Par Kristus Kristību, kurā Viņš stājies Savā amatā, Tēva svētīts par Ķēniņu un Priesteri

“Tanī laikā Jēzus atnāca no Galilejas pie Jāņa Jordānas krastā, lai tiktu viņa kristīts. Bet Jānis tam pretojās un sacīja: “Man vajadzētu tikt Tevis kristītam, un Tu nāc pie manis.” Bet Jēzus tam atbildēja un sacīja: “Tam tā jānotiek! Jo tā mums vajag piepildīt visu taisnību.” Tad viņš to atļāva. Un, kad Jēzus bija kristīts, Viņš tūdaļ izkāpa no ūdens. Un redzi, debesis tika atvērtas, un viņš redzēja Dieva Garu kā balodi nolaižamies un uz Viņu nākam. Un redzi, balss no debesīm sacīja: “Šis ir Mans mīļais Dēls, uz ko Man labs prāts.”” [Mt.3:13-17]

Šis evaņģēlista Mateja pasludinājums līdz šim ir ticis uzskatīts par kādu maznozīmīgu lietu, jo ir iedibināti daudzi citi svētki; mēs esam dzirdējuši dažādus citus pasludinājumus un daudzu svēto cildinājumus, bet šis pasludinājums par Kristus Kristību, par Viņa amatu un valdīšanu ir palicis neievērots, un neviens nav zinājis, cik nozīmīgs tas ir Dieva priekšā. Jo gan Jaunās, gan Vecās Derības raksti norāda uz Kristus Kristību. Raksti daudz nerunā par Kristus dzimšanu un bērnību, bet paliek pie tā, ka Viņš cēlies no Dāvida cilts; un Jesaja piebilst, ka Viņa māte būs jaunava, Jes. 7:14. Tādēļ arī evaņģēlisti maz raksta par Kristus bērnību, bet steigšus pāriet pie Kristus dzīves trīsdesmitā gada, lai aprakstītu amatu, kādu Viņš sācis pildīt. Un tālāk evaņģēlisti vairs tā nesteidzas, bet rūpīgi apraksta visus Kristus vārdus, darbus un zīmes. Tā nu itin labi varam redzēt, ka gan Vecajā, gan Jaunajā Derībā vislielākā uzmanība tiek pievērsta Kristus Kristībai – kā pašai svarīgākajai Rakstu daļai.

Tieši ar Kristus kristīšanu – un nevis ar Viņa bērnību – sākas jaunā derība, tādēļ arī Marks un Jānis pavisam maz runā par Kristus bērnību. Pēteris un Pāvils par to vispār neraksta – ne tādēļ, ka ar nicinājumu izturētos pret Mateja un Lūkas vārdiem par mūsu Kunga bērnību, bet tādēļ, ka viņi steidzas pievērsties nozīmīgākai un pilnīgākai Kristus dzīves daļai un Viņa amatam. Jo, piedzimdams kā Bērns, Kristus vēl nesāka pildīt Savu amatu – Viņš to arī neuzdrīkstējās darīt, līdz Tēvs Viņu aicināja. Visu apkopojot, – ar Kristus Kristību iesākas mūsu Kunga amats; ar šo brīdi Viņš ir Kristus, mūsu Pestītājs. Tieši šī amata dēļ Viņš ir nācis, – kā Jesaja saka Jes. 61:1. Un Kristus Lk. 4:18–21 pats uz Sevi attiecina Jesajas vārdus: “Tā Kunga Gars ir uz Manis, jo Viņš Mani svaidījis sludināt prieka vēsti nabagiem, pasludināt atsvabināšanu cietumniekiem un akliem gaismu, satriektos palaist vaļā un pasludināt mūsu Kunga žēlastības gadu.” Kristus ir nācis, lai sludinātu šo žēlastības valstību, un, kā Lūka saka Ap. d. 1:22, tā sākusi pastāvēt ar Jāņa kristību. Un Sv. Marks savu evaņģēliju iesāk ar Jāņa sprediķi un Kristus Kristību, Mk. 1:1 u. Trpm.

Kādēļ tā? Tādēļ, ka, saņemot Kristību, Jēzus sāk būt Kristus – Viņš tiek iesvētīts un stājas Savā amatā, un Tēvs ir gribējis, lai visai pasaulei tas būtu skaidri zināms, – lai pasaule ne brīdi nešaubītos par Kristu, ko pats Dievs ir apstiprinājis amatā. Jūs zināt, cik nožēlojami mēs esam tikuši maldināti ar viltus praviešu mācībām, – ar saviem sapņojumiem tie pieviļ nabaga tautu un ir ieveduši maldos gandrīz visu pasauli. Tādēļ Dievam Kristus Kristība ir tik svarīga – Viņš ir dārgi maksājis un atdevis Savu vislielāko dārgumu, lai pārliecinātu mūs, ka mums ir pareizā mācība.

Tā tiešām ir liela, brīnišķīga Dieva žēlastība un žēlsirdība, ka dievišķā Majestāte tā pazemojas, gribēdama tikai darīt mūs pārliecinātus par Kristu; Dievs apstiprina to visrūpīgākajā veidā, izmantodams praviešu vārdus, turklāt noteikdams laiku, zemi, cilti, dzimumu, pilsētu un cilvēkus, kam jābūt klāt šajā brīdī. Zeme, kurā Kristum bija jāpiedzimst, ir jūdu zeme, – kā arī Kristus pats Jņ. 4:22 saka: “Jo pestīšana nāk no jūdiem.” Šī cilts (jo jūdu tauta sastāvēja no divpadsmit ciltīm) bija Jūdas cilts, – kā Jēkabs pravietojis 1. Moz. 49:10. Kristum bija jānāk no Dāvida dzimuma un pēc miesas un asinīm jābūt viņa Pēctecim. Dievs jau iepriekš nosauc arī pilsētu, kurā Kristum jāpiedzimst. Tā ir Bētleme, – kā Mih. 5:1 sacīts un kā Matejs, citēdams pravieša vārdus, Mt. 2:6 saka: “Un, tu Bētleme Jūdas zemē, tu nebūt neesi mazākā starp Jūdas cilts kungiem; jo no tevis nāks Valdnieks, kas ganīs Manu Israēla tautu.” Tas ir skaidri izteikts un droši apstiprināts, jo Viņš ir laipnais, žēlīgais Dievs, kas negrib ļaut mums maldīties.

