Par Romas Klēmenta pirmo vēstuli korintiešiem

Romas bīskapa Klēmenta vēstule Korintas draudzei ir vissenākā rakstiskā liecība pēcapustuliskajā laikā, kuras autentiskumu un laiku ir iespējams noteikt. Ar Romas bīskapa Klēmenta vārdu ir saistītas arī divas “vēstules jaunavām” un tā saucamā “Klēmenta 2. vēstule korintiešiem” taču pētnieki vienprātīgi noliedz šo darbu autentiskumu. Arī Irenejs savā darbā “Pret herēzēm” piemin tikai vienu Klēmenta vēstuli Korintas draudzei, un pirmās liecības par divām Klēmenta vēstulēm parādās tikai Eisēbija “Baznīcas vēsturē”, kurā viņš atsaucas uz Korintas bīskapu Dionīsiju (~170.g), kurš savukārt apgalvo, ka Romas bīskaps Klēments ir sarakstījis abas tolaik zināmās vēstules korintiešiem.

Pirmajā Klēmenta vēstulē korintiešiem minētie nolikumi un personas liek secināt, ka vēstules sarakstīšanas laiks varētu būt ap 93. – 97.gadu, kas saskanētu arī ar Klēmenta iesējamo pontifikāta laiku.

Vēstule piemin masveidīgas kristiešu vajāšanas, kuras attiecināmas uz Nerona laiku (64. – 68.g.), tāpat vēstulē rakstīts par apustuļu Pētera un Pāvila nāvi, taču viņi nosaukti par piederīgajiem “mūsu paaudzei” (5:1). Tāpat Klēments kā notikumu dalībnieks piemin tos, kurus amatā iecēluši apustuļi (44:3). Ir savādi, ka 40. un 41.nodaļā Klēments runā par Jeruzalemes templi un tajā notiekošo kalpošanu tagadnē, taču nav īpaši pamata domāt par vēstules sarakstīšanas laiku pirms 70.gadā nolikušās Jeruzalemes izpostīšanas, jo par tempļa kalpošanu tagadnē runā arī daudzi vēlākie antīkie autori (Barnaba, Diognets, talmudisti). Harnaks vēstules sarakstīšanas laiku vēl vairāk precizē, attiecinādams to uz Domiciāna valdīšanas laika beigām – 93. – 95. gadu.

Vēstules grieķu teksts saglabājies Aleksandrijas kodeksā (5.gs.) un Svētā Kapa bibliotēkā (11.gs.). Ir saglabājušies arī sīriešu (8.gs), latīņu (11.gs.) un koptu (4. un 5.gs.) tulkojumi . Daudzi cilāti saglabājušies arī Aleksandrijas Klēmenta “Stromatās”.

Apmēram vienu piekto daļu no vēstules sastāda Vecās Derības citāti saskaņā ar grieķu tulkojumu – Septuagintu. Klēments citē arī nekanoniskās grāmatas. Vēstulē izmantotie citāti atšķiras no mums pazīstamās tradicionālās Septuagintas teksta versijas. Tam par cēloni varētu būt divi iemesli: vai nu citāti rakstīti pēc atmiņas, vai arī izmantota kāda cita Septuagintas versija. (Tas varētu liecināt par to, ka līdz pat Klēmenta laikam nav bijusi akceptēta noteikta Septuagintas standartversija.)

Jaunās Derības citāti tiešā veidā vēstulē nav atrodami. Tiek pieminēta “svētīgā apustuļa Pāvila vēstule” (47:1) un minēti “Kunga Jēzus vārdi” (13:2; 46:8), kuri gan n av tieši ņemti no Evaņģēlijiem, taču nenoliedzami – uz tiem atsaucas. Vēstules teksts ļoti tuvu un precīzi sasaucas ar daudzām Jaunās Derības grāmatām – Rom., Gal., Ef., Fil., 1.Kor., 1.Pēt., Jēk., Atkl., Ap.d., bet Vecās Derības piemēri gandrīz pilnībā ar to veidu, katls atrodams vēstulē Ebrejiem. Ir grūti noteikt, kur tās tiešā veidā [..] kur ir tradīciju un ideju saskaņa.

Vēstulē par ilustrācijas materiālu izmantoti piemēri no antīkās dzīves un literatūras, tās valoda un stils ir saturā izkopti un bagāti.

