Sprediķis par Kristus apglabāšanu

Bet vakarā nāca kāds bagāts cilvēks no Arimatijas, vārdā Jāzeps, kas arī bija kļuvis par Jēzus mācekli. Šis nogāja pie Pilāta un izlūdzās Jēzus miesas. Tad Pilāts pavēlēja tās viņam atdot. Un Jāzeps ņēma miesas, ietina tās tīrā audeklā un ielika tās savā jaunajā kapā, ko viņš bija izcirtis klintī, un viņš pievēla lielu akmeni pie kapa durvīm un aizgāja. Bet tur bija Marija Magdalēna un otra Marija, viņas sēdēja pretim kapam. Bet otrā dienā, kas nāk pēc sataisāmās dienas, augstie priesteri un farizeji sapulcējās pie Pilāta un sacīja: “Kungs, mēs atminamies, ka šis viltnieks, vēl dzīvs būdams, sacīja: Pēc trim dienām es celšos augšā. Tāpēc pavēli kapu apsargāt līdz trešajai dienai, ka Viņa mācekļi nenāk naktī un Viņu nenozog un neizpauž ļaudīm: Viņš ir no miroņiem augšāmcēlies. Pēdējā vilšana tad būtu lielāka nekā pirmā.” Pilāts sacīja uz tiem: “Jums ir sargi, eita un apsargait to, kā paši zināt.” Un tie aizgāja un pielika kapam sargus un bez tam vēl aizzīmogoja akmeni. (Mt.27:57-66)

Šīs ir mūsu Kunga Jēzus Kristus ciešanu stāsta beiga, kur teikts, ka tie Viņu no krusta noņēma un ielika jaunā kapā un kapu apsargāja kareivji. Šeit mēs redzam, kā mūsu Kunga Kristus nāve ietekmēja Viņa draugus un ienaidniekus. Ienaidnieki kļūst nemierīgi un nedroši, grimst vēl jo dziļāk grēkos. Bet tie, kas mīl Kungu Kristu un dara to godīgi, kaut arī tie ir vāji un bailīgi, ar Kristus nāvi top drosmīgi un iepriecināti, nu uzdrīkstas ko tādu, par ko reiz pat nespēja domāt. Gluži tāpat kā mūsu mīļā Kunga Kristus nāve cilvēkus ietekmēja toreiz, tāpat tas notiek arī tagad, kā mēs to turpmāk dzirdēsim.

Kristus nāve pie krusta bija apkaunojoša krišana nežēlastībā, un tāpēc Kristus ienaidnieki ņirgājas par Viņu. Bet mācekļi, kas vienmēr bija bijuši kopā ar Viņu, tagad vairs neuzdrošinājās rādīties cilvēkiem, jo viņi domāja, ka Kristus ir pagalam. Viņa māte, Marija, pie krusta stāvēja tik ļoti nobēdājusies un tāpat arī citas sievas.

Kaut arī viņa atcerējās gan eņģeļu pasludinājumu, gan Simeona, Annas un citu dievbijīgu ļaužu pravietojumus par Jēzus bērnu, tomēr viņas sirdsraizes bija lielas. Pazemojums, kas viņas dēlam bija jācieš, darīja viņai tik daudz sāpju, ka viņa nespēja izteikt ne vārda. Mazais ganāmpulks, kas līdz šim bija sekojis Kristum, kļuva pavisam kluss. Neviens neuzdrīkstējās pakustēties vai likt sevi manīt, izņemot notiesāto laupītāju. Kristus ienaidnieki tur visu savās rokās, viņi ir labā garstāvoklī, jo tikai viņiem ir tiesības runāt, bet visiem citiem jāklusē.

Taču visu šo dievbijīgo siržu vājība tikai palīdzēs rādīt, ka nevienam nebūs just pārākumu un pārlieku paļauties uz sevi pašu. Jo ar šīm dievbijīgajām sirdīm tā notiek, ka tās lielākoties ir nenomierināmas un iegrimušas rūpēs un bēdās, un vēl vairāk šādas rūpes var pārņemt arī mūs , kad mums ir jāuzdrīkstas ciest Evaņģēlija dēļ. Tāpēc pāri visam allaž ir nepieciešams palikt dievbijībā un lūgt pēc Svētā Gara, lai Viņš apgaimo mūsu sirdis un pilda mūs ar mieru un prieku, un dara mūs drosmīgus ciest Dieva goda un vārda dēļ.