Kad nu šis Cilvēks – Kristus – ir nācis, Dievs Tēvs liek Viņu skaidri parādīt; Viņš rāda uz Kristu ar pirkstu un saka: tas ir Viņš, te Viņš ir! Tēvs liek, lai Jānis, lielais pravietis, iet Kristum pa priekšu. Šī amata dēļ Raksti sauc Jāni par Tā Kunga eņģeli, Mal. 3:1: “Redzi, Es sūtīšu Savu sūtni, kam būs sataisīt Manu ceļu Manā priekšā.” Un Kristus pats Mt. 11:10 šos vārdus attiecina uz Jāni, kas sava svētuma dēļ tautā tika uzskatīts par izcilu pravieti, jā, par pašu Kristu. Šim lielajam vīram bija jāiet Kristum pa priekšu un jānorāda uz Viņu, lai mēs zinātu, kur atrodama mūsu pestīšana.

Kas notiek? Kad pravieši ir norādījuši zemi, cilti, dzimumu un pilsētu, Jānis nāk un visus šos pravietojumus dara vēl skaidrākus, parādīdams mums arī pašu Kristu. Šī liecība ir liela un brīnišķīga – tā nevarētu būt vēl lielāka un pārliecinošāka. Jo Jānis tautā bija ļoti atzīts un ievērots, un nu viņš rāda uz Kristu ar pirkstu un saka: tas ir Dieva Jērs – tas ir Vīrs, kas spēj glābt jūs no grēkiem. Vēl skaidrāk tas nebūtu izsakāms. Dievs rāda mums šo izcilo, lielisko pravieti, kas savukārt rāda mums Kristu, un šī liecība ir tik skaidra un droša, cik vien iespējams. Jo es nevarētu kādu lietu darīt vēl labāk pazīstamu kā – norādīdams ar pirkstu un sacīdams: tur tā ir. Arī Jānis pārliecina jūdus, sacīdams un paskaidrodams (Jņ. 1:26–29): Tas ir Dieva Jērs, par kuru es jums esmu sacījis, ka Viņš ir jūsu vidū un ir lielāks nekā es, utt., – tā evaņģēlists Jānis to apraksta. Ja Jānis nebūtu mūs šādi pārliecinājis, mēs šaubītos un svārstītos šurpu un turpu. Jūdi noteikti būtu domājuši: droši vien Kristus piedzims kādā citā zemē, vietā, ciltī vai pilsētā. Bet nu Dievs saista pravietojumu ar noteiktu personu – ar pašu Kristu – un visbeidzot sniedz arī īpašu liecību no debesīm, ne tikai norādīdams uz Kristu ar Jāņa pirkstu; pats Dievs ar Savu Garu nāk un apstiprina to visu ar Savu vārdu, sacīdams: “Šis ir Mans mīļais Dēls, uz ko Man labs prāts.”

Tas viss ir noticis tādēļ, lai mēs zinātu, ka tā ir nevis maznozīmīga, bet ļoti svarīga lieta. Tādēļ Dievs to apstiprinājis ar svētu cilvēku starpniecību, pats ar Savu Garu un balsi, lai visa radība atzītu, ka Viņš ir Kristus, un mēs, turēdamies pie Kristus, nesekotu nevienam citam. Lai gan jūdi to visu tomēr nav pieņēmuši un nav gribējuši sekot Kristum. Tāpat tagad notiek pie mums – mēs veltījam maz uzmanības Dieva vārdam un Evaņģēlijam un ļaujam, lai tas mums paslīd garām. Tas būtu ievadam; tagad pārrunāsim Evaņģēliju, aplūkodami to vārdu pa vārdam. Matejs saka:

Tanī laikā Jēzus atnāca no Galilejas pie Jāņa Jordānas krastā, lai tiktu viņa kristīts.

Līdz trīsdesmit gadu vecumam Kristus tautā nebija pazīstams; Viņš bija amatnieka māceklis, namdaris, – neviens Viņu neuzskatīja par Kristu un pat ne par dievbijīgu vīru. Viņš smagi strādāja, cēla mājas līdz pat Savas dzīves trīsdesmitajam gadam. Jēzus bija nācis no Nacaretes, ļaudis pazina Viņa māti un tēvu, un neviens nedomāja, ka no Nacaretes varētu nākt Mesija, – kā arī Nātanaēls sacīja Filipam: “Vai no Nacaretes var nākt kas labs?” Un citviet lasām, ka jūdi brīnījās un sacīja: vai tas nav Jāzepa dēls? Mēs pazīstam Viņa māti, brāļus un māsas. Viņš taču ir namdaris, Mk. 6:3.

Kad Jānis sāka sludināt un tika tā izdaudzināts, ka ļaudis veseliem pulkiem steidzās pie viņa, domādami, ka viņš ir Kristus, pravietis sacīja: jūs domājat, ka es esmu Kristus? Es tas neesmu; bet es jums stāstīšu par Viņu. Vai gribat zināt, kur Viņš ir? Viņš ir piedzimis, dzīvo un staigā jūsu vidū. Jānis gribēja ļaudīm rādīt ceļu pie Kristus un darīt Viņam godu. Ja tagad kāds sacītu, ka Kristus ir Vitenbergā, ikviens brīnītos, ieplestu muti un teiktu: kur Viņš ir? Tāpat ir darījuši arī jūdi. Jāņa vārdus viņi ir palaiduši garām un nav ņēmuši tos pie sirds. Tie itin labi dzirdēja Jāni sakām: “Kristus ir jūsu vidū,” tas ir, – Viņš ceļ mājas, dara amatnieka darbu, – vai jūs Viņu nepazīstat? Arī es Viņu nepazīstu, taču Garā esmu uzzinājis, ka Viņš ir atnācis un ir jūsu vidū.

