā” apustuļa amats un viņa sekotāji būtu kas īpašs, salīdzinot ar visiem pārējiem. Te nu Sv. Pāvils atstāj visus darbus un cienīgumu Dieva tiesas ziņā, paturot visus apustuļus vienā amatā un ticībā. Viņi visi pilda vienu un to pašu amatu un ir taisnoti vienā un tajā pašā ticībā; bet noteikt, kurš no viņiem šajā amatā strādā vairāk, ir labāks, augstāks un cienīgāks, – tas ir Dieva ziņā; nevienam šādu lietu dēļ nav jānošķiras no draudzes, tādēļ tālāk Sv. Pāvils saka:

“Es gan nekā neapzinos, bet tādēļ vēl neesmu taisnots, mans tiesnesis ir Tas Kungs.”

Šie vārdi skaidri rāda, ka korintieši ir tiesājuši apustuļus kā cilvēkus – pēc viņu darbiem; jo Sv. Pāvils atzīst, ka viņš savā sirdsapziņā ir bezvainīgs, un apliecina, ka viņi ir pareizi sprieduši – runājot par to, kā tas izskatās cilvēku acīs un viņu sirdsapziņā. Taču Dieva priekšā ar šādu spriedumu nepietiek; tādēļ visa cilvēciskā tiesāšana ir aplama, jo tā ir balstīta tikai uz šādiem pamatiem.

Par šiem vārdiem varētu runāt vēl daudz. Te redzam, ka visi darbi tiek noraidīti – neviens darbs nespēj darīt cilvēku dievbijīgu un dāvāt viņam pestīšanu. Sv. Pāvils saka: es nekā neapzinos – lai gan viņš noteikti darījis daudz labu darbu; tomēr viņš apgalvo, ka ar tiem nav taisnots. Ar ko tad? Vienīgi ticībā. Jo, ja kāds būtu taisnots ar to vien, ka neapzinās nekāda grēka un dzīvo ar mierīgu sirdsapziņu, tad viņš paļautos pats uz sevi, varētu pats sevi tiesāt un slavēt, kā to dara augstprātīgi svētuļi. Tad arī ticība nebūtu vajadzīga, tāpat nebūtu vajadzīga Dieva žēlastība – mūsos pašos būtu atrodams viss, kas mums vajadzīgs, un bez Dieva itin labi varētu iztikt. Bet Sv. Pāvils stingri paliek pie tā, ka mums jāpaļaujas uz Dieva žēlastību un tikai caur to mēs tiekam taisnoti. Bet izvērtēt mūsu darbus, mūs pašus un kārtu – tas ir Dieva ziņā; mēs esam pārliecināti, ka neviena no šīm lietām nevar mūs taisnot, bet nezinām, kā Dievs to visu vērtēs un kādu uzslavu no Viņa saņemsim.

Man šķiet, ikvienam ir viegli saprotams arī tas, ka Sv. Pāvils šeit runā par savu dzīvi pēc atgriešanās; tajā viņš neapzinās nekā tāda, kas apgrūtinātu viņa sirdsapziņu; bet par dzīvi līdz atgriešanās brīdim viņš pats 1. Tim. 1:13 raksta: “.. iepriekš biju zaimotājs, vajātājs un varmāka..”.

Bet šeit rodas vēl kāds jautājums: kā tad apustulis nav taisnots savas tīrās sirdsapziņas dēļ, ja jau 2. Kor. 1:12 viņš saka: “Tas, ar ko mēs lepojamies, ir mūsu sirdsapziņas liecība, ka mēs esam turējušies dievišķā šķīstībā un skaidrībā, ne miesas gudrībā, bet Dieva žēlastībā kā pasaulē, tā sevišķi jūsu vidū”? Bet atbilde ir meklējama pašos šajos vārdos – ne velti te sacīts “Dieva žēlastībā”. Jo mēs patiešām varam lepoties un lielīties ar Dieva žēlastību, kas ir mūsu sirdsapziņas lepnuma pamats. Un, ja arī apustulis nebūtu to īpaši pieminējis, tomēr ir saprotams, ka viņš runā par lepnumu žēlastībā jeb lepnumu pasaules priekšā.

