Par okultām lietām

Nākamā pārkāpumu grupa, kas pieminēta mūsu apskatāmajos noteikumos, saistīta ar dažādām okultām izdarībām: Pie Absolūcijas un Svētā Vakarēdiena bez savlaicīgas iepriekšējas sarunas ar draudzes mācītāju netiek pielaisti tie, kas …nodarbojušies ar zīlēšanu, astroloģiju, buršanu, spiritismu vai cita veida okultismu, nodevušies maldu mācībām, vērsušies pie zīlniekiem, burvjiem, astrologiem, vārdotājiem, ekstrasensiem, bijuši saistībā ar Austrumu medicīnu.

Okultās darbības ir bargi nosodītas Svētajos Rakstos. Vecajā Derībā mēs lasām, ka Dievs ir aizliedzis savai tautai nodarboties ar jebkāda veida okultismu un senās kānaāniešu tautas Dievs iznīcināja tieši tāpēc, ka šīs tautas ar to nodarbojās: “Lai tavējo starpā neatrastos neviens pats, kas .. zīlē nākotni, nedz laika zīmju taujātājs, nedz čūsku apvārdotājs, nedz burvis, nedz vārdotājs, nedz garu izsaucējs, nedz pareģis, nedz mirušo izaicinātājs, jo visi, kas dara šīs lietas, Tam Kungam ir negantība, un šīs negantības dēļ Tas Kungs, tavs Dievs, tos dzen ārā, tev ienākot.” (5.Moz.18:10–12) Arī Jaunajā Derībā okultās zintis, kas apzīmētas ar vārdu buršana, ir nosodītas kā pretnieciskas Dievam, un tie, kas no tām neatsakās, nevar iemantot pestīšanu (Atkl. 21:8; 22:15 u.c.).

Par okultām jeb ar buršanu saistītajām zintīm vispārīgi varētu saukt darbības, kas vērstas uz redzamās jeb fiziskās pasaules ietekmēšanu (arī izzināšanu) caur neredzamo jeb garīgo pasauli. Šādas darbības ir saistītas ar dažādām maldu mācībām un dēmonisko tie, kas .. nodarbojušies ar zīlēšanu, astroloģiju, buršanu, spiritismu vai cita veida okultismu, nodevušies maldu mācībām, vērsušies pie zīlniekiem, burvjiem, astrologiem, vārdotājiem, ekstrasensiem, bijuši saistībā ar Austrumu medicīnu. pasauli, tāpēc ved projām no patiesas Dieva atziņas un ticības; šī iemesla dēļ Dieva vārda nosodījums par šādām darbībām ir tik bargs.

Dažas no senajām okultajām nodarbēm maskēšanās vai citos nolūkos ir ieguvušas jaunus nosaukumus (piem., tautas dziedniecība, netradicionālā medicīna, bioenerģētika, ekstrasensi utt.), bet citas, saglabājot vecos nosaukumus, mēģina iegūt zinātniskuma statusu (piem., astroloģija, akupunktūra u.c.). Bieži vien cilvēkus (arī ticīgos) mulsina pavisam rupja un atklāta pesteļošana, kas piesegta ar Dieva autoritāti. Nereti taču nākas dzirdēt par kādu vārdotāju vai pūšļotāju, “īstu Dieva cilvēku”, kas it kā darbojoties Dieva spēkā (savās izdarībās lieto Bībeli, svētbildes, dažādas lūgšanas).

Mēs varētu sacīt, ka, praktizējot okultas darbības, cilvēks pārkāpj pirmo un otro dekaloga bausli. Pirmo bausli viņš pārkāpj tādējādi, ka okultās darbības visbiežāk saistītas ar elkkalpošanu un maldu mācībām, kas novērš no patiesā Dieva un var tikt uzskatītas par bezdievību un kalpošanu citam dievam vai citiem dieviem. Otro bausli – tajos gadījumos, kad šīs Dieva aizliegtās un nolādētās darbības tiek maskētas ar dievbijību, ticību un Dieva vārdiem. Šādi pārkāpums kļūst vēl smagāks, nekā vienkārši veicot okultas darbības bez maskēšanās, jo šāda viltus dievbijība dod izkropļotu liecību par Dievu un var novest no patiesības ceļa arī neapzinīgus un neuzmanīgus kristiešus.

