Par notikumiem Vormsā
Ir labi zināms, kā es ierados Vormsā, kur man tika atņemta aizsardzība. Tur man klājās šādi: Ciešanu nedēļas otrdienā mani aicināja herolds, atnesdams līdzi ķeizara un daudzu firstu aizsardzības rakstu, taču jau otrā dienā, trešdienā, šo aizsardzību man atņēma. Mani nolādēja un manas grāmatas sadedzināja. Kad nonācu Erfurtē, es saņēmu ziņu, ka Vormsā esmu nolādēts; jā, visās pilsētās publiski vērsās pret mani, tā ka herolds jautāja, vai es vēl domāju doties uz Vormsu.
Lai gan es baiļojos un drebēju, tomēr atbildēju viņam: “Es ieradīšos, kaut arī Vormsā būtu tikpat daudz velnu, cik dakstiņu uz jumta.” Kad nonācu Openheimā, netālu no Vormsas, pie manis ieradās maģistrs Bucers un ieteica neiet uz pilsētu, jo ķeizara biktstēvs Glapio esot bijis pie viņa un lūdzis brīdināt mani, lai es turp neeju, jo es tikšot sadedzināts; man esot jādodas pie Franča Sikingera, kas dzīvojot netālu un labprāt mani uzņemšot.
To visu ļaundari bija sarīkojuši tikai tālab, lai es neparādītos atklātībā. Ja es būtu vilcinājies vēl trīs dienas, manas aizsardzības laiks būtu beidzies, vārti būtu aizslēgti un mani neuzklausītu, bet nolādētu.
Vientiesīgu sirdi devos tālāk. Tiklīdz ieraudzīju pilsētu, es rakstīju Špalatīnam, ka nāku, un jautāju, kur lai atrodu pajumti. Viņš brīnījās par manu negaidīto ierašanos, jo visi domāja, ka bailes un pretinieku viltība mani atturēs.
Bet divi dižciltīgi vīri, Hanss fon Hiršfelds un Hanss Šota kungs, mani uzņēma un, pildīdami Saksijas kūrfirsta pavēli, veda savās istabās. Taču pie manis nenāca neviens firsts, tikai grāfi un dižciltīgie. Tie uz mani raudzījās bargi. Viņi bija nodevuši 400 artikulus pret garīdzniecību Ķeizariskajai Majestātei un lūguši, lai atbrīvo viņus no šāda apgrūtinājuma, vai arī viņiem nāksies to darīt pašiem. No tā visa viņus ir atbrīvojis mans Evaņģēlijs. Taču zemnieki ir kļuvuši nepateicīgi un uzbrūk Evaņģēlijam.
Pāvests bija rakstījis ķeizaram, lai viņš atceļ man sniegto aizsardzību. To uzstājīgi prasīja visi bīskapi; tomēr firsti un valdošo kārtu pārstāvji negribēja piekrist, jo tas radītu lielu nemieru. Es parādīju ievērojamu lēnprātību. Landgrāfs, kas vēl bija jauns kungs, nāca pie manis un runāja ar mani; galu galā viņš sacīja: “Mīļais doktora kungs, ja jums ir taisnība, tad lai mūsu Kungs Dievs jums palīdz!”
Tiklīdz nonācu Vormsā, es rakstīju Glapio un lūdzu viņu atnākt pie manis, ja vien viņam būs tāda iespēja un vēlme, taču viņš negribēja – tas būšot veltīgi. Tad es, aicināts un izsaukts, ierados rātsnamā visa Reihstāga priekšā, kur bija sapulcējušies gan ķeizars, gan kūrfirsti un firsti. Pirmais runāja Trīras bīskaps doktors Eks; viņš man teica: “Mārtiņ, tu esi šurp aicināts, lai dotu atbildi, – vai tu atzīsti šos rakstus par savām grāmatām.” (Tās visas bija noliktas uz galda, un Eks uz tām norādīja.) Es atbildēju: “Tā es domāju.” Bet doktors Hieronims Šurfs uzreiz teica: “Izlasiet virsrakstus!” Kad tie tika nolasīti, es teicu: “Jā, tās ir manas grāmatas.”
Tālāk viņš man jautāja: “Vai jūs tās atsauksit?” Bet es sacīju: “Žēlīgais ķeizara kungs, dažas manas grāmatas ir strīdu grāmatas, kurās esmu aizskāris savus pretiniekus; dažas ir mācību grāmatas, kuras es nevaru un negribu atsaukt, jo tas ir Dieva vārds. Bet, ja strīdu grāmatās pret kādu esmu bijis pārāk ass, ja kādu esmu aizskāris pārāk sāpīgi, tad pieņemšu pamācību – dodiet man laiku apdomāties.” Man tika dota viena diena un viena nakts.
