Par ticību uz Svēto biedrību

Es ticu uz Svēto biedrību.

Lai varētu pareizi saprast šos vārdus, mums ir daudz jādomā, jāpūlas. Tas ir tāpēc, ka Apustuļu ticības latiņu varianta vārdus sanctorum communionem var tulkot divējādi – vai nu kā svēto cilvēku sadraudzi, vai arī kā biedrību ar svētajām lietām. Lai gan abos variantos ir norāde uz Svēto Vakarēdienu, tomēr pirmais tulkojuma variants norāda uz svēto cilvēku kopību vienam ar otru, bet otrais variants uz cilvēku kopību ar svētajām lietām, tas ir – Kristus Miesu un Asinīm, un tādējādi svēto biedrība attiektos uz kopību ar Kristu.

Ari Luteram vārdi sanctorum communionem sagādāja grūtības. Jau 1519. gadā viņš zināja, ka šie vārdi sākotnēji nav bijuši Apustuļu ticības apliecībā, bet parādījušies vēlāk kā pielikums vārdiem svēta kristīga baznīca, taču viņš zināja, ka tie nāk no Senbaznīcas. Luteram, kā mēs to redzam Lielajā Katehismā, radās lielas grūtības ar šo latīņu vārdu tulkošanu vāciski. Viņš strikti iebilda pret vārdu Gemeinschaft (sadraudze) kă comunionem tulkojumu, bet ieteica to tulkot kā Gemeine (draudze vai kā mūsu tulkojumā – biedrība). Viņa izpratnei par Kristīgo Baznīcu cilvēku sadraudzībai nebija nekādas nozīmes. Turpretī Luters redz Baznīcu kā Dieva darbu, kuru Viņš veic caur pasludinātu un sakramentos izdalītu Evaņģēliju, kas sapulcina Viņa ļaudis.

Tātad Baznīcu veido Kristum ticīgie, bet “ar savu paša spēku un prātu nevaru uz Jezu Kristu, savu Kungu, ticēt, nedz pie Viņa tikt, bet Svētais Gars ar Evaņģēliju mani aicinājis, ar savām dāvanām apgaismojis, istenā ticībā svētījis un uzturējis, tāpat kā Viņš visu kristīgo draudzi virs zemes aicina, pulcina, apgaismo, svēti un pie Jēzus Kristus uztur īstenā, vienīgā ticība”.

Tādēļ mūsdienās tik izplatītā izpratne, ka Baznīcā mēs ejam, lai satiktos viens ar otru un pabūtu kopā, un ka šī kopā būšana vienam ar otru rada Baznīcu, Luteram izliktos kā zaimi. Šādu kļūdainu Baznīcas izpratni popularizēja 19.gadsimta vācu teologs Šleiermahers.

Jautājumu, kas saistās ar communionem tulkošanu palīdzēja atrisināt pētnieku atklājums, ka latīņu sanctorum communionem nav vis radies Rietumu, bet gan Austrumu baznīcā un ir grieķu vārdu ton hagian koinonian tulkojums. Austrumu baznīcā diakons pirms Svētā Vakarēdiena liturģijas skaļā balsi sauca: ta hagia tois hagiais, kas tulkojams kā svētās lietas svētajiem, jo vārdi ta hagia ir nekatrās dzimtes duāla nominatīvs, kas apzīmē nevis svētos cilvēkus vai svētās lietas vispār, bet gan konkrēti Svētā Vakarēdiena elementus. Tātad vārdi sanctorum communionem ir jāsaprot nevis ka cilvēku kopība, tas ir, svēto kopība, bet gan kā kopība ar svētajām lietām – svētā biedrība.

Šī svētā biedrība nav cilvēku radīta un atkarīga no viņu gribas, bet tieši otrādi – šāda cilvēku sadraudze rodas no viņu biedrības ar Kristus Miesu un Asinīm Svētajā Vakarēdienā.

Rietumu baznīcā sanctorum communionem patiesā jēga tika pazaudēta, un tā sāka Baznīcu skaidrot sociāli, kā sadraudzību cilvēku starpā. Tādējādi pazūd izpratne, ka pats Dievs ir tas, kas rada un uztur savu Draudzi, turēdams to biedrībā ar svētajām lietām. Vārds biedrība šeit attiecas uz Kristus Miesas un Asiņu saņemšanu. Svētajā Vakarēdienā Kristus uzņem sevī tos, kas saņem Viņa Miesu un Asinis, un tā, tikai būdami kopībā (biedrībā) ar Viņu, mēs esam kopībā viens ar otru.

Kristus ir Svētā Vakarēdiena Kungs, tas ir Viņa, ne mūsu galds. Tā kā svēto lietu saņēmēji kļūst par vienu miesu un garu Kristū, tad nedrīkst būt nekā tāda, kas tos atdalītu vai šķeltu, jo citādi tiktu šķelta Kristus Miesa. Mūsu ticība svētajai biedrībai pieprasa, lai mēs izlīgtu viens ar otru, pirms saņemam svētās lietas. Svētā biedrība arvien ir arī katras draudzes ticības apliecības akts. Tā saņem svētās lietas, kopā ar tiem, ar kuriem tos vieno viena ticība, un nošķiras no tiem, kas tic citādi. Lai saņemtu svētās lietas ir jābūt vienprātībai ticības jautājumos, Pretējā gadījumā tā ir necienīga svēto lietu baudīšana, kas izraisa ticības vājumu vai pat nāvi, kā brīdina apustulis Pāvils.