Par ordināciju
Šo sakramentu Kristus baznīca nepazīst, un tas ir pāvesta baznīcas izgudrots, jo tam ne tikai nav žēlastības apsolījuma, par kuru kaut kur būtu rakstīts, bet arī visa Jaunā Derība to nepiemin ne ar vienu vārdu. Bet smieklīgi ir apgalvot par kaut ko, ka tas ir Dieva sakraments, ja nekur nevar pierādīt, ka Dievs to būtu iestādījis. Ne jau, ka es gribētu redzēt atmestu šo ieražu, kas tik daudzus gadsimtus ir piekopta, bet gan negribu, ka Dieva lietās iejaucas cilvēku sagudrojumi; un arī neklājas uzskatīt par it kā Dieva pavēlētu to, ko Dievs taču nav pavēlējis; lai mēs nekļūtu par apsmieklu pretiniekiem. Gluži pretēji mums jācenšas, lai mums tas viss būtu saprotams un tīrs, balstīts uz skaidriem Rakstu vārdiem, kurus mēs godinām kā ticības artikulus, bet ko mēs taču šajā sakramentā ne mazākā mērā nevaram.
Baznīcai nav arī varas noteikt jaunus Dieva žēlastības apsolījumus; dažkārt mēdz pļāpāt, ka tas, kas nāk no baznīcas, nav mazāk ievērības cienīgs kā tas, kas nāk no Dieva, jo pār baznīcu valdot Svētais Gars. Bet baznīca radusies no apsolījuma vārda ticībā un ar šo pašu apsolījuma vārdu tiek barota un uzturēta, tas ir – viņa ar Dieva apsolījumu tiek uzturēta, bet ne apsolījums ar viņu. Jo nesalīdzināmi augstāks par baznīcu ir Dieva vārds, pār kuru baznīcai nav nekādas varas kaut ko dibināt, izrīkot vai darīt, bet gan tā ir jādibina, jāuztur un jāveido kā iestādījums. Jo kas tad var dzemdēt savu tēvu vai māti? Kas gan savu radītāju ir iepriekš radījis?
Bet baznīcai ir vara, ka viņa spēj atšķirt Dieva vārdu no cilvēku vārdiem; Augustīns atzīst, ka viņš ticējis Evaņģēlijam, baznīcas uzskatu pamudināts, kas apliecinājuši, ka šis ir īstais Evaņģēlijs: ne jau tāpēc, ka baznīca šeit stāvētu pāri Evaņģēlijam, jo tad tā būtu pāri arī Dievam, kam mēs ticam, jo baznīca māca, ka šis ir īstais Dievs. Bet ¨ kā Augustīns kaut kur citur saka ¨ patiesība dvēseli tā satver, ka pēc tam tā pilnīgi droši var spriest par visām lietām. Tā nevar spriest par patiesību, bet ir spiesta ar nemaldīgu pārliecību teikt, ka šī ir patiesība. Piemēram: mūsu saprāts droši, ar nemaldīgu pārliecību saka, ka trīs un septiņi ir desmit, bet nevar minēt iemeslu, kādēļ tas tā, jo prāts nevar arī noliegt, ka tas tā ir, proti, tas pats ir saistīts, jo patiesība vairāk virza to, nekā tas varētu virzīt patiesību. Tāda pati izpratne ir arī baznīcā, lai gara apgaismībā spriestu par mācībām un tās apliecinātu. Baznīcas nevar tās pierādīt, lai gan par tām ir pilnīgi droša. Tāpat kā neviens filozofs nespriež par vispārējiem jēdzieniem, bet visus pārējos viņi apspriež uz šo jēdzienu pamata; tāpat ir arī pie mums attiecībā uz garu, kas visas lietas virza un vada, bet viņu neviens neapspriež, kā saka apustulis [1.Kor.2:15].
