Par Kristību
KAS IR KRISTĪBA?
Kristība nav tikai ūdens vien, bet tāds ūdens, kas Dieva pavēlē ietverts un ar Dieva vārdiem savienots.
KĀDAS LIETAS PIEDER PIE KRISTĪBAS?
Pirmkārt, ūdens (Jņ 3, Ef. 5, Ap. d. 10). Otrkārt, Dieva vārds (Ef. 5), proti, pavēle par Kristību (Mt. 28) un žēlastības apsolījums (Mk. 16). Jo šis vārds ir patiesais svētums, caur kuru Kristība top par šķīstu ūdeni (Ecēh. 36), jā, par žēlastības pilnu dzīvības ūdeni (Ecēh. 47, Cak. 14 ), par mazgāšanu atdzimšanai (Tit. 3).
VAI TĀ IR KRISTĪBA, JA PĀR ŪDENI TIEK TEIKTI VĀRDI UN NEVIENS NETIEK KRISTĪTS?
Nē. Kad Kristus saka: kristījiet,- tad tā ir Viņa griba un pavēle, ka Kristībai ir jābūt tādai darbībai, kurā kāds tiek kristīts ar ūdens Kristībā teikto Dieva vārdu. Tādēļ Pāvils to dēvē par mazgāšanu (Ef. 5, Tit. 3). Kristība nav iestādīta tādēļ, lai uz grēku piedošanu (Ap. d. 3) kristītu zvanus vai kādas citas radības, bet gan ļaudis [pagānu tautas] (Mt. 28), kas dzimuši no miesas (Jņ.3).
KĀPĒC KRISTĪBĀ NETIEK TEIKTI PARASTIE VĀRDI: “KRISTĪJIET VISUS PAGĀNUS,” BET GAN: “ES TEVI KRISTĪJU…”?
Tāpēc, ka sakramentiem ir tā īpatnība, ka caur tiem tiek runāts uz ikkatru personu atsevišķi: Liecieties kristīties ikviens… (Ap. d. 2), lai caur to katram ticīgajam sirdī būtu droša liecība, ķīla un zīmogs, ka viņam ir piešķirts un uz viņu attiecināts žēlastības apsolījums (Gal. 3, 1. Pēt. 3, Ap. d. 2).
KĀ PAREIZI JĀSAPROT VĀRDI: “ES TEVI KRISTĪJU DIEVA TĒVA, DIEVA DĒLA UN SVĒTĀ GARA VĀRDĀ” ?
Pirmkārt, “Vārdā” – nozīmē pēc pavēles. Otrkārt, tas nozīmē – patiesi piesaucot Dievu. Treškārt, tas īpaši parāda, ka kalpotājs Kristībā nerīkojas pats vai savā vārdā, bet gan Dievs – Tēvs, Dēls un Svētais Gars – tur patiesi ir klāt un caur ārējo amatu Pats darbojas ar kristāmo, lai Tēvs viņu uzņem žēlastībā Dēla nopelna dēļ un caur Svēto Garu svētī viņu mūžīgai taisnībai un pestīšanai, un, lai tādējādi “Vārdā” nozīmētu to pašu, ko Dieva Tēva, Dieva Dēla un Svētā Gara vietā, kā Pāvils runā par sludināšanu un absolūciju (2. Kor. 2. un 5).
VAI TAD KRISTĪBĀ DIEVS TĒVS IR KLĀT?
Jā, un nevis vienkārši tā, ka Viņš allaž ir visur klātesošs, bet tā, ka Viņš caur šo mazgāšanu žēlsirdīgi dara mūs svētlaimīgus, lai mēs caur Viņa žēlastību, Kristus dēļ, caur Svēto Garu topam taisni un mūžīgās dzīvības mantinieki (Tit. 3). Turklāt Dievs Tēvs ir Kristībā klātesošs tā, ka Kristība ir uz Dievu vērsta laba sirdsapziņas izlūgšanās, pamatojoties uz Jēzus Kristus augšāmcelšanos (1. Pēt. 3).
