Parāds jāatmaksā

Svešinieks, kas šurp ieradies no tālas zemes, savā tēvijā no kāda bagāta kunga bija saņēmis lielu aizdevumu, no kura ilgu laiku dzīvoja bezrūpīgu un vieglu dzīvi, it kā tas nebūtu aizdevums, kas reiz jāatmaksā. Viņa nams, mēbeles, sieva un bērni — tas viss bija spožs un iepriecinošs, kamēr vien viņam nebija jāatmaksā aizdevums. Taču tam visam pienāca gals, un viņš no aizdevēja saņēma pieprasījuma vēstuli.

Tagad nams kļuva nemiera pilns, tomēr viņš atbildēja, ka visu samaksās. Tad sekoja ilgs un raižpilns posms ar neskaitāmiem neauglīgiem mēģinājumiem sagādāt līdzekļus. Viņš izmēģināja visu, taču nekas neizdevās! Pagāja mēnesis pēc mēneša, pienāca jauns pieprasījums, un, jo tālāk, jo bargāks. Nabaga vīrs domāja, mocījās un visādi izmēģinājās, taču viss velti.

Pienāca arī tiesas pavēste, ka pēc aizdevēja prasības visi īpašumi ir jāpārdod un viņš pats jāieslēdz parādu cietumā, līdz visu samaksās. Viņa acīs viss satumsa! Pazaudēt visu un — kas viņa sirdij bija pats iznīcinošākais — atvadīties no saviem mīļajiem un uz mūžu iet cietumā. — tagad tas bija viss, kas atlicis. Apstulbis un nobālis tas staigāja šurpu turpu un raudzījās pa logu, vai nenāk tiesu izpildītājs. Tad atvērās durvis, ienāca vīrs un pasniedza vēstuli, kas bija atsūtīta no tēvzemes, no aizdevēja:

“Kāds Tavs radinieks no sievas puses bija dzirdējis par Tavu stāvokli un lielas žēlsirdības vadīts samaksājis Tavu parādu. Tāpēc es pārsūtu Tev šo parādrakstu, kas pilnībā ir samaksāts, un parāds ir dzēsts. Tu man vairs neko neesi parādā. Un vēl — Tavs cēlais radinieks ir visu nokārtojis tā, ka Tu visu savu dzīvi būsi nodrošināts pret visiem parādiem un nelaimēm ar vienu noteikumu, proti, ka Tu atgriezies tēvijā un ieņem savu vietu, kur “jūgs ir patīkams un nasta viegla”. Viņš ir samaksājis par Tevi neiedomājamu maksu un kļuvis par galvotāju gan Tavai personai, gan visai dzīvei.”

Tāda bija šī vēstule. Mēs nevaram aprakstīt viņa sirds domas un aizkustinājumu, ko viņš juta: brīžam viņš bija kā apstulbis, brīžam raudāja, bet brīžam joprojām baidījās, ka tas viss var izrādīties tikai sapnis vai sašķobījies prāts. Vēlāk viņš nomierinājās, jo viss šķita pareizi un atbilstoši, viņš pazina aizdevēja rokrakstu un savu parādzīmi. Visbeidzot, mēs dzirdam viņa izsaucienu, turot vēstuli rokās: “Man nav jāiet cietumā! Parāds ir samaksāts! Es esmu brīvs — jā, esmu brīvs no savas vainas!”

Vēl šeit būtu jāpiebilst, ka ar savu lielo dvēseles nemieru un veco paradumu uztraukties par parāda prasībām viņš bija kļuvis tāds kā nevesels un bieži aizmirsa par savas situācijas lielajām bet īpaši tad, kad dažas dienas nebija pārlasījis savu brīvlaišanas vēstuli, tam atkal šķita, ka viņam parāds jāatmaksā. Tas bija tā, it kā viņam blakus atrastos naidīgs krāpnieks, kas bieži nedotu mieru un biedētu viņu ar viltus prasībām, kamēr viņš vēl nebija atgriezies tēvzemē.

Tā ir raksturots arī mūsu stāvoklis. Tu un es, un visi ļaudis ir līdzīgi šim vīram, lai arī ne visi ir pieredzējuši šādas prasības. Taisnais Dievs un Viņa Bauslība ir aizdevējs, bet Kristus ir žēlsirdīgais radinieks. To ievēro: pats šis vīrs nebija samaksājis savu parādu, tomēr tas bija samaksāts. Tagad viņš bija bez vainas, it viņam nekad nebūtu bijis nekāda parāda vai it kā viņš pats to visu būtu samaksājis. Spriedums bija atcelts pilnīgi likumīgi, un šim vīram neko vairs nevarēja pieprasīt, jo viņa cildenais radinieks to visu bija samaksājis. Tev ir labi jāsaprot, ko nozīmē vārdi: “Taisnību — jo Es aizeimu pie Tēva,” un: “Manas asinis ir izlietas par grēku piedošanu.”

Kas to ir sapratis un tam noticējis, tas ir tik pilnīgi atsvabināts no vainas, it kā tas nekad nebūtu izdarījis ne vismazāko grēku. “Taisnību — jo Es aizeimu pie Tēva.” Turklāt šis vīrs ne uz brīdi nebija redzējis dārgo maksu, kas dzēsa viņa parādu. Viņš nebija to turējis savās rokās, viņš nebija to pārskaitījis, jo tas bija noticis otrā jūras krastā, tomēr viņš bija tikpat drošs, it kā pats to būtu samaksājis. Uz kāda pamata? Viņu par to pārliecināja pats aizdevējs.