Jo ļaužu priekšā ikviens var un ikvienam vajag apliecināt savu bezvainību un lepoties ar to, ka nevienam nav darījis nekādu netaisnību; nav jāsauc par ļaunu tas, ko zinām labu esam. Bet Dieva priekšā šāds lepnums nav nekas; jo Dievs vēlas iztiesāt sirdi, kamēr cilvēku spriedumam pietiek ar darbiem. Tā nu Dieva priekšā vajadzīgs kas augstāks par mūsu tīro sirdsapziņu, kā Mozus saka 2. Moz. 34:7: “.. [Dievs] tūkstošiem saglabā žēlastību, piedod noziegumus, pārkāpumus un grēkus, bet arī neatstāj nevienu nesodītu..”. Un Rom. 3:23 lasām: “.. jo visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības”, bet 1. Kor. 1:31 teikts: “ .. kas lielās, tas lai lielās ar To Kungu”, tas ir, ar Viņa žēlastību.

“.. mans tiesnesis ir Tas Kungs.”

Tas nozīmē: es gribu gaidīt, līdz Dievs mani tiesās un slavēs; kā arī 2. Kor. 10:18 apustulis saka: “Jo ne tas ir derīgs, kas pats sevi uzteic, bet tas, ko uzteic Tas Kungs.” To viņš saka tādēļ, lai korintiešus neizbiedētu, bet mudinātu uz krietnu dzīvi. Jo, lai gan neviens cilvēks nevar citus tiesāt, nedz slavēt, tomēr neviens nepaliks netiesāts un neslavēts; Dievs pats grib tiesāt un slavēt to, kas labi darīts. Tādēļ mums pienākas vēl jo uzcītīgāk darīt labu – jo Dievs pats grib būt mūsu tiesnesis. Viņš arī grib, lai nepagurstam un nepametam savu darbu, ja arī, šeit dzīvodami, droši nezinām, kādu spriedumu saņemsim.

“Tātad netiesājiet priekšlaikus, tiekāms Tas Kungs atnāks; Tas arī cels gaismā, kas bija apslēpts tumsībā, un atklās siržu nodomus, un tad ikvienam būs sava uzslava no Dieva.”

Te pamatoti varētu jautāt: vai tad mums neklājas slavēt vienam otru? Pāvils Rom. 12:10 taču saka: “Centieties cits citu pārspēt savstarpējā cieņā.” Un Kristus Mt. 5:16: “Tāpat lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs.” Un 2. Kor. 6:8 Sv. Pāvils raksta, ka šeit, uz zemes, mums pienākas dzīvot kā Dieva kalpiem “ar godu un negodu, ar slavu un neslavu”. Es atbildu: tas viss vajadzīgs tādēļ, lai netiktu uzlūkoti darbi, bet vienīgi ticība. Labi darbi mums ir jādara un jāslavē arī citu cilvēku labie darbi; tomēr ar tiem neviens netiek taisnots, pēc darbiem arī nedrīkstam spriest un vērtēt vienu cilvēku augstāk par otru. Jo Dieva priekšā arājs ar savu arklu ir labāks nekā mūķene ar savu šķīstību.