Tāda ir Jāņa liecība. Kādu laiku Kristus ir Nacaretē un paliek nepazīstams, dzīvodams pie Savas mātes. Viņš nav bagāts, dzīvo nabadzīgu dzīvi un nepavisam nav cienīts un ievērots jūdu vidū. Kad Jānis stāsta jūdiem par šo namdara mācekli, viņa liecība netiek uzklausīta. Tā tas arvien notiek, – kad kāda lieta nav pieejama, tā ļaudīm šķiet kas liels un vērtīgs, ikviens par to domā un runā; turpretī tas, kas ir acu priekšā, šķiet tīrais sīkums. Neviens neticēja, ka namdara māceklis ir Kristus, lai gan Jānis, šis izcilais vīrs, jūdiem to sacīja. Tie domāja: ja jau Kristus ir mūsu vidū, kādēļ tad nezvana visi zvani? Kādēļ ielas nav izklātas ar palmu zariem, godinot Ķēniņu? Kur ir Viņa zirgi, rati, ieroči un bruņas? Jā, vai gan Jēzus, namdara māceklis, varētu būt Kristus?

Tā kā Jāņa liecība netiek uzņemta un neviens – arī pats Jānis – joprojām nepazīst Kristu, un Viņu var iepazīt tikai ar Dieva Gara palīdzību, Jēzus pats nāk no Nacaretes uz Jordānu, pie Jāņa. Līdz šim Viņš bija paklausīgs Savai mātei un pakļāvās viņai, bet tagad Viņš no tās atvadās un arī viņai kļūst par Kungu; ar mātes atļauju Viņš dodas uz Jordānu, lai mājās vairs neatgrieztos. Saņemot Kristību, Kristus stājas Savā amatā, kura dēļ Tēvs Viņu ir sūtījis. Lai gan Kristum pašam ir vara kristīt, tomēr Viņš to neizmanto, bet dara tāpat kā citi ļaudis – saņem Kristību no Jāņa. Cik muļķīgi un vientiesīgi Viņš rīkojas! Kas gan šādu Vīru varētu uzskatīt par Mesiju? Viņš taču izturas tāpat kā ikviens parasts cilvēks, kas nāk pie Jāņa, lai tiktu kristīts! Ja jau Viņš ir lielāks par Jāni – kā pats Jānis to apliecinājis –, tad Viņam būtu vajadzējis sacīt šim pravietim: tev nepiedien Mani kristīt – šis amats ir Mans, Man piederas kristīt tevi! Taču Kristus to nedara – Viņš apslēpj Savu varu, nesaka par to ne vārda un izturas tā, it kā nebūtu Kristus. Tāda ir Viņa apbrīnojamā pazemība – Viņš neliek par Sevi sludināt, nedz arī pats Sevi apliecina, bet gaida, līdz Tēvs Viņu atklās un apliecinās, – kā Sv. Pāvils Ebr. 5:5 saka: Viņš sagaidījis laiku, kad Dieva Tēva balss no debesīm sacījusi:

“Šis ir Mans mīļais Dēls.”

Kristus bija Dieva Dēls, un visas lietas bija pakļautas Viņam; tomēr Viņš negribēja izmantot Savu varu. Līdz trīsdesmit gadu vecumam Viņš nesludināja un ne ar vārdu nelika noprast, ka ir Svētā Gara pilns Vīrs, kas palīdzēs visiem cilvēkiem. Kristus nerīkojās tā, kā mēs, blēži, mēdzam darīt, – tiklīdz kādu vārdu esam izlasījuši, mēs uzreiz piepūšamies un nevaram savaldīties, nepateikuši visai pasaulei, kādas gudrības esam sasmēlušies, – mēs raizējamies, kur atrast dzirdīgas ausis, kam to visu pastāstīt. Arī mūsu sektanti cenšas pateikt ko jaunu, lai tikai ļaudis viņos klausītos; tie aizmirst, ka Kristus ar Savu piemēru ir mācījis nestāties sludināšanas amatā, ja neesam uz to aicināti. Pēdējo gadu laikā viņi ir darījuši visai daudz, lai mēs no viņiem vairītos; tie ne reizi nav iedomājušies, ka arī viņiem būtu vajadzējis dzirdēt Dieva balsi un pavēli. Viņi apgalvo, ka viņiem esot Dieva Gars, kas to visu atklāj. Mīļais draugs, tavs gars ne ar ko nav labāks par tavu miesu, un mācība, kuru tu sludini, drīzāk gan nāk tieši no miesas, nevis no Svētā Gara. Šis Cilvēks Kristus bija vairāk nekā gars – Viņš bija pats Dievs, visu garīgo dārgumu pārpilns, taču nerīkojās tā, kā mūsu aplamie, neprātīgie gari; Viņš gaidīja Tēva pavēli un neteica ne vārda, līdz atskanēja Tēva balss: “Šis ir Mans mīļais Dēls.”

Tādēļ mums nav jātic dažādiem gariem, kas negaidīti sāk mācīt ko citu un zina tikai lielīties ar Garu. Saki viņiem: tavu garu es nepazīstu. Bet, ja gribi, lai es tev ticu, tad dod man skaidru un atklātu liecību, lai dievbijīgi ļaudis varētu tevi pārbaudīt, kā Jānis Kristītājs saņēma liecību par Kristu un dzirdēja Tēva balsi atskanam no debesīm; citādi es tev neticēšu. Ja tā nenotiek un kāds grib mācīt ko jaunu, tad vari droši spriest, ka viņš to dara, velna gara mudināts.