Tas ir gluži tāpat kā laicīgajā pasaulē: kas ir bīstamāks – vienkāršs laupītājs vai laupītājs policista formā? – Protams, tas, kurš uzvilcis policista formu. Tāpēc Luters Mazajā katehismā savā otrā baušļa skaidrojumā piemin arī buršanu:

“Mums būs Dievu bīties un mīlēt, ka Viņa vārdā ne lādam, ne zvēram, ne buram, ne melojam, ne maldinām, bet šajā vārdā Dievu visās bēdās piesaucam, pielūdzam, pateicamies un slavējam.”

Baznīcā okultās darbības vienmēr ir tikušas uzskatītas un sauktas par māņticību. Tomēr, šeit būtu jāpiezīmē, ka ar māņticību šeit nav domāta kāda tukša vai neefektīva iedoma, kurai nav nekāda spēka un iedarbības. Patiesie baznīcas teologi vienmēr ir apzinājusies, ka okultās darbības reizēm var būt pat ļoti iedarbīgas, – par to liecina Raksti un dzīves pieredze. Par māņticīgām šīs lieta tiek sauktas vienīgi tādēļ, ka tās ved prom no Dieva patiesības uz bezdievību un māņiem. Ja okultās darbības būtu tikai kāda tukša iedoma bez spēka vai iedarbības, tad Dieva vārds nebūtu vērsies pret šādām darbībām ar īpašu bardzību. Atcerēsimies, ka Vecajā Derībā par okultām darbībām tika prasīts nāves sods: “Burvi neatstāj dzīvu!” (2.Moz.22:17); “Bet, ja jūsu vidū, lai tas būtu kāds pareģis vai kāds zīlnieks, tad viņiem ir mirtin jāmirst, tie ir ar akmeņiem jānomētā; un lai viņu asinis paliek uz viņiem.” (3.Moz.20:27)

Okultās darbības, kā to norāda pats apzīmējums (okults – no latīņu valodas occultus – ‘slepens, apslēpts’), nav redzamas un tādēļ nav viegli izvērtējamas ar cilvēka dabisko prātu. Daudzi tās uzskata par pieļaujamām, jo ar tām taču var sasniegt pozitīvu rezultātu – izvairīties no nelaimes, izārstēties no slimības, iegūt mantu vai dzīves panākumus, – kas gan tur varētu būt nosodāms vai ļauns? Tāpēc šeit īpaši būtu jāņem vērā kāds fundamentāls princips, kas ir attiecināms uz visu cilvēka rīcību. Princips ir šāds: nevienu darbību nedrīkst vērtēt vienīgi pēc iedarbīguma vai tūlītēji panāktā rezultāta, bet vienīgi pēc likuma – pēc Dieva bauslības.

Tas īpaši jāņem vērā tāpēc, ka ļoti bieži šajā grēka pasaulē šķietami iedarbīgākās ir Dieva pavēlēm pretējas darbības. Par katru no baušļiem šajā sakarā varētu jautāt apmēram šādi: “Kā varētu vieglāk un ātrāk tikt pie mantas, varas vai īstenot kādas citas iegribas un baudas – vai paklausot Dieva baušļiem, kas regulē mūsu darbības visās šajās jomās, vai tos pārkāpjot? Mēs labi zinām, ka Dieva baušļi bieži vien ir par šķērsli šādu mērķu vieglai un ātrai sasniegšanai, tāpēc mantkārīgie laupa, zog un krāpjas (nevis godīgi un čakli strādā), varaskārie – tukši sola, apmelo, vērpj slepenas sazvērestības, vairo netaisnību un apspiež (nevis darbojas atklāti, godīgi un taisnīgi), netiklie un kārīgie – pārkāpj laulību (nevis tiecas pēc šķīstas laulības dzīves).