Bet par to citreiz. Tā nu ir skaidrs, ka baznīca nevar apsolīt žēlastību, jo to spēj vienīgi Dievs, tāpat tā nevar iestādīt nevienu sakramentu. Un lai arī cik ļoti viņa gribētu to darīt, tad tomēr no tā vēl neizrietētu, ka svētīšana ir sakraments. Jo kas gan zina, kura baznīca ir tā, kurai ir Svētai Gars, turklāt, kad tādas lietas tiek izlemtas parasti mēdz būt klāt, tikai daži bīskapi vai mācīti vīri? Ir gan arī iespējams, ka viņi nav no baznīcas, un viņi visi var maldīties; tāpat kā koncili bieži ir maldījušies, it īpaši tas, kas tika noturēts Kostnicā, kas vairāk par visiem visbezdievīgāk ir maldījies. Jo vienīgi tas ir atzīstams par ticības cienīgu, ko atzinusi vispārēja baznīca, bet ne tikai romieši vien. Tādēļ es pieļauju, ka ordinācija ir viena no baznīcas ieražām, kuru tāpat kā daudzas citas, iedibinājuši senie baznīcas tēvi; tāpat kā tiek svētīti trauki, mājas, mises tērpi, ūdens, sāls, zāles, vīns un tamlīdzīgas ieražas, kuras neviens neuzskata par sakramentiem, un tajās nav arī nekāda apsolījuma. Tāpat arī vīriem rokas ieziest, galvvidu izcirpt un darīt tamlīdzīgas lietas, tas nozīmē nevis sniegts sakramentu, bet tikai sagatavot viņus zināmiem amatiem, gluži kā traukus un rīkus.
Bet tu iebildīsi: ko tu teiksi par Dionīsiju, kas uzskaita sešus sakramentus, starp kuriem “Baznīcas hierarhijā” viņš ieskaita arī svētīšanu? Es atbildu: es zinu, ka viņš kā vienīgais starp senajiem tiek uzskatīts par septiņu sakramentu pirmaizsācēju, kaut arī viņš ir izlaidis laulību un uzskaitījis tikai sešus sakramentus. Jo mēs visu citu tēvu darbos vispār neko nevaram izlasīt par šiem sakramentiem; viņi nav arī tos nosaukuši sakramenta vārdā, lai cik bieži viņi par šīm lietām ir runājuši. Jo sakramentu ieviešana ir jauna. Bet man nepavisam nepatīk [ja es drošāk runāju], ka šim Dionīsijam, lai viņš būtu kas būdams, tik daudz uzticas, jo viņam taču nav gandrīz nekādas kārtīgas izglītības. Jo par to, ko viņš “Debesu hierarhijā” raksta par eņģeļiem, grāmatā, ar kuru vīzdegunīgās un māņticīgās galvas tik daudz noņēmušās, es tikai gribētu pajautāt: ar kuru Rakstu pantu jeb ar kuru saprātīgu pamatojumu viņš var to pierādīt? Vai tas viss nav tikai viņa paša domas, kas vairāk līdzinās sapņiem, ja to brīvi lasīsi un novērtēsi bez aizspriedumiem? Viņa “Mistiskās teoloģijas” grāmatā, kuru daži no visneizglītotākajiem teologiem tik augstu vērtē, viņš izsakās pavisam nelāgi, un tajā vairāk seko Platonam nekā Kristum, tā, ka man gribas, lai ticīgie nemaz to nelasītu vai arī lasītu ļoti reti. Jo tajā tu pavisam neatradīsi Kristu, tā. ka, ja tu Viņu būsi jau iepazinis, tu Viņu atkal pilnīgi pazaudēsi. Es to saku pēc pieredzes. Klausīsimies labāk Pāvilu, lai iepazītu Kristu, krustā sisto [1.Kor.2:2]. Jo Viņš ir “ceļš, patiesība un dzīvība” [Jņ.14:6], Viņš ir tās kāpnes, pa kurām mēs kāpjam pie Tēva. Kā viņš arī saka:” neviens netiek pie Tēva, kā vien caur mani”.
Tā arī “Baznīcas hierarhijā” – ko gan citu Dionīsijs dara, kā vien apraksta dažas baznīcas ieražas un pajoko ar savām alegorijām, kuras viņš taču nepierāda? Pie mums ko līdzīgu ir izdarījis tas, kurš uzrakstījis grāmatu, kas tiek saukta “Rationale Divinorum”.