VAI ARĪ DIEVS DĒLS KRISTĪBĀ IR KLĀT?
Pāvils to saka skaidriem, skaistiem vārdiem (Ef. 5): Kristus ir mīlējis savu draudzi, pats nododamies viņas labā, lai to šķīstītu un tā darītu svētu ar ūdens Kristībā teikto vārdu. Tāpat arī – mēs tiekam kristīti uz Jēzus Kristus nāvi (Rom. 6), uz Viņa augšāmcelšanos (1. Pēt. 3). Jā, Kristībā mēs esam tērpušies Kristū (Gal. 3), un tas nozīmē to pašu, kas Ap. d. izteikts ar vārdiem “kristīt Kristus [Jēzus] Vārdā.
VAI ARĪ SVĒTAIS GARS IR KLĀT KRISTĪBĀ?
Mēs atdzimstam no ūdens un Svētā Gara, lai nonāktu debesu valstībā (Jņ. 3). Tāpat arī Kristība ir mazgāšana atdzimšanai un atjaunošanās Svētajā Garā, ko viņš bagātīgi pār mums izlējis, lai viņa žēlastībā attaisnoti, mēs kļūtu cerētās mūžīgās dzīvības mantinieki (Tit. 3) Pamatojoties uz to, ļaudis ir jāpamāca, ka tiem Svēto Kristību ir jāuzlūko nevis kā cilvēka, bet kā Dieva darbs, kurā Svētā Trīsvienība ir klātesoša un darbojas ar nabaga grēcinieku caur ārējo līdzekli pret nāvi, velnu utt. mūžīgai taisnībai un pestīšanai.
KĀDS LABUMS IR NO KRISTĪBAS, KĀDS IR TĀS SPĒKS UN DARBĪBA?
To skaidri parāda iestādīšanas vārdi un citi Rakstu izteikumi: Kas tic un top kristīts, tas taps svēts (Mk. 16), tāpat: liecieties kristīties, lai jūs dabūtu grēku piedošanu (Ap. d. 2). Liecies kristīties un nomazgā savus grēkus (Ap. d. 22). Caur ūdens Kristībā teikto vārdu Kristus šķīsta savu draudzi (Ef. 5). Dievs mūs izglāba ar mazgāšanu atdzimšanai un atjaunošanos Svētajā Garā, lai, Viņa žēlastībā attaisnoti, mēs kļūtu cerētās mūžīgās dzīvības mantinieki (Tit. 3). Ja kāds neatdzimst ūdenī un Garā, netikt tam Dieva valstībā (Jņ. 3). Kristība ir uz Dievu vērsta labas sirdsapziņas izlūgšanās (1. Pēt. 3). Tādēļ Luters savā Katehismā pareizi saka: Kristība paveic grēku piedošanu, atpestī no velna un nāves un dod mūžīgo svētlaimību visiem, kuri tai tic…
TAČU VISI ŠIE LABUMI PIEDER KRISTUS PAKLAUSĪBAI UN CIEŠANU NOPELNAM. VAI TAD ĻAUDIS IR JĀNOVIRZA NO KRISTUS UN JĀNORĀDA UZ KRISTĪBU?