Tie, kas iepriekš bija vislabākie kristieši un vienmēr bez bailēm turējās pie Kristus, tagad bija iemukuši slēptuvē un no lielajām bailēm un bēdām nezināja ko darīt un kā būt. Tad pēķšņi, nevienam negaidot, nāca Jāzeps no Arimatijas, kas nebūt nebija parasts un pieticīgs pilsonis kā apustuļi, bet gan viens no Jeruzalemes pārvaldes vīriem, turklāt viņš bija ļoti bagāts cilvēks. Viņš uzdrošinājās doties pie Pilāta un lūgt, lai tas ļautu viņam noņemt mirušo no krusta un apglabāt. Tai pašā laikā nāca arī Nikodēms, kas iepriekš bija tik bailīgs, ka pie Kunga uzdrīkstējās nākt tikai naktī, lai arī labprāt klausījās un mīlēja Viņu. Nikodēms bija paņēmis līdzi 100 mārciņas mirru un aloju, lai tam Kungam būtu cienīga apglabāšana. Saskaņā ar Dieva vārdu jūdi cerēja uz mirušo augšāmcelšanos un mūžīgo dzīvošanu, un tāpēc, kā stāsta apustulis Pāvils, tiem bija paradums balzamēt ar mirrēm un alojām mirušo miesas, lai tās ne tikai saglabātos ilgi un nesapūtu, bet lai tām būtu arī laba smarža.

Marks un Lūka par Jāzepu stāsta, ka arī viņš bija tapis par Jēzus mācekli, dedzīgi klausījies Viņa sludināšanu, kas viņam labi patikusi, un arī viņš gaidīja uz Dieva valstību. To mums vajadzētu ievērot. Jo šeit mēs redzam, kas viņu ierosināja un deva drosmi iet pie Pilāta. Tā nebija maza lieta. Augstie priesteri un Jeruzalemes vecajie apsūdzēja to Kungu Jēzu par dumpinieku, maldinātāju un zaimotāju, un savu spriedumu Pilāts deva šīs apsūdzības dēļ. Jāzeps līdz tam bija palicis nomaļus un ārpus tā, ko viņi bija izdarījuši ar Kungu Jēzu, kā arī nebija devis tam savu piekrišanu. Bet tagad, kad viņš uzdrīkstējās nākt un lūgt Kristus miesas, lai cienīgi Viņu apglabātu, tāda uzdrošināšanās nepavisam nebija maza lieta. Ar to viņš nostājās pret pašu Pilātu un pret vecajo sapulci, kas bija notiesājuši mūsu Kungu, un lika viņiem skaidri saprast, ka viņš Kristu uzskatīja par dievbijīgu un taisnu vīru, kas Dieva un cilvēku priekšā bija cietis netaisni.

Bet kas viņu mudināja to darīt? Nekas cits, kā Dieva valstība. Kaut Kristus ir sists krustā un miris, viņš tik un tā cer un tic, ka nāks Dieva valstība, ka Dievs piecels Jēzu no mirušiem un piepildīs visu, ko pravieši ir solījuši par Mesiju un Viņa valstību. Ja virsnieks, kas stāvēja pie krusta un redzēja, kā tas Kungs, skaļi saucot, izlaida savu garu, tik daudz jau noprata no tā un visa cita, kas tur notika aptumsums, zemestrīce utt., ka atzina: “Patiesi tas bija Dieva Dēls”, tad arī Jāzeps un dievbijīgais Nikodēms bija sapratuši to pašu. Šīs domas viņi bija mācījušies ne tikai no praviešu liecībām, bet arī no Kunga Jēzus Kristus vārdiem, kuros tie bija bieži klausījušies, taču pāri visam tagad viņiem to atgādināja Svētais Gars. Tādā veidā arī radās pārliecība, ka nav vēl tomēr beigas ar to Kungu, bet ka Dievs tieši tagad kad to vismazāk gaida dibinās savu Valstību. Par šo cerību Kungs Kristus pats brīnišķi sludināja Nikodēmam (Jņ. 3:14), kur Viņš stāsta līdzību par čūšku, kas tika paaugstināta tuksnesī, un piebilst, ka tā arī Viņam ir jātop paaugstinātam.