Tamlīdzīgas alegoriju studijas piedienas tikai dīkdienīgiem ļaudīm. Jeb vai tu domā, ka man būtu grūti katrā piemērotā gadījumā paspēlēties ar alegorijām? Vai Bonaventura nav alegoriskā veidā izskaidrojis brīvās mākslas kā zināšanas par Dievu? Un Gersons no mazā Donāta iztaisījis mistisku teologu. Man arī nebūtu grūti uzrakstīt labāku hierarhiju nekā to, ko uzrakstījis Dionīsijs, jo viņš par pāvestu, kardināliem un arhibīskapiem neko nav zinājis un bīskapu iecēlis par visaugstāko. Un kam gan ir tik maz saprašanas, lai nevarētu pavingrināties noslēpumainos iztulkojumos? Es gribētu , lai neviens teologs nepievērstos alegorijām, iekams viņš nav pilnībā nostiprinājis Rakstu vienkāršo un pareizo izpratni. Citādi viņam var iziet tāpat kā Origēnam, nodarbošanās ar teoloīiju nebūs bez briesmām.
Tādēļ, ja Dionīsijs ir kaut ko aprakstījis, tas tūlīt nav jānosauc par sakramentu. Kādēļ viņi nav nosaukuši par sakramentu arī no procesiju, kuru arī viņš turpat apraksta un kura tiek piekopta līdz pat šai dienai? Tādēļ, ka tad viņiem sakramentu būtu tikpat daudz, cik ieražu un ārēju ceremoniju baznīcā savairojušās. Balstoties uz tik nedrošu pamatu, viņi izgudrojuši iezīmes, kuras viņi piedēvē šim savam sakramentam un kuras neizdzēšami tiktu uzspiestas ordinētajam. Ak, mīļais, no kurienes nāk tādas iedomas? Ar kuru vietu Rakstos vai ar kādu saprātīgu pamatojumu tās tiek pamatotas? Ne jau, ka mēs gribētu, lai viņiem nebūtu brīvības sadzejot, izteikt, apgalvot, kas vien viņiem patīk, bet arī mēs pastāvam uz savu brīvību, lai viņi nevarētu piesavināties tiesības no savām iedomām veidot ticības artikulus, kā viņi to līdz šim ir iedrošinājušies. Pietiek jau, ka mēs saticības labad samierināmies ar viņu ieražām un pasākumiem; bet mēs negribam, ka mums uzspiež to, kas it kā būtu nepieciešams mūsu dvēseļu pestīšanai, bet kas nav nepieciešams. Ja viņi paši savus tirānijas spaidus atmestu, tad mēs viņu uzskatus labprāt uzklausītu, lai mēs tādējādi ar viņiem mierā varētu blakus sadzīvot. Jo tas ir apkaunojoši un netaisni, ja kristīgs cilvēks, kas ir brīvs, tiek pakļauts vēl kādām citām, nevis vienīgi un tikai debesu un dievišķajām mācībām.
Tālāk viņi visdrošāk balstās uz to, ka Kristus Svētajā Vakarēdienā ir teicis: “To darait, mani pieminēdami” [Lk.22:19]. Par to viņi saka: redzi, tā Kristus viņus iesvētījis par priesteriem. Tādēļ viņi arī, starp citu, ir teikuši, ka tikai priesteriem sakraments pasniedzams abos veidos. Tālāk viņi no tā ir izvilkuši visu, ko vien vēlējušies, piesavinoties patvaļu par Kristus vārdiem, kas kādā vietā izteikti, apgalvot visu ko. Bet saki, vai to var saukt par Dieva vārda skaidrošanu? Kristus te neko neapsola, bet pavēl, lai tas notiktu, Viņu pieminot. Kādēļ tad viņi nesecina, ka priesteri tika iesvētīti arī tad, kad Viņš tiem uzdeva priestera amatu un kristīšanu un teica [Mk.16:15]: “Eita pa visu pasauli un pasludiniet Evaņģēliju visai radībai” utt., jo sludināšana un kristīšana ir īstenie priestera darbi? Turklāt vēl mūsdienās cēlākais priestera darbs, un no tā [kā viņi saka] viņu nemaz nevar atbrīvot, ir lasīt stundu lūgšanas. Kādēļ viņi ordinācijas sakramentu nav ņēmuši no tā, ka Kristus arī daudzās citās vietās pavēlējis lūgt, bet it īpaši [Ģetzemanes] dārzā, lai viņi nekristu kārdināšanā [Mt.26:41]? Viņi te grib attaisnoties, ka lūgšana neesot pavēlēta, bet gan pietiekot, ja nolasa stundu lūgsnas, tā kā šis priestera darbs Rakstos nekur nevarot būt apstiprināts, un tādēļ tāds lūgšanu uzdevums priesteriem neesot no Dieva, un patiesi tas arī nav no Dieva.