Ja Kristus tiek nošķirts no Kristības un Kristība no Kristus, kā to dara jūsmotāji – sakramentārieši, tad Kristība neko nespēj paveikt vai papalīdzēt, tā ir tikai vienkārša, kaila zīme. Bet tā kā Kristus ir pie Kristības un Kristībā klātesošs tā, ka mēs tiekam kristīti uz Viņa nāvi, uz Viņa augšāmcelšanos (Rom. 6, 1. Pēt. 3), tad patiešām mēs tērpjamies Kristū (Gal. 3), kurš mūs šķīsta caur šo mazgāšanu (Ef. 5). Tā kā Dievs Tēvs caur Svēto Garu šo Kristus nopelnu sniedz un apstiprina ticīgajiem Kristībā (Tit. 3), – tad to, kā ir sacīts, nepaveic nedz ūdens, nedz arī priestera darbs, bet gan Dievs Tēvs, Dēls un Svētais Gars caur Kristību kā caur Dieva iedibinātu, likumīgu līdzekli. Tādējādi ticīgie caur Kristību netiek novērsti no Kristus, bet Kristība ir līdzeklis, ar kuru mēs tiekam nesti pie Kristus un savienoti ar Viņu (Rom. 6, Mk. 10). Jo pestīšanu Kristus ir paveicis pie krusta, bet Kristībā un caur Kristību mums tā tiek izdalīta (Mk. 16).
CIK TAD ILGI TURPINĀS, CIK TĀLU SNIEDZAS ŠĪ KRISTĪBAS IEDARBĪBA UN MIERINĀJUMS?
Cauri visai cilvēka dzīvei, patiesībā līdz pat mūžīgajai dzīvei. Jo Kristus saka: Kas tic un top kristīts, tas taps svēts (Mk. 16); tāpat arī: Viņš mūs izglāba ar mazgāšanu atdzimšanai, lai viņa žēlastībā attaisnoti, mēs kļūtu cerētās mūžīgās dzīvības mantinieki (Tit. 3); un Kristus šķīsta savu draudzi caur ūdens Kristību, lai tā būtu bez traipa, bez krunkas un bez vainas – tas tiek aizsākts šeit, bet piepildīts galvenokārt tiek nākamajā dzīvē (Ef. 5). Tas ir skaists, brīnišķīgs mierinājums, ka mums caur Kristību visā mūsu dzīvē ir droša derība un atklāta zīme, ka mēs esam vienoti ar Kristus nopelnu, ka Viņš mūs allaž pieņem un mierina, kā Pāvils mierina galatiešus, atsaucoties uz viņu Kristību (Gal. 3).
BET KO TAD, JA KĀDS IR KRISTĪTS UN ZAUDĒ TICĪBU?
Iepriekš minētais Kristības mierinājums un iedarbība tiek satverti un paturēti caur ticību. Jo, kas tic un top kristīts, tas taps svēts, bet, kas netic, tas taps pazudināts (Mk. 16). Kur nav atgriešanās, vai kur [pēc Kristības] seko nevis labi, bet gan tikai ļauni augļi, tur nav dzīvas, patiesas ticības, kā ir norādīts iepriekš. Kas neturas pie Dieva žēlastības Kristū, bet to nicina un neliekas par to ne zinis, tam arī nav patiesas ticības… Uz tādiem ļaudīm, kaut arī tie ir kristīti, attiecas spriedums: kas netic, tas taps pazudināts.
VAI TAS, KURŠ ŠĀDI IR IZSTĀJIES NO SAVAS KRISTĪBAS DERĪBAS UN VĒLĀK ATGRIEZIES, VAIRS NEVAR SEVI MIERINĀT AR SAVU KRISTĪBU?
Pāvestībā māca de secunda tabula arripienda[1]. Bet nekādā ziņā nav tā, ka mūsu neuzticība atceltu Dieva uzticību (Rom. 3). Jo, kaut mēs neticam, Viņš tomēr paliek uzticīgs (2. Tim. 2). Dievs žēlastības derību Kristībā nedibina uz tāda pamata – ka, ja mēs to neturam, tad arī Viņš to negrib turēt, kaut arī mēs atgriežamies. Bet Kristība ir vārti uz savienošanos ar Kristus nopelnu, un kā vecajie ir labi sacījuši, un mēs tajā paliekam, vai arī – ja esam krituši, mums katrā ziņā, caur īstu ticību patiesi atgriežoties, ir pieeja pie šīs žēlastības derības, kamēr vēl saka šodien (Ebr. 3). Un kā Dievs tur daudzina savu žēlastību, to mierinošos vārdos apraksta Jeremija (Jer. 3).
