Par ko baznīca stāv un krīt
Kad 1537.gadā tik ilgi gaidītais koncils likās jau pienācis, Luteram viņa kūrfirsts pieprasīja nosaukt ticības rakstus, uz kuriem viņš pastāvētu ne tikai koncilā, bet arī “šķiroties no šīs pasaules lielās tiesas priekšā”.
Šmalkaldes rakstos, kas tā radās, reformātors skaidro taisnošanu vienīgi caur ticību:
No šī raksta nevar ne izvairīties, ne atkāpties, kaut vai debesis un zeme sagarūtu un lai kas arī nenotiktu.
Luterisma ticības apliecībās vienmēr tiek izcelta šī taisnošanas mācības nozīme. Tā Konkordijas formula ar Lutera vārdiem māca:
Kur šis vienīgais pants tiek tīri saglabāts, arī kristietība saglabājas tīra un saskanīga, un bez izkropļojumiem. Bet tur, kur tas netiek saglabāts tīrs, nav iespējams izvairīties no sveša vai pūļa gara.
Apoloģijā dēvē taisnošanas mācību par
visas kristīgās mācības augstāko, cildenāko pantu.., bez kura nabaga sirdapziņa nevar iepazīt īstu, pastāvīgu mierinājumu vai Kristus žēlastības bagātības.
Ja šis pants netiek ievērots, ja taisnošana vairāk netiek mācīta vienīgi caur ticību, tad tās taisnības vietā, kas mums tiek dāvināta, nāk tāda taisnība, kuru cilvēks iegūst, un blakus Kristus nopelnam vai pat tā vietā – cilvēku nopelns. Tas ir zīmīgi, ka luteriskās taisnošanas mācības formulējums patiesībā daudz vairāk vēršas pret moderno protestantismu nekā pret viduslaiku vai Trentas katolicismu.
Tas vismaz vēl zin par Kristus nopelnu, ja arī blakus atzīst cilvēku nopelnu. Bet protestantiskajā modernismā, kā to ir nosacījis apgaismības laikmets, Dieva Jēra, kas nes pasaules grēkus, vispār vairāk nav. Tajā Kristus ir kļuvis par jaunu likumdevēju, otro Mozu, kas ir atstājis mantojumā savu morāles un reliģijas mācību. No sekošanas vai nesekošanas Viņa baušļiem tad arī atkarīga cilvēka pestīšana vai bojā eja. Šo evaņģēliskās mācības pretinieku Luters, starp citu, ir jau skaidri saredzējis sava laika “jūsmotājos”.
Topošā luteriskā baznīca savos ticības apliecinājumos Augsburgas ticības apliecībā un Konkordijas formulā ir no tā pilnīgi norobežojusies. Luters arī redzēja, kāda iekšēja sakarība pastāv starp šķietami tik heterogēnajiem baznīcas vienīgi ticībā pretiniekiem, Romas katolicismu un “jūsmotājiem”. Abi – pāvesta vara un Karlštata, Mincera un kristītāju entuazisms pazīst blakus Svētajiem Rakstiem vēl citu atklāsmes avotu: blakus Rakstiem atrodošos tradīciju vai ne caur Rakstiem sniegto tiešo Svētā Gara uzrunu dvēselei. Bet tur, kur tiek atzīts kāds otrs atklāsmju avots, vienmēr parādās arī mācība par cilvēka līdzdarbošanos savā pestīšanā.
Tāpēc Luters uzskata, ka starp vienīgi ticībā un vienīgi Rakstos ir nesaraujama kopsakarība. Tikai no Rakstiem var pamatot vienīgi ticībā un tikai pants par taisnošanu ir “atslēga, kas atdara durvis uz Svētajiem Rakstiem”. Bet, ja atrod Dieva vārdu vēl kaut kur bez Rakstiem un bez baznīcas dzīvās Rakstu patiesības sludināšanas, tur Tam Kungam, kura vārdā vienīgi ir atrodama pestīšana, tiek atņemts Viņa gods. Tur, kur tas notiek, izbeidz pastāvēt baznīca, Jēzus Kristus baznīca.
Tā kā taisnošanas mācība ir pants, par ko baznīca stāv un krīt, tāpēc tās sabrukums ir arī baznīcas sabrukums, un tās atjaunošana – baznīcas reformācija. Tikai tā ir jāsaprot luteriskā reformācija. Tā negrib neko citu, kā vienīgi vest baznīcu atpakaļ pie šīs bibliskās patiesības. Pēc tās tiek mērotas visas institūcijas un visas mācības. Tāpēc viss, kas ir savienojams ar taisnošanas mācību, tiek baznīcā saglabāts, bet viss, kas tai un līdz ar to Evaņģēlijam runā pretī atmests.
Luterieši bija gatavi saglabāt kanonisko baznīcas konstitūciju, Melanhtons – pat pāvesta varu kā cilvēcisku institūciju. Bet uzskatīt hierarhiju kā pestīšanai nepieciešamu, Kristus iestādītu institūciju ar valdnieku varu pār dvēselēm, viņi vairs nebija spējīgi un, tā kā viņiem bija jāizvēlas starp paklausību pāvestam un Svēto Rakstu vārdam, viņi zināja, kam ir jāseko. Viņi paturēja mesu, bet izņēma no tās laukā visu, kas atgādināja cilvēka sniegtu upuri un cilvēka iegūtus nopelnus. Viņi svinēja svarīgākās svēto dienas, bet neko vairs negribēja zināt par svēto nopelniem, jo tā tika aizskarts vienīgi Jēzum Kristum piederošais nopelns. Tikai vajadzības spiesti tur, kur bīskapi pretojās taisnošanas sludināšanai vienīgi caur žēlastību, un vienīgi caur ticību, viņi mainīja baznīcas satvaru, un šī baznīca vēl šodien pierāda visai kristietībai reformācijas mācību: ar vienu vārdu, vienīgi ticībā.
Ieskaties