Par Sālamana grāmatām

Sālamana vārdu lasa, triju grāmatu nosaukumos.

Pirmā no tām ir Sālamana pamācības; to būtu pareizi saukt par īsto labo darbu grāmatu, jo tajā Sālamans māca, kā dzīvot labu, krietnu dzīvi Dieva un pasaules priekšā.

Un īpaši Sālamans pievēršas mīļajai jaunatnei, tēvišķi pamācīdams to turēties pie Dieva baušļiem; Sālamans iedrošina jaunos ļaudis ar apsolījumiem par to, cik labi klāsies dievbijīgajiem, un draud ļaunajiem ar sodu. Jo jaunieši paši par sevi vairāk tiecas uz visu ļauno, turklāt, būdami nepieredzējuši, neizprot pasaules un velna ļauno viltību, tādēļ ir vāji, lai stātos pretī kārdinājumiem un sliktiem piemēriem; viņi neprot vadīt un valdīt paši sevi, un, ja netiek audzināti, drīz vien iet postā un pazušanā.

Tādēļ viņiem vajadzīgi skolotāji un vadītāji, kuri varētu tos pamācīt, brīdināt, nosodīt, audzināt, vienmēr likt viņiem turēties pie Dieva baušļiem un palikt dievbijībā, stājoties pretī velnam, pasaulei un miesai. To Sālamans šajā grāmatā dara ar lielu uzcītību, ietverdams visu savu mācību viegli saprotamos pamācību vārdos, lai jaunieši tos labprātāk iegaumētu. Ikviens cilvēks, kurš vēlas dzīvot dievbijīgi, varētu to ik dienu lasīt kā savu rokasgrāmatu un redzēt tajā pats savu dzīvi.

Jo ir divi ceļi: ļaut sevi audzināt tēvam, vai arī saņemt sodu no bendes rokas; pa vienu no šiem ceļiem jāiet katram, kā mēdz sacīt: ja tu izbēgsi man, tad bendem neizbēgsi. Un būtu labi likt to pie sirds jaunatnei, lai tā pavisam droši zinātu, ka vienu no diviem tai nāksies panest vai nu tēva rīksti, vai bendes zobenu; tā Sālamans šajā grāmatā arvien draud nepaklausīgajiem ar nāvi. Jo citādi arī nevar būt Dievs neatstās nepaklausību nesodītu. Arī paši redzam un pieredzam, ka nepaklausīgi, ļauni nelieši bieži iet bojā pavisam neiedomājamos veidos viņi krīt bendes rokās tieši tad, kad vismazāk to ir gaidījuši un jūtas pavisam droši. To visiem redzamā veidā apliecina karātavas un moku rati ceļu malās visu pilsētu tuvumā; Dievs ar laicīgās varas starpniecību ir uzcēlis karātavas, lai biedinātu tos, kuri sevi neļauj audzināt ar Dieva vārdu un neklausa vecākus.

Tādēļ Sālamans šajā grāmatā sauc par nejēgām un ģeķiem visus tos, kuri nicina Dieva baušļus, bet par gudriem tos, kuri dzīvo saskaņā ar Viņa baušļiem. Tā Sālamans uzrunā ne tikai jauniešus, kurus viņš visupirms ir nolēmis mācīt, bet arī visu kārtu cilvēkus no visaugstākajiem līdz pašiem zemākajiem. Jo, tāpat kā jaunatnei ir savi netikumi un veidi, kādos tā pretojas Dieva baušļiem, tā arī visām citām kārtām ir katram savi netikumi pat smagāki par jauniešu netikumiem kā mēdz sacīt: jo vecāks, jo ļaunāks; un: vecums no muļķības nepaglābj.

Un, ja arī katru kārtu ļaudīm nebūtu tādu netikumu kā alkatība, augstprātība, skaudība utt., pietiktu jau ar to vien, ka viņi grib būt gudri lietās, kurās viņiem tādiem nav jābūt; ikviens cenšas darīt ko citu, nekā viņam ir pavēlēts, un nedarīt to, kas tieši viņam pavēlēts. Tā, piemēram, tas, kurš ir garīgā amatā, grib būt gudrs un spējīgs darboties laicīgo amatu lietās te viņa gudrībai nav robežu; turpretī tam, kuram uzticēts laicīgs amats, galva plīst vai pušu no pārmērīgas gudrības un prasmes darīt to, kas ir garīgā amata pienākums.

Visa zeme, visas pilsētas un nami ir šādu nejēgu pārpilni, un Sālamana pamācību grāmatā tie visi tiek nosodīti; šeit ikviens tiek mudināts pildīt viņam uzticēto pienākumu, uzticīgi un uzcītīgi darīt tieši to, kas viņam pavēlēts. Cita tikuma arī nav; jo par gudriem cilvēkiem tiek saukti tie, kuri ir paklausīgi un rūpējas par labām lietām, kas viņiem uzticētas. Nepaklausīgie tiek saukti par nejēgām, lai gan viņi negrib būt, nedz saukties par nepaklausīgajiem un nejēgām.

Otrās grāmatas nosaukums ir Sālamans mācītājs. Tā ir mierinājuma grāmata; jo, kad cilvēks grib dzīvot paklausībā saskaņā ar grāmatas mācību un pildīt saņemto pavēli vai amatu, velns, pasaule un viņa paša miesa pretojas šim nodomam. Te nu cilvēks pagurst un sāk izjust nepatiku pret savu kārtu; viņš sāk nožēlot visu, ko iesācis, jo nekas neizdodas tā, kā viņš gribētu. Visas šīs pūles un darbs noved pie nepatikas, nepacietības un kurnēšanas, tā, ka cilvēks ir gatavs atstāt savas rokas un kājas bezdarbībā, nedarīt vairs neko. Jo, ja velns nespēj uzveikt paklausību no vienas puses ar pārgalvību un kārībām, viņš mēģina to sagraut no otras puses radot smagas pūles un pretestību.

Pirmajā grāmatā Sālamans mācījis palikt paklausībā, pretojoties neprātīgām kārībām un pārdrošībai, savukārt otrajā – pretoties nepatikai un kārdinājumiem, būt pacietīgiem un pastāvīgiem paklausībā, ar mieru un prieku gaidot savu stundu. Bet par lietām, kuras nav iespējams vadīt, nedz mainīt, Sālamans māca neraizēties.

Trešā Sālamana grāmata ir Augstā dziesma; tajā viņš slavē Dievu par paklausību kā par Dieva dāvanu. Jo tur, kur pats Dievs visu nerada un neuztur, nevienā kārtā nav ne paklausības, ne miera. Bet, kur ir paklausība, laba valdība un kārtība, tur mājo pats Dievs; viņš skūpsta un glāsta Savu mīļo līgavu ar Savu vārdu, kas ir Viņa skūpsts. Ja kādā zemē vai namā viss tiek darīts saskaņā ar pirmajām divām grāmatām (cik tas ir iespējams), tur droši var tikt dziedāta šī trešā pateicība Dievam, kas mums nevien mācījis, bet pats devis paklausību. Āmen.