Par palikšanu

“No tā mēs atzīstam, ka mēs esam Viņā un Viņš mūsos, ka Viņš mums no Sava Gara ir devis. Un mēs esam redzējuši un apliecinām, ka Tēvs ir sūtījis Savu Dēlu par pasaules Glābēju. Kas apliecina, ka Jēzus ir Dieva Dēls, tanī paliek Dievs un viņš Dievā” (1.Jņ.4:13-15).

Dievs Tēvs atklāj Jēzu kā Dieva Dēlu (Mt.16:17); sludināšanas uzdevums, ko dod Jēzus Kristus, saistīts ar Viņa varas un klātesmes apsolījumu; draudze, kas tic uz Jēzu Kristu un sludina Viņa vārdu, dzīvo Svētā Gara spēkā. Tas viss, kas izpaužas dažādās attiecībās un kustībās, ietverts darbības vārdā palikt. Apustuļa Jāņa rakstos par to sacīts: “Kas Manu miesu bauda un Manas asinis dzer, paliek Manī un Es viņā” (Jņ.5:56). “Es esmu vīnakoks, jūs tie zari. Kas Manī paliek un Es viņā, tas nes daudz augļu, jo bez Manis jūs nenieka nespējat darīt” (Jņ.15:5). “Ja jūs turēsit Manus baušļus, jūs paliksit Manā mīlestībā, itin kā Es esmu turējis Sava Tēva baušļus un palieku Viņa mīlestībā” (Jņ.15:5). “Ne jūs Mani esat izredzējuši, bet Es jūs esmu izredzējis un jūs nolicis, ka jūs ejat un nesat augļus un jūsu augļi paliek, jo visu, ko jūs Tēvam lūgsit Manā Vārdā, Viņš jums dos” (Jņ.15:16).

Uz to attiecas arī atgādinājums: “..ja tikai paliksit savā ticībā stipri un nesatricināti un nenovērsīsities no cerības, kas ir dota evaņģēlijā, kuru jūs esat dzirdējuši. Tas ir sludināts visai radībai apakš debesīm …” (Kol.1:23). Šajā gadījumā palikšana attiecas uz draudzi, uz evaņģēlija sludināšanu tajā. Antonīmi vārdam palikt ir “atkāpties”, “doties prom”, un tas vienādā mērā attiecināms gan uz novēršanos no evaņģēlija, gan uz draudzes pamešanu (Ebr.10:25). Jo sadraudze un mācība saderas kopā, kā tas sacīts arī 1.Tim.6:3: “Ja kāds māca ko citu un nepaliek pie mūsu Kunga Jēzus Kristus svētīgajiem vārdiem un dievbijības mācībai..” [pēc vācu Bībeles teksta].

Ar vārdu “palikt” šajā vietā grieķu tekstā saistīti divi varianti: “pievērsties, piegriezties” (προσέρχεται) un “ievērot, ieklausīties” (προσέχεται). Arī tur parādās, kā ar šo “palikšanu” domāta sadraudze, ko vieno evaņģēlijs, kamēr novēršanās attiecas tiklab uz atkrišanu no evaņģēlija, kā arī uz aiziešanu no draudzes.

Cits pretstata vārds vārdam “palikt” ir “paiet”. Tam piemērs ir 1. Kor.3:14: “Ja kāda darbs, ko tas uzcēlis, paliks, tas dabūs algu; ja kāda darbs sadegs, tam būs jācieš..” “Palikšana” tātad nepieciešama pastāvēšanai tiesā (sal. Ps.1:5). Vārds “palikšana” šeit lietots divējādās nozīmēs – tas pretstatīts gan aiziešanai no sadraudzes ar novēršanos no evaņģēlija, gan arī pazudināšanai tiesā – un lietas būtība un tās piepildījums, ko pauž šis vārds, mums uzskatāmi attēlo to, ko satur dažkārt visai nodeldētais un noplicinātais vārds ticība. Tā nav tikai apziņa vai jūtas, piepildītas ar dažādu saturu; tā nav arī kaut kāda izziņas resp. atziņas forma, kas pretstatāma zināšanai. Drīzāk jau izpratne un pastāvēšana sadraudzē, ko vieno Dieva vārds, – un tādēļ arī sadraudzībā ar Dievu un caur Dievu – ir uz visciešāko saistītas.