Par ticības taisnību

Pirms piecsimt gadiem saujiņa kristiešu Mārtiņa Lutera vadībā stājās pretī ietekmīgākajiem katoļu teologiem jautājumā par to, kā cilvēks tiek attaisnots jeb kļūst taisns Dieva acis.

Pamatojoties tikai un vienīgi uz Dieva vārdu, pirmie luterāņi apliecināja:

• Mēs ticam, mācām un apliecinām, ka šī ir mūsu taisnība Dieva priekšā, tas ir — ka Dievs piedod mums grēkus no tīras žēlastības bez kādiem mūsu iepriekšējiem, tagadējiem vai nākamajiem darbiem, nopelniem vai cienīguma, dāvina un pie-līdzina mums Kristus paklausības taisnību. Šīs taisnības dēj mēs tiekam uzņemti Dieva žēlastībā un uzskatīti par taisniem.
• Mēs ticam, mācām un apliecinām, ka vienīgi ticība ir tas līdzeklis un instruments, ar ko saņemam Pestītāju Kristu un Kristū to taisnību, kas spēj pastāvēt Dieva priekšā. Kristus dēļ šī ticība mums ir pielīdzināta par taisnību (Rom.4:5).
• Mēs ticam, mācām un apliecinām, ka šī taisnojošā ticība nav tikai vēsturiskas zināšanas par Kristu, bet ir tāda Dieva dāvana, caur ko mūsu Pestītāju Kristu Evaņģēlija vārdos pareizi atzīstam un uz Viņu paļaujamies, jo vienīgi Viņa paklausības dēl, no žēlastības mums ir grēku piedošana, mēs tiekam uzskatīti par taisniem un svētiem Dieva Tēva priekšā un mūžīgi pestīti.
• Mēs ticam, mācām un apliecinām, ka arī tiem, kas patiesi tic un patiesi ir atdzimuši, vēl paliek daudzas vājības un vainas līdz pat kapam. Tomēr par taisnību, kas ticībā viņiem pielīdzināta, vai par viņu mūžīgo pestīšanu viņiem nav jāšaubās, bet tiem jābūt pārliecinātiem, ka Kristus dēj saskaņā ar apsolījumu un svētā Evaņģēlija vārdiem viņiem ir žēlīgs Dievs.
• Mēs ticam, mācām un apliecinām, ka skaidrās mācības uz-turēšanai par taisnošanu Dieva priekšā ticībā ir nepieciešams rūpīgi saglabāt to atšķirību, kas ir saskaņā ar tālāk sekojošiem vārdiem, ar kuriem Pāvils Kristus nopelnu atšķir no mūsu darbiem. Vienīgi Kristum pienākas gods, kā Pāvils raksta, ka — no žēlastības, bez nopelna, bez Bauslības, bez darbiem, vienīgi ticībā uz Kristu mēs tiekam taisnoti un pestīti.

Šis artikuls par ticības taisnību (kā Apoloģijā ir teikts) ir svarīgākais visā kristīgajā mācībā, bez tā neviena nabaga sirdsapziņa nevar gūt pastāvīgu, drošu mierinājumu vai patiesi atzīt Kristus žēlastības bagātību, kā arī Dr. Luters rakstījis:

“Kur šis artikuls ir skaidrs, tur arī kristietība ir skaidra un šķīsta, vienprātīga un bez jebkādiem novirzieniem; bet, kur tas nav skaidrs, tur nav iespējams izsargāties no maldiem vai fanātiķu gara.”

Un īpaši par šo artikulu sacīti Pāvila vārdi, ka “nedaudz rauga saraudzē visu mīklu”. Tādēļ viņš ar tik lielu dedzību un nopietnību šajā artikulā lieto “bez Bauslības. bez darbiem. no žēlastības..”, tā izslēdzot visus cilvēku darbus. lai parādītu, cik ļoti ir vajadzīgs, lai šajā artikulā līdzās skaidrajai mācībai tiktu atšķirtas, nosodītas un atmestas visas pretējās mācības.

