Par Tā Kunga Vakarēdienu
KAS IR TĀ KUNGA VAKARĒDIENS?
Tā ir mūsu Kunga Jēzus Kristus patiesā miesa un patiesās asinis zem maizes un vīna [zīmēm], kuras ēst un dzert, Viņu pieminot, mums ir paša Kristus pavēlēts.
KAS IR SVARĪGĀKAIS ŠAJĀ SAKRAMENTĀ?
Pirmkārt, ārējie elementi – maize un vīns. (Jo biķerī, kuru ir ņēmis Kristus, ir bijis vīna koka auglis, Mt. 26). Vakarēdienā tiek ņemti šie elementi, un tie ir jānošķir no to parastā lietojuma.
Otrkārt, šiem elementiem klāt nāk Vakarēdiena iestādīšanas vārdi, un šo vārdu spēks ir tas, kas tiek pasniegts un saņemts Vakarēdienā. Tur vairs nav vienkārši maize un vīns, bet gan Kristus miesa, kas par mums ir dota, un Kristus asinis, kas par mums ir izlietas. Vēl vairāk, vārdi netiek pie šiem elementiem pievienoti vienīgi tādā nozīmē, kādā Kristus tos ir teicis pirmajā Vakarēdienā, bet arī tādā, kādā Pāvils saka [par katru reizi, kad Vakarēdiens tiek draudzē svinēts]: Svētības biķeris, ko mēs svētījam, vai tas nav savienošanās ar Kristus asinīm? Maize, ko laužam, vai tā nav savienošanās ar Kristus miesu? (1. Kor. 10).
VAI MAIZE TIEK PĀRVĒRSTA KRISTUS MIESĀ TĀ, KA PILNĪBĀ ZAUDĒ SAVU BŪTĪBU?
Šis Sakraments prasa, lai tajā būtu divas atšķirīgas lietas jeb būtības, kas tiek savienotas vienā Sakramentā, tāpat kā arī Kristus personā savienojas divas dabas. Tādēļ Pāvils arī pēc svētīšanas nosauc elementus par maizi un vīnu (1. Kor. 10 un 11), kā par to māca arī senie Baznīcas tēvi. Tā viņi runā pretēji pāvestiešu transsubstanciācijai, jo maizē un vīnā (ar maizi un vīnu jeb zem maizes un vīna zīmēm) ir klātesoša, tiek izdalīta un saņemta Kristus miesa un Kristus asinis.
JA IESTĀDĪŠANAS VĀRDI IR PATEIKTI PĀR ELEMENTIEM, BET TIE NETIEK NE IZDALĪTI, NE SAŅEMTI, BET GAN TIEK PAGLABĀTI, IESLĒGTI VAI ARĪ [PROCESIJĀS] NESTI APKĀRT – VAI TĀ IR KRISTUS MIESA UN ASINIS?
Kristus šo Sakramentu nav iestādījis un iedibinājis tā, ka tam būtu jābūt Viņa miesai un asinīm arī tad, kad tas netiek lietots vai arī, lai ar to rīkotos citādi, nekā Viņš ir iestādījis. Iestādīšanas vārdos Viņš ir noteicis un pavēlējis, kā mums ar to rīkoties un kā mums tas jālieto līdz pat pasaules galam (1. Kor. 11). Sakramentu nerada tas, ka mēs to lietojam, bet gan Dieva vārds, kārtība un iestādījums. Šāda ir arī atšķirība starp Sakramenta būtību un tā lietošanu. Bet Kristus to ir iestādījis un pavēlējis testamenta formā – šim Sakramentam jābūt tādai darbībai, kurā tā elementi – maize un vīns – tiek ņemti, svētīti, izdalīti, saņemti, ēsti un dzerti. Un par to, kas šādā veidā tiek svētīts, izdalīts, saņemts, ēsts un dzerts, Kristus saka: Tā ir mana miesa, tās ir manas asinis. Ja nu maize tiek svētīta, bet netiek nepasniegta, ne saņemta, ne baudīta, bet gan noglabāta, nolikta malā neizmantota, tad iestādīšanas vārds nekādā ziņā nenāk pie elementa, jo šeit trūkst sekojošā: “Viņš deva to saviem mācekļiem un sacīja: Ņemiet un ēdiet.” Un, ja trūkst kāda iestādīšanas vārda, tas nav patiess sakraments, līdzīgi kā – tā nav Kristība, ja pār ūdeni tiek teikti vārdi, bet neviens netiek kristīts.
VAI ŠIM SAKRAMENTAM IR JĀTIEK IZDALĪTAMUN SAŅEMTAM VIENĀ VAI ABOS VEIDOS ?
Kristus nav iestādījis tikai vienu veidu, bet vispirms ir ņēmis maizi, pēc tam tāpat arī biķeri. Savu pavēli: to dariet, mani pieminēdami! – Viņš tikpat noteikti saka par biķeri (1. Kor. 11) kā par maizi (Lk. 21), jā, Viņš ņem biķeri un saka skaidri: Dzeriet visi no tā (Mt. 26), un citur lasām: Un tie visi dzēra no tā (Mk. 14).
