Par svēto Trīsvienību Austrumos

« Meklēt lai atrastu

Bet vai mācība par Svēto Trīsvienību un līdz ar to mācība par Svēto Garu tiešām tika pabeigta? Tāda bija baznīcas pārliecība. Tomēr patiesībā daudzi jautājumi palika neatbildēti, kā to rāda turpmākā vēstures gaita.

Austrumi nekad nav pastāvīgi turējušies pie ομοουσιους apliecināšanas, jo tas nozīmē “vienāds būtībā.” Tā to apliecina Atanāsijs un baznīca Rietumos. Austrumi, kurus pārstāvēja trīs dižie kapadoķieši, Basilejs, Gregorijs no Nīsas un Gregorijs no Nazianzes, varēja pieņemt ομοουσιους tikai ar nozīmi “līdzīgs būtībā.” Atanāsijs to pieļāva tik ilgi, kamēr ομοιος jeb ομοιουσιος [“līdzīgs” jeb “līdzīgs būtībā”] patiešām tika saprasts esamības vienādības nozīmē. Kā ikviens patiesi ortodokss teologs Atanāsijs cīnījās par mācību, ne teoloģiju. Svarīga bija mācība, ka Dievs ir viens un ka ir trīs personas, citiem vārdiem, ka Trīsvienības mistērija tika saprasta viena Tēva, Dēla un Svētā Gara nozīmē vai tajā nozīmē, ka trīs personas, Tēvs, Dēls un Svētais Gars, ir viens Dievs. Līdz pat šai dienai Trīsvienības mistērija Austrumos tiek apliecināta kā trīs vienā un Rietumos – kā viens trijos. Austrumi un Rietumi papildināja viens otru, apliecinot, ka mistērija ar prātu nav aptverama. Tās saskan. Tādējādi gan Austrumu, gan arī Rietumu baznīcā tika saglabātas dažas atbalsis no Origēna.

Austrumi šajā jautājumā vairs nevirzījās uz priekšu, turpretim Rietumi līdz ar Augustīna iedziļināšanos mācībā par Trīsvienību turpināja to attīstīt. Baznīca Rietumos izveidoja pilnīgu Trīsvienības mācības apliecinājumu darbā Symbolum Quicunque, kurš nepareizi tika piedēvēts Atanāsijam un tādēļ tajā iekļautā ticības apliecība tika nodēvēta par Atanāsija ticības apliecību, kā tas ir arī Konkordijas grāmatā. Tas ir tās doktrīnas apliecinājums, kura līdz ar filioque, kas apliecina, ka Svētais Gars iziet no Tēva un Dēla, vēlāk tika iekļauta Nīkajas-Konstantinopoles ticības apliecībā.

Pēc tam Austrumu baznīca pasludināja to par ticības apliecības falsifikāciju, uzskatot šo svētāko baznīcas tekstu “falsifikāciju” par Romas smagāko grēku. Papisti vienmēr ir atzinuši, ka šī ticības apliecība var tikt lietota tādā formā, kā tā tiek izmantota Austrumu baznīcā, tāpēc ka papildinājums nav pretrunā ar oriģinālo tekstu. Pūloties panākt samierināšanos, Roma vienmēr ir prasījusi tikai to, lai netiktu noraidīts tas, kas tiek apliecināts ar filioque. Šī filioque problēma ir vienīgais ar ticības apliecību saistītais strīdīgais jautājums starp Rietumiem un Austrumiem, un tādēļ tā ir spēlējusi milzīgu, bieži pārmērīgi lielu, lomu šo divu konfesiju polemikā. Kopš Fotija [820-891] Austrumu teoloģija ir mēģinājusi šajā filioque atrast milzīgu herēzi.

Tomēr šis jautājums nav vienīgais šķērslis, kas kavē eventuālo Romas vienotību ar Austrumu baznīcu. Atšķirības doktrīnas apliecināšanas veidā pamatojas tajā, kā tiek saprasta Trīsvienība, kā tas tika norādīts iepriekš. Kad Austrumu baznīca noraida to, ka Svētais Gars iziet no Dēla, tas nozīmē, ka joprojām tiek akceptēta Dēla subordinācija Tēvam, ko aizsāka Origēns. Bet tas ir kas vairāk par norādi uz subordinacionismu, jo subordinacionismu ir noraidījis Nīkajas-Konstantinopoles ομοουσιους. Tomēr tas, kas ir nācis līdz mantojumā no dižā Origēna, nav pilnībā izzudis. Situāciju varētu aprakstīt šādi: daudzos mācības, kulta un baznīcas kārtības aspektos Austrumu baznīca pārstāv senāku tradīciju. Austrumu baznīca nelīdzdalīja to attīstību, kas notika Rietumos.