Tādas domas Svētais Gars modināja vājajās, bailīgajās sirdīs un tik ļoti tās iekvēlināja, ka Jāzeps gāja pie Pilāta un lūdza Tā Kunga miesas, kuru Pilāts bija ļāvis sist krustā kā dumpinieku un zaimotāju, bet Nikodēms nāca ar mirrēm un alojām, lai tam Kungam būtu dārga un cienīga apglabāšana. Tā viņi pierādīja visai pasaulei, ka viņu cerība vēl nav pagalam, bet Viņa valstībai ir jānāk par spīti visai Jeruzalemei, kas apgalvoja, ka Viņš ir nokauts. Mūsu Kunga ciešanas augļi ir tādi, ka vājas un bailīgas sirdis nāk un visu priekšā bez bailēm apliecina Kristu, jā, cienīgi apglabā Viņu, kas karājās pie krusta negodā. Tā ir liecība par to, ka viņi tur Kristu par Dieva Dēlu, pretēji jūdiem, augstajiem priesteriem, Pilātam un visiem Viņa ienaidniekiem. Viņi aizvien vēl cerēja uz Kristus valstību, guva mierinājumu pie Viņa, lai arī Viņš bija miris, un visi pārējie bija pārliecināti, ka nu ar Viņu ir beigas.

Tieši tā domā Marks un Lūka, sacīdami, ka “Jāzeps gaidīja Dieva valstību”. Viņš cerēja, ka Dievs ar šo vīru radīs jaunu Valstību uz šīs zemes, piedos grēkus, sūtīs Svēto Garu un darīs tos mūžīgi svētus. Būtībā tāda ir Kristus, Mesijas, radītā Dieva valstība, ko pravieši bija solījuši. Pravieša Jesajas pravietojumu, ka “ielūzušu niedri Viņš nesalauzīs”, šeit mēs redzam piepildāmies pie Jāzepa un Nikodēma. Līdz šim viņi bija bijuši vāji un bailīgi kristieši. Bailes bija tas iemesls, kādēļ tie neuzdrīkstējās atklāti parādīt savu mīlestību. Nikodēms nāca tikai naktī, un tādēļ apustulis Jānis viņu sauca par “slepeno mācekli”. Tomēr Kristus viņu neatraidīja, tāpēc, ka viņš baidījās. Bet tagad, kad draudēja vislielākās briesmas, tie, kas iepriekš bija stiprākie un drošsirdīgākie kristieši, ir paslēpušies. Un Svētais Gars ar Kristus nāvi tā pārvērš to, kas agrāk bijusi “ielūzusī niedre”, un “kvēlojošajam deglim” liek iedegties un mirdzēt kā visskaistākajai saulei (Jes. 42:3). Nebaidoties no jūdiem un Pilāta, Jāzeps ļauj visiem ieraudzīt, ­ kāda ir viņa ticība Kristum. Kristus viņa sirdij ir dārgāks nekā visa pasaule. Tas patiešam nav mazs darbs vai nenozīmīgs auglis, ko ir radījušas Kristus ciešanas.

Tas viss ir rakstīts mums par piemēru, lai mēs sekotu Jāzepam un Nikodēmam. Kad Kristus karājas pie krusta, proti, kad Evaņģēlijs tiek vajāts un nabaga kristieši tā dēļ mocīti, tad mums nebaidoties no tirānu dusmām, ir jāiet pagodināt Dieva Dēlu un Viņa vārdu un godu ar atklātu liecību līdz tam laikam, kad mirušais Kristus ļaus sevi ieraudzīt savā godības pilnajā atnākšanā.

Āmen!