Piecas negudrās jaunavas Mt. 25:2 arī ir jaunavas, tomēr viņas saņem lāstu. Un atraitne Mk. 12:42, kura iemet ziedojumu šķirstā divas artavas, ir darījusi vairāk nekā visi citi, kas taču bija tur metuši daudz vairāk. Grēcinieces darbs Lk. 7:37 pārspēj visus farizeju darbus. Un šo uzskaitījumu var turpināt – mums, cilvēkiem, nav iespējams zināt, nedz aptvert atšķirības starp cilvēkiem un viņu darbiem un to, kā tie tiks izvērtēti: mums visi jāslavē un jāgodā vienādi, neuzskatot nevienu darbu augstāku par citiem. Mums savā starpā jābūt pazemīgiem, arvien vērtējot savu tuvāko augstāk par sevi pašu un ļaujot Dievam vien izspriest, kurš no mums ir augstākais. Lai gan Viņš jau ir savu spriedumu izteicis: kas pats pazemojas, tas tiks paaugstināts; tomēr vēl nav atklājies, kuri ir tie, kas paši sevi paaugstina, un kuri pazemojas. Tas tādēļ, ka sirdis – pēc kurām Dievs mūs tiesās – vēl nav atklātas. Arī tas, kas savā sirdī slepenībā ir augstprātīgs, var pazemoties; savukārt tas, kurš ir pazemīgs savā sirdī, var paaugstināties.

Tādēļ Sv. Pāvils saka: “.. Tas Kungs atnāks; Tas arī cels gaismā, kas bija apslēpts tumsībā, un atklās siržu nodomus..”; tad skaidri būs redzamas atšķirības un atklāsies, kurš ir augstāks un labāks, kādi darbi ir tie labākie.

Tādēļ visnekristīgākā lieta ir tiesāt un vērtēt kādu pēc viņa ārējās dzīves un darbiem, kā, piemēram, ja tiek sacīts: kartēziešu mūka dzīve pati par sevi ir labāka nekā zemnieka vai laulāta vīra dzīve. Ja mūks gribētu rīkoties pareizi, viņš laulātā vīra dzīvi uzlūkotu kā augstāku par savējo; jo Dievs tiesās nevis pēc ārēji redzamās dzīves, bet gan pēc apslēptā sirds nodoma. Kā gan kartēzietis var zināt, vai zemnieks savā sirdī nav pazemīgāks nekā viņš pats?

Ja tu saki: ja visi darbi un dzīvesveidi ir tik līdzvērtīgi, ka neviens no tiem nav pārāks par citiem, – kādēļ tad kļūstam par mūkiem, mūķenēm un priesteriem, gribēdami kalpot Dievam, kādēļ atstājam pasauli un pieņemam labāku kārtu? Es atbildu: kādēļ Kristus un Pāvils ir sludinājuši, ka nāks viltus kristieši un viltus pravieši un pievils daudzus? Ja mēs būtu ievērojuši mācību, ka kalpošana Dievam visās kārtās un visos darbos ir līdzvērtīga, nekādi klosteri nekad nebūtu radušies; vai vismaz tie nebūtu nonākuši līdz maldiem, ka vienīgi klostera dzīve ir kalpošana Dievam. Kurš gan tad gribētu kļūt par mūku, ja zinātu, ka viņa kārta un darbi nav labāki par visnabadzīgākās bērnu aukles darbu, kad tā ieaijā bērnu un mazgā autiņus?

Pāvestam tas būtu kaut kas mulsinošs, jā, pat apkaunojošs, ja viņam nāktos pazemoties, kļūstot līdzīgam bērnu auklei, pielīdzinot savus darbus viņas darbiem; tagad taču pat ķēniņi un vissvētākie ļaudis gandrīz vai ir pārlieku cienīgi, lai skūpstītu Dieva kājas, ievērodami savas kārtas un darba lielo vērtību. Tādēļ svētajiem ļaudīm ir jādara kas labāks, nekā Sv. Pāvils šeit māca; viņiem jātiesā pašiem sevi, jāuzskata sava kārta un darbs par vislabāko, lai varētu pārdot savus nopelnus un par tiem iegūt debesis nabaga lajiem, laulātiem ļaudīm un citām kārtām – kā tādiem, kas nekalpo Dievam.

