Par Kristības liegšanu saviem bērniem

Evaņģēlijā mēs lasām par kādu notikumu, kas atklāj mums kādu nopietnu nesaprašanos, pat konfliktu starp Jēzu un Viņa mācekļiem: “..tie atnesa bērniņus pie Jēzus, lai Viņš tos aizskartu. Bet mācekļi tos aprāja. Bet Jēzus, to redzēdams, apskaitās un tiem sacīja: “Laidiet bērniņus pie Manis, neliedziet tiem, jo tādiem pieder Dieva valstība. Patiesi Es jums saku: kas Dieva valstību nedabū kā bērniņš, tas nenāks tur iekšā.”” (Mk.10:13–15)

Tie nav vārdi, kas sacīti tikai tā laika ļaudīm. Arī šodien Pestītājs sauc bērniņus pie Sevis, tikai šodien mēs tos nesam pie Viņa Svētajā Kristībā.

Kristības sakramentam ir ļoti liels un brīnišķīgs apsolījums: “Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts.” (Mk.16:16) Mūsu ticības tēvi labi saprata Kristības nozīmi. Augsburgas ticības apliecības IX artikulā mēs lasām:

Par Kristību tiek mācīts, ka tā ir nepieciešama pestīšanai, jo Kristībā tiek dāvāta Dieva žēlastība. Bērni ir jākrista, lai tie, Kristībā Dievam novēlēti, taptu uzņemti Dieva žēlastībā. Tiek nosodīti anabaptisti, kas noraida bērnu kristīšanu un apgalvo, ka bērni tiek glābti bez Kristības.

Šajā rakstā neapskatīsim detalizēti jautājumu par bērnu kristīšanu vispār, jo luterisko draudžu locekļiem bez ierunām jāpieņem vispārzināmā mūsu baznīcas mācība šajā jautājumā. Pievērsīsimies tikai tiem savādajiem gadījumiem, kad luterisko draudžu locekļi ilgu laiku – dažkārt pat vairākus gadus – dažādu iemeslu dēļ nekristī savus bērnus.

Domājams, ka viena daļa pēc bērniņa piedzimšanas vienkārši iegrimst ikdienas rūpēs un bez īpaša nolūka novilcina un atliek bērniņa kristību no nedēļas uz nedēļu, no mēneša uz mēnesi. Tā, protams, ir nepieļaujama bezatbildība un nolaidība, jo runa taču nav par kādu sadzīvisku lietu – viesību rīkošanu vai siltāka laika iestāšanos –, bet par bērna pestīšanu un mūžīgo dzīvību. Šādus vēcākus būtu nopietni jābrīdina un jāmudina nopietni ņemt vērā savus kristīgo vecāku pienākumus.

Tomēr nereti sastopama daudz dziļāka neizpratne par Kristību un ar to saistītajām garīgajām lietām. Reizēm pat no kādiem draudzes locekļiem gadās dzirdēt apmēram šādu runu, kas parasti raksturīga neticīgajiem: “Kad bērns izaugs, viņš pats varēs izvēlēties, vai viņš grib pieņemt ticību vai ne. Es viņam negribu neko uzspiest.” Šie cilvēki neņem vērā pestīšanas jautājumus, droši vien pat sirdī negodina tos, – tādus nevar saukt par kristiešiem. Šādi ļaudis, iespējams, uzskata, ka kristīgā ticība ir kas līdzīgs filozofijai vai politiskai ideoloģijai, ko cilvēks vienkārši pieņem ar savu cilvēcisko prātu. Viņi neuzskata ticību par dzīvības vai nāves jautājumu. Pasaulīgās lietās viņi gan nekad neiedomātos neko līdzīgu sacīt vai darīt. Viņi taču nepiedāvātu saviem mazajiem bērniņiem izvēli lietās, kas attiecas uz viņu fizisko dzīvību un veselību. Viņi nepiedāvātu zīdainim mātes krūts vai piena maisījuma vietā kokakolu vai košļājamo gumiju, nepiedāvātu mazam bērnam ziemas laikā izvēli doties ārā istabas drēbītēs vai rāpties ar kājām uz atvērta loga palodzes… Bet varbūt bērns tieši to gribētu izvēlēties? Nē, viņi taču saprot, ka šādi viņi savu bērnu pakļauj nāves briesmām, tāpēc nekādu izvēli viņam šajās lietās nedod, bet “uzspiež savu gribu” un dara tā, kā tas ir pareizi.

Turklāt, uzskatīdami, ka, nekristot savus bērnus un liedzot tiem kristīgu audzināšanu, viņi dod tiem izvēli garīgās lietās, šie ļaudis tieši šādu izvēli saviem bērniem liedz – pasauli un grēku tie savu bērnu priekšā patur (jo tas jau tāpat ir visapkārt), bet Dieva valstību un ticības svētumu tie saviem bērniem liedz. Tas ir velna sagrozīts prāts; no šādiem maldiem ir jāatgriežas caur nopietnu grēknožēlu un bikti.

[Pārpublicēts no Biķeru Draudzes Avīzes Nr.3 (35)]