Par nepiedošanas grēku

Piektā lūguma mācība ir ietverta turpmākajos vārdos: “kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem”. Daudziem dievbijīgajiem tie vārdi šķiet biedējoši, taču šis izbīlis parasti ir pārpratuma izraisīts.

Ja saprotam vārdus pareizi, tiem mūsos būtu jārada jauns ticības spēks un pārliecība. Šie vārdi izklausās biedējoši viltus kristiešiem, kas turpina dzīvot naidā un nemierā, kas kļūst tiem par saitēm un sasaista tos mūžīgai pazušanai.

Aplūkosim šos vārdus rūpīgi: “kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem”. Daudzi mokās un domā, vai tiešām Kristus māca, ka Dievs mums piedod tikai tiktāl, cik mēs piedodam saviem tuvākajiem? Viņi spriež tā: Viņš taču ir Dievs un ne cilvēks, Viņš netiesā pēc tā, ko acs redz. Kā lai noticam grēku piedošanai, ja Dievs nepiedod vairāk, nekā mēs piedodam? Tomēr šie vārdi mums nedrīkst palikt tumsā tīti, un mums jāierauga, kā mūsu Kungs tos tūlīt pēc Tēvreizes izskaidrojis.

Pirmkārt, Savā skaidrojumā Jēzus saka: “Jo, kad jūs cilvēkiem viņu noziegumus piedosit, tad jums jūsu Debesu Tēvs arīdzan piedos. Bet, ja jūs cilvēkiem viņu noziegumus nepiedodat, tad jūsu Debesu Tēvs jums jūsu noziegumus arīdzan nepiedos” (Mt.6:14-15). Mateja evaņģēlija 18. nodaļā Viņš stāsta līdzību, īpaši uzsvērdams šīs attiecības. Stāsts ir par kalpu, kas bija parādā desmit tūkstoš talentu un kam kungs to visu atlaida, taču pēc īsa brīža viņš gāja un atprasīja no sava darba biedra simts denāriju – “viņš to satvēra, žņaudza un sacīja: maksā, ko esi parādā”. Mūsu Kungs paskaidro: “Tā arī Mans Debesu Tēvs jums darīs, ja jūs ikviens savam brālim no sirds nepiedosit.”

Līdzībā redzam mūsu Kunga nopietno nolūku, ko Viņš ar šiem vārdiem grib panākt. Paturēsim prātā, ka līdzība nepavisam nav attiecināma uz šo pasauli. Proti, pat ja kāds nepazīst neviena ienaidnieka virs zemes un labprāt piedod ļauniem cilvēkiem visus pārkāpumus pret sevi, bet pats nav norēķinājies ar Ķēniņu, t. i., ar atgriešanos un ticību nav nācis vienībā ar Dievu un dzīvo savā dabiskajā stāvoklī, tad šāds cilvēks top iemests galējā tumsībā tikai tāpēc vien, ka nav norēķinājies ar Valdnieku. Tā ir pirmā lieta, ko šeit pārdomāsim.

No otras puses, tā var notikt ar cilvēku, kas saņēmis Dieva žēlastību un Tēva pamudinājumu un patiesi guvis izlīgumu ar Dievu. Tas iziet sarežģītajā pasaules dzīvē, kur Dieva žēlastība un draudzība tiek aptumšota. Tas, piemēram, piedzīvo cilvēcisku ļaunumu un netaisnību, sāk nest šo nastu, lolot naidu pret saviem ļaundariem un nespēj tiem no sirds piedot. Tad arī šāda dvēsele pazaudē saņemto apžēlošanu un cilvēciskā ļaunuma dēļ cieš vēl drausmīgāku zaudējumu, garīgu atkrišanu.

Tu jautā: vai tiešām ir iespējams, ka Dievs tiesā un soda vāju cilvēku tikai tāpēc, ka tas nespēj piedot visiem, kas viņam ļaunu darījuši? Jā, tas ir ne tikai iespējams, bet Kristus to ar skaidriem vārdiem un līdzībām ir mums sacījis, un šī iemesla dēļ Viņš mūsu ikdienas lūgšanā ir ievietojis atgādinājumu par nepiedošanas grēku.

Lieta ir tāda: nav šaubu, ka netaisni ļaudis, kas izraisa tevī naidu, saņem sodu, un nav arī šaubu, ka Kristus asinis izdzēš pat tik lielus grēkus kā tavs naids. Taču tas, ka tu joprojām spēj dzīvot šādā naidā, apliecina, ka esi kritis un vairs nestāvi atdzimuša cilvēka žēlastībā, jo “viss, kas ir dzimis no Dieva, uzvar pasauli” (1.Jņ.5:4) un uzvar arī pašu lielāko ļaunumu, kā to redzam pie svētajiem asinslieciniekiem jeb martiriem, kas ar priecīgu un paļāvīgu sirdi ļāva sevi mocīt. “..un šī ir tā uzvara, kas uzvarējusi pasauli – mūsu ticība” (1.Jņ.5:4).