BET VARBŪT DIEVS IR DEVIS BAZNĪCAI VARUVĒLĀK ŠO KĀRTĪBUI MAINĪT, KĀ SAKA PĀVILS: VISU PĀRĒJO NOTEIKŠU, KAD IERADĪŠOS PIE JUMS (1. KOR. 11).
Pāvils saka skaidri, ka viņš ir saņēmis pavēli no tā Kunga, ka ar ēšanu un dzeršanu un ar Viņa nāves pasludināšanu Viņa Vakarēdienam ir jātiek noturētam līdz Viņš atgriezīsies, kad pienāks pasaules gals – tas nav tā Kunga Vakarēdiens, ja tas netiek noturēts pēc šīs kārtības[1]. Tādēļ, kad Pāvils saka: Visu pārējo es noteikšu,- viņš nedomā, ka gribētu mainīt vai izkropļot tā Kunga kārtību, bet viņš runā par citām, otršķirīgām lietām. Jo, tā kā Kristus savu Vakarēdienu ir iestādījis testamenta veidā, tad “ir cilvēka pēdējo gribu, kas stājusies spēkā, neviens neatceļ, nedz pieliek tai ko klāt” (Gal. 3).
BET KRISTUS PIE SAVA PIRMĀ VAKARĒDIENA NAV AICINĀJIS NE 70 MĀCEKĻUS, NE SAVU MĀTI, NE CITAS SIEVAS, BET TIKAI DIVPADSMIT APUSTUĻUS, KURUS IR PADARĪJIS PAR PRIESTERIEM
Pāvils saka, ka no Kunga viņš ir saņēmis kārtību un pavēli, ka Sakraments abos veidos ir jādod ne vien priesteriem, bet gan visai Dieva draudzei, vīriem un sievām (1. Kor. 11); un vēstuli viņš nav rakstījis tikai korintiešiem, bet visiem, kas piesauc tā Kunga vārdu visās vietās (1. Kor. 1). Tas ir labs, drošs, spēcīgs skaidrojums tam, ko Kristus domā, sacīdams: Ēdiet, dzeriet visi no tā.
TAČU PĀVILS 1. KOR. 11 NAV RAKSTĪJIS ŠOS VĀRDU: DZERIET VISI NO TĀ
Tā kā citi evaņģēlisti šos vārdus ir rūpīgi pierakstījuši, Pāvils ir uzskatījis par nevajadzīgu tos atkārtot. Bet viņš runā par abiem elementiem: Cikkārt jūs no šīs maizes ēdat un no šī biķera dzerat. Un, lai neviens nevarētu domāt, ka te ir brīva izvēle lietot vienu vai abus elementus, viņš tūlīt pat piebilst kā pavēli: Bet lai cilvēks pats sevi pārbauda, un tā lai viņš ēd no šīs maizes un dzer no šī biķera. Un viņš to attiecina ne tikai priesteriem, jo viņš saka: cilvēks – vai tad laji nebūtu cilvēki?
TOMĒR KRISTĪGĀ BAZNĪCA, KAS IR PATIESĪBAS BALSTS, IR IESTĀDĪJUSI LAJIEM IZSNIEGT TIKAI VIENU ELEMENTU
Tas nav tiesa. Jo taisnā, patiesā, kristīgā Baznīca klausa sava Virsgana balsij un seko tai (Jņ. 10), un senā, patiesā Baznīca katrā ziņā ir pasniegusi Vakarēdienu abos elementos arī lajiem; un stingri ir nosodīti tie, kuri gribējuši lietot tikai vienu elementu, kā tas ir skaidri pierādāms ar Baznīcas tradīcijām. Bet vēlāk citu pāvestības nelietību un negantību starpā Konstancas koncilā lajiem ir uzspiests likums par vienu elementu, kas ir pretējs Dieva pavēlei un senajai Baznīcas praksei.
KRISTUS IR DZĪVS, TĀTAD ARĪ KRISTUS MIESA NAV BEZ ASINĪM. TĀPĒC MAIZĒ KOPĀ AR MIESU TIEK SAŅEMTAS ARĪ ASINIS
Mums ar savu bezkaunīgo prātu nav nedz jāapspriež, nedz arī jāpārveido Dieva Dēla novēlējums, kārtība un pavēle, it kā Viņš būtu bijis tik nesaprātīgs, ka, iestādot Vakarēdienu, Viņš nebūtu zinājis – kur ir dzīva miesa, tur ir arī asins -, bet mums mūsu ģeķīgo prātu ir jāpakļauj Viņa bezgalīgajai gudrībai un vienkāršā ticības paklausībā jādara tas, ko Viņš pavēl, un jātic tam, ko Viņš saka. Bet Viņš nesaka un nepavēl, lai mēs ēstu Viņa asinis, bet gan – mums ir jāēd Viņa miesa un no biķera jādzer Viņa asinis. Kad mēs klausām pavēli, mēs nevaram ne maldīties, ne kļūdīties.
VAI KRISTUS MIESA UN ASINIS ARĪ TAGAD IR VIŅA VAKARĒDIENĀ
Jā, jo par to, kas tiek izdalīts un saņemts Vakarēdienā, Dieva Dēls, kas ir pati patiesība, saka: Tā ir mana miesa; tās ir manas asinis.