Vēstules teoloģiskā un eklezioloģiskā nozīme ir ļoti liela. Jau senbaznīcā tika ļoti augsti vērtēta. Par to liecina tas, ka šī vēstule tika ievietota Aleksandrijas kanonā līdzās kanoniskajām Svēto Rakstu grāmatām. Par šī darba augsto autoritāti runā Baznīcas tēvi, un arī Sīrijas baznīca to ir uzskatījusi par kanonisku. Korintas bīskaps Dionīsijs (~ 170.g.) liecina, ka šī vēstule liek pārlasīta dievkalpojumos atkal un atkal no jauna, par to pašu daudz vēlāk liecina arī Eisēbijs savā “Baznīcas vēsturē”:

Klēmenta brīnišķīgā vēstule šodien tiek lasīta tāpat kā agrāk.

Tas nozīmē, ka vēstule ir sasniegusi savu mērķi un ka tās autoram senbaznīcā ir bijusi liela autoritāte. Vēstuli plaši citē Aleksandrijas Klēments (150. – 215.) savās “Stromatās” uz ko atsaucas arī Smirnas Polikarps (miris mocekļa nāvē ap 155.g.).

Vēstules rakstīšanas iemesls bija strīdi un šķelšanās Korintas draudzē, kurā šo iemeslu dēļ bija radušās dažādas partijas un novirzieni; tikai nedaudzi palika uzticīgi likumīgi ieceltajai draudzes vadībai. Šādas šķelšanās Korintas draudzē bija notikušas jau agrāk, — par to mēs varam izlasīt apustuļa Pāvila vēstulēs Korintiešiem, taču, kā saka pats Klēments savas vēstules 47.nodaļā, toreizējie novirzieni esot nesuši mazāku postu.

Vēstules galvenā lēma ir “garīgais amats”. Klēments pats neprecizē šķeltniecisko grupu formālo izcelsmi, taču daudzi teologi (Vrēde, Bultmans, Harnaks u.c. atsaucas uz 1.Kor. 12. – 14. nod. un uzskata, ka šīm grupām varētu būt “harizmātiskas” izcelsmes raksturs un ka šis notikums Korintas draudzē iezīmē konfliktu starp “harizmātisko”, “demokrātisko” baznīcas pārvaldi un institucionālo, “monarhistisko” uzbūvi. Daži, piem. Lemme, uzskata, ka konflikta pamatā ir atšķirības starp “pagānu kristietību”, kura raksturīga Korintai, un Romā pārstāvēto “jūdu kristietību”. Taču pats Klēments nemin kā iemeslu “harizmātiskumu”, bet gan skaudību , uzpūtību, godkāri, nešķīstību un citus grēkus. Pret korintiešu “pseidoharizmātiskumu” vērsās arī apustulis Pāvils (piem. 2.Kor.11:3-4 u.c.).

Attiecībā uz Baznīcas un draudzes uzbūvi Klēments izceļ kārtības nozīmi, kura ir saskaņā ar Dievišķo gribu un principiem un ar visas Dieva radības eksistences kārtību. Šie pavirša cilvēka acij apslēptie kārtības “principi” paceļas pāri acumirklīgām, šķietamām nepieciešamībām un cilvēciskām iegribām kas rada nevajadzīgus jaunievedumus un disharmoniju un attālina no ticības mērķa — mīlestības Dievā. Klēments pirmais noformulē un aizstāv “garīgās kalpošanas amatu” kā principu, kur Dieva aicinājuma uzņemties šo amatu īstumu pārbauda un tad arī apstiprina vai neapstiprina Baznīca saskaņā ar šo Dieva noteikto kārtību. “Garīgās kalpošanas amata” apstiprinājums īstenoja “Apustulisko pēctecību” (sukcesiju), un ar to tiek nodrošināts arī paša “garīgās kalpošanas amata” harizmātiskums”. Tikai vadoties no šāda kanoniskā veida, Baznīca tiek pasargāta no “pseidoharizmātiskuma” destrukcijas un tādas “demokrātijas”, kura personificē acumirklīgu konjunktūru un patvaļu.

Dogmatiski vēstule ir apbrīnojami saskanīga ar Jaunajā Derībā ietverto tradīciju. Šo uzrunu un pamudinājumu Korintas draudzei varētu ietvert šādā shēmā:

1. zaudētās Dieva žēlastības un draudzes iepriekšējās godības un miera atgādinājums;
2. grēka uzrādījums un vainas atziņas pamudinājums;
3. aicinājums uz grēka nožēlu un atgriešanos;
4. Dieva apsolījumu un ticības mērķa atgādinājums, uzaicinājums un stiprinājums paliki šajā ceļā. (Grēkā krišana, grēks, atgriešanās un ticība.)

