Par ticību Dievam Dēlam

Es ticu.. uz Jēzu Kristu, Dieva vienpiedzimušo Dēlu, mūsu Kungu, kas ieņemts no Svētā Gara, piedzimis no jaunavas Marijas, cietis zem Poncija Pilata krustā sists, nomiris, aprakts, nokāpis ellē trešajā dienā augšāmcēlies no mirušajiem uzkāpis debesīs, sēdies pie Dieva Visuvaldītāja Tēva labās rokas, no kurienes Viņš atnāks tiesāt dzīvus un mirušus.

Otrais Ticības artikuls iepazīstina mūs ar Trīsvienīgā Dieva otro personu – ar to, kas Viņš ir un ko Viņš dara. Mazajā Katehismā Mārtiņš Luters to ir aprakstījis, un mēs to varētu ari nosaukt par kristīgās literatūras klasiku. Lutera paskaidrojumu var sadalīt četrās daļās, kur katra no tām atbild uz noteiktu jautājumu.

Kas Viņš ir? – Es ticu, ka Jēzus Kristus, patiess Dievs no Teva mūžībā dzimis un arī patiess cilvēks no jaunavas Marijas piedzimis, ir mans Kungs.

Ko Viņš ir paveicis? – Kas mani, pazudušu un pazudinātu cilvēku atpestījis un atpircis no visiem grēkiem, no nāves un no velna varas.

Kā? – Ne ar zeltu, ne ar sudrabu, bet ar savām svētajām, dārgajām asinim un ar savu nepelnīto ciešanu un miršanu.

Kāpēc? – Lai es Viņam piederu un Viņa valstībā ar Viņu dzīvoju un Viņam kalpoju mūžīgā taisnībā, nenoziedzībā un svētlaimē, kā arī Viņš pats, augšāmcēlies no nāves, dzīvo un valda mūžīgi. Tas ir tiešām tiesa.

Aplūkosim tagad katru otrā ticības locekļa izteikumu atsevišķi.

Es ticu: To, ko apustuļi redzēja ar savām acīm, klausījās ar savām ausīm un pat aptaustīja ar savām rokām, mēs saņemam no Dieva vārda. Un lai gan neesam nedz redzējuši, nedz dzirdējuši, tomēr värds rada mūsos ticību. Un tāpat kā mēs apliecinām ticību Dievam Tēvam, tā tagad arī Dievam Dēlam – Jēzum Kristum.

Jēzus Kristus: Vārds Jēzus nozīmē – Glābējs, Palīgs. Ta Kunga eņģelis Jāzepam sapnī atklāja, ka tieši tā būs saukt bērnu kuru gaidija Marija. Eņģelis arī paskaidro kāpēc – “jo Viņš atpestis savu tautu no viņas grēkiem” (Mt.1:21). Raksti arī māca, ka vienīgi šajā vārdā mums ir dota pestīšana, jo neviens cits müs nespēj glābt no grēka verdzības (Ap.d.4:12).

Šis Jēzus ir arī Kristus. Kristus ir ebreju vārda Mesija grieķu tulkojums, kas latviski nozīmē – svaidītais. Tikt svaidītam ar eļļu nozīmēja, ka kāds ir saņēmis noteiktu amatu un ari Svēto Garu šā amata veikšanai. (1.Sam.16:13). Vecās Derības pravieši, priesteri un ķēniņi bija Kristus ēna, kas norādīja uz mūsu isto Pravieti, Priesteri un Ķēniņu (Ps.45:7). Kristus kristībā Svētais Gars kā balodis nolaidas uz Viņu, un arī Apustuļu darbos ir teikts, ka “Dievs ar Svēto Garu un spēku svaidījis nācarieti Jēzu” (Ap.d.10:38).

Dieva Gara svaidītais glābējs Jēzus Kristus ir Dieva vienpiedzimušais Dēls.