DAŽI SAKA, KA KRISTUS MIESA TUR ESOT TIKAI KĀ ZĪME. CITI SAKA – TUR ESOT KLĀT NEESOŠĀS KRISTUS MIESAS SPĒKS UN NOPELNS. BET VĒL CITI SAKA – TUR ESOT PATIESĀ, ĪSTENĀ KRISTUS MIESA. KURAM TAD IR TAISNĪBA? VAI VARBŪT KATRS PAR TO VAR SPRIEST, KĀ VIEN VĒLAS?
Kristus Vakarēdienu ir iestādījis kā testamentu, kurā Viņš nosaka savu pēdējo gribu. Pat pasaules acīs liela nelietība ir, ja kāda cilvēka pēdējo gribu sagroza, lai tā skan citādi, nekā ir noteikta. Daudz smagāk ir, ja tas skar Dieva Dēla vārdus. Tāpēc Pāvils uzsver – kurš neizšķir tā Kunga miesu, par kuru vēsta Vakarēdiena vārdi, tas ēd un dzer sev pašam par sodu (1. Kor. 11). Bet Vakarēdiena vārdi to pareizajā, īpašajā izpratnē ir vienkārši un skaidri saprotami. Jo, kad es jautāju, kas tas ir, kas ir klāt Vakarēdienā; kas tiek pasniegts ar kalpotāja roku un saņemts ar muti; – vai tā ir tikai maize un vīns? – tad Patiesības mute atbild: Tā ir mana miesa; tās ir manas asinis. Un Pāvils (1. Kor. 10) saka Vakarēdienā notiek fractio et communicatio, tas ir, izdalīšana [laušana] un saņemšana jeb baudīšana ar muti ēdot un dzerot; jo Viņš saka: Ēdiet, dzeriet. Kad nu es jautāju, kas tiek izdalīts un saņemts tad, kad tiek izdalīta un saņemta maize, – tad Pāvils atbild: Kristus miesa tiek izdalīta un saņemta utt.
BET DAUDZI RAKSTU VĀRDI UN IZTEIKUMI TIEK IZSKAIDROTI UN SAPRASTI CITĀDI NEKĀ TIE SKAN. KĀPĒC TAD ARĪ ŠIE VĀRDI NEVARĒTU TIKT SAPRASTI PAR ZĪMI VAI PAR KLĀT NEESOŠĀ KRISTUS MIESAS SPĒKU, VAI PAR GARĪGU ĒŠANU?
Raksti nav tulkojami patvaļīgi (2. Pēt. 1), bet tie paši sevi izskaidro. Šā iemesla dēļ mācības un izteikumi Rakstos tiek atkārtoti vairākkārt. Vakarēdiena iestādīšana ir atkārtota četrās dažādās Rakstu vietās, un, ja Kristus būtu gribējis, lai vārdi tiktu saprasti citādi nekā tie skan, tad jau Viņš to kādā vietā būtu licis saprast. Bet visās Rakstu vietās no Viņa vārdiem ir ēšana un dzeršana tiek saprasta kā saņemšana jeb baudīšana ar muti; un par kādu miesu un asinīm Viņš runā, to Viņš labi paskaidro, kad saka: Tā ir mana miesa, kas par jums ir dota, un tās ir manas asinis, kas par jums top izlietas. Katrā ziņā par mums nav dota zīme vai arī klāt neesošā Kristus miesas spēks, bet gan patiesā, īstenā Kristus (kurš ieņemts no Svētā Gara un piedzimis no jaunavas Marijas) miesa.
Kad nu tu jautā šā Vakarēdiena Iedibinātājam (kurš pats ir Patiesība un uz kuru Tēvs mums ir norādījis, sacīdams: “Šo jums būs klausīt!”) – kas tas ir, kas ir klātesošs Vakarēdienā iekš, ar un zem maizes un vīna veida, kas ar kalpotāju rokām tiek izdalīts un ar mūsu mutēm tiek saņemts? – tad Viņš atbildi skaidri un noteikti: Tā ir mana miesa, kas par jums nodota, tās ir manas asinis, kas par jums izlietas.
BET KĀ KRISTUS PATIESĀ MIESA UN ASINIS VAR BŪT KLĀTESOŠAS TIK DAUDZĀS VIETĀS – VISUR, KUR TIEK NOTURĒTS VAKARĒDIENS, UN – KĀ KRISTUS MIESA UN ASINIS VAR TIKT SAŅEMTAS AR MŪSU MUTĒM?
Ja mēs ticības lietās negribam iedziļināties vai ticēt vairāk par to, cik mēs paši spējam saprast vai satvert, tad kritīs ticība ar visiem tās artikuliem. Ticībā ir arī tādas lietas, kuras nav redzamas (Ebr. 11), kuras mums šķiet neiespējamas (Lk. 1), kuras pasaules acīs ir ģeķība (1. Kor. 1, un 2) un kuras uzvar visus prātus (2. Kor. 10), bet kurām ir Dieva apsolījums. Tā kā Kunga Vakarēdiens ir liels noslēpums, par kuru mums nebūtu jāspriež pēc mūsu prāta, bet gan dievbijīgi tam jātic pēc Dieva vārda, kā vecajie to dēvē – magna et tremenda mysteria[2], mums ir vienkārši jātic, ko saka Patiesības mute; bet kā tas noris un kā tas var notikt – šo jautājumu mums jāatvēl Tam, kas to ir iedibinājis, kam ir dota visa vara kā debesīs, tā arī virs zemes.
