Par svēto aizlūgšanām
Uz jautājumu: “Vai mirušie svētie par mums aizlūdz?”— es tagad gribu atbildēt īsi, jo esmu nodomājis izdot sprediķi par jaukajiem eņģeļiem, kurā ar Dieva gribu es šo tēmu aplūkošu sīkāk.
Pirmkārt, jūs zināt, ka pāvestība māca ne tikai to, ka svētie debesīs par mums aizlūdz, ko mēs taču nevaram zināt, jo Raksti par to nevēsta, bet arī, ka svētie ir kļuvuši par dieviem, ka tiem jābūt mūsu patroniem, kurus mums esot jāpielūdz. Tāpat viņi māca ari par kādiem, kuri vispār nekad nav bijuši. Katram svētajam viņi piedēvē īpašu spēku un varu, vienam pār uguni, vienam pār ūdeni, citam pār mēri, drudzi un visām nelaimēm, tā ka Dievam pašam jāstāv dīkā. Dievs kļuvis lieks, un svētie stājas Viņa vietā, lai gādātu un darbotos. Pāvestieši tagad sajutuši briesmas, slepeni norobežojas no šīm kļūdām un nu greznojas un rotājas ar svēto aizlūgšanām. Tagad es to gribu atstāt vēlākam laikam. Kā gan tas būtu, ja es šo greznošanos aizmirstu un atstātu nenosodītu?
Otrkārt, ziniet, ka Dievs ne ar vienu vārdu nav pavēlējis pielūgt ne eņģeļus, ne svētos, Rakstos tam neatrodam nevienu piemēru. Mēs lasām, ka eņģeli ir runājuši ar lūdzējiem un praviešiem, bet nekad neviens no viņiem nav lūdzis eņģeļus par sevi aizlūgt. Arī ciltstēvs Jēkabs nelūdza savam cīņas eņģelim aizlūgšanas, bet tikai pieņēma viņa svētību. Atklāsmes grāmatā mēs atrodam tieši pretējo, proti, eņģelis neļāva Jānim viņu pielūgt. Tātad ir skaidrs, ka šāda svēto kalpošana ir vienīgi cilvēku izgudrojums ārpus Dieva vārda un Rakstiem.
Visbeidzot, mēs esam pārliecināti un droši, ka Dievs nedusmojas par to, ka neprasām svētajiem aizlūgšanas, jo Viņš to nekur nav pavēlējis darīt.
Ieskaties