VAI TAD MUMS IR JĀLIEKAS KRISTĪTIES TIK BIEŽI, CIK MĒS KRĪTAM?
Nē, jo žēlastības derība, kuru Kristībā ar mums noslēdz Dievs, ir mūžīga derība (Jes. 54), un Kristība ir liecība, ka Dievs šo derību grib uzturēt, kad un cik bieži vien mēs atgriežamies. Tāpēc mēs nedrīkstam atkal likties kristīties, ja mēs atgriežamies pēc padarītajiem grēkiem. Līdzīgi kā Vecajā Derībā, kad kritušie atgriezās, viņi nelikās no jauna apgraizīties, bet gan, caur īstu ticību, patiesi atgriežoties, viņi atkal nonāca pie žēlastības derības, kuru Dievs ar viņiem bija noslēdzis caur apgraizīšanu. Tā arī, kad korintieši un galatieši bija atkrituši un atkal atgriezās, Pāvils viņus nekristīja no jauna, bet gan norādīja viņiem uz Kristības derību un mierinājumu (1. Kor. 6 un 12, Gal. 5). Jo par Svēto Vakarēdienu stāv rakstīts: Cikkārt jūs no šīs maizes ēdat… Bet par Kristību nav tādas pavēles: Cikkārt jūs topat kristīti…
VAI KRISTĪBA, BEZ MIERINĀJUMA PAR GRĒKU PIEDOŠANU UN PESTĪŠANU, DOD ARĪ CITUS LABUMUS?
Galvenais Kristības noderīgums un mierinājums, kurā sirdsapziņa dibina pārliecību par žēlastības derību, ir tas, par kuru jau ir sacīts iepriekš. Bet Pāvils piemin vēl vienu Kristības veikumu; viņš saka: pirmkārt, Kristība ir mazgāšana atdzimšanai, proti, – mēs, kas bijām Dieva dusmības bērni, caur ūdeni un Garu topam no jauna piedzimuši, Kristus dēļ mēs esam Dieva bērni. Otrkārt, Kristība ir mazgāšana uz atjaunošanos Svētajā Garā (Tit. 3).
KĀDA IR ATJAUNOŠANĀS BŪTĪBA?
Pāvils to īsi, bet pamatīgi apkopo Rom. 6: pirmkārt, caur ticību mēs topam dēstīti nāvē, proti, – Kristus nāves spēks ne vien piedod grēkus, bet arī caur Svēto Garu kristītajos sāk sist krustā, nonāvēt un guldīt kapā miesas grēkus, lai tie nevaldītu pār mums un mēs nebūtu paklausīgi un nekalpotu to iekārēm, bet gan tos nonāvētu. Otrkārt, caur Kristību mēs topam līdzīgi Kristum arī augšāmcelšanā (Rom. 6), caur kuru Svētais Gars atjauno dvēseli, lai mēs apvilktu jauno cilvēku, kas ir radīts pēc Dieva patiesā taisnībā un svētumā (Ef. 4).
KĀ ĻAUDIS MUDINĀT UN PASKUBINĀT UZ LABOŠANOS, ATSAUCOTIES UZ VIŅU KRISTĪBU?