Protams, ieguvums, šādi dzīvojot, ir tikai šķietams un īslaicīgs, Dievs drīz noliek visu savās vietās un par visiem grēkiem ir dārgi jāmaksā. Tomēr tas, ka šajā grēka pasaulē pirmajā brīdī šķiet, ka ļaunās un grēcīgās lietas darbojas labāk nekā labās un šķīstās, vedina un mudina cilvēkus pārkāpt Dieva baušļus; tas ir visbiežāk sastopamais velna darbs.

Līdzīgi tas ir arī ar okultām lietām. Reizēm cilvēkiem šķiet, ka, darbojoties ar tām, viņi var vieglāk sasniegt kādus iecerētus mērķus, taču nicinādami Dieva pavēli, viņi ātri nonāk velna valgā un dziļos maldos. Tāpat arī kādos izmisuma brīžos cilvēki reizēm vēršas pie dažādiem brīnumārstiem, zīlniekiem, gaišreģiem un citiem okulto “nozaru” speciālistiem, kad nekas cits vairs šķietami nevar palīdzēt. Pat tad, ja pirmajā brīdī liekas, ka panākts vajadzīgais efekts, tas tomēr neattaisno pašu rīcību, jo tikai un vienīgi likums nosaka to, kas labs un kas ne.

Bez tiešas nepaklausības Dieva baušļiem, okultajām lietām vēl nāk klāt kāda īpaša bīstamība – tās ir saistītas ar ļauno garu pasauli. Apustuļu darbu grāmatas 16. nodaļā evaņģēlists Lūka ir pierakstījis šādu zīmīgu notikumu: “Kādreiz, mums uz lūgšanas vietu ejot, mūs sastapa kāda jauna verdzene, kam bija zīlētājas gars (burt.: pitona gars), un zīlēdama tā atnesa saviem kungiem daudz peļņas. Tā Pāvilam un mums sekoja un sauca, sacīdama: “Šie cilvēki ir visuaugstākā Dieva kalpi, kas jums sludina pestīšanas ceļu.” To viņa darīja daudz dienu. Bet Pāvils, saskaities un pagriezies atpakaļ, sacīja garam: “Jēzus Kristus Vārdā es tev pavēlu iziet no tās!” Un tas izgāja tanī pašā brīdī. Viņas kungi, redzēdami, ka zudusi viņu peļņas cerība, satvēra Pāvilu un Sīlu un vilka tos sev līdzi uz tirgus laukumu pie pilsētas valdes.” (Ap.d.16:16–19)

Nekavēdamies pie citām ar šo Rakstu vietu saistītām tēmām, izcelšu tikai pašu ļauno garu līdzdalības faktu pie zīlēšanas un gaišredzības spējām, ar ko bija “apveltīta” pieminētā verdzene. No vēstījuma var redzēt, ka verdzenes gaišredzības spējas bija nesaraujami saistītas ar ļaunā gara darbību – ļaunais gars tai deva reālu un efektīvu gaišredzību, kas nesa peļņu verdzenes saimniekiem, bet pēc apustuļa Pāvila veiktā eksorcisma jeb ļaunā gara izdzīšanas šīs spējas acīmredzami pazuda.

Līdzīgi tas ir arī daudzos citos gadījumos, ko zinām no apkārtējās dzīves. Daudziem labi zināms gadījums ar pasaulslaveno aklo bulgāru gaišreģi un dziednieci Vangu, kas patiešām spējusi brīnumu lietas. Akla būdama, viņa varēja izstāstīt visu par atnākušā cilvēka ārieni, par bijušiem un nākamiem notikumiem viņa dzīvē, par slimībām. Turklāt viņa varēja šīs slimības dziedināt un ar savu dziedināšanas mākslu bija ieguvusi pasaules slavu, tā ka pie viņas brauca ārstēties pat slavenības un valstsvīri. Par viņu tika sarakstītas grāmatas un uzfilmētas filmas. Kādas dokumentālā filmā aklā burve pati atklāja, ka viņai palīdzot un kalpojot kādi gari, kas kalpojuši jau viņas senčiem vairākās paaudzēs. Šie gari dzīvojot kādā senā kapu kalnā un nākot pie viņas un atklājot visu, kas nepieciešams viņas gaišredzībai un dziedniecībai.

