Par mūziku

Tagad sumināsim slavenos vīrus un mūsu ciltstēvus… Viņi izgudroja mūziku un himnas ietērpa rakstos. (Zīraks 44:1, 5)

Visiem brīvās mākslas mūzikas mīļotājiem es, doktors Mārtiņš Luters, vēlu svētību un mieru no Dieva Tēva un mūsu Kunga Jēzus Kristus.

Es labprāt gribētu no sirds augsti cildināt šo skaisto un daiļo Dieva dāvanu brīvo mūzikas mākslu. Es uzskatu, ka tā ir tik ļoti nozīmīga un tātad arī karaliska un cildena māksla, tāpēc nemaz nezinu, kā man sākt to slavināt un kur vajag rimties, tāpat kādā formā un veidā es varu to slavināt, kā to katram pieklājas darīt un turēt par dārgu un vērtīgu. Tātad es šo mākslu apveltīšu ar cildinājumu pārpilnību, jo nespēju vien to diezgan slavēt un godāt. Jo kas gan spēj izteikt un pavēstīt visu, ko šeit gribu uzrakstīt un pateikt? Un pat ja kāds labprāt gribētu visu teikt un vēstīt, viņš tik un tā aizmirstu daudz svarīga, un kopumā ir neiespējami, ka šo cildeno mākslu varētu vai spētu par daudz slavēt un cildināt.

Tomēr, pirmām kārtām, ja patiesi aplūko šo priekšmetu, atrodams, ka šī māksla kopš pasaules aizsākuma ir Dieva dota visiem, katrai radībai un kopš iesākuma kopā ar visu radīta. Jo pasaulē nav nekā, kas nedotu troksni vai skaņu, kā arī pats gaiss, kas pats par sevi ir neieraugāms un netverams, tajā ir vismazāk mūzikas, tas ir, daiļu skaņu un toņu, un tas izskatās gluži mēms un neskanošs; tomēr, ja to ar kaut ko skar vai iekustina, tad arī tas dod savu mūziku, savu skaņu, pirms tam bijis mēms, tas sāk skanēt un kļūst par mūziku, ko var uztvert un dzirdēt, kāda līdz tam nav bijusi dzirdama un uztverama; caur kādu garu parādās brīnumainais un lielais noslēpums, par to es tagad neko negribu sacīt.

Turklāt dzīvnieku, īpaši putnu balsis, skaņas un dziesmas ir vēl daudz brīnumainākas. Ak, cik tā ir karaliska mūzika, ar kādu visvarenais debesu Tēvs ir apžēlojis savu meistardziedoni, mīļo lakstīgalu, līdz ar tās jaunajiem mācekļiem un vēl tūkstoškārt tik daudzus putnus gaisā, lai katrai sugai būtu pašai savs veids un melodija, sava karaliska, salda balss un brīnumaina koloratūra, kādu nespēj apgūt neviens cilvēks virs zemes, ja nu vienīgi ķēniņš Dāvids, izcilais mūziķis, kas uz savas arfas un kokles dziedāja un spēlēja patiešām dievišķus dziedājamus, viņš liecināja un ar lielu apbrīnu un līksmu garu pravietoja, un dziedāja par brīnišķīgām putnu dziesmām 104. psalmā, sacīdams: “Viņu krastos dzīvo debess putni un dzied koku zaros dziesmas” (Ps.104:12).

Bet ko gan man sacīt par cilvēka balsi, pret kuru visas citas dziesmas, toņi un skaņas nepelna tādu ievērību, jo Dievs cilvēku ir īpaši, tomēr ne visi var un spēj saprast Viņa neizmērojamo un neaptveramo žēlīgumu un gudrību. Filozofi un mācītie vīri gan ir visiem spēkiem centušies un pūlējušies izpētīt un aptvert šo brīnišķo cilvēka balss mehānismu un māku. Proti, kā tas nākas, ka gaiss ar tik mazu un niecīgu mēles kustību vai tālāk ar niecīgāko rīkles, kakla kustību var kaut kādā veidā dvēseles spēcīgā, ietekmīgā vadībā veidot vārdu, skaņu, toni vai dziesmu tā, ka to tuvu un tālu visapkārt katrs ne vien dzird, bet arī saprot un pārņem. Viņi gan ir sapratuši, ka tas jāpēta, bet vēl nav to atklājuši, jā, vēl nav bijis neviena, kas varētu pastāstīt un parādīt, no kurienes nāk cilvēku smiekli (jo par asarām es neko negribu sacīt), un kā tas notiek, ka cilvēks smejas: to viņi apbrīno, pie tā arī apstājas un nevar to izpētīt. Tomēr gribas ieteikt, kad ir laiks, padomāt par šo pārcilvēcisko Dieva gudrību; es gribu par to īsi ko pateikt.

Man kas jāsaka arī par šīs cildenās mākslas derīgumu, kas ir tik liels, ka to neviens, lai arī cik daiļrunīgs viņš būtu, nespēj diezgan izteikt. Es tagad varu minēt to, ko arī pieredze apliecina, proti, kā Svētajos Dieva vārdos teikts nekas nav tik taisnīgi cildināms un slavējams kā mūzika, tieši tādēļ ka tā ir visu cilvēka sirds kustību (par nesaprātīgiem dzīvniekiem es tagad neko negribu sacīt) valdniece; tā nosaka un iespaido, bieži ar to cilvēki tiek valdīti un pievārēti.