Tā nu tu redzi, ka pašreizējā garīdznieku kārta nevar pastāvēt, neiznīcinot šo Sv. Pāvila vēstuli un neradot atšķirību starp sevi un pārējiem kristiešiem, neuzlūkojot sevi kā pašu labāko kārtu; tā tu arī saproti, ka pāvestība un klosteri balstās uz vienu vienīgu Dieva zaimošanu un meliem; jo viņi paši sevi dēvē par garīgiem, turpretī visus pārējos – par laicīgiem ļaudīm; lai gan Dieva priekšā garīgi ir tikai ticīgie un neviens cits. Bet vairums ticīgo pieder laju kārtām, un garīdznieku viņu vidū ir ļoti maz. Vai gan var būt kaut kas vēl melīgāks nekā atzīt vienu kārtu par garīgu un nošķirt to no pārējām, apgalvojot, ka tajā atrodama patiesi garīgā kārta? Vienīgi Dievam piederas tiesāt un izspriest, kurš ir garīgs un kurš ir labākais; un viņi sauc sevi par garīgiem tikai tādēļ, ka staigā apcirptām galvām un, tērpušies garos svārkos. Vai tas nav neprāts un trakums?

Bet, ja tu saki: ja tā ir patiesība, mums labāk vajadzētu bēgt no klosteriem! Es atbildu: dari vai nu vienu, vai otru – vai nu ievēro to, kas sacīts šajā vēstulē, un netiesā pats sevi, neuzskati savu garīgo kārtu par labāku nekā citas, nevērtē savu šķīstību augstāk par laulātas sievas dzīvi, kad tā iznēsā bērnu un ik nakti guļ līdzās savam vīram, – ja tā nedari, tad atsakies no tonzūrām, klosteriem un visām tamlīdzīgām lietām; vai arī zini, ka esi garīgs, tikai nepiederi labam, bet ļaunam garam; Sv. Pāvila vārdus tu nevari mainīt. Labāk iznēsā bērnus, dzīvojot vispārējā kristīgā ticībā, nevis paliec jaunava, izpatikdama velnam. Sv. Pāvils šeit saka stingri: netiesājiet paši sevi!

Bet, ja tu atkal rej pretī: tomēr Sv. Hieronīms un daudzi citi taču ir slavējuši jaunavību, turklāt arī Sv. Pāvils 1. Kor. 7:38 saka, ka labāk ir saglabāt nevainību, nevis doties laulībā, – man jāatbild: lai Hieronīms, Ambrozijs un Augustīns saka, ko grib; tu dzirdi, ko Dievs šeit saka ar Sv. Pāvila muti: nevienam neklājas otru tiesāt un atzīt par labu. Šie Pāvila vārdi ir nozīmīgāki par visiem Hieronīma vārdiem, kaut arī to būtu tik daudz, cik smilšu graudu jūrā un koku lapu mežā. Sv. Pāvils gan saka, ka labāk būt šķīstam, nevis doties laulībā; bet Dieva priekšā tas tā nav; citādi Pāvils pats būtu runājis pretī šīs vēstules vārdiem. Jo patiesi ir tā, ka tas, kas šķīsti dzīvo, ir brīvāks un var labāk rūpēties par Evaņģēlija sludināšanu nekā tas, kas dzīvo laulāta cilvēka kārtā. Tā nu Sv. Pāvils ir slavējis šķīstību Evaņģēlija dēļ, kā viņš pats to apliecina 1. Kor. 7:32: “Neprecētais rūpējas par Tā Kunga lietām, kā patikt Tam Kungam.”

Tāpat Kristus Mt. 19:12 slavē bezdzimuma cilvēkus – ne tādēļ, ka viņi ir bezdzimuma, bet gan Evaņģēlija dēļ, debesu valstības dēļ. Bet garīdznieki – lai gan ar Evaņģēliju viņi darbojas daudz mazāk nekā pārējie – grib piederēt labākai kārtai nekā citi. Tie apņemas sargāt savu šķīstību pašas šķīstības goda un cildenuma, nevis tās derīguma dēļ. Tas ir gluži tāpat kā, ja es sacītu: ir labāk, ja tu mācies amatu, nevis kļūsti par kalpu. Kādēļ? Tādēļ, ka amatnieka dzīvē ir mazāk šķēršļu, un nevis tādēļ, ka šī kārta būtu labāka Dieva priekšā. Tāpat Sv. Pāvils slavē jaunavību un šķīstību, tomēr neprasa to no visiem, bet vienīgi no tiem, kam no Dieva žēlastības ir patika pret šādu dzīvi.[3]