BET RAKSTOS TEIKTS, KA PĒC SAVAS CILVĒCISKĀS DABAS KRISTUS IR TAPIS VISUR LĪDZĪGS MUMS, SAVIEM BRĀĻIEM, IZŅEMOT GRĒKU (EBR. 2). TAD JAU TAS IR PRETRUNĀ AR CILVĒKA ĶERMEŅA DABISKAJĀM ĪPAŠĪBĀM – BŪT VIENLAIKUS DAUDZĀS VIETĀS
Tas, bez šaubām, ir tiesa, ka Kristus pēc savas cilvēciskās dabas ir tapis visās lietās līdzīgs saviem brāļiem. Bet, ja Kristus pēc savas cilvēciskās dabas nespētu nekā vairāk par to, cik tālu sniedzas cilvēka ķermeņa īpašības, tad Viņa asinis nespētu mūs šķīstīt no grēkiem (1. Jņ. 1), tad mums Viņa asinīs nebūtu pestīšanas un attaisnošanas (Kol. 1, Rom. 5), tad mēs netiktu svētīti caur Viņa brūcēm (1. Pēt. 2), un kopumā, tad Viņa ciešanas un nāve nebūtu pietiekams upuris, lai izpirktu mūsu grēkus. Tādēļ mums ir jātic abām lietām, kā tās apliecina Raksti. Pirmkārt, ka Kristus pēc savas cilvēciskās dabas ir līdzīgs mums; otrkārt, cilvēka daba Kristū ir personas vienībā ar Dievišķību un paaugstināta pāri visam, kas vien var tikt minēts (Ef. 1),- tā ka Kristum arī pēc Viņa cilvēciskās dabas ir dota visa vara debesīs un virs zemes (Mt. 28), viss ir Viņa rokās (Jņ. 11.), viss ir nolikts zem Viņa kājām (Ef. 1). Tādēļ Viņš ir teicis: Tā ir mana miesa, tās ir manas asinis. Un, kaut arī cilvēka ķermenim ar tā dabiskajām īpašībām tas nav iespējams, tomēr to arī pēc savas cilvēciskās dabas iespēj Tas, kuram ir dota visa vara debesīs un virs zemes (Mt. 28).
BET TAS IR PRET MŪSU KRISTĪGĀS TICĪBAS ARTIKULU: UZKĀPIS DEBESĪS, NO KURIENES VIŅŠ ATNĀKS
Nē, jo Kristus ar savu miesu, ar tās dabiskajām, patiesajām īpašībām ir redzamā veidā uzkāpis debesīs un tāda pati būs arī Viņa atnākšana Pastardienā (Ap. d. 1, Mt. 24).
Bet to, ka Viņam nebūtu un Viņš nezinātu nekādu citu debešķīgu, pārdabisku veidu, lai atbilstoši saviem vārdiem būtu klāt Svētajā Vakarēdienā ar savu miesu un asinīm, to minētie ticības artikuli nesaka, bet gan apliecina pretējo. Jo mūsu ticības artikuli vēsta, ka Kristus miesā ir uzkāpis debesīs – nevis kā kāds nabaga putnēns no zemes uzspurdz savā ligzdiņā vai arī kā Elija tika aizrauts debesīs -, bet Viņš ir sēdies pie Dieva, Visuvaldītāja Tēva, labās rokas. Dieva labā roka nav kāda noteikta vieta vai kāds īpašs debesu reģions, kura robežās vajadzētu atrasties Kristum, bet Raksti to dēvē par dievišķās Majestātes labo roku un Dieva Gara spēku, kas piepilda it visu (Ps. 139). Pie šīs Majestātes Kristus pēc savas cilvēciskās dabas ir paaugstināts pāri visam, kas vien tiek saukts varens un spēcīgs ne vien šajā, bet arī nākamajā pasaulē (Ef. 1, 1. Pēt. 3), tā ka arī pēc Viņa cilvēciskās dabas viss ir nolikts zem Viņa kājām (Ps. 8, Ef. 1, Ebr. 2, 1. Kor. 15), Viņam ir dota visa vara debesīs un virs zemes (Mt. 28, Jņ. 11). Vai tad Viņš ar savu miesu un asinīm nespētu to, ko saprotamos, skaidros vārdos ir izteicis un iestādījis savā Testamentā? Jā, ticības artikuli droši un noteikti apstiprina Kristus miesas un asiņu patieso, īsteno klātbūtni Vakarēdienā saskaņā ar Viņa Testamentu. Jo, tā kā to ir teicis Tas, kurš (kaut gan tas ir neiespējami cilvēka miesas dabiskajām, patiesajām īpašībām) ir uzkāpis debesīs un ar sēdies pie Dieva, Visuvaldītāja Tēva un Majestātes labās rokas, tad tā būtu šausmīga Dieva zaimošana, ja es gribētu teikt vai domāt, ka tas nav iespējams, ka tas nevarēja notikt. Tādējādi var noprast, kas ir padomā jūsmotājiem sakramentāriešiem.