Kāpēc ne? Šeit mēs nonākam pie problēmas, kas baznīcas vēsturē nav bijusi pietiekami izvērtēta. Tas ir jautājums par tām sekām, kuras doktrīnas vēsturē izraisīja antīkās pasaules noriets.

Laikā, notika Otrais ekumeniskais koncils, jau bija sākusies tautu migrācija. Nākamā gadsimta laikā visa Rietumu impērija krita ģermāņu iekarotāju rokās. Kad notika Trešais ekumeniskais koncils 431.gadā Efezā, Augustīna tur nebija. Viņš nomira gadu pirms tam Hiporegijā, kad pilsētu bija aplenkuši vandāļi. Kad 451.gada oktobrī Halkedonā notika Ceturtais ekumeniskais koncils, huņņi jau atradās pie Itālijas robežām.

Visiem ir zināms, kā Austrumos nākamo paaudžu laikā impērijas sairšanas rezultātā attīstījās doktrīnas vēsture, bet neviens nevar pateikt, kas baznīcai svarīgs tika pazaudēts šajos gadsimtos, kad gāja bojā antīkā civilizācija. Cik daudz jautājumu netika izvirzīti apspriešanai vienkārši tā iemesla dēļ, ka pietrūka domātāju, kas būtu kompetenti to veikt! Mēs varam tikai brīnīties, ka tik daudz darba, domu un diskusiju tā arī netika pabeigti. Kādos trūcīgos apstākļos bija jāstrādā vēlākā laika baznīctēviem! Anastasijs Sinaitiks, kas dzīvoja septītajā gadsimtā, liecina, cik grūti ir strādāt tuksnesī, bez bibliotēkas, paļaujoties tikai uz savu atmiņu un mēģinot atminēties nepieciešamos citātus. Ja mēs salīdzinām Augustīnu ar Gregoriju Lielo, kļūst skaidrs, cik lielā mērā tajos gadsimtos kritās teoloģisko zināšanu līmenis.

Visa tā skumjās sekas bija tādas, ka senbaznīcas doktrinālie uzdevumi tika pazemināti. Tikai vairākus gadsimtus vēlāk Augustīna atstātais mantojums tika no jauna ietverts Rietumu teoloģijā. Austrumu baznīca to tā arī nekad neizdarīja. Tādējādi tikai Rietumos Trīsvienības mācība tika novesta līdz zināmai pabeigtībai. Attiecībā uz mācību par Svēto Garu ir jāteic, ka tā Rietumos tā arī palika nepabeigta. Svarīgā 381.gada ticības apliecība, mūsu Nīkajas ticības apliecība, guva gaužām niecīgu ievērību. Šķiet, ka tolaik neviens nesaprata Konstantinopoles sinodes svarīgumu. Tās diženais sasniegums, Nīkajas–Konstantinopoles ticības apliecība, pirmo reizi parādās Halkedonas koncila lēmumos, un tikai pēc tam tā sāka aizstāt 325.gada ticības apliecību. Svarīgajai ekumeniskajai Nīkajas-Konstantinopoles ticības apliecībai, kuru pieņem gan Rietumi, gan Austrumi un kuru izmanto arī nestoriāņi un monofizīti, vienmēr ir bijis kas līdzīgs nepabeigtai simfonijai.
.
Filioque, kuru pieņēma Rietumos, bet Austrumos noraidīja kā ticības apliecības falsifikāciju, nebija tikai pielikums. Armēņu liturģijā trešā ticības apliecības artikula vietā mēs lasām: “Mēs ticam uz Svēto Garu, kas nav radīts un ir pilnīgs. Viņš ir runājis bauslībā, caur praviešiem un Evaņģēlijā. Jordānas upē Viņš nonāca [no debesīm], Viņš pasludināja savu vēsti apustuļiem, Viņš mīt svētajos. ”Citā armēņu teksta variantā Svētais Gars tiek apliecināts kā “vienāds būtībā ar Tēvu un Dēlu” (Kaspari, Quellen, II, 33). Nevajadzētu atstāt bez ievērības faktu, ka šādi teksti netika saglabāti vienā noteiktā formā, kā to parāda dažādo liturģiju variācijas. Tas pierāda, ka pastāvēja tendence neizmantot tikai netiešus Svētā Gara ομοουσιους apliecinājumus. Šī tendence Rietumos ir guvusi piepildījumu izsmeļošajā Trīsvienības mācības formulējumā Quicunque.

