Pārbaudi pats sevi

“Brāļi, es vēl nedomāju, ka pats to būtu satvēris.” [Fil.3:13]

Te mēs redzam, ko nozīmē dzīva un veselīga iekšējā dzīve! Klausies, ko saka dižais apustulis – viņš pats vēl nav satvēris. Ko apustulis grib sacīt? Vai viņš vēl nav nācis pie ticības, pie evaņģēliskas brīvības, dzīvības un glābšanas Kristū? Mēs taču zinām, ka apustulis šo vēstuli rakstīja, kad pats šo mācību jau bija izplatījis pa visu zemi.

Kad to saprotam un tomēr dzirdam, ka viņš saka: “Es vēl nedomāju, ka pats būtu to satvēris,” tad mēs vēl vairāk brīnāmies un jautājam: kāda bija apustuļa iekšējā dzīve? Varbūt viņš runā par citiem? Varbūt viņš raksturo tos, kas ir iesācēji ticībā? Vai varbūt viņš runā par cilvēku, kas nav drošs, vai atrodas žēlastībā vai nē? Vai par cilvēku, kas vēl nav ienācis pa šaurajiem vārtiem?

Tomēr ne! Šai nodaļā no 1. līdz 14. pantam viņš mums skaidri ir izstāstījis savu garīgo vēsturi. Viņš ir runājis vienīgi par sevi un tagad saka: “Brāļi, es vēl nedomāju, ka pats to būtu satvēris.” Šos vārdus runā cilvēks, kas nav iesācējs kristīgā ticībā. Tieši otrādi, viņš acīmredzami stāv tādos evaņģēliskās dzīves augstumos, kādus neviens no mums nav sasniedzis. Šos vārdus runā tas pats apustulis, kas sacīja: “Bet nu nedzīvoju es, bet Kristus dzīvo manī” [Gal.2:20]. Tas pats ticības varonis triumfālā balsī teica: “Kas mūs šķirs no Kristus mīlestības?” Tas pats svētais, kurā Kristus bija izveidots tā, kā nevienā citā. Šis svētais izsaucās: “Brāļi, sekojiet manai priekšzīmei un raugieties uz tiem, kas tā dzīvo, kā mēs jums esam par paraugu” [Fil.3:17]. Šis cilvēks atklāti apliecina, ka pats nav pilnībā satvēris un pats vēl nav kļuvis pilnīgs.

Daudzi evaņģēliski kristieši mūsu vidū, iespējams, par to ļoti brīnīsies. Un izbrīnam ir pamats. Tomēr vienlaikus ir būtiski saprast, ko tas nozīmē. Runādams par nepilnību, Pāvils nestāsta par to, kāds viņš ir Kristū Dieva priekšā, bet lieto citus izteikumus. Viņš saka: “Kas gan apsūdzēs?” “Kas mūs pazudinās?” [Rom.8:34]. “Tad nu mums, ticībā taisnotiem, ir miers ar Dievu” [Rom.5:1]. “Ar vienu upuri Viņš uz visiem laikiem ir padarījis pilnīgus tos, kas tiek darīti svēti” [Rom.10:14]. Šai ziņā Pāvils bija pilnīgs.

Bet, runādams par nepilnību, viņš stāsta par savas sirds stāvokli, par iekšējām attiecībām ar To Kungu un viņa dzīvi ticībā. Un šādā kontekstā Pāvils saka, ka vēl nav sasniedzis pilnību un stāvokli, pēc kura tiecas. Viņš vēl nebija ieguvis to gaismu un izpratni, ko bija kārojis attiecībā uz Kristus izpirkumu. Viņš vēl nebija sasniedzis to stingrību ticībā un pilnīgo sirds mierinājumu.

Tu varbūt saki – “jā, bet kas gan šādā pazemīgā apliecinājumā būtu tik neparasts? Kurš gan savā ticībā uzskata sevi par pilnīgu un ir sasniedzis mērķi?” Nesaki tā! Protams, cilvēks var justies pilnīgs un mērķi sasniedzis, kad tas vairs neko nemeklē un ir apmierināts ar saviem sasniegumiem garīgās lietās. Neņem ļaunā, bet labāk pārbaudi pats sevi Dieva priekšā! Mums visiem ir viltīga un ļaunprātīgi lokana sirds [Jer.17:9]. Mums visiem ir ienaidnieks, kas ir zvērējis mūs nogalināt un taisās to izdarīt.

Kad velns mūs nespēj paturēt rupjos grēkos un neticībā, viņš apgriež visu otrādi un cenšas ielikt mūsu aplamajā sirdī mieru un atslābumu, kas tikpat droši vedīs pie mērķa sakot: tagad tu esi apgaismots un evaņģēlisks kristietis un tev nekas vairāk nav vajadzīgs. Nu viss ir labi. Un, pat ja viņš to neizsaka tik daudzos vārdos, viņš tik un tā dveš dvēseles acīs savu iemidzinošo elpu un ved to miegā un vienaldzībā. Sekas būs tās pašas – dvēsele būs apmierināta ar savu stāvokli un neraizēsies par atjaunošanu un pieaugšanu žēlastībā un mūsu Kunga Kristus atziņā.

Bet tas, kurš patiesi liek lietā Evaņģēlija mācību un netur to vienīgi prātā un mutē, ilgodamies pēc tā spēka ticībā, mierā, priekā, mīlestībā un dievbijībā, tas nekad nedomās, ka zina un saprot pilnīgi visu. Nē, tas arvien vairāk apzināsies, cik daudz viņam pietrūkst. Un tieši te ir iemesls, kāpēc mēs tik daudz uztraucamies par garīga apmierinājuma bīstamo stāvokli, kas liecina par cilvēka garīgās dzīves miršanu.

Varbūt tu dzīvo t. s. kristīgo dzīvi, tu ievēro savu dievbijīgo dienas kārtību ar svētbrīžiem un labiem darbiem. Tu arī apliecini patiesību, ka tavi grēki tev ir piedoti, un par to esi pārliecināts. Vai tas nozīmē, ka vari būt apmierināts? Vai ar tevi tagad viss ir kārtībā? Vai esi sasniedzis mērķi? “Jā,” tu saki, “vai tad mēs neesam sasnieguši mērķi? Vai ar mums nav viss kārtībā?”

Ja tu pastāvi ticībā un dzīvo Kristū, tad ar tavu taisnību Dieva priekšā viss ir kārtībā! Mīļā dvēsele, vai tu spēj tam noticēt, ka Kristū tu esi tik pilnīga Dieva priekšā! Lai Dievs tev vienmēr dod Savu žēlastību saglabāt šīs mācības skaidrību. Bet arī tad, kad tev ir žēlastības dzīve un pilnība Dieva priekšā, tev vienlaikus arī jāsajūt, ka tev arvien kaut kā pietrūkst.

Piemini Pāvila attieksmi, kurš teica: “Brāļi, es vēl nedomāju, ka pats to būtu satvēris, bet es dzenos, lai to satvertu.” Arī tev ir jāsajūt daudzie trūkumi, kas piemīt tavai žēlastības dzīvei, ticībai, mīlestībai, dievbijībai un priekam iekš Tā Kunga. Arī tev ir nepieciešams ikdienas izsalkums un slāpes pēc taisnības, kādas tu vari vērot Pāvilam.