Šie vārdi ir ņemti no Jāņa evangelija, kur 1. nodaļā apustulis uzsver Dieva Tēva un Dēla unikālās attiecības. Vārds – Dieva Dēls ir bijis ar Tevu jau pirms pasaules radīšanas, Viņš ir arī vienāds ar Tevu pēc būtības, (Jņ.1:1-14, 18) un caur Viņu pasaule ir radīta. (Jņ.1:3). Izņemot Viņu, neviens nav redzējis Dievu, un viņš ir “Vienpiedzimušais Dēls, kas ir pie Tēva krūts.” (Jņ.1:18)

Dieva vienpiedzimušais Dēls ir mūsu Kungs. Ši ir senās baznīcas apliecība – Kyrios Jesous Christos -Jēzus Kristus ir Kungs. Varētu teikt, ka tas ir visu Baznīcas ticības apliecību saturs, sākot ar Apustuļu Apliecību un beidzot ar luteriskajām ticības apliecībām. Jau pašos baznīcas iesākumos ši apliecība kalpoja kristiešu liturģijās (1.Kor.12:3) un atdalija kristiešus no grieķu mistēriju reliģijām, kurām arī bija savi kyrios, kā arī no Romas imperatora kulta, jo arī viņu sauca kyrios. Tādējādi senā baznica apliecināja savu ticību patiesajam Dievam, saucot Kristu par savu Dievu. Tas atdalija kristiešus ne tikai no grieķiem un romiešiem, bet arī no jūdu sinagogas. Grieķu vārds kyrios nozīmē to pašu ko ebreju adonai tas ir – kungs. Dievbijīgie jüdi, kuri neuzdrīkstējās skaļi izrunāt Dieva, Jahves vārdu to sauca adonai – kungs. Tādejādi Kristus ir apliecināts kā mūsu, kristiešu kungs – patiesais Dievs.

Mārtiņš Luters Lielajā Katehismā saka, ka šajā vārdā Kungs, kas “nozīmē to pašu ko Pestītājs” ir visa šā ticības artikula kopsavilkums. Tas, ka Kristus ir kļuvis par Kungu Luteram nozīmē:

Viņš mani atpestījis no grēka, velna, nāves un jebkāda posta. Jo pirms tam man nebija kunga vai ķēniņa, bet es biju saistīts velna varā, nāvei nolemts, grēkā un akluma sapits. Jo, kad mēs bijām radīti un no Dieva Tēva saņēmuši visu veidu labumu, nāca velns un ieveda mūs nepaklausībā, grēkā, nāvē un ikvienā postā, tā ka mēs bijām pakļauti Dieva dusmām un nežēlastībai, notiesāti mūžīgai pazušanai, kā bijām to izpelnījušies un nopelnījuši. Nebija ne padoma, ne palidzības, ne mierinājuma, iekams šis vienigais un mūžīgais Dieva Dēls apžēlojās par mūsu bēdām un postu ar nepelnītu žēlastību un nāca no debesīm, lai mums palīdzētu. Tā ir padzīti visi tirāni un apspiedēji, un viņu vietā nostājies Jēzus Kristus kā dzīvības, taisnības, visa labā un svētības Kungs. Viņš mūs, nabaga pazudušos cilvēkus, ir izrāvis no elles rīkles, ieguvis, atbrīvojis un atkal ievedis Teva laipnībā un žēlastībā, kā savu īpašumu ņēmis mūs savā aizsardzībā un patvērumā, lai vadītu mūs ar savu taisnīgumu, gudrību, spēku, dzīvību un svētību.

