Par Svēto Pēteri un ko kristietim mācīties no viņa

“Kādu reizi ļaudis pie Viņa spiedās un klausījās Dieva vārdus, bet Viņš stāvēja pie Ģenecaretes ezera. Tad Viņš ieraudzīja divas laivas ezera malā stāvam, bet zvejnieki bija izkāpuši un mazgāja savus tīklus. Bet Viņš kāpa vienā laivā, kas piederēja Sīmanim, un lūdza nocelt mazliet no malas, un Viņš nosēdās un mācīja ļaudis no laivas. Un, beidzis runāt, Viņš sacīja uz Sīmani: “Dodies uz augšu un izmet savus tīklus.” Un Sīmanis atbildēja un Viņam sacīja: “Meistar, mēs cauru nakti esam strādājuši un nenieka neesam dabūjuši; bet uz Tavu vārdu es gribu tīklu izmest.” Un, to darījuši, tie saņēma lielu pulku zivju, tā ka viņu tīkls plīsa. Un tie meta ar roku saviem biedriem otrā laivā, lai nāktu palīgā vilkt. Un tie nāca un piepildīja abas laivas pilnas, tā ka tās tikko negrima. Sīmanis Pēteris, to redzēdams, krita Jēzum pie kājām un sacīja: “Kungs, aizej no manis, jo es esmu grēcīgs cilvēks.” Jo tam izbailes bija uzgājušas un visiem, kas pie viņa bija, par lomu, ko tie bija vilkuši, tā arī Jēkabam un Jānim, Cebedeja dēliem, Sīmaņa biedriem. Un Jēzus sacīja uz Sīmani: “Nebīsties, jo no šī laika tev būs cilvēkus zvejot.” Un, savas laivas uz krasta vilkuši, tie atstāja visu un gāja Viņam līdzi.” [Lk.5:1-11]

Šodienas Rakstu vietā mēs sastopamies ar Svēto Pēteri, kurš cītīgi strādā savā šīs zemes amatā. Viņš skaidro Kristum, ka visu nakti ir cītīgi strādājis. Lai arī neko nav noķēris, viņš neatsakās no sava grūtā zvejnieka amata, lai meklētu kaut ko saistošāku. Un tā mēs lasām, ka viņš nākamajā rītā mazgā tīklus kopā ar saviem darba kolēģiem un gatavojas mēģināt vēlreiz.

Katrs patiess kristietis strādās centīgi un nenogurstoši. Viņš neatstās savu izvēlēto aicinājumu bez reāla iemesla, par ko mums atgādina arī apustuļa Pāvila vārdi: “Katrs, brāļi, lai paliek tai stāvoklī Dieva priekšā, kurā tas aicināts.” [1.Kor.7:24] Tā tomēr nav kristieša atšķirības zīme, jo arī neticīgie var sekot savam aicinājumam ar centību un izturību. Dažos gadījumos nekristietis var pat pārspēt kristieti, veltot sevi darbam.

Kā tad patiess kristietis parāda sevi kā kristieti saistībā ar savu zemes darbu? Pirmais, ko mēs pamanām no Pētera piemēra, ir tas, ka, kaut arī būdams ļoti strādīgs, viņš nolika savu tīklu malā un uzmanīgi klausījās Jēzū, tiklīdz Viņš sāka sludināt. Turklāt Pēteris atļāva Jēzum izmantot savu laivu kā kanceli, kad krastā esošie cilvēki spiedās ap Viņu no visām pusēm. Visbeidzot, kad Jēzus aicināja viņu kļūt par cilvēku zvejnieku, Pēteris nekavējoties “atstāja visu un gāja Viņam līdzi” [Lk.5:11].

Sava pasaulīgā darba vidū patiess kristietis parāda, ka tā nav viņa dzīves galvenā aktivitāte. Patiešām, viņš savu Debesu aicinājumu patur kā primāro pirms sava maizes darba. Vispirms viņš meklē Dieva valstību un Viņa taisnību. Viņš neļauj savam maizes darbam būt par traucēkli, lai rūpētos par savu dvēseli. Viņš drīzāk pārtrauc to, kas nepieciešams viņa miesas uzturēšanai, nekā paliek nepabarojis savu dvēseli ar dārgo Dieva vārdu.

Šodienas teksts mums atklāj vēl vairāk par Pēteri. Kad viņš izmeta savu tīklu un nozvejoja tik lielu daudzumu zivju, ka tīkls saplīsa, viņš nekādā veidā nepiešķīra šos panākumus sev – savai centībai, gudrībai vai vērtīgumam. Tā vietā viņš “to redzēdams, krita Jēzum pie kājām un sacīja: “Kungs, aizej no manis, jo es esmu grēcīgs cilvēks”” [Lk.5:8]. Panākumus par lielo lomu Pēteris uzskatīja tikai un vienīgi par Kristus svētību, ko viņš nav pelnījis. Šeit mēs redzam otro veidu, kā cilvēks savā pasaulīgajā darbā atklāj, ka ir īsts kristietis. Viņš neuzskata, ka var uzturēt sevi ar savu darbu, ar savu centību un gudrību, bet gan, ka tas ir iespējams tikai gaidot ik dienas dienišķo maizi no uzticīgā Dieva. Bet viņš nezaudē savu mīlestību pret Dievu, ja viņa darbs izrādās neauglīgs, kristietis turpina paļauties uz Viņu. Ja darbu vainago veiksme, viņš to saņem kā žēlastības dāvanu no sava Debesu Tēva. Kristietis sevi nepiesien pie šīs zemes lietām, bet nošķir sevi no tām, lai vēl vairāk tuvinātos Kristum.

Un ir vēl viens veids, kā Pēteris savā darbā demonstrēja, ka ir īsts kristietis. Kad Jēzus bija “beidzis runāt, Viņš sacīja uz Sīmani: “Dodies uz augšu un izmet savus tīklus.”” [Lk.5:4] Viņa pavēle bija pilnīgi pretrunā ar zvejošanas noteikumiem un ar paša Pētera pieredzi. Vislabākā zvejošana ir nevis atklātā jūrā, bet gan tuvu krastam; un nevis dienas laikā, bet gan naktī. Kā Pēteris reaģē? ”Un Sīmanis atbildēja un Viņam sacīja: “Meistar, mēs cauru nakti esam strādājuši un nenieka neesam dabūjuši; bet uz Tavu vārdu es gribu tīklu izmest.”” [Lk.5:5] Tā strādā visi patiesie kristieši. Viņus motivē Dieva pavēle, jo Viņa vārds saka: “Sava vaiga sviedros tev būs maizi ēst.” [1.Moz.3:19] Tāpēc kristieši katru dienu sāk ar pārliecību: “Bet uz Tavu vārdu es gribu tīklu izmest.”