Pēc Pāvila piemēra (Rom. 6): vai jūs nezināt, ka esat kristīti tālab, lai sistu krustā veco cilvēku, caur ikdienas grēku nožēlu un atgriešanos nonāvētu grēku, vairs nekalpotu savām iekārēm, lai, kā Kristus ir uzcelts no mirušajiem caur Tēva godības spēku, tā arī mēs dzīvotu atjaunotā dzīvē. Tālāk: turieties pie tā, lai jūs esat miruši grēkam un dzīvojat Dievam Kristū. Tāpēc, lai grēks nevalda jūsu mirstīgajā miesā! Neklausiet vairs viņas iekārēm!… Un kā Dievs Kristībā ar mums ir slēdzis labas sirdsapziņas žēlastības derību, tā arī mēs Viņam esam svēti apsolījuši nonāvēt grēku un dzīvot taisnībā – tādēļ tad arī in actione baptismi[2] abrenuntatio[3] notiek jautājumu un atbilžu veidā: Vai tu atsakies no velna? Jā!… Ja nu mēs pārdroši laužam šo derību un solījumu, tad ir skaidrs, kas tas ir par šausmīgu grēku. Jo, tā kā šo atjaunošanos paveic Svētais Gars, tad mēs liekam šķēršļus un izpostām Viņa darbu utt. Bet pēc Kristības kristieši var un viņiem droši jālūdz Svētajam Garam, lai Viņš tajos nonāvētu miesas rosīšanos un ik dienas jo vairāk šķīstītu un atjaunotu viņu sirdis.
VAI TAD KRISTĪBAS NODERĪBA UN LABIE DARBI KRISTĪTAJOS IR KRISTĪBĀ TŪDAĻ ARĪ PILNĪBĀ PABEIGTI?
Kas attiecas uz atdzimšanu un grēku piedošanu, tad tas ir pilnībā pabeigts, tiklīdz ticīgais tiek kristīts, un tomēr tas sniedzas cauri visai cilvēka dzīvei. Bet, kas attiecas uz atjaunošanu, tad tā Kristībā gan tiek uzsākta un tai no dienas uz dienu ir jāaug un jāpieņemas, bet tā tiek pabeigta tikai nākamajā [mūžīgajā] dzīvē. Jo šeit atjaunošanās ir nepilnīga, tai diendienā ir jāaug un jāpieņemas spēkā (2. Kor. 4, Ef. 4, Kol. 4, 1. Pēt. 2).
VAI VAJAG KRISTĪT ARĪ MAZUS BĒRNIŅUS?
Jā, tāpēc ka bērnu kristīšana kristīgajā Baznīcā ir veikta kopš apustuļu laikiem un ar Dieva vārdu kā pareiza ir tikusi aizstāvēta pret ķeceriem, kā to liecina senākie Baznīcas autori – Irinejs, Kipriāns, Origēns, Ambrozijs, Augustīns, Hrizostoms.
VAI BĒRNU KRISTĪBAI IR ARĪ PAMATOJUMS RAKSTOS?
Jā, jo Kristus saka par maziem bērniņiem: tādiem pieder debesu valstība jeb Dieva valstība (Mt. 19, Mk. 10). Bet neviens, kas no miesas dzimis, nenonāk Dieva valstībā; viņam ir jāpiedzimst par jaunu (Jņ. 3). Bet atdzimšana notiek ūdenī un Garā (Jņ. 3). Jo Kristība ir mazgāšana atdzimšanai Svētajā Garā (Tit. 3). Tā kā nu Kristus grib, lai bērniņi nonāk Debesu valstībā, bet tam ir jānotiek caur Kristību, tad Kristus griba un pavēle katrā ziņā ir tāda, ka bērni ir jākrista. Jo Debesu valstības apsolījumam jātiek attiecinātam caur kādu Dieva iedibinātu līdzekli; citādi – bez attiecinājuma – apsolījumam nav nekāda labuma. Tāpēc arī Debesu valstības apsolījumam, kas ir dots bērniņiem (Mk. 10), jātiek attiecinātam uz bērniņiem caur īpašu līdzekli. Šo līdzekli Raksti dēvē par Kristību (Jņ. 3, Tit. 3).
Otrkārt, Kristus grib, lai arī mazie bērniņi ir svētlaimīgi; jo Viņš saka: Tā nav jūsu Tēva griba, lai kāds no šiem mazajiem tiktu pazudināts (Mt. 18). Bet Debesu Tēvs padara svētlaimīgu caur mazgāšanu atdzimšanai (Tit. 3). Tādēļ tā ir arī Dieva griba, ka bērniņiem jātop kristītiem, lai viņi netiktu pazudināti, bet gan pestīti.