Patiesībā šī varenā gaišreģe un dziedniece bija tikai nelaimīgs un Dieva priekšā pazudis cilvēks, ko velns izmantoja par savu ieroci citu cilvēku novēršanā no Dieva un pazudināšanā. Kas gan viņa būtu, pēc neticīgo ļaužu domām, bez visas šīs ļauno garu darbošanās? – akla, slima un nevienam nevajadzīga večiņa. Bet ar velna palīdzību – pasaulslavena gaišreģe un dziedniece! Bet neticīgā pasaule nesaprot to, ka, atsacījusi velnam un viņa darbam, šī nelaimīgā būtu izglābusi savu un arī daudzas citas dvēseles no pazudināšanas.

Daudzie ar okultajām spējām saistītie gadījumi liecina par to pašu. Piemēram, zināms, ka vārdotāji var nodot savas spējas saviem mācekļiem. Turklāt tas notiek nevis kādas ilgstošas mācīšanās rezultātā, bet vienā mirklī – ar īpašas maģiskas formulas palīdzību, un pēc kāda laika māceklis iegūst tādas pašas “spējas” kā viņa skolotājs.

Tas netieši parāda, ka okultās spējas nav kādas Dieva dotas dāvanas vai talanti. Būtu taču aplami iedomāties, ka kādu Dieva dotu talantu vai spējas varētu nodot šādā veidā – ka par ģeniālu gleznotāju, izcilu ārstu vai talantīgu inženieri varētu kļūt, pārņemot šos talantus no kāda izcila priekšteča ar maģisku formulu palīdzību. Šāda okulto spēju nodošana tālāk ar maģisku formulu starpniecību drīzāk atgādina garīgu inficēšanos, kas izplatās līdzīgi lipīgai sērgai, gadījumos, kad cilvēkam trūkst garīgas pretestības ļauno garu pasaulei.

Tāpat zināmi arī stāsti par to, ka pūšļotāji vai dziednieki kādu iemeslu dēļ nevar atrast piemērotu kandidatūru savam pēctecim okultajā amatā. Tad, tuvojoties nāves brīdim, tie izmisīgi meklē kādu, kam varētu uzkraut savu īpašo “dārgumu” nastu. Ja tādu neizdodas atrast, tie mirst briesmīgās bailēs, miesas un dvēseles mokās. Tas nozīmē, ka ļaunie gari, kas okultistu apsēduši, grib palikt šajā pasaulē un turpināt savu darbošanos, tādēļ tie arī cenšas panākt, lai varētu nokļūt kādā citā nelaimīgajā.

Gaišreģi un zintnieki, kas darbojas ar okultām metodēm, gan bieži piesedzas ar ticību, piederību draudzei un citām svētām lietām un apgalvo, ka ar savu darbošanos tie pilda kādu īpašu Dieva dotu uzdevumu. Tomēr, rūpīgāk iedziļinoties, izrādās, ka viņi ir visai tālu no patiesas kristīgas ticības un baznīcas.

Ja gaišreģis vai zintnieks apgalvo, ka viņš ir no Dieva, tad var vienkārši palūgt viņu pastāstīt par savu Dievu un ticību. Nav gadījies par atbildi dzirdēt patiesu un šķīstu kristīgo mācību, bet bieži vien jau pirmajā teikumā izskan kādas pilnīgas aplamības.