Arī 1. Kor. 2:4 runāts par Garu, taču tur ir sacīts: “[ne] pārliecinošos gudrības vārdos, bet Gara un spēka izpausmē.” Tās ir divas dažādas lietas – saņemt Garu un izpaust jeb pierādīt Garu. Ja man nebūtu Gara pierādījumu, es nekad negribētu sākt sludināt. Mans pierādījums ir nevis tas, ka Dievs vīzijā aicinājis mani sludināšanas amatā, bet ka mani šajā amatā aicinājuši citi cilvēki, un viņu dēļ mums tas ir jāpilda! Tā nu man ir mīlestības Gara izpausme un pierādījums, kurš nemeklē savu labumu, bet tiecas darīt to, kas vajadzīgs citiem cilvēkiem. Man pašam no tā netiek nekas vairāk kā nemiers – es labprātāk paliktu mājās, savā istabā, taču man ir mīlestības Gara uzticēts pienākums. Un, ja arī citādi man Gars netiktu dots un pats es būtu īsts nelietis, man tomēr jāpilda šis pienākums, ko prasa mīlestība, un jāpalīdz tiem, kuri gaida, ka es viņiem sludināšu. Tāda ir mana negrozāmā pārliecība. Savukārt viņi stūrgalvīgi turpina lepoties, sacīdami, ka Gars viņus ir mācījis. – Bet kas jums ir lūdzis ko mācīt un sludināt mums?

Tomēr es tev sacīšu, ko tu vari darīt: ja jūti, ka Gars tev ko saka, tu vari to pārrunāt ar kādu cilvēku, cenšoties noskaidrot, vai tas atbilst mūsu ticībai un Rakstiem, – kā Jānis 1. Jņ. 4:1 saka: “Mīļie, neticiet katram garam, bet pārbaudiet garus, vai viņi ir no Dieva ..” Un Sv. Pāvils Rom. 12:6 saka: “Pravieša spējas [lai] izpaužas saskaņā ar ticības mēru.” Bet, ja kāds uzstājas ar tukšu pļāpāšanu, nepakļaujas nevienam un vēlas aizstāvēt pats savu mācību, kaut arī viņam neviens neko nav jautājis, – tas noteikti nāk no velna. Kristus ir pilnīgs Garā; tomēr Viņš nesaka nevienu vārdu un nedara nevienu darbu, līdz Tēvs Viņu nav apskaidrojis; Viņš negrib pats uzņemties sludināšanas amatu, bet gaida, lai kāds cits – Viņa Tēvs – Viņu tajā aicinātu. Bet pēc apskaidrošanas Viņš uzreiz ķeras pie darba un sāk pildīt Savu amatu – mācīt, sludināt, darīt brīnumus citu pēc cita. Tālāk lasām:

Bet Jānis tam pretojās un sacīja: “Man vajadzētu tikt Tevis kristītam, un Tu nāc pie manis!”

Šādus vārdus neraksta neviens cits evaņģēlists, tikai Matejs, un tie skan tā, it kā Jānis būtu pazinis Kristu, pirms Viņu kristīja. Savukārt evaņģēlists Jānis apgalvo pretējo, – ka Jānis Kristītājs nav pazinis Kristu, tādēļ sacījis (Jņ. 1:30–33): “Es Viņu nepazinu.” – Es biju devis liecību, ka pats neesmu Kristus un ka Tas, kurš bijis pirms manis, nāks pēc manis. Es zinu, ka mans amats liek darīt Kristu pazīstamu visiem cilvēkiem; taču es Viņu nepazinu. “Bet Tas, kas mani sūtījis kristīt ar ūdeni, man sacīja: uz ko tu redzēsi Garu nonākam kā balodi no debesīm un paliekam, tas ir Viņš, kas kristīs ar Svēto Garu.”

Redziet nu – ir bijis tā, ka Jānis nav pazinis Kristu. Viņš gan zināja, ka Kristus ir atnācis un atrodas tautas vidū, taču viņš pats šo Cilvēku vēl nepazina tā, ka varētu sacīt: tas ir Viņš. Jānis bija saņēmis zīmi – viņš raudzījās, kad parādīsies balodis. Viņš bija kristījis daudzus un uzmanīgi raudzījies pēc šīs zīmes. Jāņa sirds jautāja: kad Viņš nāks? Varbūt tas ir Viņš! Bet, kristījot daudzus dievbijīgus cilvēkus, šo zīmi viņš tomēr vēl nebija redzējis. Taču, kad tika kristīts Jēzus, zīme parādījās – debesis atdarījās un Gars nolaidās pār Jēzu baloža izskatā, un Tēvs sacīja: “Šis ir Mans mīļais Dēls, uz ko Man labs prāts.” Un tas notika, kad Jēzus jau bija kristīts.

Ko tad lai sakām par to, ka Kristus un Jānis tā strīdas un iebilst viens otram? Jānis gribētu saņemt Kristību no Kristus, savukārt Kristus – no Jāņa. Vai Jānis ir vai nav pazinis Kristu? Mateja vārdi skan tā, it kā viņš To būtu pazinis, bet Jāņa evaņģēlijs rada gluži pretēju iespaidu, un mēs te nevaram teikt neko citu kā vien to, kas izskan Jāņa vārdos: patiesi, Jānis nav pazinis Kristu pirms Viņa kristīšanas, taču viņš ir nojautis, ka Jēzus nav parasts cilvēks, bet Viņā slēpjas kas augstāks. Viņi ir sajutuši viens otru, jau mātes miesās būdami, kad Marija nāca pie Elizabetes, Lk. 1:41. Jānim šķiet, ka Jēzus ir Kristus, taču viņš to vēl skaidri nezina. Kristus Jānim nešķita tāds pats kā citi cilvēki – Viņā bija jaušams kas spēcīgāks. Tādēļ Jānis, paklausīdams savām nojautām, domā: tas tiešām būs Kristus! Bet kādēļ šis izcilais Vīrs nāk pie manis? Jānis gan nesecina, ka tas noteikti ir Kristus, bet uzskata Viņu par lielu, drosmes un Gara pilnu Cilvēku, jo Viņā ir jaušams liels garīgs spēks.