To visu Sv. Pāvils pamato, sacīdams: apslēptais vēl paliek tumsībā, un siržu nodomi vēl nav atklājušies. Tādēļ, lai gan Dievs tiesā pēc tiem, tomēr mēs tos nevaram uzzināt, mums visas kārtas un darbi jāatstāj neiztiesāti un neizšķiroti; jaunavai nav jājūtas pārākai par laulātu sievu, pāvestam nav jāuzlūko sava kārta kā augstāka par zemnieka kārtu, un nevienam nav jāuzdrīkstas domāt, ka viņa kārta Dieva priekšā ir labāka par otra kārtu un dzīvi.[4]

“.. kas bija apslēpts tumsībā, un atklās siržu nodomus..”, – tā Sv. Pāvils nosauc divas lietas, kas parasti – kaut arī bez skaidras izpratnes – tiek apzīmētas ar vārdiem griba un saprāts. Jo cilvēka būtības dziļumos ir šīs divas lietas – viena ir tā, kas mīl, grib, ilgojas un priecājas; otra saprot, atzīst, tiesā, spriež. Es šo otru sauktu par uzskatiem un domām.

Cilvēka nodomi un centieni ir apslēpti tik dziļi un ir tik neizdibināmi, ka neviens svētais tos nav varējis pietiekami izzināt, tā ka Jeremija (Jer. 17:9-10) saka: “Sirds ir ļaunprātīgi lokana pret visu, tā ir viltīga. Kas to var izdibināt? “Es, Tas Kungs, izpētu sirdi un pārbaudu īkstis..”. Un Dāvids psalmā (Ps. 32:2) saka: “Svētīgs tas cilvēks, kam Tas Kungs nepielīdzina viņa vainu, kura sirdī viltības nevaid!”

Tādēļ arī daudzi ir dievbijīgi un dara labus darbus, lai gūtu labumu sev pašiem, tā arī nekad neatzīdami, ka kalpo Dievam ne paša Dieva dēļ, bet gan goda, mantas, debesu vai elles draudu dēļ. Un šo aplamo nodomu ikviens var pamanīt vienīgi tad, kad Dievs pārbauda cilvēku ar daudziem smagiem kārdinājumiem. Tādēļ Sv. Pāvils šeit tādu nodomu nosauc par apslēptu tumsībā – tie ir īstie vārdi; vēl labāk šos siržu nodomus nevarētu nosaukt. Tie ir ne vien apslēpti, bet tumsības apņemti, tas ir, paslēpti pašos cilvēka būtnes dziļumos, kur cilvēks pats tos nespēj saskatīt; tas iespējams vienīgi Dievam.

Redzi, šie apslēptie, rūpju pilnie nodomi un mūsu siržu dziļumi ir tie, kuru dēļ mums pienākas pakļauties cits citam, nevērtējot nevienu darbu, nedz kārtu augstāk par citām. Jo šis nodoms nosaka visu darbu, kārtu, dzīves un būtības vērtību un gaidāmo spriedumu, – kā Salamans saka Sal. pam. 16:2: “.. Tas Kungs sver cilvēka sirdi un garu.” Tā kā ir iespējams, ka laulāta sieva savas sirds dziļumos slēpj labu nodomu, bet jaunava – nelāgu, tad ir pavisam necienīgi un nekristīgi, ja gribu vērtēt jaunavu augstāk nekā laulātu sievu, ievērodams tikai šķīstību, kas taču ir ārīga lieta. Tas būtu gluži tāpat kā svērt olas, salīdzinot tikai iztukšotu čaumalu svaru.