“Kas no Tēva un Dēla iziet, kas ar Tēvu un Dēlu vienlīdz pielūdzams un godājams.” Otrais “un Dēlu” (et filio) jau ir iekļauts 381.gada ticības apliecībā un varētu tikt uzskatīts par to, kas pamudināja arī uz pirmā “un Dēlu” (filioque) iekļaušanu ticības apliecībā. Jau tajās diskusijās, kas norisinājās pirms 381.gada, mēs atrodam formulējumu “kas ar Tēvu un Dēlu ir vienlīdz pielūdzams un godājams.” Svētā Gara līdzvērtīguma ar Tēvu un Dēlu atzīšana aizsākās tieši liturģijā. Tas ir klasisks gadījums, kas parāda likumsakarību, kura ir tik vitāli svarīga, lai izprastu doktrīnas vēsturi, proti, ka attīstība notiek no liturģijas uz doktrīnu (Lex orandi lex credendi). Tas, kas kļūst par baznīcā apliecinātu mācību, vispirms parādās liturģijā. Trīsvienības mācība vispirms parādījās trinitārajā kristību formulā. Reformācijā pasludinātais “tikai žēlastībā” (sola gratia) tika lūgts mises kanonā. Šajā lūgšanā Nobis quoque peccatoribus tiek lūgts, lai Dievs “neizvērtētu mūsu nopelnus, bet piedotu mums mūsu grēkus” (non aestimator meriti, sed veniae largitor). Sola gratia tika izmantots arī viduslaiku dziesmās: “Dižās majestātes Kungs, kas mums sniedz nepelnītu pestīšanu..” Rex tremendae majestatis, Oui salvandos salvas gratis). Tādējādi mācība par to, ka Svētais Gars ir patiess Dievs, Svētās Trīsvienības persona, vispirms parādās liturģijā, kur Svētais Gars tiek pielūgts un godināts līdz ar Tēvu un Dēlu. Pielūgšana pienākas tikai Dievam, trīsvienīgajam Dievam jeb Svētās Trīsvienības personām. Ikviens, kas Svēto Garu godina līdz ar Tēvu un Dēlu, apliecina Svētā Gara pilnīgo dievišķumu. Šeit rodas interesanta problēma. Mēs novērojam, ka liturģijā, baznīcas svinīgajās lūgšanās jeb kolektās, Svētais Gars vienmēr tiek minēts kopā ar Tēvu un Dēlu. Kad lūgšana tiek vērsta uz Tēvu, tā beidzas ar vārdiem: “caur Jēzu Kristu, Tavu Dēlu, mūsu Kungu, kas līdz ar Tevi un Svēto Garu dzīvo un valda mūžīgi.” Kad lūgšana tiek vērsta uz Dēlu, tā beidzas ar vārdiem: “Tu, kas kopā ar Tēvu un Svēto Garu dzīvo un valdi mūžīgi.” Bet kā ir ar lūgšanu Svētajam Garam? Te mēs sastopamies ar zīmīgu faktu, ka šādas lūgšanas nekad vai gandrīz nekad netiek vērstas uz Svēto Garu.

Austrumu baznīca tādas nepazīst; Svētais Gars tiek pielūgts tikai tad, kad tiek piesaukts trīsvienīgais Dievs. Kad es par to runāju ar Austrumu baznīcas priesteri, viņš atbildēja: “Nu, tu taču zini, ka mums nav filioque.” Uz ko savukārt es atbildēju: “Jā, protams. Vecais Origēns joprojām ir saglabājis ietekmi, kuru jūs ņemiet vērā.” Un viņš ar prieku man piekrita.