Un patiesi, ir arī tā, ka tur, kur ir kāds Svētā Gara pilns cilvēks, tiem, kas ir viņam līdzās, šķiet, ka pie citiem cilvēkiem nebūs tik labi kā viņa tuvumā; Gars nevar Sevi apslēpt – no šādiem cilvēkiem plūst īpašs spēks. Mēs varam lasīt lielisku piemēru par kādu dievbijīgu tēvu, kurš gribējis panākt, lai kāda meita pamet meitumāju. Kad viņa sēdējusi šim vīram līdzās, tā jutusi viņā ko īpašu, itin kā jauku smaržu, kas plūdusi no viņa. Tāda ir Gara daba – tas ir jūtams un pamanāms skatienā un izturēšanās veidā; Gars piešķir cilvēkam citādu dabu un smaržu. Tā noticis arī šeit: kad Kristus nāk un Jānis noprot, ka tas ir Viņš, pravietis Viņu uzskata par īpašu un svētu Vīru un viņam šķiet, ka tas tiešām varētu būt Kristus.

Šādu domu pauž Mateja vārdi – Jānis ir pazinis Kristu, tomēr vēl nav bijis pārliecināts, ka tas ir Viņš; jo zīme vēl nebija redzama – balodis vēl nebija nolaidies pār Viņu. Par to liecina Jāņa vārdi, ka viņš nav Kristu pazinis. Tā varam saskaņot šo divu evaņģēlistu vārdus, citādi šķiet, ka tie ir savstarpējā pretrunā. Jānis Kristītājs pārbauda, vai viņa nojauta ir pareiza, un saka: “Man vajadzētu tikt Tevis kristītam.” Viņš izrāda savu pazemību un grib pakļauties Jēzum kā dievbijīgam cilvēkam; bet Kristus savukārt pakļaujas Jānim. Tieši tā jārīkojas dievbijīgiem kristiešiem, – kā to lieliski parāda Sv. Pāvils, Fil. 2:3–4 sacīdams: “.. ne strīdēdamies, ne tukšā lielībā, bet pazemībā, cits citu uzskatīdami augstāku par sevi, neraudzīdamies katrs uz savām, bet arī uz citu vajadzībām.” Un Rom. 12:10: “Centieties cits citu pārspēt savstarpējā cieņā.”

Tā nu abi šie vīri ir izturējušies pazemīgi – gan Kristus pret Jāni, gan arī Jānis pret Kristu. Kristus būtība vēl bija apslēpta, tādēļ šie vīri centās pārspēt viens otru pazemībā. Jānis uzsver, ka Jēzus ir svētāks nekā viņš; savukārt Kristus ir tikpat pazemīgs un neparāda Savu dievišķo būtību, bet dod godu Tēvam. Kristus atbild Jānim, sakot: “Tā piederas.” Viņš nenoliedz, ka ir Mesija, taču Tēvs no Viņa prasa šādu pazemību. Tas ir, itin kā Kristus gribētu sacīt: mīļais Jāni, tu pareizi dari, ka izturies pret Mani pazemīgi; bet arī Man jābūt pazemīgam Mana Tēva dēļ.

Mīļais Kungs Dievs, cik pazemīgi šie dievbijīgie vīri ir izturējušies viens pret otru! Mēs, nabaga ļaudis, tiklīdz esam dzirdējuši kaut vienu vārdu vai teikumu, nespējam paklusēt – mums noteikti jāparāda, cik gudri esam, un neviens negrib piekāpties otram; katrs vēlas būt pārāks par citiem, un neviens negaida, līdz Dievs viņu cels godā. Redziet, cik pazemīgs ir Kristus: Viņš izturas kā jebkurš cilvēks, līdz kāds cits – Viņa Tēvs – parāda, ka Kristus ir pārāks par visiem. Šie divi cilvēki pazemojas viens otra priekšā, piekāpjas viens otram. Un patiesi – tie abi ir izcili vīri, Svētā Gara pilni, un nav nepareizi, ka tie viens otram piekāpjas, jo abi ir Dieva sūtīti, pārliecināti par savu uzdevumu un žēlastības pilni.

Pret farizejiem Jānis neizturējās godbijīgi un pazemīgi, turklāt sauca tos par odžu dzimumu, jo tie tikai ārēji izlikās svēti; bet grēciniekus, kuri atzina savu slimību, viņš uzņēma ar pazemību. Tāpat arī tagad vajadzētu notikt kristiešu vidū – mums vajadzētu piekāpties citam cita priekšā, nevis stūrgalvīgi skriet ar pieri sienā. Taču mēs nepiekāpjamies un par katru cenu gribam panākt savu, nemaz nedomādami, kādu postu tas mums un citiem var nodarīt. Tādēļ jau mums ir tik daudz novirzienu un sektu. Tomēr no tā visa mums rodas kāda priekšrocība – mēs labāk pazīstam velnu, kas tomēr nespēj paslēpties, un atpazīstam arī īstus kristiešus, kuri tik viegli nesāk ticēt dažādiem maldinātājiem, bet bēg no tiem kā no paša velna ik reizi, kad nākas tādus sastapt. Taču mums ir jāgaida, līdz Dievs mūs aicinās, tāpat kā Kristu un Jāni, un tad mums jānes pienācīgi augļi.

Bet Jēzus tam atbildēja un sacīja: “Tam tā jānotiek! Jo tā mums vajag piepildīt visu taisnību.” Tad viņš to atļāva.