Tādēļ, lai varētu saskaņā ar Dieva vārdu kristīgi izskaidrot šīs nesaskaņas un caur Viņa žēlastību tās novērst, mūsu mācība, ticība un apliecība ir tāda, kā tālāk teikts.

Par ticības taisnību Dieva priekšā mēs vienprātīgi, saskaņā ar iepriekš sniegto mūsu kristīgās ticības kopīgo izpratni, ticam, mācām un apliecinām, ka nabaga grēcīgais cilvēks Dieva priekšā top taisnots, tas ir, viņam tiek piedots, viņš tiek attaisnots un atbrīvots no visiem viņa grēkiem un pelnītā pazudinošā sprieduma, turklāt uzņemts par Dieva bērnu un mūžīgās dzīvības mantinieku — bez jebkādiem mūsu nopelniem vai cienīguma, arī bez kādiem iepriekšējiem, pašreizējiem vai ari nākamajiem darbiem, no tīras žēlastības, tikai šā vienīgā nopelna — mūsu Kunga Kristus pilnīgās paklausības, rūgto ciešanu, miršanas un augšāmcelšanās dēļ Viņa paklausība mums tiek pielīdzināta par taisnību.

Šīs dārgās mantas mums tiek sniegtas svētā Evaņģēlija ap-solījumā, un ticība ir vienīgais līdzeklis, ar kuru tās satveram, uz-ņemam un iegūstam savā īpašumā; ticība ir Dieva dāvana, tikai pateicoties tai, mēs Kristu, mūsu Kungu, Evaņģēlija vārdā patiesi atzīstam uz Viņu paļaujamies, vienīgi Viņa paklausības dēj no žēlastības iemantojam grēku piedošanu, topam uzlūkoti kā dievbijīgi un taisni Dieva Tēva priekšā un mūžībā iemantojam debesu valstību. Ievērojot to, tiek uzskatīts un pieņemts, kā saka arī Pāvils, ka mēs tiekam taisnoti ticībā neatkarīgi no Bauslības darbiem (Rom.3:28) vai ka “ticība tiek pielīdzināta par taisnību” (Rom.4:5), tāpat art viņa teiktajā, ka ar viena cilvēka — Kristus — pa-klausību mēs kļūstam taisni (Rom.5:19) vai — “viena cilvēka taisnības darbs visiem nes taisnošanu uz dzīvību” (Rom.5:18), ir izteikts viens un tas pats. Jo ticība cilvēku dara taisnu ne ka tā ir labs darbs un skaists tikums, bet tādēļ — ka ticība satver un uzņem Kristus nopelnu svētā Evaņģēlija apsolījumā; jo tam jātop ticībā saņemtam un jākļūst par mūsu īpašumu, jo caur to mums jātop taisnotiem; tādējādi taisnība, kura Dieva priekšā no tīras žēlastības top pielīdzināta ticībai jeb ticīgajiem, ir Kristus paklausība, Viņa ciešanas un augšāmcelšanās — tādēļ ka Viņš mūsu labā devis gandarījumu Bauslībai un samaksājis par mūsu grēkiem…

Tātad vārds “taisnot” šeit nozīmē — attaisnot, pasludināt par taisnu un brīvu no grēkiem, atbrīvot no mūžīgā soda Kristus taisnības dēļ, kuru Dievs pielīdzina ticīgajiem (Fil.3:9). Tāds šā vārda lietojums un izpratne ir bieži sastopami Vecās un Jaunās Derības Svētajos Rakstos. “Kas bezdievi attaisno un taisno nosoda, abi ir negantnieki Tā Kunga acīs.” (Sal.pam.17:15) “Bēdas lai tiem.., kas dāvanu dēļ attaisno vainīgo un atrauj taisnību nevainīgajam.” (Jes.5:22-23) “Kas vēl apsūdzēs Dieva izredzētos? Vai Dievs, kas mūs taisno?” (Rom. 8:33) Tas ir, atbrīvo mūs no grēkiem un attaisno.