No Tēva mūžībā dzimušais mūsu Kungs Jēzus Kristus tapa ieņemts no Svētā Gara un piedzimis no jaunavas Marijas. Blakus Kristus dievišķīgumam Svētie Raksti nepārprotami māca, ka Viņš vienlaikus ir bijis arī cilvēks. Pats Kristus sevi sauca gan par Dieva Dēlu (Jņ.3:16), gan arī par Cilvēka Dēlu. (Mt.9:6). Viņš tika ieņemts no Svētā Gara, bet piedzima no jaunavas Marijas. Viņa Tēvs bija Dievs, bet viņa māte bija jaunava, un tādējādi Viņš ir arī patiess cilvēks. Ir viens Dievs un viens starpnieks starp Dievu un cilvēkiem – Jēzus Kristus. Kā patiesam cilvēkam Kristum bija arī ists ķermenis un cilvēciska dvēsele. Piemēram Pāvils 1. vēstulē Timotejam raksta: “Dievs ir parādīts miesā” un Kol.2:9 – “Viņa mājo visa dievības pilnība cilvēka miesās.” (tas ir, Viņa cilvē ciskajā dabā). Viņš tāpat kā visi cilvēki cieta slāpes, izsalkumu, nogurumu utt. Mūsu Pestītājs Jēzus Kristus ir patiess Dievs un cilvēks vienā personā. Tas ir nesaprotami mūsu prātam, bet tieši to māca Svētie Raksti. Šis abas dabas paliek nesajauktas, bet tajā pat laikā tās ir savienotas, tā ka vienas dabas īpašības pieder arī otrai dabai.

Apustuļu ticības apliecībā teiktais, ka Kristus ir cietis zem Poncija Pilāta ir jāsaprot tā, ka cietējs bija arī patiess Dievs. Tieši Kristus ciešanās mēs redzam atbildi uz ciešanu un ļaunuma problēmu pasaulē. Viņš necieta piespiedu kārtā, jo kā Dievs viņš bija visuvarens, bet tā bija Viņa brīva izvēlē jeb upuris, ko Viņš nesa musu dēļ. Tādējādi Viņš neļāva izpausties savai dievišķajai dabai un bija paklausīgs Tēvam līdz pat krusta nāvei.

Jūdi piesita Jēzu krustā, un tā mūsu ticības apliecība liecina, ka Kristus tika krustā sists. No Pāvila 1.vēstules Korintiešiem 2:8 ir skaidrs, ka krustā tika sists ne tikai cilvēks Jēzus, bet pats Godības Kungs, Dzīvības Valdnieks (Ap.d.3:15). Un lai gan Dievs nevar mirt, mēs tomēr varam teikt, ka pats Dievs mira par mums. Ne Tēvs un ne Svētais Gars, bet Trīsvienības otrā persona Jēzus Kristus mira par mūsu grēkiem. Mūsu ticības apliecība to saka nepārprotami – nomiris un aprakts. Šeit velns domāja, ka viņš ir uzvarējis, iznīcinādams vienīgo, kurš savas 33 gadus garās dzīves laikā ne reizi nebija paklausījis viņam un grēkojis.

Taču velns ļoti maldījās un par to driz dabūja pārliecināties.

Proti, ticības apliecībā ir teikts, ka Kristus ir nokāpis ellē, un tas patiešām notika! Kristus nokāpa ellē, pašā sātana valstībā, lai pasludinātu gariem cietumā savu uzvaru pār velnu, elli un nāvi.

Tā bija uzvara, kuru cilvēce gaidīja jau vairākus gadu tūkstošus. Visiem zināma tä kļuva, kad piepildījās ticības apliecības vārdi – trešajā dienā augšāmcēlies no mirušajiem.