Ko nozīmē vārdi “piepildīt visu taisnību”? Visa taisnība, tas ir, – uzskatīt sevi pašu par netaisnu Dieva priekšā un savā sirdī atzīt, ka neviens nespēj pastāvēt Dieva tiesas sprieduma priekšā, bet ikvienam ir jābūt pazemīgam, lai cik svēts viņš būtu, un jāatzīst sevi par grēcinieku. Tāpat Dāvids, kas bija tāds vīrs, kādu Dievs viņu gribēja redzēt, tomēr vēlējās, kaut Dievs viņu nesauktu tiesas priekšā, jo tās priekšā nespēj pastāvēt nedz viņš, nedz arī kāds cits cilvēks, Ps. 143:2. Tātad – piepildīt visu taisnību nozīmē būt dievbijīgam, tomēr negribēt tikt par tādu uzskatītam, bet atzīt sevi par grēcinieku un nepieņemt dievbijīga cilvēka slavu. Tā ir divkārša taisnība: būt taisnotam ticībā Kristum un, otrkārt, neuzskatīt sevi par taisnu, bet par grēcīgu un netīru. Jo tādi mēs visi pēc savas dabas esam, – grēks ir tik cieši pieķēries mūsu miesai, ka paliks, līdz miesa pārvērtīsies pelnos. Un – otrādi – tas ir divkāršs ļaunums, ja kāds ir nelietis un tomēr negrib tikt uzskatīts par nelieti, bet slēpjas aiz lieliska ārējā iespaida. Tāds cilvēks ir blēdis, kas turklāt vēl negrib sevi par tādu atzīt. Šeit redzam divus vīrus, Kristu un Jāni, kas ir taisni Dieva priekšā; turklāt viņi pierāda savu dievbijību, izturēdamies pazemīgi. Tā viņi piepilda visu taisnību – ar savu sirdi ticībā un tāpat arī ar ārēju apstiprinājumu, kas liecina par viņu iekšējo, patieso ticību.

Tā nu arī mums jāpaliek bijībā un pazemībā, nav jābūt lepniem un ietiepīgiem. Jānis nedomā par sevi pašu. Viņš domā: lai nu paliek mana taisnība – tur nāk Kāds, kas ir dievbijīgāks par mani! Jānis nelielās Kristus priekšā; tā tiek piepildīta visa taisnība. Taču cilvēka dabai tas nākas grūti – būt dievbijīgam, tomēr uzskatīt sevi par grēcinieku, turklāt ļaut, lai arī citi viņu uzskata un sauc par grēcinieku. Tas ir izcils tikums – būt saņēmušam lielu Dieva žēlastību, tomēr izturēties tā, it kā spētu saskatīt tikai savu grēku; būt apveltītam ar Gara gudrību, tomēr izturēties kā gluži vientiesīgam cilvēkam. Lai spētu tā rīkoties, ir jābūt brīvam no stūrgalvības un augstprātības. Tā nu Kristus izturas gluži tāpat kā citi cilvēki – Viņš ļauj Sevi kristīt, sacīdams: lai tā notiek; jo ir jātiek piepildītai visai taisnībai. Tas ir, – tā visai pasaulei jāapjauš, ka mēs esam dievbijīgi bērni. Kristus negribēja būt tas, kas Viņš bija, iekāms Tēvs Viņu apskaidroja. Tālāk Evaņģēlijā lasām:

Un, kad Jēzus bija kristīts, Viņš tūdaļ izkāpa no ūdens. Un redzi, debesis tika atvērtas, un viņš redzēja Dieva Garu kā balodi nolaižamies un uz Viņu nākam.

Viņš ir Pestītājs, kas dara mūs brīvus no grēkiem, nāves, velna un elles. Te nu mums jāmācās, kā varam nākt pie Dieva: kas grib būt Debesu Tēva mīļais bērns, tam jākļūst par tādu caur Kristu, tikai caur Viņu – Tēva mīļo Dēlu, kurš sēž Tēva klēpī un uz kuru vienīgo raugās Tēva acis. Bez Viņa Tēvs nevienu negrib pieņemt, un viss, kas Tēvam ir tīkams, tāds kļuvis caur šo Viņa Dēlu. Tādēļ ikvienam, kurš grib nokļūt pie Tēva, ir jāturas pie Viņa mīļā Dēla; jo Tēva balss, kas atskan no debesīm, atceļ visus cilvēku titulus. Lai cik spoža būtu cilvēku dievbijība un svētums, tam visam Tēva priekšā nav nekādas nozīmes; Viņš uzlūko tikai Savu mīļo Dēlu un ir laipns un labvēlīgs tikai pret Viņu. Tad nu, kas grib būt mīļš un dārgs Tēvam, tam jāsteidzas pie Dēla – tad viņš tiks pie Tēva, – kā Sv. Pāvils Ef. 1:5 saka: caur Kristu esam kļuvuši par Dieva bērniem; bez Kristus esam Dieva ienaidnieki.