Pirms vairākiem gadiem sanāca saruna ar kādu pazīstamu dziednieku, kas pats pēc savas iniciatīvas dažādi centās darboties baznīcas apkārtnes sakopšanā un pievērst sev uzmanību. Katrā sarunā viņš stāstīja par savu ticību un īpašo misiju, ko Dievs viņam uzticējis kā dziedniekam un ekstrasensam. Kādā reizē pajautāju viņam: “Kas ir Jūsu dievs?” Atbilde bija: “Ne jau tas Dievs, kas jums (ar to viņš domāja kristiešus), bet nākamais dievs, – tas, kurš vēl tikai nāks.” Tad es sacīju: “Mēs kristieši zinām no Rakstiem, ka nāks Antikrists, mūsu Dieva pretinieks.” Viņš atbildēja: “Jā, jā, tas ir mans dievs.”

Daudzi dziednieki gan neizteiktu tik vaļsirdīgus un radikālus apgalvojumus un par daudziem zināms, ka viņi tiešām iet uz baznīcu, daži pat grūtajos komunistu laikos materiāli palīdzējuši baznīcas uzturēt. Šodien viens otrs esot pat uzcēlis dievnamu par saviem līdzekļiem… Tad jau būtu jābūt ticīgam cilvēkam. Protams, starp viņiem ir tādi, kas baznīcā nāk Dieva mudināti un atgriežas no saviem maldiem, bet ir arī tādi, ko velns izmanto kā savus ieročus pret Kristus baznīcu.

Līdzīgi bija arī pieminētajā Rakstu vietā no Apustuļu darbu grāmatas. Atcerēsimies, ka apsēstā gaišredzīgā verdzene liecināja par apustuļiem: “Šie cilvēki ir visuaugstākā Dieva kalpi, kas jums sludina pestīšanas ceļu.” Turklāt viņa to darīja daudz dienu. Vai tad viņas sacītais nebija patiesība? Kāpēc gan Pāvils viņu tik radikāli ar dusmām apklusināja (“Bet Pāvils, saskaities un pagriezies atpakaļ, sacīja garam: “Jēzus Kristus Vārdā es tev pavēlu iziet no tās.” Un tas izgāja tanī pašā brīdī.”)? Pāvils ļoti labi saprata, ka šis verdzenes dotais “patiesības apliecinājums” ir tikai ļaunā gara viltība, ar ko tas mulsina cilvēkus. Nemācītie ļaudis taču sāktu uzskatīt šādu gaišredzīgu un “ticīgu” verdzeni par īpašu Dieva vēstnesi, pieķertos tai, un tad velns vēlāk varētu to izmantot tā, lai šī viltus mācītāja cilvēkus pakāpeniski vestu projām no Dieva un noskaņotu pret apustuļiem un viņu mācību. Ne jau velti kāds velnišķīgs sakāmvārds vēstī: “Ja nevari pretinieku uzvarēt, tad sadarbojies ar to!” (Jo gan jau pienāks laiks, kad būsi tādu uzticību ieguvis, ka varēsi arī šo savu pretinieku uzvarēt.)

Līdzīgi tumsas gari darbojas arī šodien. Atceros gadījumu, kad mūsu baznīcas seminārā (Lutera Akadēmijā) reiz pat iestājās kāds puisis, kurš atzinās, ka viņu mācīties par luterāņu mācītāju uzstājīgi mudinājusi un sūtījusi kāda Latvijā ļoti populāra katoļticīga “brīnumdaktere” no Zemgales, kas esot viņu izārstējusi no dažādām smagām slimībām. Viņš tika uzņemts mācīties ar cerību, ka, dzirdēdams šķīstu evaņģēlija mācību un būdams patiesu kristiešu vidē, viņš mainīsies. Taču nabaga apmātais bija tādā tumsas varā, ka pat fiziski nespēja uzklausīt patiesības vārdu, kur nu vēl mācīties.