Bet kurš no senajiem tēviem ir rakstījis, ka ar šiem vārdiem priesteri tikuši iesvētīti? No kurienes nāk šī jaunā izpratne, proti, tā, kas ar tādu viltību izgudrota, lai sagatavotu augsni nesamierināmām ķildām, ar kurām priesteri un laji viens no otra atšķirtos vairāk nekā debesis no zemes, par neticamu negodu Kristības žēlastībai un par apjukumu kristīgajā draudzē; tieši no tā izaugusi garīdznieku riebīgā tirānija pret lajiem, ka viņi, paļāvībā uz miesīgo svaidīšanu, ar kuru viņu rokas tiek svētītas, kā arī uz galvas skūšanu un apģērbu, ne tikai paceļ sevi augstāk par pārējiem kristīgajiem lajiem, kas svaidīti ar Svēto Garu, bet arī uzskata viņus gandrīz par necienīgiem suņiem, kas nav tā vērti, lai kopā ar tiem tiktu pieskaitīti baznīcai. Tādēļ viņi nebaidās tiem pavēlēt visu, ko vien grib, ar varu pieprasīt, piedraudēt, trenkāt un apspiest. Īsi sakot, ordinācijas sakraments ir bijusi un arī tagad ir viena smalka viltība, lai apstiprinātu visas briesmonības, kas līdz šim baznīcā notikušas un notiek vēl joprojām. Te kristīgā brālība galīgi izbeigusies; te no ganiem iznākuši vilki, no kalpiem – tirāni un no garīdzniekiem – vislaicīgākie.
Ja nu viņi būtu spiesti atzīt, ka mēs visi, kas esam kristīti, tāpat esam priesteri, kādi arī mēs patiesībā esam, un viņiem, tikai ar mūsu atļauju, tikai ir uzdots sludinātāja amats, tad viņi reizē ar to zinātu, ka viņiem nav nekādu tiesību pār mums valdīt, izņemot tik daudz, cik mēs paši to labprātīgi viņiem pieļautu. 1.Pēt.2:9 ir rakstīts: “Bet jūs esat izredzēta cilts, ķēnšķīgi priesteri, svēto tauta”, un priesteru valsts. Tādēļ mēs visi esam priesteri, cik vien mūsu, kristiešu, ir. Bet tie, kurus mēs saucam par priesteriem, ir kalpi, kas izvēlēti no mūsu vidus, kuriem mūsu vārdā viss ir jākārto. Un priesterība nav nekas cits kā kalpošana. Tā arī teikts 1. Kor.4:1: “Tā lai ikviens uz mums skatās kā uz Kristus kalpiem un Dieva noslēpumu namturiem”.
No tā izriet, ka tas, kas nesludina vārdu, uz ko taču viņš ir kristīgās baznīcas aicināts, nekādā gadījumā nav priesteris; un ordinācijas sakraments nevar būt nekas cits kā zināma ieraža sludinātāju izraudzīšanai baznīcā. Jo tā Dievs raksturo priesteri caur pravieti Maleahiju [2:7]: “Jo priestera lūpām būs glabāt īsto atziņu, lai viņa mutes vārdos varētu meklēt īsto Dieva bauslību; ne velti taču prieteris ir Tā Kunga Cebaota sūtnis eņģelis”. Tādēļ iegaumē: kurš nav Kunga Cebaota sūtnis, bet aicināts uz ko citu, nevis eņģeļu kalpībā [kā es to saku], tas vispār nav priesteris. Kā teikts arī Hozejas grāmatā [4:6]: “Ja tu, priesteri, esi atmetis Dieva vārdu, tad es atmetīšu arī tevi, ka tu vairs nekalposi kā mans priesteris.”. Tādēļ viņi arī tiek saukti par ganiem, lai viņi ganītu, tas ir, mācītu. Tādēļ tie, kas iesvētīti vien tāpēc, lai nolasītu stundu lūgšanas un upuru mises, ir gan pāvesta, bet ne kristiešu priesteri, jo viņi ne vien nesprediķo, bet nav arī aicināti sprediķot. Jā, viņi tieši tā to arī izkārto – tas esot tādu priesteru veids, proti, kāda cita kārta nekā sludināšanas amats. Tādēļ viņi ik dienas ir tundu lūgšanu priesteri un misu noturētāji, tas ir – dzīvi elki, kam dots priestera vārds, bet kas tādi nav ne mazākā mērā. Tādus priesterus Jerobeams ir iesvētījis Betavenā no viszemākajiem tautas slāņiem, nevis no levītu dzimtas.