Treškārt, tāpēc ka bērniņi ir ieņemti un dzimuši grēkā un pēc dabas ir dusmu bērni (Ps. 51, Ef. 2). Ja nu viņiem jātiek nevis pazudinātiem, bet pestītiem, tad viņiem jāsaņem grēku piedošana (Lk. 1, Rom. 4). Bet Kristība ir tāds dievišķs līdzeklis, caur kuru tiek piedoti un nomazgāti grēki (Ap. d. 2. un 22).
Ceturtkārt, Kristus griba un pavēle ir, lai bērniņus nestu pie Viņa, lai Viņš tos svētītu (Mk. 10). Bet ir jautājums, kur un kā tas varētu notikt. Raksti nu vēsta, ka tie, kas ir tikuši kristīti, tērpjas Kristū (Gal. 5), jo tie tiek kristīti uz Viņa nāvi un augšāmcelšanos (Rom. 6, 1. Pēt. 3), un caur ūdens Kristībā teikto vārdu Viņš šķīsta un svētī savu draudzi, par kuru ir sevi nodevis (Ef. 5); tā ir patiesa svētība (Gal. 3, Ef. 1). No tā izriet, ka Kristus pavēle ir kristīt bērniņus.
Piektkārt, tāpēc ka Kristība ir apgraizīšanas vietā (Kol. 2). Kā žēlastības derība caur apgraizīšanu ir tikusi dota un apstiprināta ne vien pieaugušajiem, bet arī bērniņiem (1. Moz. 17), tā arī tagad ar pilnām tiesībām tiek kristīti ne vien lielie, bet arī mazie – jo žēlastība Jaunajā Derībā katrā ziņā nav kļuvusi mazāka un trūcīgāka, bet gan bagātīgāka un varenāka.
Sestkārt, Jes. 49. ir pravietojums, ka Jaunajā Derībā Baznīcā tiks iekļauti ne vien lielie un pieaugušie, bet viņi atnesīs, saka Jesaja, tavus dēlus uz rokām un tavas meitas uz pleciem. Un Pēteris (Ap. d. 2), pēc tam, kad viņš ir kristījis pieaugušos, saka: Šis solījums dots jums un jūsu bērniem. Arī apustuļi ir kristījuši visus kopā, vienā pulkā (Ap. d. 16, 1. Kor. 1), un no tā patiesi nav tikuši izslēgti bērniņi.
Tāpēc ir skaidri redzams, kālab bērnu Kristība ir ne vien pareiza, bet arī derīga un nepieciešama, un kādu skaistu un brīnišķīgu mierinājumu tādējādi iemanto gan vecāki, gan bērni.
Uz šī pamata arī superintendentiem eksāmenā jājautā mācītājiem, kāpēc Kristība ir noderīga bērniem, kāpēc tā ir nepieciešama, kādu mierinājumu dod bērnu Kristība…
BET KRISTUS TAČU IR LICIS DARĪT ABUS KOPĀ: MĀCĪT UN KRISTĪT. TĀ KĀ MAZOS BĒRNIŅUS VĒL NEVAR MĀCĪT, TAD TAČU VIŅUS NEVAJAG ARĪ KRISTĪT
Šīs domas ir maldinājušas arī apustuļus. Jo, kad pie Kristus tika nesti mazi bērniņi, kuriem nekā netrūka ne pie miesas, ne pie veselības, apustuļi domāja: tā kā ar šiem bērniņiem vēl nevar rīkoties caur vārdu vai mācību, tad arī Kristus negribēs vai nevarēs ar tiem nekā darīt lietās, kas attiecas uz pestīšanu. Tādēļ viņi šādus bērniņus atraidīja no Kristus, līdz laikam, kamēr tie iemantos saprātu. Bet Kristus kļuva dusmīgs uz apustuļiem un svēti apzvērēja, ka arī ar šādiem, pie Viņa atnestiem bērniņiem Viņš grib un spēj rīkoties, lai tie varētu saņemt Viņa svētību un