Pat epiklēzē, kas ir liturģijas svinīgākais brīdis, netiek pielūgts Svētais Gars, bet Tēvs. Tiek pielūgts Tēvs, lai Viņš sūta Garu “pār mums un dāvanām, kas ir šeit,” lai darītu tās par Kristus dārgo miesu un dārgajām asinīm. Mēs sniegsim citātu no Sv. Jāņa liturģijas epiklēzes, jo tajā ir īpaši pilnīgs formulējums par Svēto Garu:

Sūti pār mums un dāvanām, kas šeit ir, Tavu vissvētāko Garu, Kungu un visas dzīvības devēju, kas kopā ar Tevi, Dievu Tēvu, un Tavu vienpiedzimušo Dēlu ir celts tronī un valda kopā [ar jums]. Viņš ir vienāds būtībā (ομοουσιους) un līdz ar jums mūžīgs. Viņš ir runājis bauslībā, caur praviešiem un Tavā Jaunajā Derībā. Jordānas upē Viņš kā balodis nolaidās uz Jēzu Kristu un palika uz Viņa. Svētajā Vasarsvētku dienā kā ugunsmēles Viņš nāca pār apustuļiem svētās un brīnišķās Ciānas augšistabā. Sūti Viņu pašu, ak Kungs, Tavu vissvētāko Garu, pār mums un šīm svētajām dāvanām, kas ir šeit.. [Hanggi, 250.lpp.; Jaspers, 63.lpp.].

Nav iespējams vēl iespaidīgāk apliecināt Svētā Gara dievišķumu, un tomēr šī baznīca nekad nepielūdz pašu Svēto Garu.

Arī Rietumos pagāja gadsimti līdz brīdim, kad tas notika. Pat šodien ne vasarsvētku draudžu liturģijā, ne arī Svētā Gara misē nav ietverta šāda lūgšana. Tajās ir tikai aicinājums: “Nāc, Svētais Gars, piepildi Tev uzticīgās sirdis un iededz tajās Tavas mīlestības uguni,” Veni Sanctus Spiritus, kurš seko Allelūjai jeb graduālam un no kura izveidojās viduslaiku liturģijas kārtība un dziedājums Veni, Creator Spiritus [“Nāc, Svētais Gars, Svētīgais Radītāj”].

Kāds tam ir izskaidrojums? Vai varbūt šādai atturībai ir biblisks pamatojums? Svētajos Rakstos Svētais Gars netiek tā pielūgts, kā, piemēram, Kristus. Bet tad, kad mēs apsveram to, ka Austrumu liturģijā (bet ne Romas Misē) noteikta vieta ir Marijas pielūgšanai, diez vai mēs sliektos uzskatīt to par pamatotu iemeslu.

Neskaidrība pieaug, kad mēs apdomājam, ka patiešām bija tāda baznīca, kuras liturģijā lūgšanās tika uzrunāts Svētais Gars, tā bija rietumgotu baznīca Spānijā. Tās liturģijā, kas tiek saukta par Mozarābikas liturģiju, ir vārdi: “Ak Svētais Gars, kas no Tēva un Dēla izej (qui a Patre Filioque procedis), māci mums darīt patiesību tā, lai Tu, kas esi uzņēmies procesiju no Tēva un Dēla, varētu neredzamā mīlestībā savienot mūs ar viņiem, no kā Tu tik neizsakāmi izej” (MPL, 86, 691).

Tas ir tikai viens piemērs no Breviarium Gothicum. Izodoras darbā Missale Mixtum Svētais Gars tiek lūgts in Postpridie, lai viņš pieņemtu upuri: “Pieņem, mēs lūdzam, ak Svētais Gars, visvarenais Dievs, [šos] upurus.. Jo tu patiesi esi tā uguns, kas dievišķi pieņēma mūsu tēvu upurus.. .” Tad Svētais Gars tiek pielūgts vēlreiz pirms Mūsu Tēvs lūgšanas: “Ak Paraklēt, Gars, Tu, kas joprojām esi ar Tēvu un Dēlu viens Dievs Trīsvienībā, piepildi mūsu prātus tā, lai ar Tevi, kas lūdz par mums, mēs šeit, uz zemes, varētu ar lielu paļāvību teikt: ‘Mūsu Tēvs..’” (MPL 85, 620 [Beckmann, Ouellen, 95.lpp.]).