Redzi nu, cik tālu nonākusi baznīcas slava un gods. Visa pasaule ir pilna ar priesteriem, bīskapiem, kardināliem un garīdzniekiem, no kuriem neviens tomēr [kā pienākas viņu amatam] nesludina; ja nav aicināts ar kādu īpašu aicinājumu, kas notiekot pāri sakramentālai iesvētīšanai, bet vēl iedomājas, ka viņš pilda savu sakramentu, kad murmina nolasāmo lūgšanu pļāpas un notur mises; turklāt šajās stundu lūgšanās nekad īsti nelūdz, bet, ja viņš lūdz, tad lūdz tikai priekš sevis un [kas ir vislielākā aplamība] savas mises pasniedz kā upurus [turpretī mise taču ir sakramenta pielietojums]; tādējādi ir pilnīgi skaidrs, ka iesvētīšana, kas kā sakraments ordinē šo cilvēku kategoriju par garīdzniekiem, pašsaprotami, vienīgi un pilnīgi ir tikai izgudrojums, kas nācis no cilvēkiem, kuri neko nesaprot no baznīcas lietām, no priesterības, kalpošanas Dieva vārdam un sakramentiem; atkarībā no tā, kāds ir sakraments, tādi var būt arī priesteri. Pie šiem maldiem un akluma nācis klāt arī šis vēl lielākais ierobežojums, ka viņi paši sevi atdalījuši nost no pārējiem kristiešiem kā laicīgiem; gluži tāpat kā galli dievietes Kibeles priesterus izrūnīja un uzspieda viņiem pilnīgi liekulīgu bezlaulības dzīvi.
Vēl nepietika liekulības un šo maldu ietekmes, lai aizliegtu arī divsievību, tas ir, lai nevienam nebūtu reizē divas sievas, kā tas bija senlaiku likumos [jo mēs zinām, ka diagāmija tieši to nozīmē]. Bet viņi šo vārdiņu diagāmija tieši tā skaidrojuši – ja kāds ne reizē, bet vienu pēc otras būtu apprecējis divas jaunavas vai vienreiz kādu atraitni. Jā, šim vissvētākā sakramenta vissvētākajam no svētumiem ir tikai tāda nozīme, ka par priesteri nevar kļūt tas, kas precējies ar jaunavu, kamēr šī sieviete vēl ir dzīva. Un, lai sasniegtu visaugstāko svētuma pakāpi, no priesterības jāatturas arī tam, kas nezinot un aiz tīras nelaimīgas nejaušības apprecējis nevainību zaudējušu jaunavu. Bet, ja viņš būtu ar sešsimt ielasmeitām dzīvojis jeb tikpat sieviešu un jaunavu piesmējis, jeb arī daudzus zēnus savai netiklībai pieturējis, tas viņam neaizliegtu kļūt par bīskapu, kardinālu vai pāvestu. Tālāk apustuļa vārdus [1.Tim.3:2], ka “bīskapam pienākas būt nepeļamam, vienas sievas vīram” , viņi skaidro tā, ka viņam jābūt prelātam tikai vienā baznīcā. No tā izriet, ka viņš nevar saņemt vairākus sava amata atalgojumus vienlaicīgi, ja nu vien brīnišķais pāvests atļauj viņam pielaulāt trīs, divdesmit vai simts sievas, tas ir – baznīcas, ja viņš tiktu piekukuļots ar naudu vai labumiem, tas ir – aiz kristīgas mīlestības un cītīgām rūpēm par baznīcu uz to tiktu mudināts.