Dieva valstību (Mt. 19, Mk. 10, Lk. 18). Tāpēc, kad Kristus pēc tam saka (Mt. 28): ejiet mācīdami un kristīdami, Viņš nav domājis tā, kā jūsmo anabaptisti[4], bet gan tā, ka kopā ir jābūt vārdam un Sakramentam – jo tas ir ūdens Kristībā teiktais vārds (Ef. 5), un, kur nav pasludināts Evaņģēlijs, tur arī nav jākristī. Bet – kur tas ir pasludināts, tur vecākiem jātiek mācītiem, ka žēlastības apsolījums pieder arī viņu bērniem (Ap. d. 2), tā ka tos uz viņu pleciem ir jānes pie Kristus (Jes. 49), un, ka Kristus arī šādiem bērniņiem grib sniegt savu svētību un Dieva valstību (Mk. 10). Kā nu Vecajā Derībā bija pavēlēts – mācīt un apgraizīt, un pieaugušie vispirms tikuši mācīti, pēc tam apgraizīti (1. Moz. 17. un 18), bet bērniņi vispirms tika apgraizīti (1. Moz. 17), un mācīti pēc tam, kad viņi jau prata jautāt (5. Moz. 6, 2. Moz. 12),- tā arī viss Jaunās Derības amats ir vārdā un sakramentos. Ja lielie jeb pieaugušie vispirms tiek atgriezti, tad mācīšana iet pa priekšu un Kristība seko pēc tam (Ap. d. 2, 8, 9). Bet bērniņiem ar mācīšanu un Kristību tas tiek paturēts tāpat kā Vecajā Derībā ar mācīšanu un apgraizīšanu. Jo, kas apgraizīšana ir bijusi Vecajā Derībā, tas Jaunajā Derībā ir Kristība (Kol. 2). Tā, kad Jānis raksta ticīgo bērniem, ka tiem ir jāpazīst Tēvu, viņš pirms tam saka, ka viņiem viņu grēki ir piedoti caur Viņa Vārdu, kas notiek, kad viņi tiek kristīti Kristus Vārdā grēku piedošanai (Ap. d. 2), jo šis apsolījums ir dots arī bērniem (Ap. d. 2, Jes. 49).
BET IR RAKSTĪTS: KURŠ TIC UN TOP KRISTĪTS, UTT.; UN TĀ KĀ TICĪBA NĀK NO SLUDINĀTĀ VĀRDA UZKLAUSĪŠANAS, KĀ TAD BĒRNIŅI VAR TICĒT?
Kristus saka skaidri un gaiši (Mk. 10, Lk. 18), ka bērniņi, kuri tiek nesti pie Viņa, saņem un pieņem Dieva valstību, kas ir grēku piedošana, žēlastība un pestīšana, un Viņš saka: Kas Dieva valstību nedabū kā bērniņš, tas nenāks tur iekšā. Bet tie, kas saņem un pieņem Dieva valstību, tie pieder pie ticīgo skaita, jo bez ticības Dievam nevar patikt (Ebr. 11), bet kas netic, tas taps pazudināts (Mk. 16). Tādēļ arī apgraizīšana, kas tika veikta arī bērniņiem, tiek dēvēta par apstiprinājumu ticības taisnībai (Rom. 4). Tādēļ nav nekādu šaubu, ka caur Kristību Svētais Gars tiek dots arī bērniņiem, kurš viņos darbojas, lai tie pieņemtu Dieva valstību, kaut arī mēs nespējam saprast, kā šī darbošanās norit. Jo Kristība ir mazgāšana atdzimšanai un atjaunošanās Svētajā Garā, ko Dievs bagātīgi pār mums izlējis, lai, Viņa žēlastībā attaisnoti, mēs kļūtu par cerētās mūžīgās dzīvības mantiniekiem (Tit. 3, Jņ. 3). Un to, ka Svētais Gars bērniņos spēj darboties pirms tie iemantojuši saprātu, liecina Jāņa Kristītāja piemērs (Lk. 1).