Jo virs zemes par mūziku nekas nav stiprāks, darot bēdīgos priecīgus, līksmos bēdīgus, bailīgos drosmīgus, augstprātīgos aicinot būt pazemīgiem, klusinot un apvaldot dedzīgu un pārmērīgu mīlestību, mazinot nenovīdību un naidu, un kas gan var izteikt visas cilvēka sirds kustības, kas vada cilvēkus un virza vai nu pie tikuma vai netikuma? Lai dvēseles kustības iegrožotu un valdītu, es teiktu, nav nekā spēcīgāka par mūziku. Jā, pats Svētais Gars cildina un slavē šo cēlo mākslu kā savas varas rīku, kur, kā Viņš apliecina Svētajos Rakstos, Viņa dāvanas, kas ir dziņa un mudinājums uz katru tikumu un labu darbu, caur mūziku ir dotas praviešiem, kā mēs to redzam pie pravieša Elijas. Kad Elijam vajadzēja pravietot, viņš pavēlēja, lai dod viņam koklētāju, un, kad spēlmanis spēlēja kokli, Kunga roka nāca pār viņu. Raksti parāda tāpat, kā tas redzams pie ķēniņa Saula: kad viņam uzbruka Dieva sūtīts ļaunais gars, Dāvids ņēma arfu un spēlēja, tā atspirdzinot Saulu, un ķēniņam kļuva labāk, ļaunais gars no viņa atstājās. Tālab ne velti svētie tēvi un pravieši sasaistīja Dieva vārdu ar dažādiem dziedājumiem un kokles spēli, lai mūzika paliktu pie baznīcas. Mums tāpēc ir tik daudzas brīnišķas dziesmas un psalmi, kas gan ar vārdiem, gan mūziku un skaņām skar cilvēku sirdis. Nesaprātīgi dzīvnieki lai klausās vien melodijas, skaņu, kokles un citus instrumentus bez runas un vārdiem, kamēr cilvēkam vienīgajam visā radībā ir dota balss kopā ar runu, lai viņš zinātu un prastu cildināt Dievu vienlīdz ar melodiju un vārdiem, proti, ar gaišu, skanīgu sludināšanu un Dieva žēlīguma un žēlastības slavēšanu, kam piedienas skaisti vārdi un jaukas skaņas.

Tāpat arī, ja salīdzina divus cilvēkus un aplūko katra balsi, atrodam, cik Dievs ir varens un daudzveidīgs Radītājs, izdalīdams cilvēkiem balsis; cik ļoti atšķiras cilvēku balsis un valoda, cik te viens ir pārāks par otru. Saka, ka nav iespējams, atrast divus cilvēkus, kuri gribētu, lai viņiem būtu pilnīgi vienādas balsis, valoda un izruna, lai gan katrs cilvēks ar lielu cītību tiecas pēc parauga, grib kļūt tam līdzīgs un kā pērtiķis grib darīt visu pakaļ. Toties tur, kur dabiskā mūzika tiek kā mākslu izkopta un spodrināta, tur var redzēt un iepazīt gan tikai daļēji (jo pilnīgi tas nevar tikt izprasts, kur nu vēl aptverts) ar lielu apbrīnu diženo un bezbailīgo Dieva gudrību Viņa brīnumainajā darbā mūzikā. Dīvains un neizprotams ir galvenokārt tas, kā vienkārša balss jeb tenors, kā to dēvē mūziķi, dzied, un līdzās tai trīs, četras vai piecas balsis, kas gluži kā gavilējot spēlējas un lēkā ap šo vienkāršo, vientiesīgo tenoru, arī tiek izdziedātas un dažādos veidos un skaņās brīnišķi izpušķo un izdaiļo šo pašu melodiju un ved, līdzinoties himniskam dejas lokam, draudzīgi cita citu sastopot un mīļi apskaujot tā ka tie, kuri to kaut mazliet saprot, ir aizkustināti, to karsti apbrīno un pārdomā, ka pasaulē nav nekā dīvaināka par šo daudzām balsīm grezno melodiju. Un tas, kam par to nav prieka un patikas, kas nav aizkustināts par tik jauko brīnumdarbu, tam patiesi vajag būt lielam rupucim, kas nav nekā vērts, jo viņš klausās nevis šo jauko mūziku, bet nelāgas dziesmiņas vai suņu un cūku dziesmas un mūziku.

Taču kas man vēl jāpasaka? Šīs cildenās mākslas svars un nozīme ir daudz lielāka un bagātāka, nekā to vārdos izteikt. Tālab es gribu katram, un it īpaši jauniem cilvēkiem, ieteikt šo mākslu un aicināt, lai viņi šo vērtīgo, derīgo un līksmo Dieva dāvanu tur dārgu, mīļu un nozīmīgu. Caur tās pazīšanu un čaklu mācīšanos viņi ar laiku varēs aizgainīt ļaunus nodomus un izsargāties no sliktas sabiedrības un citiem netikumiem; turklāt viņi arī pieradīs mūzikas skaņās iepazīt, slavēt un teikt Dievu Radītāju. No tiem, kuri ir samaitāti un nekrietni izmanto šo skaisto dabu un mākslu kauna lietām, neprātam un netiklībai, ar visu centību vajag sargāties, bēgt un skaidri zināt, ka tādus Sātans kūda pret dabu, proti, dabu, kura ar šo cildeno dāvanu grib teikt un godināt Dievu, visa Radītāju. Šos aizbēgušos bērnus Sātans skubina, lai tie šo Dieva dāvanu Kungam atņem un nolaupa un tā godina Sātanu un kalpo viņam Dieva, dabas un šīs jaukās mākslas naidniekam. Ar to es gribu jums visiem novēlēt Dieva tā Kunga gādību.