Ak, jūs, pāvesti, kas esat šī ordinācijas sakramenta cienīgi! Ak, jūs, nevis kristīgo baznīcu, bet gan sātana skolu, jā, pat tumsonības firsti! Man te kopā ar Jesaju jāiesaucas [28:14]: “.. pļāpātāji jūs, kas valdāt pār šo tautu Jeruzalemē”, ¨ un ar Amosu [6:1]: “Bēdas un posts draud jums, lepnajiem un bezdievīgajiem Ciānā, tāpat arī tiem, kas paļaujas uz Samarijas kalnu ..”, utt. Ak, kāds kauns Dieva baznīcai, ko tai nodarījuši šie šausmu priesteri!
Kur ir tie bīskapi vai priesteri, kas zina Evaņģēliju, es pat nesaku: kuri ir tie, kas to sludina? Ko tad viņi lepojas, ka ir priesteri? Kāpēc viņi jāuzskata par svētākiem, labākiem, varenākiem nekā pārējie kristieši, kas esot tikai laji? Stundu lūgšanas nolasīt var jebkurš neizglītotais jeb [kā saka apustulis 1.Kor.14:4] ], tie, kas runā mēlēs. Bet lūgt stundu lūgšanas piedienas mūkiem, vientuļniekiem un privātpersonām, un tiem jābūt lajiem. Priesteru amats ir sludināšana; bet, ja viņš nesludina, tad viņš tikpat daudz ir priesteris, tikpat lielā mērā, cik uzgleznots cilvēks ir cilvēks. Vai tad tas dara godu bīskapam ¨ iesvētīt tādus pļāpīgus priesterus? Jeb baznīcas vai zvanus iesvētīt? Vai bērnus iesvētīt? Nē. To var izdarīt diakons vai jebkurš no lajiem. Tikai kalpošana Dieva vārdam padara par priesteri vai bīskapu.
Tāpēc es dodu padomu – bēdziet visi, kas gribat dzīvot drošībā; bēdziet, jaunie cilvēki, un neļaujiet sevi “iesvētīt” ar šīm svētajām lietām. Vai nu sludiniet , vai arī ticiet tam, ka caur tādu ordinācijas sakramentu neesat kļuvuši labāki par lajiem. Jo nolasīt stundu lūgšanas nav nekas. Arī upura mesa nav nekas cits kā saņemt sakramentu. Kas tad jūsos ir tāds, kā nav jebkurā no lajiem? Noskūtās galvvirsas un apģērbs? Tas ir nožēlojams priesteris, kam ir tikai skūta galvvirsa un apģērbs. Jeb vai par priesteriem jūs padara eļļas, kas līst uz jūsu pirkstiem? Bet jebkurš kristietis ir svaidīts ar Svētā Gara eļļām un svētīts miesā un dvēselē; un senlaikos viņš sakramentu ņēma ar savām rokām ne sliktāk, kā to tagad dara priesteri. Kaut arī tagad mūsu māņticību uzskata par lielu vainu, ja lajs pieskaras kaut vai tukšam biķerim vai korporālama[1], un nav arī atļauts svētai klostera jaunavai mazgāt altāra segas vai citus svētus autus. Dieva dēļ, skaties, kā šī svētā svētīšanas svētulība ir pieaugusi. Man liekas, ka turpmāk vispār lajiem neklāsies pieskarties altārim, ja nebūs iepriekš naudu upurējuši. Es gandrīz vai plīstu no dusmām, iedomājoties šos bezdievīgos tirānus no visnoziedzīgāko cilvēku bezdievīgo tirāniju, kas ar tādiem nekur nederīgiem un bērnišķīgiem kumēdiņiem izzobo un samaitā kristīgās ticības brīvību un godu.