VAI IR PAREIZS KALVINISTU APGALVOJUMS, KA KRISTĪTO UN TICĪGO BĒRNI VĒL PIRMS KRISTĪBAS UN BEZ KRISTĪBAS IR DIEVA BĒRNI UN MŪŽĪGĀS DZĪVĪBAS MANTINIEKI?
Tie ir senie, nolādētie pelagiāņu maldi Pie Augustīna. Rakstos par mazuļu kristīšanu, 2. gr., 25., 26. nodaļas, kas to grib secināt no izteikuma (1. Kor. 7): ja kādai sievai ir neticīgs vīrs un tas vēlas ar viņu kopā dzīvot, tad viņai to nebūs atstumt. Jo neticīgais vīrs ir svētīts caur ticīgu sievu, un neticīgā sieva ir svētīta caur vīru; jo citādi jūsu bērni būtu nešķīsti, bet tagad tie ir svēti; jo šķīstajiem visas lietas ir šķīstas (Tit. 1). Bet Pāvils runā atklāti un vienkārši par visu to, ko mēs nesam sevī, šeit, zemes virsū: mēs no dabas bijām dusmības bērni, ne vien tie, kas dzimuši no vecākiem – pagāniem, bet arī mēs, saka Pāvils, proti, tie, kas dzimuši no miesīgi apgraizītiem vecākiem (Ef. 2) – jo, kas no miesas dzimis, ir miesa, un, ja kāds neatdzimst ūdenī un Garā, netikt tam Dieva valstībā (Jņ. 3). Žēlastības apsolījums katrā ziņā pieder arī bērniem (1. Moz. 17); bet tam jātiek saprastam tā, ka bērniņi tiek nesti pie Kristus (Mk. 10, Jes. 49). Un to, ka tas notiek caur Kristību, pietiekami norādīts iepriekš.
VAI TAD TICĪGO BĒRNI, KURI PASAULĒ NĀK MIRUŠI, IR NOLĀDĒTI?
Nē, jo Dievs, dodot bērnus mūsu rokās un dodot līdzekli, lai viņiem tiktu sniegts apstiprinājums par žēlastības derību, saka: “Bet neapgraizītais vīrietis, kam astotajā dienā miesas priekšāda nav apgraizīta, tā dzīvība ir izdzēsta no viņa tautas, Manu derību tas ir lauzis” (1. Moz. 17, 2. Moz. 4). Bet, ja Dievs šādu līdzekli, kāds ir Vecās Derības bērniem, nedod tiem, kuri mirst pirms astotās dienas, tāpat arī tiem, kuri nevarēja nonākt pie apgraizīšanas, četrdesmit gadus dzīvojot tuksnesī nemitīgās briesmās un diendienā pārceļojot (Joz. 5), tad Dieva žēlastība nav piesaistīta sakramentiem. Šādus bērniņus ir jāpienes un jānovēl Kristum caur lūgšanām. Kas tiek lūgts Viņa Vārdā, to Viņš dos (Jņ. 16), jo tas notiek pēc Viņa apsolījuma: Es būšu par Dievu tev un taviem pēctečiem pēc tevis (1. Moz. 17). Laidiet bērniņus un neliedziet tiem pie manis nākt, jo tādiem pieder Debesu valstība (Mt. 19). Tā kā nu mēs šādus bērniņus nevaram nest pie Kristus caur Kristību, tad mēs to darām caur lūgšanu, un vecākus uz to vajag skubināt un ar to mierināt.
[1] – Par nākamo, labāko dēli, kuru vajag satvert (lai glābtos, kuģim grimstot).
[2] – Kristības darbībā.
[3] – Atteikšanās.
[4] – T.i., ka no sākuma jāmāca un tikai tad jākristī.
Ieskaties