Īpašai bīstamībai ir pakļautas tās draudzes, kurās trūkst šķīsta evaņģēlija pasludinājuma un patiesas garīgas izpratnes, kur ticība un atziņa ir aptumšotas. Šādās draudzēs nereti var atrast arī okultās nodarbēs iesaistītos – ekstrasensus, astrologus, dziedniekus utt., kas mulsina nemācītos ļaudis un izplata velnišķīgas maldu mācības, kas grauj patiesu ticību, dvēseli un miesu.

Sevišķi labvēlīga vide šādiem ļaudīm ir konfesijas un draudzes, kurās tiek mācīta attaisnošana ar bauslības darbiem un kur tādēļ ieviesušās dažādas māņticības (svēto piesaukšana, “svētā ūdens”, svētbilžu un sveču reliģija, darbošanās ar “svētajām” ziedēm, krītu un citiem tamlīdzīgiem māņiem). Okultas izdarības ir mazāk sastopamas pie evaņģēliskajiem, bet vairāk pie Romas katoļiem un Austrumu pareizticīgajiem, jo tur šis māņticības fons ir lielāks un vide ļaunā gara darbībai labvēlīgāka. Šķīstu evaņģēlija pasludinājumu okulto darbību praktizētāji nevar ilgstoši izturēt – tie bēg no tā.

Visai bieži notiek tā, ka ļauno garu ietekmē nonāk ne vien tie, kas darbojas ar okultām zintīm, bet arī tie, kas izmanto viņu palīdzību. Reiz kāda māte atnāca uz draudzi, lai lūgtu pēc palīdzības savam bērniņam. Viņas divgadīgais bērniņš jau ilgāku laiku vakaros bija nemierīgs un naktīs slikti gulēja. Brīžiem viņš it kā skatījās uz kaut ko citiem neredzamu un bailēs brēca. Kādas divas reizes māte esot pati savām acīm redzējusi, ka gultiņā pie brēcošā bērna ievēlies kaut kas tumšs – “Kā tāds tumšs punduris,” viņa stāstīja. Vaicāju mātei, vai viņa nav kādreiz vērsusies pie ekstrasensiem vai dziedniekiem. Tad viņa atcerējās, ka apmēram pirms pusgada viņas pašas māte sāpošas rokas vai kājas dēļ braukusi pie kāda dziednieka vai ekstrasensa un paņēmusi līdzi arī mazo bērniņu, jo tam tobrīd sāpējis vēderiņš. Vēdera sāpes tiešām esot pārgājušas, bet apmēram kopš tā paša laika ar bērniņu sākušās nesaprotamas lietas.

Visu to kopā saņemot, mēs varam saprast, cik bīstamas ir okultās nodarbes – gan tiem, kas tās piekopj, gan tiem, kas pie šādiem “speciālistiem” vēršas, jo šādi tie saistās ar ļauno garu pasauli, tāpēc mūsu draudzes noteikumos ir rakstīts, ka bez iepriekšējas sarunas ar mācītāju pie sakramentiem netiek pielaisti “tie, kas.. nodarbojušies ar zīlēšanu, astroloģiju, buršanu, spiritismu vai cita veida okultismu, nodevušies maldu mācībām, vērsušies pie zīlniekiem, burvjiem, astrologiem, vārdotājiem, ekstrasensiem, bijuši saistībā ar Austrumu medicīnu.” Okultās, Dievam pretnieciskās saistības un atkarības ir ļoti svarīgi “nolikt” grēksūdzē pie Kristus kājām un no tām atteikties, saņemot izlīgumu ar Dievu.

Jāatzīst gan, ka reizēm ir visai grūti izšķirt, vai kāda darbība būtu saucama par okultu vai ne. Daudzas senas maldu mācības un okultas zintis šodien ir ieguvušas tādu kā zinātniskuma aizsegu. Pat seno austrumu negantību – astroloģiju – šodien daži uzskata par zinātniski pamatotu.