Tādēļ, ikviens, kas grib būt kristietis, lai apzinās un pie sevis apdomā, ka mēs visi arīdzan esam priesteri, tas ir – ka mums ir tādas pašas tiesības uz Dieva vārdu un ikvienu sakramentu, tomēr ne katram pieklājas to izmantot citā gadījumā, kā vienīgi tad, ja draudze dod piekrišanu vai pēc augstākās priekšniecības aicinājuma. Jo to, kas visiem ir kopīgs, neviens nevar atsevišķi sev visu paņemt, kamēr viņš netiek uz to aicināts. Tādēļ, ja ordinācijas sakraments tomēr kaut kas ir, tad tas nevar būt nekas cits kā zināma ieraža, kādu aicinot kalpot baznīcai. Tātad priesterība patiesībā nevar būt nekas cits kā vien kalpošana ar vārdu. Ar Vārdu, es saku, nevis ar bauslību, bet ar Evaņģēliju. Bet diakona amats ir kalpošana, kura ietver nevis Evaņģēlija vai apustuļu darbu lasīšanu, kā tas mūsdienās pieņemts, bet gan baznīcas labumu dalīšanu trūcīgajiem, lai priesteri, atbrīvoti no laicīgās mantas sloga, brīvāk varētu nodoties lūgšanām un Dieva vārdam. Jo ar tādu nolūku, kā lasām Apustuļu darbos [6:3], ir ieviesti diakoni; tātad tas, kurš vai nu nezina Evaņģēliju vai arī to nesludina, nav ne priesteris, ne bīskaps, bet ir indīga sērga baznīcai, kas zem priestera vai bīskapa titula kā zem aitas ādas apspiež Evaņģēliju un baznīcā izrīkojas kā vilks.
Tāpēc šie priesteri un bīskapi, ar kuriem pašreiz baznīca ir pilna, ja viņi nevar sev citādi labklājību nodrošināt, tas ir, kur viņi nesaskata, ka viņi nav nedz priesteri, nedz bīskapi, tad bēdājas, ka viņi tiek saukti tādā vārdā, kura darbus viņi vai nu nepārzina, vai arī nespēj tos pildīt, un tā ar lūgšanām un asarām apraud savas liekulības nožēlojamo stāvokli; patiesi ¨ ļaudis, kuri nolemti mūžīgam lāstam. Un tā piepildās tas, kas par viņiem teikts Jes.5:13-14: “Tādēļ manai tautai jāiet trimdā un cietumā, saprāta trūkuma dēļ viņas dižciltīgie cietīs badu, un plašākās tās daļas mocīsies slāpēs. Tādēļ elle atpleš savu rīkli un atver plaši savu muti, lai tur nogrimtu Jeruzalemes dižciltīgie, tās ļaužu bari, dzīves burzma un trokšņi, un visi, kas tur līksmojas.” Ak, kas par šausmīgu vārdu mūsu laikiem, kad kristiešus aprij tik milzīga rīkle!
Tā kā Raksti mūs māca, ka kalpošana ir tieši tas, ko mēs saucam par priesterību, tad es vispār neredzu, kādēļ tas, kas reiz kļuvis par priesteri, atkal nevarētu kļūt par laju; jo viņš no lajiem atšķiras tikai ar kalpošanu. Atcelšana no kalpošanas nevar būt tik neiespējama, jo tādā veidā tagad viscaur soda vainīgos priesterus, aizliedzot viņiem viņu amatu uz kādu laiku vai arī atņemot to viņiem uz visiem laikiem. Jo izgudrojums par neizdzēšamo zīmi jau sen ir kļuvis smieklīgs. Es pieļauju, ka pāvests tādas “dzimumzīmes” varētu uzzīmogot un Kristus par tām neko nezinātu, un tieši ar to iesvētīts priesteris kļūtu nevis Kristum, bet gan pāvestam pastāvīgais kalps un gūsteknis, kā tas arī pašreizējā laikā ir. Bet vienā gan es nemaldos ¨ kad šis sakraments un sagudrojums vienreiz atkal izzudīs, pāvestība pati ar savām “dzimumzīmēm” nezin vai spēs pastāvēt; un pie mums atkal atgriezīsies prieka pilnā brīvība, kurā mēs visi sevi redzēsim kā līdzīgus visās tiesībās; un pēc nokratītā tirānisma jūga tikai īsti sapratīsim, ka Kristus pieder ikvienam, kas ir kristietis. Bet, kam pieder Kristus, tam pieder arī tas viss, kas pieder Kristum, un tam ir vara pār visu; turklāt vēl vairāk un spēcīgāka, lai arī kā man būtu jādzird, ka maniem draugiem, pāvestniekiem, tas nepatīk.
« Baznīca Bābeles gūstā | Par laulībām | Turpinājums sekos »
[1] – Korporāls – balta linu drāna, ar ko apsegt hostijas Vakarēdiena ceremonijā. Pēc Izidona Pelusiotes šai drānai jāsimbolizē linauts, kurā Jāzeps no Arimatijas ievīstīja Kristus miesas pie apbedīšanas.
Ieskaties