VAI VAKARĒDIENĀ IR ARĪ JĀUPURĒ KRISTUS MIESA DEBESU TĒVAM?
Kristus pats sevi vienu reizi ir upurējis Tēvam (Ebr. 7, Ef. 5). Bet Vakarēdienā Viņš ir iestādījis nevis upuri, kurā mums Debesu Tēvam ir kaut kas jādod, bet gan Sakramentu, kurā Viņš grib mums dot un dāvināt vislielāko dārgumu, proti, – savu miesu un asinis.
KO TAD LAI SAKA PAR PĀVESTIEŠU UPURMISĒM?
Tā ir negantība pār visām negantībām.
KĀ TAD TĀ? MISĒ TAČU TIEK DZIEDĀTS UN LASĪTS DAUDZ KAS LABS
Tas, ka kaut ko lasa vai dzied no praviešu, evaņģēlistu un apustuļu rakstiem vai tas, ka lieto Introitus, Tractus, Sequentiae, Collectae[3], ka dzied Praefationes, Patrem, Sanctus, Agnus[4] u.tml., – nav nepareizi. Arī tas, ka šī mise (pretrunā ar Pāvila 1. Kor. 14) notiek vienkāršam cilvēkam nezināmā valodā, mūsuprāt, vēl nav tā lielākā negantība (kaut arī šajās lietās pāvestieši apgrēkojas). Tāpat arī tas, ka viss notiek ar domu, it kā tas būtu veikts ex opere operato[5], kaut arī notiek bez sirds un bez pielūgsmes, kas ir pretrunā ar Rakstiem (Mt.15, Jņ. 4). Šajās misēs pretēji Dieva vārdam bieži notiek arī svēto piesaukšanas. Taču pāvestiešu mises īstā negantība ir mises kanons, un tas, kas tam piederīgs, proti, tas, ka Vakarēdiens tiek padarīts par upuri.
TOMĒR SENIE BAZNĪCAS TĒVI GANDRĪZ VAI VISAS VAKARĒDIENA DARBĪBAS DĒVĒ PAR UPURI
Pareiza Vakarēdiena lietošana ir, pieminot vienīgo Kristus salīdzināšanas upuri, pateicībā cildinot Viņa nāvi. Vakarēdiens jāsaņem patiesā ticībā, ar nožēlas pilnu sirdi un tam seko mīlestības augļi. Un, lai Vakarēdiena saņemšana varētu notikt cienīgi, ir cītīgi jālūdz. Bet to visu Raksti dēvē par garīgu upuri (1. Pēt. 2, Ebr. 13, Ps. 4, 50, 51, 143, Fil. 4, Rom. 12). Arī Evaņģēlija darbību un lietošanu, pie kuras pieder arī Svētais Vakarēdiens, Pāvils sauc par garīgu upuri (Rom. 15). Šādā izpratnē tēvi Vakarēdiena darbību dēvē par upuri.
KO TAD PĀVESTIEŠI SAVĀ MISĒ UZSKATA PAR UPURI?
Īsto, garīgo upuri viņi īpaši negodā; bet – kad kanoniskajā vai klusajā [privātajā] misē priesteris, rečitēdams kanona vārdus, veic dažādas noslēpumainas darbības ar svētīto maizi un vīnu- ceļ tos augšup un lejup, kustina šurp turp, tad viņi to uzskata par darbu, ar kuru un caur kuru Kristus no jauna tiek upurēts Viņa Tēvam kā grēku jeb izlīguma upuris, caur kuru pie Dieva tiek iemantota un nopelnīta žēlastība, grēku piedošana un visāda veida svētība ne vien tiem, kuri uzlūko šo misi, bet arī klāt neesošajiem un pat mirušajiem, par kuriem šādas mises tiek noturētas.
KĀDĒĻ TAD TĀ IR TIK LIELA NEGANTĪBA?
Pirmkārt, tāpēc ka ir tikai viens izlīguma upuris, kuru vienīgi Kristus vienu reizi ir veicis pie krusta, un tas ir pilnīgs un pietiekams visos laikos (Ef. 5, Ebr. 7, 9, un 10).
Otrkārt, Vēstulē ebrejiem ir teikts – ja bieži tiek atkārtots viens un tas pats upuris, tad tas liecina, ka iepriekšējais upuris ir bijis vājš un nepilnīgs (Ebr. 10).
Treškārt, izlīguma upuris nevar notikt bez ciešanām, nāves, asinsizliešanas, kā tas skaidri pateikts Vēstulē ebrejiem (Ebr. 9).
No tā mēs saprotam, kādu negantību misē ar savu upuri veic mises lasītājs priesteris, – dievbijīga kristieša sirdij patiešām no tā ir jābīstas.
BET MĒS IK DIENAS GRĒKOJAM UN MUMS IK DIENAS VAJADZĪGS ARĪ IZLĪGUMS
Vienīgais izlīguma upuris, kuru vienu reizi pie krusta ir paveicis Kristus, ir pilnīgs un pietiekams salīdzināšanai par visiem grēkiem visos laikos (Jņ. 2, Ebr. 7 un 10), tādēļ tas neprasa nekādu citu vai jaunu upuri, bet tikai to, lai vienīgais salīdzināšanas upuris tiktu attiecināts uz mums, lai mēs būtu tam piederīgi. Bet lai tas notiktu, nav vajadzīgs nekāds īpašs, ārējs upuris. Evaņģēlijs un Vakarēdiena iestādījums mums norāda, kā šī attiecināšana notiek.