Ar šiem vārdiem Kristībā Draudze apliecina to, ko redzēja apustuļi, sievietes, kas sekoja Kristum, kā arī vairāk nekā 500 cilvēku. Apustulis Pāvils Vēstulē romiešiem (10:9) raksta: “Ja tu ar savu muti apliecināsi Jēzu par Kungu un savā sirdi ticēsi, ka Dievs Viņu uzmodinājis no miroņiem, tu tiksi izglābts. “Tādējādi Pāvils cieši sasaista liecību, ka Kristus ir Kungs, ar ticību Viņa augšāmcelšanās notikumam. Jau no pašiem kristīgās draudzes sākumiem ši vēsts bija apustuļu sludināšanas centrālā tēma, balstīta uz paša Kristus parādīšanos. Nākamās paaudzes, kuras nebija redzējušas augšām celto Kungu, Lieldienu vēsti vairāk saistīja ar tukšo kapu. Tomēr pamats ticībai Kristus augšāmcelšanās notikumam ir aculiecinieki, kas redzējuši Kungu Jeruzälemē, Galilejā uz Emavas ceļa un visbeidzot Damaska. Kristus parādīšanās ir saistīta ar apustuļiem, un uz apustuļu liecības pamata ir celta baznīca (Ef.2:20). Tā ir apustuļu ticības apliecība, kuru ari mes apliecinām, un arī Kristus baznīca ir apustuliska. Apustuļu liecība atšķiras no visām citām, kuras izteikuši lielu skolotāju sekotāji, cerībā, ka viņu Skolotājs ir dzīvs. Apustuļi neteica: “Kristus ir dzivs”, bet: “Viņš ir augšāmcēlies.”

Lai saprastu, ko Baznīca apliecināja ar vārdu “augšāmcēlies”, mums jāpakavējas pie tām Jaunās Deribas vietām, kurās apustulis Pāvils bija spiests aizstāvēt augšāmcelšanos. Kāpēc atēnieši vairs nevēlējās uzklausīt Pāvilu, kad viņš sāka runāt par Kristus augšāmcelšanos, un kāpēc korintieši iebilda pret mirušo augšāmcelšanos.

Vispirms jau pati doma, ka ķermenis varētu dzīvot atkal, bija nepieņemama grieķu izpratnei par dvēseles nemirstību. Tā kā tas izklausījās pārāk nefilozofiski, viņi Korintā mēģināja iebilst pret Pāvila mācību par miesas augšāmcelšanos. Pāvila pretargumentus mēs atrodam 1. Vēstulē korintiešiem 15. nodaļā. Taču būtu maldīgi iedomāties, ka galvenie grieķu argumenti pret augšāmcelšanos saistījās tikai ar filozofiskiem uzskatiem. Arī pašu grieķu filozofija pazīst, piemēram, Ozirisa augšāmcelšanos. Tad kāpēc Kristus augšāmcelšanās, kuru sludināja Pāvils, tiem bija nepieņemama? Būtība ir tāda, ka ne pati augšāmcelšanās doma bija grieķiem nepieņemama, bet gan vēsturiska vēsts par augšāmcelšanos. Visas grieķu dievības bija mitiskas personas, un viņu augšāmcelšanās bija mīts. Kristus turpretī bija vēsturiska persona, kurai ir zināms pat dzimšanas un miršanas laiks. Ja par Kristu tiktu runāts kā par mītu, grieķi šo stāstu uzklausītu ar prieku. Bet, kad tika teikts, ka Kristus ir konkrēta vēsturiska persona – Jēzus no Nācaretes, tas viņiem, tāpat kā daudziem mūsdienās, bija nepieņemams. Taču Kristus augšāmcelšanos nevar saprast atrauti no mūsu augšāmcelšanās, par kuru mēs vēl runāsim.

Tāpat arī būtiskākais Lieldienu notikums nav visi neparastie brīnumi, no kuriem galvenais ir, ka viens no mirušajiem ir augšāmcēlies. Ari Lācars un Jaira meitiņa taču tika uzcelti no mirušajiem. Bet Kristus augšāmcelšanās ir sevišķa. Tā ir eshatoloģiska – tā nozīmē Dieva iejaukšanos cilvēces vēsturē. Dievs uzmodināja Jēzu no mirušajiem, lai Viņš nekad vairs nemirtu. Un tāpat kā Jēzu no Nācaretes Dievs uzmodinās ari mūs. Tas ir vēstures piepildījums un atrisinājums – jaunā pasaule, kur vairs nebūs nāves. Jēzus ir pirmais, kuram sekos daudzi. Tā ir jauna radišana, jaunas pasaules iesākums, kas tiek apliecināts ar vārdiem “trešajā dienā augšāmcēlies.”