Ir skaidrs, ka šīs lūgšanas ir izaugušas no Augustīna mācības par Trīsvienību. Tās loģiski izriet no filioque, kam pamatus lika Augustīns un kas tika iekļauta ticības apliecībā, kā tika apliecināts rietumgotu baznīcā Spānijā (Toledo 589.g.), no kurienes tā aizceļoja uz Franku valsti. Mums nav zināma tā vēsture, kas noveda pie šādas attīstības. Tas norisinājās tumšajā lielās tautu staigāšanas laikmetā, kurš sekoja Augustīna nāves. Mozarābikas liturģijas lūgšanas līdz mūsdienām ir saglabājušās kā piemineklis senaizmirstam laika posmam baznīcas vēsturē, laika posmam, kad no ortodoksās mācības par Trīsvienību, kādu to Rietumiem bija izveidojis Augustīns, tika izdarīts secinājums, ka baznīcas liturģijas lūgšanās ne tikai vajadzētu, bet ir jāpielūdz Svētais Gars, kas iziet no Tēva un Dēla, kas ir vienāds būtībā ar Tēvu un Dēlu, patiess Dievs no mūžības uz mūžību.

Šī liturģiskā attīstība tālāk neizplatījās Rietumu baznīcā, un to var izskaidrot tādējādi, ka Roma neapzinājās Svētā Gara pielūgšanas nozīmi baznīcā, kas bija tik ierasta Spānijā. Roma saglabāja senāku tradīciju, kā uzrunāt Trīsvienību liturģijā. Tā neļāva izpausties filioque mācības liturģiskajām konsekvencēm. Šķiet, tas izskaidro, kāpēc lielākā daļa Romas katoļu liturģijas speciālistu debatēs par to, vai un kur misē varētu būt Epiklēzes pēdas, bija tendēti nepamanīt to, ka misē ir iekļauta Svētā Gara pielūgšana, pie tam tādā formā, kas nozīmē ko vairāk nekā Austrumu baznīcas lūgšana, lai Tēvs sūta Garu. Šī lūgšana ir ofertorijā: “Nāc, Svētdarītāj, visvarenais, mūžīgais Dievs, un svētī šo upuri” (Veni sanctificator omnipotens aeterne Deus, et benedic hoc sacrificium). Sanctificator, Tas, kurš svētī, ir Svētā Gara apzīmējums. To, ka tas ir tā, apliecina Mozarābikas liturģija, kur tādā pašā lūgšanā skaidri tiek minēts Svētais Gars.

Liturģijai raksturīgais konservatīvisms, iespējams, ir pietiekams izskaidrojums tam, kāpēc lūgšanas Svētajam Garam neizplatījās tālāk. Liturģijas vēsture sniedzas pagātnē līdz laikam, kad vēl nebija Trīsvienības dogmas. Dziedājumā Gloria in excelsis, piemēram, Svētais Gars tiek pieminēts tikai beigās, tā tas ir arī 325.gada ticības apliecībā. Viduslaikos tika dziedātas dziesmas Svētajam Garam, un reformācijas baznīcas lietoja lūgšanas Svētajam Garam. To, ka tajā visā nav nekā tāda, kas konfliktētu ar Romas mācību, apliecina svinīgā lūgšana, ar kuru tika iesāktas Vatikāna koncila sesijas. Mēs citēsim dažus vārdus no garās lūgšanas Svētajam Garam: “Mēs esam šeit, Kungs, Svētais Gars. Mēs stāvam Tavā priekšā, mūsu grēku smaguma saistīti, bet Tavā vārdā mēs šeit esam īpaši pulcināti. Nāc pie mums un esi ar mums.. . Tā kā Tu veido mūsu spriedumus, esi arī to Veselais Saprāts, Tu, kam vienīgajam līdz ar Tēvu un Viņa Dēlu ir slava.. .” Tad seko turpmākās lūgšanas, starp kurām ir viena, ar kuru netieši tiek uzrunāts Gars: “Mēs ļoti lūdzam Tevi, ak Kungs, lai Paraklēts, kas no Tevis iziet, varētu apgaismot mūsu sirdis un vadīt mūs visā patiesībā, kā Tavs Dēls ir apsolījis, kurš ar Tevi dzīvo..”

Nē, te nav nekā tāda, kas varētu radīt iebildumus pret mūsu lūgšanu Svētajam Garam, kura ir tieši tāda pati kā lūgšana Tēvam un Dēlam. Vai iespējams, ka šādas lūgšanas atstāšana novārtā ir tas iemesls, kāpēc kristietība ir gājusi tik daudz maldu ceļus? Vai to vietu, kas palika tukša, pietrūkstot lūgšanām Svētajam Garam, varbūt aizpildīja svēto kults? Vai varbūt praksē Marija bieži vien aizņēma to vietu, kas pieder Svētajam Garam? Un kas ir noticis ar Trīsvienību, ja mūsdienās cilvēki miruši, izdvesdami lūgšanu: “Jēzus, Marija, Jāzep, jūsu rokās es nododu savu garu”? Un kas ir noticis ar tām baznīcām, kas sevi dēvē par reformācijas mantiniecēm, vai mums arī nebūtu jāsaka, ka tās, kaut arī citādā veidā, ir pazaudējušas patieso ticību Svētajam Garam?