Kas ticībā turas pie Kristus, tas paliek sadraudzībā ar Dievu; arī viņš kļūst Dievam tikpat mīļš un dārgs kā Kristus – viņš ir vienots ar Tēvu un Dēlu. Bet, ja cilvēks netic Kristum, viņš piedzīvo tikai Dieva dusmību, un tādam nelīdz nedz viņa dievbijība, nedz spēks, nedz brīvā griba, nedz arī lūgšanas, gavēšana vai citi darbi – tas viss ir veltīgi. Jo tie ir lieliski, spēcīgi vārdi: “Šis ir Mans mīļais Dēls,” – tajos ietverts viss, kas atrodams Rakstos, – gluži kā visas lietas ir nodotas Kristus rokās un viss ir pakļauts Viņam, – kā Sv. Pāvils saka Ef. 1:22; Kol. 1:16–17. Jo Tēvs saka: “Šis ir Mans mīļais Dēls,” norādīdams tikai uz Kristu. Viņš nenorāda un nenosauc nevienu citu un skaidri atklāj, ka neviens cits arī nav Viņa mīļais Dēls. Bet tie, kuri nav Dieva mīļie dēli, protams, ir dusmības un nežēlastības bērni. Ja Dievam būtu vairāki mīļie dēli, vai gan Viņš būtu norādījis tikai uz šo vienu, sacīdams: “Šis ir Mans mīļais Dēls,” vai pievērsis Savu skatienu tikai Viņam un slavējis tikai Viņu, itin kā neviena cita Viņš nepazītu? Jo šie vārdi skan tā, it kā Dievs būtu uzmanīgi lūkojies visapkārt, tomēr neviena nebūtu atradis. Tēvs saka par Kristu: tas ir Viņš; itin kā gribētu teikt: te nu ir viens, kas Man patīk un ir Mans mīļais Dēls; cita tāda nav.

Taču šie vārdi mums jāsaprot ne tikai kā pierādījums tam, ka Kristus ir patiess Dievs, – kā Ebr. 1:5 sacīts: “Jo kuram eņģelim gan jebkad Viņš teicis: Mans Dēls Tu esi, šodien Es Tevi esmu dzemdinājis. Un atkal: Es Viņam būšu par Tēvu, un Viņš Man būs par Dēlu,” Ps. 89:27. Šie vārdi, protams, atklāj, ka Kristus ir īsts, patiess Dieva Dēls, jo nevienai radītai būtnei tādi vārdi nekad nav sacīti; Kristus tik un tā būtu bijis un palicis Dieva Dēls, kāds Viņš bijis no mūžības, pat ja Tēva balss no debesīm nebūtu atskanējusi, – Viņš arī tad neko nebūtu zaudējis. Mums jāpamana, ka šī lieliskā slava un gods Kristum tiek doti mūsu dēļ. Jo, kā Viņš pats saka Jņ. 12:30, balss ir atskanējusi nevis Viņa, bet mūsu dēļ. Kristum nav nepieciešams, lai Viņam sacītu, ka Viņš ir Sava Tēva Dēls, – Viņš to tāpat gluži labi zina un ir tāds jau kopš mūžības pēc Savas dabas. Tādēļ, ja tas tiek apliecināts ar vārdiem, atskanot balsij no debesīm, tas vajadzīgs nevis Kristum, bet mums. Kristum Viņa būtība piemīt arī tāpat, bez šiem vārdiem; mums ir tikai Dieva vārds, nevis Dieva bērnu būtība. Tādēļ mums ir jāuzņem vārdi, nesaņemot pašu būtību, tāpat kā Viņš ir pieņēmis būtību bez vārda.

Ko dara šis Dieva vārds? Skaties un klausies! Tas māca mums pazīt Kristu, un tieši no tā atkarīga mūsu pestīšana, – kā māca Jesaja, Pāvils un Pēteris. Bet kā viņi mums māca pazīt Kristu? – Atzīstot, ka Viņš ir Dieva Dēls, kurš ir tīkams Dievam, Savam Tēvam. Ar šiem vārdiem Dievs ielej prieku sirdīs visā pasaulē, apveltīdams visu radību ar Savu dievišķo laipnību un mierinājumu. Ja zinu un esmu pārliecināts, ka Cilvēks Kristus ir Dieva Dēls, kurš tīkams Savam Tēvam (un par to varu būt pārliecināts, jo pati dievišķā Majestāte to saka ar Savu balsi no debesīm, un šī balss nevar melot), tad arī esmu pārliecināts, ka viss, ko šis Cilvēks saka un dara, ir Dieva mīļā Dēla vārdi un darbi, kuri Dievam ir tīkamāki par jebkuru citu lietu. To es varu saprast un pamanīt. Un, kad turpmāk dzirdu, ko Kristus runā vai dara manā labā, kā Viņš rīkojas it visās lietās un vietās, pats pateikdams, ka visu dara un cieš manā labā, ka ir nācis, lai kalpotu, nevis, lai citi kalpotu Viņam (Mt. 20:28; Lk. 22:27), tad atceros šos Tēva vārdus, proti, – ka Viņš ir Dieva Tēva mīļais Dēls. Tā itin labi varu saprast, ka visi šie Kristus vārdi, darbi un ciešanas, ko Viņš saka, dara un pieņem manā labā, Dievam ir no sirds tīkami.

Vai gan Dievs Savu sirsnīgo mīlestību varētu apliecināt vēl skaidrāk kā sacīdams, ka Viņam ir labs prāts uz Dēlu, kas tik laipni mani uzrunā un tik sirsnīgi par mani rūpējas, Savā lielajā mīlestībā ciezdams un mirdams manā labā? Vai tev nešķiet, – ja vien cilvēka sirds tā īsti spētu aptvert šo Dieva Tēva labprātību un laipnību pret Kristu, kas mums tā kalpo, tad tā no prieka varētu izkust? Jo tad mēs redzētu Dieva tēvišķās sirds neizmērojamos dziļumus, jā, Viņa bezgalīgo un mūžīgo laipnību un mīlestību uz mums, ko Viņš Sevī nes un ir nesis jau kopš mūžības.