Kristus augšāmcelšanās, kaut arī ļoti būtiska, ir tikai daļa no Viņa paaugstināšanas. Ja Kristus būtu tikai augšāmcēlies, tad Viņš gan būtu pirmdzimtais no daudzajiem, bet nekas vairāk. Taču augšāmceltais Kristus ir reizē arī paaugstinātais, par kuru ticības apliecība saka: …uzkāpis debesis, sedies pie Dieva Visuvaldītāja Tēva labās rokas, no kurienes Viņš atnāks tiesāt dzīvos un mirušos.

Ar savu nāvi Kristus samaksāja par visu cilvēku grēkiem, un Viņa augšāmcelšanās bija Dieva piedošana cilvēcei – attaisnošana un absolūcija, kas tagad saņemama ticībā. Bet tiem, kuri netic, grēki vēl joprojām paliek. Kristus uzkāpšana debesis savukārt ir apliecinājums tam, ka Viņš ir piepildījis savu uzdevumu, kuru paveikt Viņu sūtījis Tēvs.

Nakamie ticības apliecības vārdi “sedies pie Dieva Visuvaldītāja Tēva labās rokas” izsaka Kristus paaugstināšanas nozīmi. Šie vārdi ir no 110. Psalma: “Sēdies pie Manas labās rokas, tiekām Es lieku tavus ienaidniekus par pameslu tavām kājām.” Tie citēti Marka 12:36-37; Mateja 22:41-43; Lukas evangelijä 20:41-43, kā arī Apustuļu darbos 2:34-35; 1. Korintiešu 15:25 un Ebreju vēstulē 1:13. No šejienes nāk ticības apliecības vārdi, kas apliecina, ka augšāmceltais Jēzus Kristus ir Kungs, ar kuru Tēvs dalās savā mūžībā, visuresamībā un visvarenībā.

Paaugstinātais Kristus ir Pirmais un Pēdējais, lesākums un Gals, Alfa un Omega, “kas ir, kas bija un kas nāk” (Atkl.1:4, 8), “vakar un šodien tas pats un mūžīgi.” (Ebr.13:8) Ar to ir izteikts Jēzus Kristus mūžīgums, kas ir jāatšķir no austrumnieciskās mūžības izpratnes. Austrumu astroloģijas ietekmē mūžība tika saprasta, kā visu aionu summa jeb citiem vārdiem – kā laiks, kas nekad nebeidzas. Bībeles izpratne ir pavisam citäda – Dievs ir mūžīgs un Viņa mūžība atšķirīga no šīs pasaules laika, kas ir saistīts ar radīšanu un kam reiz pienāks beigas. Mūžība ir nevis laiks, kas nekad beidzas, bet laika pretstats, – tā izdzēš laiku. Šī mūžība ir tā, kura vēstulē Ebrejiem un Atklāsmes grāmatā ir apraksta kā Kristus mūžība. Lai pareizi saprastu Dieva atklāsmi, kad Viņš pēdējos laikos runā caur savu Dēlu jeb Kristus iemiesošanās brīnumu, ir svarīgi atcerēties formulu, kas atbrīvo mūs no filozofiskās domāšanas gūsta: galējais ietver bezgalīgo, laiks mūžību, šis laikmets nākamo. Šī formula palīdz mums saprast to, kam pretojas filozofiskais domāšana veids, kura ietekmēti esam mēs visi, proti, ka Jēzus Kristus, būdams patiess cilvēks un patiess Dievs, pieder gan laikam, gan mūžībai, un tas, kas ar Viņu notiek laikā, reizē notiek arī mūžībā. Visu to, ko mēs redzam notiekam laikā, Dievs redz notiekam mūžībā. Trūkstot šai atziņai, mēs pazaudējam vai nu Kristus dieviškumu vai cilvēciskumu – faktu, ka mūžīgais Dievs patiesi ienāca cilvēces vēsturē.