Par kalpošanas amatu Lutera izpratnē

Augsburgas ticības apliecība (CA) pamato vajadzību pēc kalpošanas (sludināšanas) amata taisnošanas mācībā. Un ir skaidrs, ka Baznīca bez tā nevar pastāvēt, jo šis amats padara Jēzus Kristus – patiesā Virsgana – balsi dzīvu. Tieši luteriskajai draudzei, kurā ir pulcējušies tikai grēknožēlojoši grēcinieki ir šāda amata vajadzība. Aicinājuma pamatā ir mācības sargāšana, pie kā pieder arī pastāvīga mācītāja eksaminēšana, ne tikai pirms aicināšanas, kas liek pastāvīgi izglītoties.

Mārtiņš Luters runā par diviem amata raksturlielumiem: mēģinājums par katru cenu pasargāt attiecības ar Evaņģēlija pamatiem un praktiskā piemērošanās laikam. [Jēzus Kristus iestādīta, bet cilvēciski mēģinājumi noformulēt]. Patiesībā, šis amats Mārtiņam Luteram nav skaidri definēts. Klerikālā komponente luteriskajā teoloģijā aizsākās pie Filipa Melanhtona un turpinās līdz pat Johanam Gerhardam.

Luters savā agrīnajā dzīves posmā runā par sludināšanas amatu, kuru izceļ.

Mārtiņš Luters:

“Tā kā Kristība, grēksūdze un Svētais Vakarēdiens ir pats tīrākais Evaņģēlijs, tad tas, kas attiecas uz siešanu un atraisīšanu – ko Kristus ir uzdevis visiem kristiešiem, ne tikai atsevišķiem indivīdiem – tas arī ir patiesi sakraments.”

Katra Evaņģēlija pasludināšana ir grēku piedošana un vienmēr ir Dieva dota. Arī CA 28:5 identificē Evaņģēlija pasludināšanu ar Atslēgu varu. Tādējādi kalpošanas amats [formāli] ir vienlīdzīgs ar Sakramentiem, taču tikai un vienīgi Jēzus Kristus ir šī amata patiesais Veicējs. Tādējādi mācītājs un bīskaps ir identiski kalpošanas (sludināšanas) amata kontekstā (de jure divinua), taču var būt atšķirīgi atbildības ziņā hierarhiski (de jure homino). Tāpat runā arī Traktāts par primātu #65.

Tomēr nebūtu pareizi apgalvot, ka Mārtiņš Luters to uzskatītu par Sakramentu. Ja atraisīšanas vara pieder ikvienam kristietim, tad varētu runāt par siešanas (ekskomunikācijas) varu, kas, kā atraisīšanas nepieciešamas priekšnosacījums atsevišķās situācijās, būtu specifiskās draudzes vadības (kalpošanas Amata pārstāvja) pilnvarās. Tas notiek pie Sakramentu pārraudzīšanas dievkalpojumā un arī būtu darāma draudzes vārdā (pilnvarojumā). Kamēr ekskomunikācija nav publiska, tās nav vispār.

Kalpošanas amata nozīme ir kārtībai, kādai ir jābūt kristīgā draudzē, tādēļ tā ir draudzes funkcija. Mārtiņš Luters noraidīja 1.Kor.12:28 kā draudzes hierarhijas aprakstu.

Darbā “Baznīca Bābeles gūstā”:

“Priesteri, kurus aicinām ir izraudzīti no mūsu vidus visu darīt mūsu vārdā un priesteru kārta ir nekas vairāk kā kalpošana (nihil est quam ministerium)”.

Pats vārds “mācītāja valdīšana” nozīmē, ka viņš kalpo grēciniekam ar apsolījuma Vārdu – grēku piedošanu, garīgā vara, kas ir mācīšana, Evaņģēlijs, vai mācītāja amats. Mācītāja amats ir dievišķs, jo tas – Vārda sludināšana un Sakramentu pārvaldīšana – pēc būtības ir no Dieva. Mārtiņš Luters:

“Nepieciešamības gadījumā lūdz savam kaimiņam grēku piedošanas pasludinājumu Jēzus Kristus Vārdā.”

Atbilstoši Mārtiņš Luters Rakstu principam, kalpošanas amatam nav dievišķa rakstura. Protams, kalpošanas (sludināšanas) amats ir Kristus iestādīts, pavēlēts un apstiprināts, taču pieder visiem kristiešiem. Pretēji daudziem mūsdienu luterāņiem pats Mārtiņš Luters nepiekrita, ka amatu ieņemošai personai būtu līdzi kāds apsolījums (charisma).

Mārtiņš Luters nesaskatīja pretrunu faktā, ka amats ir Jēzus Kristus dibināts un praktisku apsvērumu dēļ draudze deleģē kādai personai tiesības sludināt.

“Tas Kungs Savā Baznīcā nav nozīmējis valdītājus un kungus, bet gan kalpotājus, kas kalpo ar Vārdu un Sakramentu. (Neque enim magistratus ac dominos sed ministros constituit eius [ecclesiae], qui serviant ei verbos et sacramentis)”

Tātad, lai arī Jēzus Kristus uzrunāja apustuļus, Viņš uzrunāja arī visus kristiešus.

Mārtiņa Lutera dzīves laikā jau 1523.gadā Bohēmijā (Čehijā) bija problēmas ar mācītājiem, kuras Mārtiņš Luters ieteica risināt draudzēm aicinot mācītājus no saprātīgo vīru vidus un aicināt arī bīskapus, kas kontrolētu un sargātu mācību. Kārtība: sapulcēšanās, viena vai, ja nepieciešams, – vairāku kvalificētu vīru izvēlēšana, viņu ieteikšana un apstiprināšana ar visas draudzes lūgšanu un roku uzlikšanu, viņu atzīšana un godināšana kā likumīgi nozīmētiem bīskapiem un kalpotājiem (ministri) . Tātad, izraudzīšana (aicināšana) un ordinēšana.

Tiesības īstenot kristīgo pienākumu draudzē ir norma, kuru diemžēl ne vienmēr ir iespējams pildīt praksē, daudzu draudžu locekļu un pat veselu draudžu nespējā uzņemties atbildību par pieņemamajiem lēmumiem un vispār pieņemt tos.

Šādu realitāti apzinājās arī Mārtiņš Luters, taču tas nenozīmē draudzes aizmiršanu un viņas tiesību ignoranci, bet gan attiecīgā brīdī novērtēt situāciju un kādam konkrēti uzņemties atbildību, atceroties kārtības priekšnosacījumus.

“Bīskapu ievēl draudze, iesaka draudzei un apstiprina caur draudzi”, kas veido trīskāršu saikni ar draudzi. Ordinācija nav izšķiroša, bet gan Kristība. Ordinācija – personas izvēlēšanās kārtības labad un viņa apstiprināšana sludināt un pārvaldīt Sakramentus – tiesības, kas piemīt mums visiem. Vēlāk Mārtiņš Luters pat terminus “aicināt” un “ordinēt” lieto kā sinonīmus.

Ikviens likumīgs aicinājums ir dievišķs pēc būtības, taču kalpošanas amatu par īpašu dara tā darbības lauks. Svarīgi atcerēties, ka draudze nepastāv vienpatnībā, bet gan Kristus Baznīcas kopībā, kas uzliek pienākumus ar atbildību vērtēt dažādās situācijas.