Pirmajā brīdī viņu argumentācija var šķist arī loģiska – debesu ķermeņi taču varētu atstāt kādu ietekmi uz cilvēka dzīvi. Taču ir svarīgi atcerēties, ka astroloģijas speciālisti nerunā un nemāca par kādu debesu ķermeņu fizisku ietekmi uz cilvēku (līdzīgi tam, kā Mēness ietekmē paisumu un bēgumu pasaules okeānā), bet gan par tādu ietekmi, kas varētu tikt piedēvēta tikai ar dievišķu saprātu un spēku apveltītām būtnēm. Tiek apgalvots, ka šie debesu ķermeņi zināmās robežās ietekmē cilvēku likteņus ļoti personiski, saistībā nevis ar kādām fiziskām norisēm, bet gan ar sociālām, psihiskām un intelektuālām (vēsturiski notikumi, cilvēku likteņi pasaulē, attiecības ar citiem cilvēkiem, karjera, darījumi utt.)

Šādi izpaužas astroloģijas maldu mācības būtība. Astroloģija ir cēlusies no nodarbojušies ar vērsušies pie pagāniskajiem reliģiskajiem kultiem, kuros pielūdza zvaigžņu un planētu dievības, tādējādi cerot iegūt šo dievību labvēlību. Vecajā Derībā par to daudzviet ar nosodījumu rakstīts (piem., Jer.8:2). Arī mūsdienu astroloģija nav nekur tālu no šāda priekšstata aizgājusi, bet piedāvā līdzīgu pasaules ainu, kur zvaigznes un planētas tiek uzskatītas par saprātīgām garīgām būtnēm (vai vismaz tiek uzskatīts, ka tās ir cieši saistītas ar šādu būtņu darbību). Tāpēc astroloģija ir bīstama maldu mācība, kas var aizvest cilvēku pie ticības citiem dieviem – elku kalpošanas, kā tas Vecajā Derībā reizēm notika ar israēliešiem (“Un tie atstāja novārtā itin visus Tā Kunga, sava Dieva, baušļus, un tie sev izlēja elku tēlus divu teļu veidā un darināja sev Ašēru, un metās uz sava vaiga pie zemes visu debesu zvaigžņu pulku priekšā, tos godinādami..” [2.Ķēn.17:16]).

Reizēm tiek apgalvots, ka Jaunā Derība reabilitējot astroloģiju, jo austrumu gudrie taču esot Jēzus dzimšanu paredzējuši ar astroloģijas palīdzību, jo tie redzēja zvaigzni un sekoja tai (Mt.2). Šādiem ļaudīm var tikai ieteikt vēlreiz uzmanīgi izlasīt notikuma aprakstu evaņģēlijā. Ko gan nozīmē vārdi “zvaigzne, ko tie bija redzējuši austrumu zemē, gāja tiem pa priekšu un nostājās pār namu, kurā bija bērns” (Mt.2:9)? Saprotams, ka zvaigzne tādā nozīmē, kā par zvaigznēm runā astronomija vai astroloģija, nevar iet pa priekšu un nostāties virs nama. Domājams, ka par zvaigzni šajā Rakstu vietā nosaukts kāds neliels spožs objekts pie debesīm, kas izskatījās kā zvaigzne un kas bija īpaša Dieva zīme austrumu gudrajiem, kuri, visticamāk, par gaidāmā jūdu Ķēniņa dzimšanu (arī aptuveno dzimšanas laiku) bija uzzinājuši no pravieša Daniēla pravietojumiem un mācības, kas austrumu zemē jeb Bābelē bija zināma; ar astroloģijas māņiem tam nav nekāda sakara.

Par astroloģijas maldiem liecina arī tas, ka astrologu skatam parasti paliek apslēpti kādi tiešām nozīmīgi notikumi, bet daudzie skaļie pravietojumi (par valstsvīru nāvi, valstu sabrukumu, veiksmīgu kara uzsākšanu vai citām nozīmīgām vēsturiskām pārmaiņām) tā arī nav ne mazākā mērā piepildījušies.

