Par neredzamām un neiespējamām lietām
“Es tev un taviem pēcnācējiem došu šo zemi, kurā tu miti kā svešinieks .. un Es tiem būšu par Dievu.” [1.Moz.17:8]
Ābrahamam ir šis apsolījums – ka Dievs, ko viņš šajā dzīvē ir godājis un pielūdzis, paliks viņa namā un pie viņa pēcnācējiem arī tad, kad pats Ābrahams būs miris. Viņa nams būs Kānaāna zemē, un tad, kad Ābrahams jau būs miris, viņš tomēr būs Kānaāna zemes īstais mantinieks un īpašnieks.
Tik liela, bagātīga dārgumu krātuve ir Dieva Vārds, tik brīnumainas atklāsmes par neredzamām un neiespējamām lietām šis Vārds nes sev līdzi, ka Ābrahams droši spriež: es dzīvošu arī tad, kad būšu miris, un zemi, ko nevarēju iemantot šajā dzīvē, iemantošu pēc nāves – dzīvodams mūžībā kopā ar Dievu.
Kā tad lai Ābrahams nepriecātos? Kā lai viņš nepateiktos Dievam, būdams pārliecināts, ka viņa namā, pie viņa pēcnācējiem – pretēji velna un pasaules gribai – paliks Baznīca un ticība, kas apzīmogota ar apgraizīšanu, un, ka arī viņš pats paliks mūžīgā dzīvē kopā ar Dievu?
Tādēļ Ābrahams savā ticībā bijis tiešām ievērojams, brīnišķīgs vīrs, un ir saprotams, kādēļ viņš visās bēdās bijis tik bezbailīgs un tiks labi spējis paciest visa nelaimes. Ābrahams ir zinājis, ka Baznīca paliks drošā vietā, pie noteiktiem cilvēkiem, līdz noteiktam laikam, proti, līdz Kristus piedzimšanai, kas nenāks no šīs pasaules ļaužu ciltīm. Tāpat Ābrahams zināja, ka tad, kad viņš būs miris, viņš iemantos mūžīgo dzīvošanu.
Ieskaties