Otrā dienā mani izsauca bīskapi un citi, kuri gribēja mani pierunāt, lai es atsauktu rakstus. Tad nu es teicu: “Dieva vārds nav mans vārds, tādēļ no tā nespēju atteikties; bet lietās, kas ir ārpus Dieva vārda, es labprāt gribētu paklausīt.” Tad markgrāfs Joahims sacīja: “Doktora kungs, cik es sapratu, jūs esat ar mieru pieņemt pamācību visās pārējās lietās, atskaitot to, kas saistīts ar Rakstiem.” “Jā,” es teicu, “es tā gribu.”
Viņi uzstāja, ka man tas jādara zināms Ķeizariskajai Majestātei. Bet es nevēlējos. Viņi jautāja: vai tad arī mēs neesam kristieši, kas spēj nopietni un rūpīgi paveikt tādu lietu? Es teicu: tikai tā, lai neciestu Raksti; tos es gribu paturēt brīvus; jo nevaru atdot to, kas nav mans. Viņi sacīja: “Jums vajadzētu paļauties uz to, ka spriedums būs pareizs.” Bet es atbildēju, ka neuzticos viņiem tik pilnīgi, lai domātu, ka tie manā labā nostāsies paši pret sevi, ja jau aizsardzības rakstā ir mani tā nolādējuši. Raugieties, ko es darīšu, un dariet ar mani, ko gribat, – es atsakos no jūsu aizsardzības. Tad Frīdrihs fon Feilics teica: “Nu gan tiešām pietiek, citādi būs par daudz.”
Tad viņi mudināja, lai atsakos vismaz no dažiem rakstiem. Es teicu: “Dieva vārdā, tos artikulus, kuri ir ārpus Rakstiem, es necentīšos aizstāvēt!” Divi bīskapi gāja pie ķeizara un darīja viņam zināmu, ka es atsaucu savās grāmatās rakstīto. Bīskaps sūtīja pie manis vēstnesi un lika jautāt, vai es piekrītu par šo lietu runāt ķeizara un reiha priekšā. Es atbildēju, ka negribu un nekad neesmu piekritis to darīt. Tad bīskaps teica: “Ir labi, ka es jūs ataicināju.” Tā nu es stājos pretī daudziem; arī mans doktors un citi nebija apmierināti, ka esmu tik pastāvīgs. Jā, daži sacīja: ja tu būtu piekritis savus rakstus pārdomāt, tad visi Konstancas koncilā nolādētie artikuli tiktu piedoti. Bet es atbildēju: “Te es esmu ar visu savu miesu un dzīvību.” Tad nāca Kohlaus un teica: “Mārtiņ, ja tu atcelsi savu aizsardzību, es ar tevi diskutēšu.” Savā vientiesībā es būtu to darījis, bet doktors Hieronims Šurfs atbildēja zobgalīgi, gandrīz smiedamies: “Patiesi, grūti iedomāties, kurš varētu būt tik ģeķīgs!” Tā es paliku pie savas aizsardzības. Daži lēca augšā un sauca: “Kā? Vai jūs viņu vedīsit kā gūstekni? Tā nedrīkst notikt!”
Tad pie manis ieradās Bādenes markgrāfa doktors, kas gribēja mani aizkustināt ar augstiem, cēliem vārdiem. Viņš mani mudināja būt gatavam daudz darīt un paciest brāļu mīlestības dēļ, – lai mūsu ļaužu vidū uzturētu mieru un vienprātību un neceltu nemieru. Tāpat mans pienākums Ķeizariskās Majestātes kā mūsu augstākās valdības priekšā esot būt paklausīgam un uzcītīgi sargāties no apgrēcības pasaulē; tādēļ man savi raksti esot jāatsauc. Es atbildēju: mīlestības dēļ es labprāt un no sirds gribētu būt paklausīgs, tomēr tikai tiktāl, cik tas nav pretrunā ar ticību un Kristus godu.
Tad Trīras kanclers teica: “Mārtiņ, tu esi nepaklausīgs Ķeizariskajai Majestātei, tādēļ tev tiek atļauts līdz ar tev doto apsardzi atkal aizceļot.” Es atbildēju: “Kā Tam Kungam ir labpaticis, tā ir noticis; raugieties arī jūs, kā būs ar jums pašiem!” Savā vientiesībā es devos projām, nepamanījis viņu viltību; Vormsā es tiku cauri ar veselu ādu, tā ka vēlāk viņi būtu varējuši vēlēties, kaut viss būtu palicis pa vecam.
Ikreiz, kad atsaucos uz Rakstiem, hercogs Georgs smējās un teica: “Aizstāvieties, mīļais kungs, manai zemei ir vajadzīga laba aizsardzība.” Viņi pret mani izturējās ar tādu viltību, ka Saksijas hercogam Frīdriham nācās aizrādīt: “Es nedomāju, ka tā būtu vajadzējis rīkoties.”
Vēlāk viņi izpildīja neganto ediktu, kas ikvienam deva iemeslu atriebties ienaidniekiem, aizbildinoties ar vēršanos pret luterisko ķecerību. Un tomēr tirāniem atkal nācās atsaukt savus lēmumus. Tā man klājās Vormsā, kur tikai Svētais Gars mani uzturēja.
Ieskaties