Taču mēs esam pārāk vēsi un nocietinājušies – miesa kā smags slogs nospiež mūsu sirdi, tā ka nespējam īsti satvert Dieva vārdu, nedz izsekot tam savās domās, nedz arī ņemt pie sirds to, cik liela, neizteicama mīlestība un labprātība apliecināta šai vārdā. Citādi mēs, bez šaubām, saskatītu to, ka debesis un zeme ir Dieva mīlestības liesmu pilnas, dzīvības un taisnības piepildītas, Dieva goda un slavas pārpilnas. Salīdzinājumā ar šīm liesmām elle ar savu uguni, ar visu nāvi un grēku būtu tikai nieki. Taču mēs esam vēsi, slinki, nepateicīgi blēži – mēs atstājam neievērotu un palaižam garām šo Dieva vārdu, itin kā tas būtu kāds nenozīmīgs cilvēku vārds un nieka lieta, kādas cilvēku sarakstītas grāmatas un raksti, itin kā šis vārds būtu iznīcis un nedzīvs vai arī attiektos tikai uz Kristu, bet ne uz mums. Mēs nesaskatām, ka vārdi, ko Tēva balss saka Kristus Kristībā, ir sacīti nevis Viņa, bet tikai mūsu dēļ.

Tā nu tu redzi, ka Dievs Tēvs ar šiem vārdiem saista Kristu ar Sevi un Sevi ar Kristu, apliecinādams, ka Viņam ir labs prāts uz visu, ko Kristus dara. Un ar šiem pašiem vārdiem Viņš atdod Sevi un Savu Dēlu mums un ielej mūsos, tā ka Dievs top pilnīgi un caurcaurēm cilvēciskots, savukārt mēs – caurcaurēm dievišķoti. Kā tas var notikt? Tā kā Dievs uzsver, ka Viņam ir tīkams viss, ko Kristus dara un kas Viņš ir, šie vārdi ļauj tev Kristū ieraudzīt Tēva laipno un mīlošo sirdi, kura izpaužas visos Viņa vārdos un darbos; savukārt Dieva Tēva sirdī un Viņa labajā prātā vari saskatīt Kristu. Tā Tēvs un Dēls ir visdziļākajā un augstākajā vienībā, un tu, šādi spriezdams, nebūsi kļūdījies, jo Dievs nevar melot.

Tālāk – tā kā Kristus, Dieva mīļais Dēls, piedzīvo šādu Tēva labo prātu un tiek uzņemts Viņa mīlošajā sirdī ar visiem Saviem vārdiem un darbiem, ko Viņš saka un dara, kalpodams tev – kā Viņš pats to apliecina –, tad arī tu tiec šādi pieņemts – Tēva sirdī tu esi tikpat dziļi kā Kristus, savukārt Dieva labprātība un Viņa sirds tevī ir tikpat dziļi kā Kristū. Tā nu Dievs ar Savu Dēlu ir pilnīgi ienākuši tevī, savukārt tu esi pilnīgi uzņemts Dievā. Jūs esat pilnīgi un nedalāmi vienoti – Dievs Tēvs, Kristus un tu.

Redzi, par to runāts daudzviet Jāņa evaņģēlijā, kā, piemēram, Jņ. 14:23: “Kas Mani mīl, tas Manus vārdus turēs, un Mans Tēvs to mīlēs, un mēs nāksim pie viņa un ņemsim pie viņa mājasvietu.” Tāpat arī Jņ. 12:26: “.. kur Es esmu, tur būs arī Mans kalps.” Un Jņ. 17:21: “Lai visi ir viens, itin kā Tu, Tēvs, Manī un Es Tevī, lai arī viņi ir mūsos ..” Bet kur ir Kristus? Dieva labajā prātā, Viņa sirds dziļumos; arī mēs esam tur, ja vien pazīstam un mīlam Kristu. Es domāju, ka tur varam justies pietiekami droši, – tas ir mūsu patvērums, kas atrodas tādos augstumos, kur nekāds ļaunums nespēj piekļūt, – kā sacīts Ps. 91:10.

Taču tu redzi, ka te ir nepieciešama ticība un ka šādās lietās nepalīdz nekādi likumi, nedz darbi un nopelni. Tādēļ arī šie dārgie vārdi cilvēka prātam paliek aizplīvuroti un neizprotami, jo velns ir satvēris mūsu prātu un tur to sagūstītu jau kopš pasaules pirmsākumiem – kopš brīža, kad tas paradīzē vēlējās būt kā Dievs un sniedzās pēc goda, kādu Dievs šeit piešķir tikai Kristum, Savam Dēlam. Prāts turpina tiekties pēc goda, kas tam nepienākas, tādēļ cīnās pret šiem vārdiem, un tie savukārt stājas pretī mūsu prātam. Jo, tā kā šeit par Dieva Dēlu tiek saukts tikai Kristus, līdz ar to tiek noraidīts ikviens, kas mēģina pats sevi darīt par dievu. Bet kas ir tie, kuri dara paši sevi par dieviem? Tie ir velns un cilvēks, kas grib patikt paši sev un arī mīlestību un patiku izjūt pret sevi. Tie Dievu nemeklē, bet tikai tiecas būt Dievam līdzīgi. Bet ko Dievs viņiem sacīs? Nav šaubu, ka Viņš teiks kaut ko gluži pretēju tam, kas šeit sacīts par Kristu, proti: Kristus ir Mans mīļais Dēls, kas Man ir tīkams, uz ko Man labs prāts, jo Viņš pats Sevi nedara par Dievu, lai gan patiesi ir Dievs; bet jūs esat nelieši, kuri Man derdzaties, jo jūs apskaidrojat paši sevi un darāt sevi par dieviem, kaut arī esat tikai cilvēki, radītas būtnes, un nevis Dievs.

Tā šie vārdi pazemo visu pasauli; tie atņem dievišķību visiem, kuri to grib piesavināties, un dod to tikai Kristum. Un tas mums nāk par labu, ja šos vārdus uzņemam, vai arī atnes pazušanu, ja tos neievērojam. Jo – īsi sakot – ārpus Kristus nav atrodams ne Dieva Tēva labais prāts, ne Viņa mīļais Dēls, bet tikai Dieva dusmība un Viņa goda piesavinātāji. Par to, kas šai vietā vēl būtu aplūkojams, proti, par atvērtajām debesīm un balodi, runāsim citreiz.