KĀ PAREIZI UN SVĒTĪGI TIEK LIETOTS TĀ KUNGA VAKARĒDIENS?
Kad tiek turēta Kristus pavēle un kārtība, proti, – mums ir jāēd Viņa miesa un jādzer Viņa asinis, un tas jādara Viņu pieminot, tas ir, ar nožēlas pilnu, ticīgu sirdi. Jo pie svētīgas Svētā Vakarēdiena lietošanas pieder divējāda ēšana un dzeršana. Vienu sauc par sakramentālu, un tā notiek ar muti, kā Kristus saka: Ēdiet, tā ir mana miesa, dzeriet, tās ir manas asinis. Otru sauc par garīgu, un tā notiek patiesā grēknožēlā īstenā ticībā, caur kuru mēs satveram Kristus miesu un asinis un kļūstam piederīgi visam Kristus miesas un asins nopelnam – to Kristus ir domājis, kad Viņš sacīja: To dariet, mani pieminēdami.
CIK BIEŽI KRISTIEŠIEM IR JĀSAŅEM VAKARĒDIENS?
Kristus Vakarēdienu nav nolicis kādam noteiktam laikam, nedz arī to saistījis ar kādu noteiktu dienu; Pāvils tikai saka – tam jānotiek, kad Dieva draudze sanāk kopā, lai pasludinātu Kunga nāvi (1. Kor. 11). Bet Dieva griba ir, lai tas netiek saņemts tikai vienreiz kā Kristība, bet tam jātiek saņemtam daudzkārt (1. Kor. 11). Jo Pāvils patur prātā to, ka Vakarēdiens ir iestādīts senā Lieldienu [Pashas] jēra vietā. Tas tika ēsts vienreiz gadā, noteiktā dienā. Bet par Vakarēdienu Pāvils saka: Cikkārt, proti, – tas nav saistīts ar kādu noteiktu dienu, nedz arī tam jātiek saņemtam tikai reizi gadā, bet gan bieži. Cik bieži? Te nav nekāda cita mērķa, nedz mēra kā vienīgi tas – cik bieži nabaga sirdsapziņai mierinājumam un stiprināšanai vajadzīgi tie labumi, kas tiek izdalīti Vakarēdienā. Tādēļ sirdsapziņu nevajag piespiest, bet gan rosināt, cītīgi mūsu pašu postu un Svētā Vakarēdiena lielo noderīgumu atgādinot un pārdomājot. Bet kurš no tā vairās, tas citiem liek saprast, ka viņš nav īsts kristietis, jo viņš nicina sava Pestītāja pavēli: Ēdiet, dzeriet, un dariet to bieži.
KĀDU LABUMU UN KĀDUS AUGĻUS DOD CIENĪGA VAKARĒDIENA LIETOŠANA?
Kopumā var teikt, ka tas nepieciešams ticības stiprināšanai. Bet tas ir jāizskaidro, un vislabāk to var izskaidrot ar Svētā Vakarēdiena vārdiem.
Pirmkārt, tā kā grēku piedošanā un pestīšanā mēs kļūstam piederīgi Kristus nopelnam un tiekam ietverti Jaunās Derības žēlastībā, tad par šīm lietām Kristus mums savā Vakarēdienā dod visdārgāko, drošāko ķīlu un zīmogu, proti, – savu miesu, kuru upurējot viss ir izpirkts, un asinis, kuras izlejot ir apstiprināta Jaunā Derība, lai mēs pret visiem uzbrukumiem varētu būt nodrošināti ar visaugstāko ķīlu un lai mēs būtu tam visam piederīgi.
Otrkārt, tā kā Evaņģēlija apsolījums piedāvā žēlastību visiem ticīgajiem kopumā: lai katrs atsevišķi būtu drošs, ka arī viņš ir to skaitā, kas šo žēlastību saņem, ir tai piederīgs, un varētu sevi ar to mierināt, tad pareizā Vakarēdiena lietošanā ikvienam atsevišķi no paša Kristus caur starpnieku tiek pasniegta Kristus miesa un asinis: Ņem, ēd un dzer, tā ir miesa, kas par tevi ir dota, un tās ir asinis, kas par tevi ir izlietas tavu grēku piedošanai.
Treškārt, tā kā Kristus nāves pieminēšanai (tas ir, patiesai grēknožēlai un patiesai ticībai) ir jātiek mūsos uzturētai, stiprinātai un vairotai un tā kā velna viltība, pasaules apgrēcība un mūsu miesas vājums, pārdrošība un ļaunums to var ātri un viegli vājināt, izdzēst un pazudināt, tad Kristus savas piemiņas uzturēšanai, atjaunošanai un stiprināšanai mūsos savā Vakarēdienā ir iedibinājis noderīgas, spēcīgas zāles, proti, Viņa miesas un asins baudīšanu, Viņu arvien no jauna pieminot.