Par astrologu nespēju paredzēt nopietnas nelaimes liecina jau Vecā Derība. Pravietis Jesaja pravietojumā par Bābeli piemin tās daudzos padomdevējus astrologus, kas nespēs tai palīdzēt bēdu laikā: “Tu esi līdz apnikumam nopūlējusies daudzajās apspriedēs ar saviem daudzajiem padomniekiem. Lai nu nāk tagad un tev palīdz tie debesu mērotāji un zvaigžņu novērotāji, kas pēc atsevišķiem jaunajiem mēnešiem aplēš to, kas nāks pār tevi! Tiešām, tie ir kā salmi, ko uguns aprij; tie nevarēs pat savu paša dzīvību glābt no liesmu varas.” (Jes.47:13–14) Tas, ko pravietis rakstīja, pilnā ērā piepildījās. Bābeles pilsēta tika iekarota tik negaidīti un pēkšņi, ka neviens pilsētas sargs nepaguva sacelt trauksmi un neviens pareģis vai astrologs nespēja brīdināt tās iedzīvotājus.

Zvaigznes un planētas nenosaka un arī neatklāj pasaules, tautu, valstu un atsevišķu cilvēku likteņus; šos likteņus nosaka un atklāj vienīgi Dievs. Turklāt mums arī nav tik svarīgi zināt, kas ar mums notiks šajā dzīvē, bet daudz svarīgāk ir zināt, kādiem mums visos dzīves ceļos un notikumos pašiem jābūt un uz ko saskaņā ar Dieva vārdu jātic un jācer. Bet aizraušanās ar astroloģijas māņiem (horoskopiem, zodiaka zīmēm u.c.) ir bīstama maldu mācība, kas var sasaistīt ar tumsas garu pasauli.

Kā jau tika minēts, daudzi jautājumi, kas saistīti ar okultisma tēmu, ir ļoti neskaidri un grūti izprotami. Tāpat var mulsināt tas apstāklis, ka nevis kādi neizglītoti “kaktu dakteri” vai šarlatāni, bet sertificēti ārsti un pat medicīnas zinātņu doktori aizraujas ar dažādiem okultiem austrumu medicīnas veidiem vai tā saukto primitīvo tautu šamanismu. Reiki, cigun, akupunktūra un daudzas citas okultas netradicionālās medicīnas metodes šodien tiek plaši piedāvātas un izmantotas. Nepietiktu vietas un laika tās visas šī raksta ietvaros apskatīt. Ārpus šī raksta ietvariem paliek arī daudzo zīlēšanas paveidu apskats – arī svārsta, rīkstītes vai kāršu izmantošana ir saistīta ar okultiem spēkiem.

Pret visām šīm lietām jāizturas ļoti nopietni; vienmēr jāapzinās, ka pat nejauša saskare ar okultām darbībām var cilvēku vest projām no ticības, maldos, un saistīt ar ļauno garu pasauli. Tāpēc – saskaņā ar mūsu draudzes noteikumiem – draudzes locekļi, kas apzināti vai neapzināti bijuši saskarē ar šīm lietām, tiek aicināti uz sarunu ar draudzes mācītāju, lai varētu tikt skaidrībā par šīm lietām un grēksūdzē atraisīties no iespējamām garīgām okultām saistībām; tas ir svarīgi un nepieciešami garīgās profilakses un dvēseles higiēnai.

Šo tēmu noslēdzot, varētu vēl tikai piebilst, ka visos tajos gadījumos, kad nav īstas skaidrības par to, vai kāda lieta vai medicīniska darbība ir vai nav saistīta ar okulto pasauli, labāk rīkoties tāpat kā sēņojot: nepazīstamās sēnes atstāj mežā, bet grozā lasa, nes mājās un ēd tikai pazīstamās. Jo labāk ir deviņdesmit deviņas labas un ēdamas atstāt mežā, nekā vienu indīgu apēst.

[Pārpublicēts no Biķeru Draudzes Avīzes Nr.3 (35)]