.
Mācība par Svēto Garu pieder pie baznīcas nepabeigtajām mācībām. Vai izskaidrojumu tam mēs varam meklēt apstāklī, ka, stingri ņemot, mācība par Svēto Garu ir saistīta ar eshatoloģiju, mācību par “pēdējām lietām”? Kad Vasarsvētku dienā Svētais Gars tika izliets pār apustuļiem, piepildījās, kā to Pēteris teica baznīcā pirmajā Vasarsvētku sprediķī, tas, kam saskaņā ar pravieti Joēlu bija jānotiek “pēdējās dienās,” Mesijas dienās, pasaules galā. Trešajam ticības artikulam patiesi ir saistība ar pēdējām lietām, ar to, kas notiks, kad pienāks pasaules gals. Svētais Gars kā tāds, kas pieder visiem Dieva cilvēkiem ne tikai kā gadījuma rakstura vai laicīga dāvana, ir beigu laiku dāvana. Svētais Gars tagadnē šajā pasaulē ienes svētītu mūžību, grēku piedošanu, dzīvību un pestīšanu. Tāpat arī svētā katoliskā baznīca, kuru mēs apliecinām tajā pašā ticības apliecības artikulā, ir beigu laiku realitāte. Baznīca, Dieva svētie ļaudis, veic savu ceļojumu no viena laikmeta uz nākošo, ejot cauri šīs pasaules tuksnesim. Tā tika atbrīvota no verdzības Ēģiptē, no vecā laikmeta, bet tā vēl nav iegājusi apsolītajā zemē, jaunajā laikmetā. Šajā ticības artikulā tiek apliecināta ticība mirušo un dzīvo augšāmcelšanai un gaidīšanai uz dzīvošanu nākamajā pasaulē. Šis ticības artikuls noslēdzas mūžībā. Tādēļ tas neizbēgami paliek nepabeigts.

Bieži ir ticis uzskatīts, ka nevērību pret mācību par Svēto Garu var izskaidrot ar to, ka tajā mēs sastopamies ar netveramām lietām. Tajā ir liela daļa patiesības. Tomēr mēs nekad nedrīkstam aizmirst par Svētā Gara darbības realitāti. Tas, ko apustuliskā baznīca un agrīnā kristietība piedzīvoja kā Svētā Gara realitāti, vispirms jau nebija iespaidīgās Gara dāvanas, kas tolaik parādījās – dziedināšanas dāvanas, pravietošana, runāšana mēlēs un viss pārējais, kas baznīcas vēsturē ir ticis uzskatīts par neparastām, brīnumainām Gara manifestācijām. Daudz nozīmīgāka bija ilgstošā darbība, kas radīja ticību, cerību un mīlestību.

Ja lasām senākos sprediķus un liecības par to, ko senbaznīca katru gadu piedzīvoja laikā starp Lieldienām un Vasarsvētkiem, atbalsi no tā, kas līdz pat šai dienai ir sadzirdams senajos liturģiskajos tekstos, tad varam teikt, ka tajā baznīcas gada laikā tika piedzīvots neaprakstāms prieks. Par to esam jau runājuši iepriekšējā vēstulē. Šis prieks mājo mūsu Kunga atvadu runās, kas tik daudz ir izmantotas Evaņģēlija lasījumos laikā no Lieldienām līdz Vasarsvētkiem. Prieks, kuru mēs dzirdam no seno martīru mutēm, ir kas daudz lielāks par šīs zemes prieku, tas ir mūžīgās svētības prieks. Viņu sāka dēvēt par Aizstāvi ne tikai pārpratuma ar vārdu “Paraklēts” rezultātā. “Arī jums tagad ir skumjas. Bet Es jūs atkal redzēšu; tad jūsu sirdis priecāsies, un neviens šo prieku jums neatņems” (Jņ.16:22). “Jūsu skumjas tiks vērstas priekā” (16:20). “.. lai mans prieks mājotu jūsos un jūsu prieks būtu pilnīgs” (Jņ.15:11). Tie visi ir vārdi, kuros mūsu Kungs dod apsolījumus par Svēto Garu, Aizstāvi.