Ceturtkārt, tā kā mēs diemžēl caur mūsu grēkiem bieži izstājamies no žēlastības derības un krītam, tad lai mums, patiesi atgriežoties, blakus vārdam būtu droša liecība, ka Dievs mūs grib pieņemt atpakaļ žēlastības derībā, Kristus Vakarēdienā saka: Ņem to un dzer, šis biķeris ir jaunā derība manās asinīs utt. Par to, ka Dievs grib mūs uzturēt šajā žēlastības derībā, mums ir varena ķīla un liecība Kristus vārdos: Tā ir jaunā derība.
Piektkārt, tā kā mūsu miesā nav nekā laba, bet tajā mājo grēki, no kuriem rodas dažādi ļauni augļi, tad Kristus savā Vakarēdienā mums dod savu miesu un asinis, lai mēs Viņam, kā īstajam vīna kokam pievienoti, varētu saņemt jaunu, labu, garīgu sulu. Tādā veidā mēs kopā ar citiem kristiešiem kļūstam par vienas miesas locekļiem (1. Kor. 10), kā arī – caur to tiek aizdegta, vairota un uzturēta mīlestība pret tuvāko.
To visu skaidri un pamatīgi parāda un atklāj Vakarēdiena vārdi, un kurš tos grib pārdomāt, tas atradīs, ka viņa sirdsapziņa, lietojot Vakarēdienu, saņems daudz varena, brīnišķa mierinājuma. Un, ja šī mācība tiek ievērota, tad kristieši labprāt un bieži nāk pie Vakarēdiena. Bet kurš to netur godā, tas apliecina, ka viņš nav īsts kristietis.
VAI VISI, KURI NĀK PIE VAKARĒDIENA, SAŅEM SAVU LĪDZDAĻU PIE TĀ LABUMIEM?
Pāvils saka: daži ēd un dzer necienīgi, un tie ēd paši sev par sodu, ar necienīgu ēšanu un dzeršanu tie kļūst vainīgi pret Kristus miesu un asinīm (1. Kor. 11).
VAI TAD PATIEŠĀM NAV VIENALGA, AR KĀDU SIRDI UN KĀDĀM DOMĀM IET PIE VAKARĒDIENA?
Ak, Kungs Dievs, nē, jo tā ir smaga sodība – noziegties pret tā Kunga miesu un asinīm. Tāpēc Pāvils saka: Lai cilvēks pats sevi pārbauda, kā viņš ēd no šīs maizes un dzer no šī biķera. Un to ļaudīm cītīgi vajag atgādināt sprediķos un grēksūdzē.
KURI TAD IR TIE, KAS VAKARĒDIENĀ ĒD UN DZER NECIENĪGI UN KĀ LAI MĒS NO TĀ PASARGĀMIES?
Ēst necienīgi – nenozīmē, ka mēs, nabaga grēcinieki, būtu šīs debešķīgās maltītes necienīgi, jo tas ir iestādīts tieši nabaga grēciniekiem, bet no Pāvila (1. Kor. 11) var skaidri un vienkārši saprast, kas ēd necienīgi.
Pirmkārt, tie, kuri neizšķir Kristus miesu, tas ir, tie, kas šī Vakarēdiena maltīti neuzskata par Kristus miesu un asinīm, bet gan uzskata un lieto to bez atbilstošas gara pacilātības tāpat kā citus ēdienus.
Otrkārt, tie, kuri neatgriežas, kuri bez nožēlas un dvēseles ciešanām paliek grēkos, kuriem nav nekāda nolūka laboties, bet ir kāre, patika un griba grēkus turpināt vai arī atkal uzsākt no jauna, kā to Pāvils pārmet dažiem korintiešiem. Ar to viņi izsmej Kristus rūgtās ciešanas, it kā grēki nemaz nebūtu tik neģēlīga lieta, un uzskata Kristu par tādu, kas ar savu miesu un asinīm gribētu palīdzēt grēkot, – tāpēc viņi ēd necienīgi.
Treškārt, tie, kuri iet pie Vakarēdiena bez patiesas ticības, proti, – kas žēlastību, grēku piedošanu un pestīšanu meklē kaut kur citur nevis vienīgi Kristus nopelnā, vai arī tie, kuri ir tik pārdroši, ka viņiem nav pilnīgi nekādu ilgu, izsalkuma un slāpju iemantot Dieva žēlastību Kristū viņu izlīgumam un pestīšanai. Jo, kurš netic, tas taps pazudināts, kaut arī viņš ir lietojis vārdu un Sakramentu.
KO TAD ĒD UN SAŅEM NECIENĪGIE?
Gluži kā mūsu cienība nerada Sakramentu, tā arī neviena cilvēka necienība neiznīcina Sakramentu pašu par sevi, jo tas balstās Dieva vārdā un kārtībā. Tā kā nu vienādi vārdi skan gan Pēterim, gan Jūdam: Ņemiet, ēdiet, tā ir mana miesa; dzeriet, tās ir manas asinis, tad nenoliedzams ir tas, ka Jūda kā necienīgais saņem ne vien maizi un vīnu, bet arī Kristus miesu un asinis – tāpat kā Pēteris. Pēteris – savai pestīšanai, bet Jūda – sev par sodu. Un Pāvils saka – necienīgie noziedzas ne vien pret maizi un vīnu, bet arī pret tā Kunga miesu un asinīm. Ja nu viņi noziedzas tā, ka viņi to neizšķir, tad iznāk, ka arī necienīgie ēd tā Kunga miesu, bet – necienīgi. Tā viņi noziedzas pret Kristus miesu, jo viņi to ēd necienīgi.
