Par Tā Kunga Kalna sprediķi
Man labpatīk redzēt, ka tiek publicēti šie mani sprediķi par trim Sv. Mateja nodaļām, ko Sv. Augustīns sauc par Tā Kunga Kalna sprediķi. Lai Dievs piešķir Savu žēlastību, ka tie palīdz uzturēt un saglabāt šo Kristus mācību pareizā un drošā kristīgā izpratnē, jo visā kristietībā šie izteikumi un teksti bieži tiek lietoti nelietīgi. Es nešaubos, ka esmu šeit izteicis šo tekstu patieso, skaidro, kristīgo izpratni saviem draugiem un ikvienam, kam tas rūp.
Tas ir prātam neaptverami, kā riebīgais velns caur saviem apustuļiem tik meistarīgi ir sagrozījis tieši piekto nodaļu, ka viņš ir piešķīris šiem vārdiem pilnīgi pretēju nozīmi. Kristus tur vispirmām kārtām ir gribējis parādīt visas nepareizās mācības un atklāt Dieva baušļu pareizo nozīmi, kā Viņš to noteic un saka Mt. 5:17: “Nedomājiet, ka Es esmu atnācis atmest bauslību vai praviešus.” Viņš ņem gabalu pa gabalam un grib to padarīt skaidru un pietiekami saprotamu. Bet ellišķīgais Sātans Sv. Rakstos nav atradis nevienu citu tekstu, ko viņš būtu vēl apkaunojošāk sagrozījis un pakļāvis maldiem un nepareizai mācībai kā tieši šo, kuru pats Kristus ir sakārtojis un nolicis tā, lai tas nāktu nepareizajai mācībai pa priekšu. Tas ir īsts velna meistarstiķis.
Kā pirmie šai nodaļai ir uzkrituši rupjās cūkas un ēzeļi, juristi un sofisti, pāvesta ēzeļa labā roka un viņa mameluki. Viņi ir no šīs skaistās rozes izsūkuši tādu indi un izkaisījuši visā pasaulē, lai ar to apraktu Kristu un ieceltu un uzturētu antikristu. Viņi māca, ka Kristus šeit neesot gribējis, lai kristieši ievēro visu to, ko Viņš māca piektajā nodaļā, bet vairāk tikai pamācījis tiekties pēc pilnības, lai to ievērotu tie, kas to vēlas. Un viņi to māca, neņemot vērā, ka Kristus pats dusmīgi brīdina: tie, kas pārkāpj kaut mazāko no šiem baušļiem, nenāks debesu valstībā, un Viņš tos skaidri nosauc par baušļiem.
Tāpēc viņi ir izdomājuši divpadsmit labus padomus Evaņģēlijā, kas jāievēro tam, kas vēlētos būt tāds kā augstāks un pilnīgāks nekā citi kristieši. Tā viņi ne tikai kristiešu pilnību un pestīšanu ir padarījuši atkarīgu arī no darbiem, nevis no ticības, bet pat šos darbus atstājuši brīvai izvēlei.
Es domāju, ka tādējādi viņi noliedz patiesos un jaukos labos darbus; un tas ir tieši tas, par ko viņi, šie rupjie ēzeļi un zaimotāji, apvaino mūs. To viņi nevar noliegt, un te viņiem nepalīdz nekāda slēpšanās un taisnošanās tik ilgi, kamēr vien pastāvēs šī Sv. Mateja piektā nodaļa. Jo viņu grāmatas un piezīmes ir visiem priekšā, turklāt vēl viņu vecā dzīve joprojām nav gatava grēku nožēlai, ko tie vada pēc šīs savas mācības.
Viņu divpadsmit evaņģēlisko padomu mācība ir pat zemiska; tajā ietilpst: 1. Ļaunu neatmaksāt ar ļaunu. 2. Neatriebties. 3. Pagriezt otru vaigu. 4. Nepretoties ļaunumam. 5. Par svārkiem atdot mēteli. 6. Vienas jūdzes vietā noiet divas. 7. Dot visiem, kas lūdz. 8. Lūgt par vajātājiem. 9. Mīlēt ienaidniekus. 10. Darīt labu naidniekam utt., kā šeit māca Kristus. “Tam visam,” viņi spļaudās, “nav jābūt kā pavēlei.” Un ēzeļi Parīzē dod tam savu pamatojumu, sacīdami: “Tas kristīgajai ticībai būtu daudz par grūtu, ja tai ar to būtu jāapkraujas.” Tā juristi un sofisti līdz šim ir valdījuši un mācījuši Baznīcu, ka Kristum ar Savu mācību un skaidrojumu būtu jākļūst par viņu nerru un krāpnieku. Un viņi nenožēlo par to grēkus, bet vēl labprāt grib to aizstāvēt, no jauna likt priekšā savus nolādētos, nošņurkušos Baznīcas likumus un kronēt savu pāvesta ēzeli. Nedod Dievs, ka man jādzīvo un jādod rotājumi un dārgakmeņi šādam kronim, lai šis ēzelis patiešām tiktu kronēts.