Kāds ir šis nodoms – viltīgs vai labs -, tādas ir arī domas. Ko un kā cilvēks vēlas panākt, pēc tā arī viņš tiecas, par to spriež un domā. To Sv. Pāvils šeit dēvē par sirds padomu, tas ir, domām, ar kurām sirds ir nodarbināta, sekodama saviem uzskatiem un nodomiem.

Šīs divas lietas Marija savā slavas dziesmā Lk. 1:51 piemin ar šādiem vārdiem: “Viņš [Dievs].. izklīdinājis tos, kas ir lieli savā sirdsprātā.” Te viņa runā par prātu, to, kas apslēpts tumsībā, un sirdi, tās ilgām un padomu. Mozus 1. Moz. 6:5 saka tā: “.. cilvēku.. sirdsprāta tieksmes ik dienas vērsās uz ļaunu.” Un Kristus Mt. 6:22-23 nopietni brīdina mūs no šā viltīgā sirdsprāta, sacīdams: “Miesas spīdeklis ir acs; ja nu tava acs ir skaidra, tad visa tava miesa būs gaiša. Bet, ja tava acs ir nevesela, tad visa tava miesa būs tumša. Ja tad gaišums, kas tevī, ir tumsība, cik liela būs tumsa.” Tas viss sacīts par tumsā apslēptajiem nodomiem un darbiem, ar kuriem citādi nav iespējams tikt galā kā vien – zaudējot cerības uz mūsu pašu darbiem un turoties stingrā ticībā uz tīru Dieva žēlastību; te nu nav nekā noderīgāka par daudzām smagām ciešanām un visdažādākajām nelaimēm. Tajās cilvēks kaut daļēji gūst pareizu atziņu par sevi; citādi viņu gaida pazušana.

---

[1] – Latīn. praebenda -– pensija. Ar šo vārdu apzīmēja arī desmito tiesu.

[2] – Tās ir brīnumu zīmes, par kurām Kristus un Sv. Pāvils ir sludinājuši, ka tās novērsīs no ticības pat izredzētos. Nu redzam, kā tas notiek; un tie, kas to pieļauj, tiek uzskatīti par dievbijīgiem un uzticamiem prelātiem.

[3] – Bet tagad neviens neievēro to, vai tas viņu ceļ vai kavē; ikviens metas šķīstajā dzīvē, redzēdams, cik augsta, cēla un cienīga lieta ir šķīstība; turklāt tas tiek darīts ar tādām pūlēm, bailēm, nepatiku, nelabprātību un nešķīstību, ka posts nav vārdos izsakāms. Un tomēr viņi grib būt labāki nekā citi ļaudis. Tie darījuši laulības kārtu nicināmu, pielīdzinādami to kaunpilnai nešķīstai dzīvei. Par to Dievs viņus atalgo, ļaudams, lai viņu šķīstības krekls, gulta un svārki tiek aptraipīti ar nemitīgu degšanu [iekārē], tā ka patiesi nekur nav atrodama lielāka nešķīstība kā šī nelabprātīgā, sasaistošā un neiespējamā šķīstība.

[4] – Un ikvienam brīvi jāizvēlas kārta, kas viņam labāk patīk – lai visi būtu vienlīdzīgi, līdz tam laikam, kad Tas Kungs nāks. Bet, ja tā notiktu, kur tad svētie tēvi un garīdznieku kungi dabūtu sev maizi? Darbu darīt viņi nav raduši; tie pelna iztiku, maldinādami vienkāršos ļaudis un piešķirdami savai kārtai īpašu stāvokli, un novērtēdami to kā vislabāko, gribēdami, lai viņus uztur tie, kuru kārtas nav nekā vērtas. Tā iedibināta dāvāšana un ziedošana klosteriem, kapelām, baznīcām – un it īpaši dīkdienīgajiem resnvēderiem un rīmām. Tas viss beigtos un atkristu, ja Sv. Pāvila mācība atkal tiktu celta gaismā.