KĀ TAD VIŅI VAR ĒST NĀVI KRISTUS MIESĀ, JA TAJĀ MĪT DZĪVĪBA?
Ne tā, ka Kristus miesa pati par sevi būtu indīga, nāvējoša maltīte; bet tā kā viņi pret to apgrēkojas ar bezdievīgu pārdrošību un nevēlēšanos atgriezties, apgāna to ar necienīgu ēšanu un tādējādi mīda to kājām, tad ar to viņi noziedzas pret dzīvības miesu tāpāt kā Jūda, kas Viņu nodeva; kā jūdi, kas Viņu zaimoja un gribēja nomētāt ar akmeņiem; kā Pilāts, kas Viņu notiesāja; kā karavīri, kas Viņu šaustīja un sita krustā. Jo Kristus miesā neapšaubāmi ir dzīvība, bet šī dzīvība nedarbojas neticīgajos, bet tikai ticīgajos, gluži kā Evaņģēlijs ir dzīvības smarža uz dzīvību ticīgajiem un nāves smarža uz nāvi neticīgajiem (2. Kor. 2).
KĀ CILVĒKAM SEVI PĀRBAUDĪT, LAI VIŅŠ VARĒTU CIENĪGI ĒST UN DZERT VAKARĒDIENU?
Tas nav atkarīgs no tā, vai cilvēks ir pilnīgi tīrs, svēts un pilnīgs, jo veselajiem ārstu nevajag, bet gan slimajiem. Bet, no pretnostatījuma necienīgajiem, šī pārbaude var notikt vienkārši, proti, – ja pirmkārt, sirds apdomā, kas tā ir par darbību, kas tagad notiek, kas par maltīti tur tiek pasniegta un saņemta, lai pret to izturētos ar pienācīgu pazemību un pacilātību.
Otrkārt, lai cilvēks uz šo Vakarēdienu nāk ar tādu sirdi, kura atzīst savus grēkus, trūkumus un kļūdas, bīstas Dieva dusmu; ar sirdi, kas ir nevis labvēlīga grēkiem, bet tos nīst un bīstas, no kā ceļas nožēla un ciešanas par grēkiem un nopietna apņemšanās atturēties no tiem. Kopumā – ir jābūt grēknožēlas pilnai sirdij.
Treškārt, lai sirds rūpējas par to, ka netiktu pazudināta, un lai tai ir sirsnīgas alkas un ilgas pēc Dieva žēlastības, lai tā ar patiesu ticību meklē, lūdz, satver un pieņem Dieva žēlastību, grēku piedošanu un pestīšanu Kristus paklausībā, ciešanās un nāvē, ko Viņš ir veicis ar savas miesas upuri un savu asiņu izliešanu. Kas sevi tā pārbauda un tā dara, tas Sakramentu saņem cienīgi,- nevis pašam par sodu, bet gan savai pestīšanai.
Un kaut arī tas viss sirdī ir niecīgs, vājš un bieži vien auksts, mums tādēļ nav jāatturas no Vakarēdiena, bet gan vēl vairāk pie tā jāsteidzas, lai caur to tas viss mūsos varētu tikt aizdegts, stiprināts un vairots. Jo šī dziedināšana ir iestādīta slimajiem, kuri ir vārgi un kuri labprāt gribētu saņemt padomu un palīdzību.
KĀDA TAD ĀRĒJA GODDEVĪBA IR NEPIECIEŠAMA, LIETOJOT VAKARĒDIENU?
Maize ir un paliek maize, tāpat arī vīns. Tādēļ elementiem nav jāizrāda dievišķs gods. Bet, kad sirds patiesi tic, ka šajā darbībā Kristus ir klātesošs un sniedz un izdala mums savu miesu un asinis, tad tam katrā ziņā sekos kristīga un pienācīga ārējā izturēšanās, goddevība un tikums. Bet vissvarīgākais ir tas, kā izturas sirds. Jo – ja sirds no tā ir tālu, tad tā ir tikai farizeju māksla ārēji labi izrādīties (Mt. 15).
[1] – šeit runāts par 1.Kor.11:20, diemžēl neviens no līdzšinējiem latviešu tulkojumiem neatklāj pilnībā oriģināla sengrieķu valodas izteikumu. Visprecīzāk šo pantu būtu tulkot: “Bet jūsu sapulcēšanās vienkopus nebūt nenozīmē baudīt Kunga mielastu.”
[2] – Lielie un ar trīsām uzlūkojamie noslēpumi.
[3] – Noteiktu liturģisku daļu senie apzīmējumi.
[4] – Skat. iepriekš.
[5] – Ar paveikto darbu, t.i., mises upuris dod savu svētību neatkarīgi no saņēmēja ticības vai sirds noskaņojuma, vienīgi ar izpildīto rituālu kā tādu.
Ieskaties