Tādēļ, mīļais brāli, ja tev labpatīk un ja tev nekā labāka nav, tad lai šis mans sprediķis tev, pirmām kārtām, kalpo pret mūsu kundziņiem, juristiem un sofistiem. It īpaši, es domāju, pret kanonistiem, kurus viņi paši nosauc par ēzeļiem, kas viņi arī ir, lai tu šajā Sv. Mateja nodaļā saglabātu tīru Kristus mācību no viņu ēzeļu mākslas un velna mēsliem.
Otrkārt, pret jaunajiem juristiem un sofistiem, proti, postītājgariem un pārkristītājiem, kas šajā piektajā nodaļā no jauna sagādā sirdssāpes ar savām trakajām iedomām. Tāpat kā tie, kas ir iekrituši vienā galējībā un neko nav saglabājuši no Kristus mācības, bet gan to nolād un iznīcina. Bet citi krīt otrā galējībā un māca: nedrīkst paturēt savu privātīpašumu, nedrīkst zvērēt, nedrīkst pildīt valsts amatus un piedalīties tiesā, nedrīkst aizsargāt un aizstāvēties, bet ir jāpamet sieva un bērni, un māca vēl visādu postu.
Velns cērt un posta uz abām pusēm, lai viņi neredzētu nekādu atšķirību starp pasaulīgo un dievišķo valstību un, vēl mazāk, ko pienākas mācīt un darīt katrā no šīm valstībām. Slava Dievam, mēs varam lepoties, ka esam to šajos sprediķos skaidri un centīgi rādījuši un uzsvēruši. Tādējādi to dēļ, kas joprojām maldās vai grib maldīties, mēs esam attaisnoti kā tādi, kas ir uzticīgi un pēc vislabākajām spējām darījuši savu. Viņu asinis lai ir uz viņu galvām, alga, ko mēs par to varam sagaidīt, ir nepateicība un visāds naidīgums, tomēr sakām: paldies Dievam!
No šādiem briesmīgiem pāvesta un postītāju juristu piemēriem mēs pieredzam un uzzinām, kas ir velnam prātā – īpaši sagrozīt Sv. Mateja piekto nodaļu un iznīcināt tīro, kristīgo mācību. Tāpēc katrs sprediķotājs vai mācītājs tiek lūgts un brīdināts, lai viņš būtu pret to uzticīgi un čakli nomodā par tam uzticēto mazo pulciņu un palīdzētu uzturēt īsto izpratni. Cik ilgi dzīvos velns un pastāvēs pasaule, tik ilgi nebeigsies viņa uzbrukumi šai nodaļai. Jo tas ir viņa mērķis – izjaukt visus labos darbus, kā tas noticis, valdot pāvestam; vai ieviesis viltus labos darbus un izdomātu svētumu, kā viņš to ir iesācis darīt ar jaunajiem mūkiem vai postītājgariem.
Ja arī abi pāvesta postītāji juristi un mūki ietu bojā, viņš tomēr atrastu un atmodinātu citus, jo viņam vajag savu saimi. Viņa valstībā no pasaules sākuma ir valdījuši mūki. Kaut arī viņus nesauca par mūkiem, tomēr viņu mācība un dzīve ir bijusi kā mūkiem, tas ir, citāda, īpašāka vai labāka par to, ko novēlējis Dievs. Kā Israēla tautā bija baālīti, kemarimi* un tamlīdzīgi, bet pie pagāniem galli un vestālietes u. c.
Tāpēc mēs nevaram būt droši viņa priekšā, jo no šīs piektās nodaļas ir cēlušies pāvesta mūki kā tādi, kas ieņēma kādu augstāku stāvokli citu kristiešu priekšā. To viņi pamatoja ar šo piekto nodaļu un pie tās turējās; ar laiku viņi ir kļuvuši pilni skaudības, augstprātības un visādu velnu. Kristus, mūsu mīļais Kungs un Meistars, kas mums ir atklājis pareizo izpratni, vēlas mums to vairot un nostiprināt, lai mēs pēc tās dzīvotu un to pildītu. Viņam lai ir slava un pateicība, kopā ar Tēvu un Svēto Garu mūžībā, āmen.
* Ebr. elku priesteri 2. Ķēn. 23:5; īstenībā kāds, kas staigā bēdīgs un drūms. Tāpēc mūsdienu jūdi pilnīgi pareizi sauc mūkus šādā vārdā – galli, dievietes Kibeles priesteri.
Ieskaties