Kā “grēkā krišanas” iemeslu draudzei Klēments nosauc “skaudību”. Šīs skaudības dēļ lika vajāti patriarhi un apustuļi, šī skaudība bija iedegusies arī Korintas draudzē. Šajā ziņā Klēments turpina jau apustuļa Pāvila sacīto 1.Kor.3:3 “Jo jūs vēl esat miesīgi, kamēr jūsu starpā skaudība un naids…” un 2.Kor.12:20.

Šai skaudībai Klēments liek pretī pazemību, pakļaušanos, pakārtošanos, viesmīlību. Šīs īpašības nav pašmērķis, bet gan ceļš uz Dieva apsolījumiem: augšāmcelšanos un mūžīgo dzīvību.

Savas domas izteikšanai un ilustrēšanai Klēments izmanto arī piemērus no nekanoniskajiem rakstiem un antīkās mitoloģijas. Viņš tos izmanto uzmanīgi un veiksmīgi, un šie piemēri neizjauc vēstules apbrīnojamo viengabalainību.

Neskatoties uz to, ka daudzi vēstulē izmantotie citāti ņemti no Septuagintas, kuras teksts vietumis ļoti būtiski atšķiras no kanoniskā un personificē citu pieeju, Klēmenta kopīgā teoloģija nav novirzījusies no kanoniskajā Bībelē ietvertās dogmatikas un ir pilnīgi saskaņā ar to.

Ļoti nozīmīga Klēmenta vēstulē ir arī viņa uzsvērtā mācība par taisnošanu ticībā un “ne no darbiem”, par “labajiem darbiem” kā darbīgas ticības izpausmi un par mīlestību kā ticības mērķi un augstāko izpausmi, kas, būdama Dieva taisnība, vieno ar Dievu.

Teoloģiski pamatojot garīgās kalpošanas amatu, Klēments to ilustrē ar piemēriem no Vecās Derības, taču negaidīts un nozīmīgs ir viņa secinājums par to, ko tas nozīmē Kristus Baznīcā. Viņš norāda uz to, ka par pārkāpumiem Vecās Derības kalpošanā pārkāpēji lika sodīti ar nāvi šajā laicīgajā dzīvē, bet cik gan lielākai bīstamībai sevi pakļauj tie, kuri nepakļaujas paša Kristus dotās kalpošanas kārtībai, jo viņiem taču dota nesalīdzināmi daudz pārāka Kristus atziņa. Jaunās Derības kalpošanas amats gan pārmanto Vecās Derības kalpošanas iezīmes, taču nostāda daudz lielākas atbildības priekšā, nebūdams ārēja zīme, kas norāda uz nākamo Kristus kalpošanu, bet iekšējās būtības piepildījums Kristū.

Vēstules vēsturiskā nozīme ir tā, ka uz šo vēstuli ir atsaukušies un atsaucas tic, kuri aizstāv katolisko tradīciju attiecībā uz garīgo amatu un šī amata kanoniskumu. Tāpat šai vēstulei ir bijusi liela nozīme Romas draudzes lomas un autoritātes uzsvēršanā visas Baznīcas dzīvē. Pamatojoties uz šo vēstuli, tika attīstīta “Romas primāta” tradīcija un Romas draudzes bīskapu (vēlāk pāvestu) īpašais statuss Rietumu Baznīcā. Pats Klēments par šo īpašo Romas statusu gan neko nesaka. Runājot par autoritāti Baznīcā, viņš gan uzsver apustuļu un to pēcteču īpašo nozīmi, taču īpaši neizceļ kādus apustuļus pāri citiem. Tas fakts, ka Romas bīskaps vēršas pie kādas citas draudzes ar pamudinājumu, ne par ko īpašu šajā ziņā neliecina. Arī citi bīskapi ir vērsušies pie draudzēm ar savām vēstulēm (piem., Antiohijas Ignācijs un Smirnas Polikarps), un autoritāti šeit nenosaka Roma, bet gan garīgā amata “kanoniskums”, mantots no apustuļiem.

Tas, ko Romas Klēments ir rakstījis par “garīgās kalpošanas amatu” ir būtiski un svarīgi mūsdienās arī Evaņģēliski luteriskajai baznīcai, kura savos apliecības rakstos daudzkārt ir uzsvērusi šī amata kanoniskuma nozīmi.

Tāpat ļoti būtiskas ir vēstulē minētās liecības par apustuļa Pētera ciešanām un mocekļa nāvi, par apustuļa Pāvila atrašanos gūstā 7 reizes un viņa martīriju. Šo ziņu nav citās liecībās, un tas ir būtisks precizējums apustuļu biogrāfijās.

[Pārpublicēts no teoloģijas, reliģijpētniecības un kultūrvēstures žurnāla “Ceļš 45”]