Vieni no lielākajiem cilvēka eksistences sirdēstiem saistās ar pārtraukta, nepabeigta darba noslēpumu. Daudzas luteriskās baznīcas šajā gadsimtā divas reizes zaudēja daudzsološākos jaunos teologus. Mēs, kas esam bijuši vienas no šīm zudušajām paaudzēm skolotāji, bieži esam sev jautājuši, kāda var būt šādas traģēdijas jēga. Un vienīgā atbilde ir ticība Svētajam Garam, Viņam, kas nepabeigtu darbu noved līdz galam. Mēs atceramies tās mūķenes franču revolūcijas laikā, kuras, no sava klostera nonākot uz ešafota, dziedāja Veni, Creator Spiritus. Viņas palika visu laiku martīru un ticības apliecinātāju dižajā apustuliskajā sukcesijā. Kaut kur Ķīnā ticība Kungam Kristum tiek apzīmogota ar nezināmu martīru nāvi. Neviens neuzzinās par viņu ticības apliecinājumu – viena no confessio nozīmēm ir martīra kaps – līdz tai dienai, kad atvērsies visi kapi.

Mūsu Kungs pēc atvadu runas teica savu Augstā Priestera lūgšanu, domājot par visiem Viņam uzticīgajiem, arī par tiem, kuri ir zināmi tikai Viņam. Šajā lūgšanā Viņš saka vārdus, ko neviens cilvēks nekad nav lūdzis, atrodoties nāves priekšā, kuras kontekstā pēc cilvēku vērtējuma Viņa dzīve un darbs bija nepabeigti: “Tēvs, mana stunda ir nākusi: apskaidro savu Dēlu, lai Dēls apskaidro Tevi. .. Es Tevi esmu paaugstinājis virs zemes, pabeigdams to darbu, ko darīt Tu man esi uzdevis. ..Es Tavu vārdu esmu darījis zināmu..” (Jņ. 17:1, 4, 6).

“Es esmu paaugstinājis Tevi. Es esmu pabeidzis to darbu, ko darīt Tu man uzdevi. Es esmu darījis zināmu Tavu vārdu cilvēkiem.” Kur baznīca, kur mēs, Tā Kunga kalpi, sekojot Jēzum krusta ceļā, varam teikt: “Mēs esam paaugstinājuši Tevi un ne sevi; mēs esam pabeiguši to darbu, kuru Tu mums esi uzdevis, ne to, ko mēs paši bijām nodomājuši; mēs esam pasludinājuši Tavu vārdu, ne savējo vai savas lielās vai mazās baznīcas vārdu,” – tik, cik lielā mērā mēs varam teikt šos vārdus, arī piepildīsies apsolījums: “Es lūgšu Tēvu, un Viņš dos citu Aizstāvi, lai tas būtu pie jums mūžīgi, Patiesības Garu, ko pasaule nevar dabūt, tāpēc ka viņa To neredz un To nepazīst; bet jūs To pazīstat, jo Viņš pastāvīgi ir pie jums un mājo jūsos” (Jņ.14:16-17). Tur, kur tā ir vitāla baznīcas īstenība, tur mācība par Svēto Garu vairs nav abstrakta dogma, jo tad Svētais Gars ir dzīva Realitāte. Pasaule to nekad nesapratīs; arī ne tā pasaule, kas ir baznīcā, arī tā pasaule ne, kura ir mūsu sirdīs. Bet Viņš, kas pārvarējis pasauli, arī pasauli baznīcā un arī pasauli mūsu ietiepīgajās un izmisušajās sirdīs, visiem, kuri tic Viņa vārdam, apsola: “Patiesības Gars.. pastāvīgi ir pie jums un mājo jūsos.”

Diez vai mums būtu kas vēl piebilstams par to, ko ticība Svētajam Garam nozīmē baznīcai un mūsu mācītājiem šodien. Bez šīs ticības baznīcas vēsturei un kristiešu dzīvei nav jēgas. Bet tur, kur šī ticība ir dzīva un tiek pareizi mācīta, pastāv viena svēta katoliska un apustuliska baznīca, kurai ir dots apsolījums, ka elles vārtiem to nebūs uzvarēt.

Mīļie brāļi mācītāji, lūgsim par šo ticību un šajā ticībā veiksim to darbu, kas mums uzdots Kristus baznīcas labā.